Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kas noteica jūsu vadītās pārvaldes izveidošanu — Latvijas reģionālā situācija vai valsts politika virzībai uz ES?

— Apmēram pirms diviem gadiem valsts pārvaldes institūcijas secināja, ka reģionālās politikas jautājumi nākotnē kļūs aizvien svarīgāki. Jo, kā zināms, reģionālā politika Eiropas Savienībā (ES) ir viena no nozīmīgākajām. Taču tobrīd Latvijā ar reģionālajiem jautājumiem saistītās kompetences bija sadalītas starp vairākām ministrijām un valsts pārvaldes institūcijām. Par reģionālās politikas izstrādi atbildēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Reģionālās attīstības departaments. Finanses, kas būtu piešķiramas reģionālās politikas realizācijai, bija īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām kompetencē. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības reģionālais fonds un šīs nozares atbalsta jautājumi bija Ekonomikas ministrijas kompetencē. Skaidrs, ka reģionālās politikas jautājumi bija jākoncentrē vienā institūcijā. Toreiz bija priekšlikums veidot Reģionālās attīstības ministriju. Ministru kabinets lēma citādi – izveidot Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldi kā Finansu ministrijas pakļautībā esošu iestādi. Iespējams, ka tajā brīdī šāds lēmums bija vienīgais iespējamais. Un, neapšaubāmi, tas bija solis uz priekšu, lai valstī reģionālās politikas jautājumus risinātu nopietnākā līmenī. Tomēr es neuzskatu, ka ar Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldes izveidošanu ir sasniegts maksimālais rezultāts.

Ja vispār domājam par vienmērīgu un līdzsvarotu valsts attīstību ārpus Rīgas, Ventspils, Liepājas un pārējām lielajām pilsētām, Reģionālās attīstības ministrijas izveidošana, iekļaujot tās kompetencē arī pašvaldību lietas, būtu vienīgais prātīgais risinājums. Pašlaik īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāts atbild par tik būtiskiem jautājumiem kā 60% no iespējamā ES finansiālā atbalsta caur strukturālajiem fondiem. Šīs iestādes uzdevumos ir nodrošināt Nacionālā attīstības plāna, Attīstības plāna, Nacionālā plānojuma izstrādes, PHARE ekonomiskās un sociālās kohēzijas programmēšanu, pārrobežu sadarbības programmu izstrādi. Vien nosaucot šīs kompetences, šķiet neiespējami, ka tās risina iestāde, kurā nodarbināti tikai 28 darbinieki.

— Aizvadītajā gadā Latvijā bieži tika minēts Nacionālās attīstības plāns (NAP). Šogad tiek strādāts pie Attīstības plāna, kas vairāk ir dokuments ES četru finansu instrumentu izmantošanai. Tas ir labi un vajadzīgi, tomēr attīstības jautājumi valstī ar to nebeidzas. Šie četri fondi nenodrošinās finansiālu atbalstu pensijām, ceļiem un citām nozarēm, kuru sakārtošanai allaž trūkst naudas. Kas šobrīd notiek ar NAP, zinot, ka Saeima ir pagarinājusi šā plāna izstrādes termiņu līdz 2003. gada 31. decembrim?

— Nacionālās attīstības plāns ir dokuments, kura uzdevums ir noteikt valsts prioritātes neatkarīgi no tā, vai tam ir vai nav kāda saistība ar ES prioritātēm. Aizvadītajā gadā NAP tika radīts. Nekādā gadījumā es nedomāju, ka šis dokuments nozīmīguma ziņā ir tam atbilstošā līmenī. NAP izstrādi vadīja ministra Roberta Zīles sekretariāts sadarbībā ar citu sektoru ministrijām. Tādējādi šā dokumenta kvalitāte raksturo šo institūciju gatavību un iespējas risināt valsts attīstības jautājumus. Ministru kabinetā no Eiropas Savienības ir saņemti daudzi būtiski, pamatoti un detalizēti komentāri par NAP. Tie noteikti būs jāņem vērā šā plāna pilnveidošanā.

Šogad izstrādātais Attīstības plāns patiešām ir vērsts uz ES struktūrfondu izmantošanu. Tomēr korektāk būtu Attīstības plānu raksturot kā dokumentu, kas pierāda Latvijas valsts mērķus un prioritātes, kuru īstenošanai mēs varam lūgt no ES struktūrfondiem finansiālu atbalstu. Šā plāna izstrādi koordinē neliela institūcija - Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde. Es vēlējos pateikt, ka vienlaikus nav iespējams strādāt pie abiem nozīmīgajiem dokumentiem. Un mūsu šā gada uzdevums ir sagatavot, atbilstoši pamatojot, struktūrfondu izmantošanas prioritātes un iesniegt Attīstības plānu EK. Tiklīdz šis darbs būs izdarīts, jāatgriežas pie NAP atjaunošanas. NAP ir jākļūst par dokumentu, kas vienkopus parāda visas pārējās mūsu valstij nozīmīgās lietas.

Es piekrītu, ka ar Attīstības plānu mēs neatrisināsim visas problēmas, tomēr tas būs ļoti būtisks ieguldījums Latvijas attīstībā.

— Kad varētu tikt apstiprināts Attīstības plāns un kad jūs prognozējat līdzekļu ieplūšanu Latvijā no ES?

— Attīstības plāns Eiropas Komisijai (EK) izvērtēšanai ir jāiesniedz šā gada beigās. Tas ietilpst kopējā procesā, ko mēs saucam par pirmsiestāšanās sarunām Eiropas Savienībā. Grafiks tiek pildīts, un gada beigās šo dokumentu reāli ir iespējams apstiprināt Ministru kabinetā un iesniegt EK. Savukārt EK ir visas iespējas, to vērtējot, raudzīties, vai plānā iekļautās aktivitātes saskan ar strukturālo fondu izmantošanas noteikumiem. Var teikt, ka, plānu iesniedzot, mūsu atbildība beidzas. Vēl jāpiemin, ka Attīstības plāns tiek apstiprināts programmas līmenī. Līdz šim visi ES iesniegtie projekti tika detalizēti un sīki vērtēti. Tas radīja ne vienu vien problēmu šo projektu izstrādātājiem. Attīstības plāna gadījumā turpmākā rīcība ar projektiem, to atlase, finansēšanas kārtība, kontrole un vērtējums būs mūsu pašu ziņā.

Runājot par struktūrfondu līdzekļu saņemšanu, jāatzīst, ka tas būs saistībā ar Latvijas iestāšanos ES. Protams, ja referenduma iznākums būs pozitīvs, 2004.gada 1.janvārī būsim jau ES dalībvalsts. Tas tad varētu būt juridiskais naudas plūsmas sākums. Naudas fiziska nonākšana līdz adresātam, manuprāt, varētu būt 2004.gada beigās. Šajā sakarā es vēlētos uzsvērt, ka avansā no ES struktūrfondiem Latvija varētu saņemt 16%. Parastā prakse ir 7%. Tas nozīmē, ka pirmais maksājums būs tik būtisks, ka, sagatavojot pamatotus un kvalitatīvus projektus, finansējumu varētu saņemt ļoti ātri.

— Attīstības plānā nosaukts daudz dažādu aktivitāšu. Vai prognozējat, ka tās atzīst arī EK?

— Es paredzu, ka lielā mērā tā būs. Jo šis plāns tiek izstrādāts pēc tā sauktā viena fonda pieejas. Tas nozīmē, ka ir definēta prioritāte, kas pēc būtības atbilst katra konkrētā fonda izmantošanai. Iespējams, no metodoloģiskā viedokļa tas nav labākais risinājums. Tas liecina, ka principiāli esam saistīti ar šiem fondiem. Taču šis princips ir saskaņots un akceptēts EK, savukārt prioritātes ir apstiprinātas MK.

Attīstības plāns ietver tādu detalizācijas pakāpi, ka ikvienai prioritātei ir nosaukts kāds pasākums, seko aktivitāte un tad konkrēti projekti. Apzināti esam mēģinājuši gan pasākumus, gan aktivitātes rakstīt pietiekami vispārīgi, lai tas atbilstu prioritātēm un dotu iespējas pašiem variēt ar projektiem. Protams, var gadīties, ka jālabo kāda no aktivitātēm, tomēr es neticu, ka kādu svītros.

— Kā visi šie pasākumi tiks finansēti?

— Es nevēlētos sīki detalizēt. Pamatnosacījums: 75% ir ES finansējums, 25% — no valsts budžeta. Šobrīd Attīstības plānā līdz galam nav izstrādāta finansu sadaļa par nacionālā budžeta veidošanu. Tas arī apgrūtina sīkāku paskaidrojumu sniegšanu. Bet valsts budžetā mums ir jāidentificē tās programmas, kuru ietvaros varētu tikt realizētas aktivitātes. Nav pieļaujama jaunu programmu radīšana, kā arī rīcības atlikšana, ja Eiropas finansējums kavējas vai kādu citu iemeslu dēļ neienāk. Tas nozīmē, ka visu plānā noteikto prioritāšu, pasākumu un aktivitāšu finansējumam ir jābūt iekļautam mūsu valsts budžetā attiecīgajās programmās. Un, ja EK programma ir apstiprināta, tad tās apmaksa pieaug par 3/4 no programmas kopējā budžeta.

— Vai varat apstiprināt, ka plānošanas reģioni jeb attīstības aģentūras rajonu, pilsētu pašvaldības plānojumu izstrādē ir tikuši tālāk nekā valsts līmenī ar nacionālo plānojumu?

— Tas, ko es varu apstiprināt, ir secinājums, ka pašreiz darbojošās attīstības aģentūras ir ļoti atšķirīgā attīstības stadijā. Tomēr es negribētu piekrist, ka aģentūras ir galvas tiesu pārākas vai kādiem pasākumiem gatavākas nekā ministrija vai mūsu pārvalde. Jāatzīst, finansu palīdzības saņemšanā dokumentu izstrādei un savas kapacitātes celšanai pirmajā vietā ir Latgales attīstības aģentūra. Savukārt izstrādāto dokumentu kvalitātes ziņā pašreiz priekšroka būtu dodama Vidzemes attīstības aģentūrai. Tas ir saistībā ar reģiona attīstības stratēģiju. Šajā dokumentā, manuprāt, ir plašāks skatījums uz to, kā reģions varētu attīstīties visas Latvijas attīstības kontekstā. Latgales attīstības stratēģija ir apstājusies pie sasniegtā. Stratēģija ir izstrādāta pirms pāris gadiem, taču neviens plānošanas dokuments nedrīkst būt sagatavots, parakstīts un nolikts plauktā ar rezolūciju: tas mums der mūžīgi. Rīgas reģionā, pēc manām domām, ir ļoti lielas organizatoriskās problēmas. Jo citādi bija šīs aģentūras izveides principi, dodot iespējas lielākajam kapitāldaļu turētājam kļūt ietekmīgākam. Tas nozīmē, ka, piemēram, Rīgai ir lielāka ietekme nekā Limbažiem. Jaunākā ir Kurzemes attīstības aģentūra. Pašreizējais modelis izskatās cerīgs.

Taču kopumā es uzskatu, ka reģionālā politika Latvijā var tikt izstrādāta, īstenota tikai tad, ja veiksmīgi strādā ministrijas ar pieciem plānošanas reģioniem.

— Plānošanas dokumentiem atkarībā no statusa ir obligāta vai vēlama sabiedriskā apspriešana. Kāda bija atsaucība Attīstības plāna sabiedriskajā apspriešanā? No kā un kāda rakstura ieteikumus saņēmāt? Vai bija arī sabiedrisko organizāciju, iedzīvotāju vai tikai ministriju ieteikumi?

— Plāna izstrādē Eiropas reģionālās attīstības fonda programmēšanai pie viena galda sēdēja gan ministrijas, gan plānošanas reģioni. Tas bija mūsu mērķis, un to mēs arī īstenojām. Attīstības plāns sabiedriskās apspriešanas ziņā ir īpašs dokuments. Mēs ņēmām vērā Eiropas Komisijas prasību pēc publicitātes visā plāna izstrādes procesā. Arī saprotot šā dokumenta nozīmību, sabiedriskā apspriešana bija ļoti mērķtiecīga. Vispirms notika preses konference, uzsverot, ka sākas sabiedriskā apspriešana. Tāpat mūsu pārvaldes mājaslapā tika publicēts pats dokuments un izveidota e-pasta adrese komentāru saņemšanai. Plāns elektroniskā versijā tika nosūtīts visām valsts pārvaldes institūcijām, visiem reģioniem, kā arī lielam skaitam sabiedrisko organizāciju. Tas viss arī deva rezultātus. Komentāri bija no ministrijām, no augstskolām, no sabiedriskām organizācijām, kā arī no atsevišķiem indivīdiem. Jāpiezīmē, ka ir sagatavots komentāru apkopojums. Ministrijas, savu interešu vadītas, komentēja tekstu, bet sabiedrisko organizāciju komentāri bija vairāk emocionāli. Piemēram, dokuments nav moderni izstrādāts, ir nepamatoti secinājumi, vajadzētu izvērtēt pēdējās nostādnes. Un secinājums — tas bija labs vingrinājums sabiedrības iesaistīšanā. Plānu apspriešana nav vienīgā joma, kur izjūtam sekas no tālaika, kad plānu izstrāde notika kabinetos, ne ar vienu nekonsultējoties. Pašreizējā attieksme, kad lūdzam viedokli, ir likumsakarīga — cilvēki tam nav gatavi.

— Kā to novērst?

— Neko nedos laikrakstā publicēts paziņojums, ka kaut kur notiek plāna apspriešana un var iet un iepazīties. Ja tiešām ir vēlme lauzt iesakņojušos neziņu, sabiedriskajai apspriešanai ir jābūt aktīvai un mērķtiecīgai.

— Vai tika saņemti arī priekšlikumi, un vai tie tika ņemti vērā?

— Jā. Lielākoties izmaiņas, kuras ņēmām vērā, bija saistībā ar jaunāku informāciju par kādiem datiem. Otra veida interese bija pārliecības noskaidrošana, vai ir ņemts vērā viss, kam saskaņā ar šo Attīstības plānu varētu izmantot ES fondus.

— Līdz šā gada 15. oktobrim MK bija jānosaka un jāizveido plānošanas reģioni. Kas ir atbildīgais par to, ka tas netika izpildīts?

— Reģionālās attīstības likumā ir divi termiņi par plānošanas reģionu izveidošanu. Viens no tiem ir 1. septembris, kad pašvaldībām bija jāiesniedz pieņemtie lēmumi par dalību kādā no plānošanas reģioniem. Uz šo lēmumu pamata Ministru kabinetam ir jāapstiprina noteikumi, kā šie pašvaldību lēmumi ir ņemami vērā. Otrs termiņš patiešām bija 15. oktobris, kad valdībai bija jāapstiprina plānošanas reģioni. Pašvaldības vienmēr ir gribējušas būt noteicējas savā teritorijā. Valdība un likums šajā situācijā deva šādu iespēju - pašiem savā teritorijā nolemt. Pēc likuma pieņemšanas man vairākkārt nācās no pašvaldībām dzirdēt neizpratni par šo brīvprātību. No vienas puses, ir vēlme pašiem rīkoties, no otras – nav gatavības doto izmantot. Diemžēl likumā noteiktajā termiņā šo lēmumu pieņēmušas bija mazāk par pusi no visām Latvijas pašvaldībām. Šeit es vēlos minēt arī kādu pavisam ne smieklīgu Krāslavas rajona Robežnieku pagasta pašvaldības lēmumu par piedalīšanos Kurzemes plānošanas reģionā. Ministru kabineta 22.oktobra sēdē tika akceptēti noteikumi “Kārtība, kādā jautājums par plānošanas reģionu teritorijām saskaņojams ar tajos ietilpstošajām pašvaldībām.

— Vai ar Robežnieku pagasta pašvaldības vadību ir runāts par viņu lēmumu? Un kā to izprast un risināt?

— Mūsu pārvaldes darbinieki ir sazinājušies. Atbildes bija, ka tas ir protests. Es tomēr vēlētos atkārtot, ka šāds lēmums ir bezatbildīgs. Iedzīvotāji ir balsojuši par saviem pagasta deputātiem, lai tie pieņemtu lēmumus, kas būtu vērsti uz šīs teritorijas attīstību. Šāds neadekvāts lēmums diskreditē tā pieņēmējus.

— Reģionālajā konferencē par vietējo pašvaldību reformas atbalsta pasākumu ieviešanu jūs rādījāt Latvijas karti par pašvaldību lēmumiem saistībā ar piederību plānošanas reģioniem. Kas notiks ar lēmumu nepieņēmušajām pašvaldībām?

— Ministru kabinetā ir akceptēts priekšlikums lēmumu nepieņēmušās pašvaldības saglabāt esošajos plānošanas reģionos. Pēc principa — noklusēts, tātad piekrīt jau esošajai kārtībai.

— Plānošanas reģioniem neatkarīgi no pašvaldību lēmumiem tomēr ir kādas robežas. Kas notiks, ja kāda, galvenokārt jau Rīgas reģiona, robežas veidosies pārlieku asimetriskas un atšķirīgas no sākotnējā varianta?

— Kā diplomēts arhitekts un plānotājs es varu teikt, ka var tikt akceptēta pašvaldības motivēta vēlme mainīt plānošanas reģionu. Taču tas nekādā gadījumā neattiecas uz Robežnieku pagasta lēmumu piedalīties Kurzemes plānošanas reģionā.

— Kas, jūsuprāt, mainīsies pēc plānošanas reģionu apstiprināšanas MK?

— Varētu mainīties sapratne par noteiktām teritorijām kā plānošanas reģioniem. Šobrīd situācija ir visai nenoteikta. Ne viena vien pašvaldība, kas atrodas uz reģionu robežām, vēl šaubās, kurā plānošanas reģionā piedalīties būtu izdevīgāk. Lai valsts un ministriju līmenī būtu iespējams koordinēt un domāt par līdzsvarotu attīstību, šādu nenoteiktību nedrīkst pieļaut. Tomēr tas nenozīmē, ka nolemtais ir uz mūžu akmenī iecirsts, teritorijas laika gaitā var mainīties.

Nākamais solis pēc reģionu izveides ir reģionā ietilpstošo pašvaldību vienošanās par sava reģiona attīstības padomes izveidi. Šī padome tālāk izveido izpildinstitūciju — attīstības aģentūru. Tādējādi kļūst skaidrs plānošanas procesa dalībnieks, kas strādā un atbild par konkrētu teritoriju. Jo drīzāk tas notiks un pie viena galda apsēdīsies ministriju pārstāvji un plānošanas reģionu padomju dalībnieki, jo ātrāk varēsim runāt par visas valsts plānošanas un attīstības īstenošanas nostādnēm.

— Kāds ir jūsu viedoklis par reģionālo pašvaldību izveidi? Kāds varētu būt to optimālais modelis?

— Es patiešām pašvaldību administratīvi teritoriālajā reformā (ATR) saskatu reālu pozitīvu attīstību. Piebildīšu gan, ka man nav pieņemams garais un ne līdz galam skaidrais reformas norises process. Runa ir par piespiedu apvienošanos no 2004.gada, kad nav īsti skaidri zināms, pēc kādiem kritērijiem tas notiks. Ir jāsaprot, ka vietējām pašvaldībām jābūt lielākām. Tas sekmētu pašvaldību administratīvo izmaksu samazinājumu, palielinātos kopējā budžeta attīstības daļa, pieaugtu iespēja piesaistīt lielāku finansējumu no finansu avotiem ārpus Latvijas. Piemēram, pašvaldībās labi pazīst programmas 800+ un 500–. Pēc ES noteikumiem pašreizējās pašvaldību teritorijas ir par mazām, lai varētu pretendēt uz finansiālu palīdzību no šo programmu fondiem.

Valstī gan pašlaik ir, gan turpmāk kā pamats saglabāsies vietējās pašvaldības. Reģionālās pašvaldības kā nākamais pašvaldību līmenis var tikt izveidotas pēc ATR veiksmīgas realizācijas. Bez tam man ir nepieņemama pašreizējā kārtība, kas nosaka nevis vēlētas, bet deleģētas rajona līmeņa pašvaldības. Līdzīgās domās ir ļoti daudz pašvaldību cilvēku.

Plānošanas reģioni nākotnē varētu kļūt par pamatu otrā līmeņa pašvaldību izveidei. Bet nepārprotami ir jāsāk ar ATR, atbildot uz jautājumiem: vai gribam realizēt šo reformu un ko mēs gribam ar to panākt?

— Vairākkārt no dažādām tribīnēm apliecināts, ka nav konsekvences valsts teritoriālo iestāžu reģionālajā iedalījumā. Vai plānošanas reģionu robežu noteikšana varētu ietekmēt pozitīvas izmaiņas?

— Jā, tam tā jānotiek. Turklāt precīzi balstoties uz plānošanas reģionu robežām. Nepiedodami, ja lauku nomales iedzīvotājam liek būt par uzziņu krājumu, lai saprastu teritoriālo vienību piederību, ja tiek runāts par zemesgrāmatu nodaļu, par slimokasi, par automašīnas tehnisko apskati un tā tālāk.

Ir pavisam cits jautājums, ka iedzīvotāju skaits vai iestādes funkciju daudzums var noteikt tās nodaļu skaitu viena reģiona robežās. Pašlaik valsts iestāžu teritoriālā organizācija no valsts pārvaldes viedokļa ir muļķīga, un tas vēl būtu saudzīgi teikts. Tā ir nepieļaujama.

— Katra piedalīšanās projektā prasa līdzfinansējumu. Pašvaldību budžeti ir saspringti, un nereti izskan viedoklis, ka ES projekti līdzfinansējuma apjoma dēļ nav pa kabatai pat reģiona līmenī. Vai ir paredzēts valsts atbalsts reģionālo un mazāku projektu ieviešanai? Cik liels procentuālā apjomā tas varētu būt?

— Šis ir ļoti būtisks un sarežģīts jautājums. Par to tiek domāts. Neapšaubāmi, vajadzētu palielināt plānošanas reģiona nozīmi un aģentūras nozīmi attīstības plānošanā. Raugoties uz pašvaldību jau iesniegtajiem projektiem, veidojas diezgan absurda situācija. Vairākas līdzās esošas pašvaldības katra atsevišķi gatavo projektu, kas ir vienāds pēc nozīmes un būtības. Tiek tērēta nauda šā projekta sagatavošanā ar domu, ka tik kāds neuzzina par mūsu ideju, nenošpiko to un nesaņem finansējumu pirmais.

Taču ir jāsaprot, ka, strādājot un iesniedzot projektu vairākām pašvaldībām kopā, rezultāts būs labāks. Tā būtu finansu resursu ekonomija pašiem, kā arī augstāka projekta kvalitāte.

Šis ir reģionālās attīstības aģentūras projektu koordinatora uzdevums — palīdzēt ar padomu projektu sagatavošanā, gatavot tos aģentūrā, aicinot paskatīties plašāk nekā vienas pašvaldības ietvari.

Vēl šajā kontekstā jāmin reģionālais fonds. Es redzu fonda darbību ne tikai īpaši atbalstāmo teritoriju virzienā, bet daļēji arī pēc skaidriem un noteiktiem kritērijiem finansējumu virzīt to pašvaldību projektiem, kas nav spējīgi dot līdzfinansējumu vajadzīgajā apjomā tieši šā nelielā budžeta apjoma dēļ. Pretējā gadījumā mēs nonāksim pie tā, ka labus, kvalitatīvus projektus ar atbilstošu līdzfinansējumu sagatavos Rīga un citas spēcīgās pašvaldības, bet mazākajām pašvaldībām to kapacitāte tā arī paliks nemainīga.

Jāmin arī metodoloģiskā palīdzība projektu sagatavošanā, pie kuras sniegšanas mēs jau strādājam. Kopā ar Vācijas vēstniecību programmā “Transform” jau divos plānošanas reģionos notiek semināri, kurus vada ārzemju eksperti.

Par konkrētiem apjomiem projektu finansēšanā runāt nebūtu korekti. Pamats valsts un pašvaldību projekta gadījumā ir 75 pret 25 procenti. Es uzskatu, ka pašvaldību projektos šiem 25% būtu jābūt sadalītiem starp valsti un pašvaldību šādā attiecībā: 15% — valstij 10% — pašvaldībai. Īpašos gadījumos 10% sadalot vēl sīkāk: 5% pašvaldība, 5% reģionālais fonds. Taču šīs ir tikai manas domas.

— Kāda varētu būt Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldes loma un ietekme, lai valsts piedalītos ar finansējumu reģionālajos projektos?

— Ietekme pārvaldei salīdzinājumā ar ministriju ir krietni mazāka. Ja izveidotos ministrija kā institūcija, kas aizstāvētu reģionu un pašvaldību intereses, tas varētu būt veiksmīgāk. Tomēr nevar teikt, ka Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde neko nedara. Īstenojas gan manis minētā mācību programma, gan nepārtraukta informācijas apmaiņa ar plānošanas reģioniem. Runājam par iespējām sadarboties pašvaldībām ārpus valsts robežām, par dalību mācību braucienos. Kā jau minēju, izstrādājot Attīstības plānu, aicinājām uz sadarbību un reālu līdzdalību plānošanas reģionu pārstāvjus. Tas tika darīts tālab, lai, finansējumu no ES saņemot, nerastos šaubas vai domstarpības par tā sadalījumu pa fondiem, gadiem un aktivitātēm. Pašlaik tas ir būtiski. Var jau būt, ka ir iespējams vēl ko darīt. Mēs pie tā cītīgi strādājam un strādāsim.

— Šo jautājumu jums uzdodu arī tāpēc, ka jūs tiekat minēts kā viens no reālākajiem reģionālās attīstības un pašvaldību ministra kandidātiem.

— Patlaban nav ministrijas un nav arī īpašu uzdevumu ministra reģionālās attīstības un pašvaldību lietās. Tāds nav minēts arī Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Ja ministrija tiks veidota, būs jāstrādā pie attiecīgo institūciju — Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldes un Pašvaldību lietu pārvaldes — nodošanas šā ministra kompetencē. Protams, ir vēl arī citas institūcijas, kas būtu jāiekļauj šādā ministrijā. Runājot par izmaiņām likumdošanā, manuprāt, steidzamā kārtā būtu jāpārskata likums “Par pašvaldībām”, kas jau ir grozīts reizes divpadsmit. Esmu mēģinājis apkopot, piemēram, rajona pašvaldībām noteiktās funkcijas. Tās ir aprakstītas 14 dažādos likumos. Likumā “Par pašvaldībām” vajadzētu būt apkopotām visām valsts deleģētajām funkcijām un uzdevumiem. Lai uz šā dokumenta pamata varētu notikt sarunas starp valdību un pašvaldībām, tai skaitā par finansu piesaisti un to plūsmas kontroli.

Manuprāt, būtu jāpārskata arī Administratīvi teritoriālās reformas likums — pašreiz es redzu šā procesa realizāciju tikai brīvprātīgā ceļā. Jo līdz šim nav bijis reāla dialoga starp valdību un pašvaldībām. Ir bijuši priekšlikumi, kas pēc būtības nemaz nav slikti, ir pieņemti likumi, un tas pašvaldībām darīts zināms. Dialogā bija jānonāk pie atziņas par reformas vajadzību vai nevajadzību un jāvienojas par turpmāko rīcību.

Viena no metodēm, kas nav tik racionāla, ir dot iespēju pārliecināties par savām kļūdām. Un nevar teikt, ka apstāsies attīstība, tā vienīgi notiks daudz lēnāk.

Ministrijas izveidošana atrisinātu līdz šim varbūt politisku iemeslu dēļ atsevišķu ministriju kompetencē esošas lietas — reģionālo attīstību un pašvaldību darbību. Jo jebkura aktivitāte notiek kādā konkrētā reģionā.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore