“Mūsu valstis vieno kopīgi mērķi darīt visu iespējamo, lai mūsu planētas iedzīvotāju dzīve kļūtu labāka”

31.oktobrī Latvijas Valsts prezidente atgriezās no valsts vizītes Šveicē

Ja pieņem, ka arī dienām ir sava aura, tad divas oktobra beidzamās dienas, ko mūsu Valsts prezidente pavadīja spriegajā valsts vizītē Šveicē, bija zeltainas. Un ne jau tikai dzelteno lapu dēļ, jo Šveices rudens šo jau tā tik gleznaino zemi patiesi tieši šajās oktobra nogales dienās bija nokrāsojis brūni zeltainu.

Par zelta dienām šo vizīti gribas nosaukt arī tās īpašā statusa dēļ. Šī taču bija zelta jubileja Šveices Konfederācijas nedaudz vairāk kā pusotra gadsimta ilgajā vēsturē — piecdesmitā valsts vizīte Šveicē. Lai izprastu šo šķietami mazo skaitli un adekvāti novērtētu Latvijai parādīto godu, jāņem vērā, ka Šveicē ik gadu tiek uzņemta tikai viena valsts vizīte. Īpašā gadījumā, augstākais, divas, kā bijis, piemēram, uzņemot valsts vizītē Ķīnas Tautas Republikas prezidentu. Jāatceras arī, ka šī bija pirmā valsts vizīte Šveices Konfederācijā kopš šīs visnotaļ savdabīgās valsts iestāšanās Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Šveices presē vizītes dienās ne reizi vien tika minēts arī fakts, ka Vaira Vīķe–Freiberga ir vēsturē pati pirmā sieviete — valsts vadītāja —, kas Šveici apmeklē valsts vizītē. Varētu, protams, pieņemt, ka arī šim faktam ir tiešs sakars ar jubilejas vizītes īpašo raksturu. Taču, atceroties valsts vizītē risinātās sarunas un šī notikuma vispārējo gaisotni, jāsecina, ka ļoti svarīgs Šveices motivācijas aspekts, ielūdzot jubilejas valsts vizītē Latviju, arī kā pašu pirmo no trim Baltijas valstīm, bija mūsu sekmīgās iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību (ES) un Latvijas veiksmīgā gatavošanās iestāties NATO, kā arī abu šo ietekmīgo starptautisko organizāciju dalībvalstu vadītāju Prāgas un Kopenhāgenas apspriežu tuvums.

Jo Šveice, pati nebūdama ne ES, ne NATO dalībvalsts, tomēr izrāda aizvien dziļāku interesi par šo organizāciju darbības niansēm. Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītes laikā Šveices plašsaziņas līdzekļos dažkārt pat izskanēja, gan vairāk draudzīga komplimenta formā, apgalvojums, ka Latvija varētu būt paraugs, arī Šveicei pašai kādreiz stājoties ES.

Taču šo nianšu precīzie samēri, īpaši tik savdabīgā valstī, kāda ir tradicionālā Šveice, izgaismojas, vienīgi lūkojoties uz valsts vizīti kopumā. Vēlreiz atskatoties uz abām bezgala intensīvajām valsts vizītes dienām, kad, pēc Latvijas valsts protokola vadītāja Mārtiņa Perta vārdiem, trīs dienu programma bija iekļauta divās. Neko darīt, vēl viena Šveices protokola savdabība — valsts vizīte Šveicē, pēc vietējās tradīcijas, nedrīkst pārsniegt divas dienas.

Trešdiena, 30.oktobris

Pirmo nojausmu par Šveices zeltaino savdabību varējām gūt jau caur lidmašīnas iluminatoriem, Valsts prezidenta kancelejas nofraktētajai “LatCharter” lidmašīnai “Jak 40” pēc divarpus stundu lidojuma nosēžoties Cīrihes lidostā, kaut gan no gaisa Šveices ainava joprojām bija pārsteidzoši zaļa, un sulīgajās pļavās gluži kā vasarā ganījās govis. Šveices savdabīgos rudens toņus varējām pilnībā izjust vēlāk īpašajā vilcienā, kas mūsu Valsts prezidenti un Imantu Freibergu kopā ar sagaidītājiem — Šveices prezidentu Kasparu Villigeru un Veru Villigeru līdz ar abu valstu oficiālajām delegācijām un žurnālistiem veda uz galvaspilsētu Berni.

Grūti teikt, vai mūsu prezidentei brauciena laikā atlika daudz laika vērot gleznainās ainavas, jo atbilstoši Šveices diplomātiskā protokola tradīcijai jau apmēram pusotras stundas ilgajā braucienā vilcienā notika abu valstu prezidentu pirmā saruna.

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondentam šis laiks aizrit, runājot ar latviešu žurnālistu grupas kontaktpersonu, Šveices Federālā ārlietu departamenta darbinieci Šarloti Cīmeri. Mēs esam pirmie latviešu žurnālisti viņas profesionālajā pieredzē, taču viņa ir samērā labi informēta par mūsu valsti un labi izprot Latvijas centienus iestāties ES un NATO, vispirms jau drošības apsvērumu dēļ. Šarlote piekrīt maniem vārdiem par Šveices politisko un ekonomisko labklājību. Pati viņa diezgan ilgi dzīvojusi ārpus Šveices un, atgriežoties mājās, allaž jūtoties nepatīkami pārsteigta par savu līdzpilsoņu gaušanos.”Es tad ātri iekaistu un saku, ka katram šveicietim vajadzētu kādu gadu padzīvot citā valstī, lai prot novērtēt mūsu ilgajos miera gados sasniegto labklājību,” Šarlote kaismīgi saka, un abi esam vienisprātis, ka vairumam cilvēku labumu laikam gan nekad nav gana.

Aiz vilciena logiem slīd sulīgas kalnu pļavas ar nodzeltējušām birzīm un lapkoku mežiem. Ik pa mirklim vilciens iedrāž tunelī, un, izbraucot no tā, ainava šķiet vēl gleznaināka.

Bernes priekšpilsētas Ostermundigenes stacijā vietējais jauniešu orķestris “Jugendsmusik Ostermundigen” uz perona spēlē jautru diksilenda mūziku, un augstā Latvijas viešņa līdz ar Šveices prezidentu un galvaspilsētas sagaidītājiem — Bernes kantona valdības prezidenti Elizabeti Zolču–Balmeri un Ostermundigenes municipālās valdības prezidentu Teo Vēberu — labu brīdi klausās savdabīgo brīvdabas koncertu, kas raisa asociācijas ar šķietami idilliskajiem pirmskara gadiem un Šveices tradicionālo neitralitāti. Ar bezrūpīgo mūziku kontrastē daudzie Šveices specvienības modrie karavīri, galvenokārt milzīga auguma vīri, starp kuriem ir arī diezgan daudz ne mazāk modru sieviešu pelēkos kombinezonos ar automātiem un daži ielu krustojumos pat ar vieglajiem rokas ložmetējiem.

No stacijas Latvijas un Šveices prezidenti limuzīnos motociklistu eskorta pavadībā dodas uz slaveno Bernes viesnīcu “Šveicerhofa”, kur notiek abu prezidentu neformālas sarunas, kā arī dāvanu apmaiņa un parakstīšanās Goda viesu grāmatā. Vēl viena Šveices valsts vizīšu protokola savdabība, jo oficiālā sagaidīšanas ceremonija ir vēl priekšā.

Pustrijos pēcpusdienā laukumā pie Šveices parlamenta ēkas ierindā nostājušies Šveices armijas karavīri tumši pelēkā kaujas ietērpā ar melnām automātiskajām šautenēm. Karognesēji — tumšās aizsargkrāsas ķiverēs. Pār laukumu plīvo milzīgi Šveices un Latvijas valsts karogi, kas rudenīgajos pēcpusdienas saules staros izskatās visai līdzīgi sarkanbaltsarkani — kvadrātveidīgais Šveices karogs ar balto krustu vidū un mūsu mīļais sarkanbaltsarkanais. Un atkal ar svinīgo gaisotni, acīmredzot īsti šveiciskā stilā, kontrastē militārā orķestra spēlētās jautrās operešu melodijas. Tuvojoties Latvijas Valsts prezidentes ierašanās brīdim, militārais orķestris pārtrauc jautro mūziku un bundzinieki sāk ilgu bungu tremolo. Tieši pulksten 14.30 pie parlamenta ēkas piebrauc limuzīns, no kura izkāpj Latvijas Valsts prezidente un Imants Freibergs. Augstos viesus sagaida visi Šveices federālās valdības locekļi ar kundzēm. Militārais orķestris mazliet neierastā interpretācijā nospēlē “Dievs, svētī Latviju!”, pēc tam Šveices valsts himnu, ko daudzie sagaidītāji parlamenta laukuma malās, atkal savdabīgā Šveices manierē, sveic ar aplausiem.

Latvijas Valsts prezidente un Šveices Konfederācijas prezidents noiet gar karavīru ierindu, sveicot karogu. Pēc tam Vaira Vīķe—Freiberga un Imants Freibergs iepazīstas ar sagaidītājiem, kā arī iepazīstina Šveices prezidentu un viņa kundzi ar Latvijas oficiālo delegāciju. Ņipra meitenīte šveiciešu tautastērpā — astoņus gadus vecā šveiciešu diplomāta un ekvadorietes meita Anna Lusija — pasniedz Vairai Vīķei–Freibergai košu ziedu buķeti. Tad augstā Latvijas viešņa un Kaspars Villigers dodas parlamenta ēkā, kur Vandela zālē izskan abu valstu vadītāju oficiālas uzrunas. Latvijas žurnālisti un daži šveiciešu kolēģi tās noskatās lielā tālrāžu ekrānā īpašā preses telpā. (Vairas Vīķes–Freibergas un Kaspara Villigera runas parlamenta ēkā “Latvijas Vēstnesis” publicēja atsevišķi — skat. “LV” Nr. 58, 31.10.2002).

Vēlāk turpat netālu, parlamenta ēku kompleksam piederīgajā Bernerhofā, Spoguļzālē, Latvijas un Šveices prezidentu vadībā notiek abu valstu oficiālo delegāciju sarunas. Tām beidzoties, Vaira Vīķe–Freiberga un Kaspars Villigers ierodas preses konferencei pielāgotajā Bernerhofas foajē, kur viņus sagaida Latvijas un arī daži Šveices žurnālisti. Taču nedaudzo Šveices preses pārstāvju klātbūtne nebūt neliecina par vietējo plašsaziņas līdzekļu intereses trūkumu. Vairāki šveiciešu žurnālisti viesojušies Latvijā un intervējuši mūsu prezidenti jau labu laiku pirms vizītes, komentāri un izvērsta informācija par Latviju vizītes dienās atrodami vai visos lielākajos Šveices preses izdevumos.

Pievakarē Latvijas Valsts prezidente tiekas ar Šveices un Latvijas draudzības biedrības aktīvistiem. Bet diena beidzas ar Šveices Konfederācijas prezidenta un Veras Villigeras rīkotām valsts vakariņām par godu Latvijas Valsts prezidentei un Imantam Freibergam slavenajā Belevjū pils viesnīcā, kas stāvajā Āras krastā paceļas pāri visai pilsētai.

Ceturtdiena, 31.oktobris

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Šveices prezidents Kaspars Villigers un Imants Freibergs pēc Raiņa un Aspazijas muzeja apmeklējuma Lugāno Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Jau no agra rīta — ceļā. Šoreiz — lidojums pāri visai Šveicei, no valsts ziemeļiem uz tālāko dienvidu punktu Lugāno — Raiņa un Aspazijas trimdas vietu. Ar Vairu Vīķi–Freibergu un Imantu Freibergu arī šodien visu laiku būs kopā Šveices prezidents Kaspars Villigers un Vera Villigera.

Latvijas žurnālistiem atvēlētajā mikroautobusā braucot pa Bernes gleznainajām ieliņām un cauri idilliskajiem lauku ciematiņiem uz lidostu, steidzu pārlūkot Šveices lielākos laikrakstus. Jau komentāru un reportāžu virsraksti liecina par Šveices plašsaziņas līdzekļu izteikti labvēlīgo attieksmi pret mūsu valsti. “Labo attiecību turpinājums” (“Neue Zūrcher Zeitung”), “Šveice sveic Latviju, — paraugu, kā kandidēt ES” (“Le Temps”), “Valsts vizīte no draudzīgās Latvijas” (“Tages Anzeiger”), “Vizītes mierīgā noskaņa” (“Der Bund”), “Latvija un Šveice — mazas valstis ar līdzīgām dvēselēm” (“Berner Zeitung”)... Dziļā labvēlībā Šveices laikraksti atstāsta Latvijas Valsts prezidentes ierašanos ar Krievijā ražoto “jakovļevu” (aviokompānijas “LatCharter” lidmašīnu “JAK 40”), Vairas Vīķes–Freibergas tikšanos Šveicē ar latviešu volejbolisti Žaneti Strazdiņu un citas žurnālistiem acīs iekritušas detaļas. Plaši un objektīvi tiek klāstīta Latvijas jaunākā vēsture, pagājušajā gadsimtā piedzīvotā trīskāršā okupācija un tikai pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem atjaunotā valstiskā neatkarība. Vairums avīžu uzsver Latvijas un Šveices līdzīgās pozīcijas ANO un atzīst, ka arī Šveicei arvien aktuālāka kļūst integrēšanās Eiropas struktūrās.

Nelielajā Belpmosas lidostā sēžamies slaidā, šaurā Šveices lidmašīnā, kas izraudzīta nelielā ieskriešanās ceļa un stāvā pacelšanās leņķa dēļ. Nepilnu stundu ilgajā lidojumā mūsu maršruts gandrīz visu laiku ved virs Alpiem, un, raugoties žilbinoši baltajās kalnu virsotnēs, šķiet, gluži fiziski tu, cilvēks, izjūti, cik varena un vienlaikus skaista ir šī Dieva pasaule. Un otrā izjūta un doma — cik daudz no šī skaistuma koncentrēts mazajā Šveicē. Valstī, kas ar saviem 41 284 kvadrātkilometriem veido tikai divas trešdaļas no Latvijas teritorijas.

Lugāno Agno lidlauks vairāk atgādina idillisku Alpu pļavu, pārsimts metru garumā ar betona skrejceļu pāršķeltu. Tik miniatūrā aerodromā mūsu Valsts prezidentes lidmašīna vēl nav nosēdusies. Pļavas malās rindojas gandrīz vai tikai miniatūras privātās sporta lidmašīnas, un prezidentes lidaparāts tām līdzās izskatās pēc milzu lainera.

No lidostas limuzīnu un mikroautobusu kortežs vispirms dodas uz Lugāno Itāliešu universitāti, kur Polivalentes aulā augsto Latvijas viešņu uzrunā augstskolas rektors profesors Marko Badžolīni. “Šis ir liels gods mūsu augstskolai, kas ir pati jaunākā Šveices universitāte, dibināta 1996. gadā,” viņš saka un pastāsta studentiem par Vairas Vīķes–Freibergas lielo profesores pieredzi Kanādā. Īsteni itāliskā sirsnībā profesors Badžolīni uzsver studentu lielo nozīmi profesoru dzīvē, ļaujot allaž justies jauniem, un pajoko, ka Vairas Vīķes–Freibergas pieredze citiem augstskolu profesoriem varētu iezīmēt optimistisku karjeras perspektīvu.

Latvijas Valsts prezidente savu uzrunu sāk, atceroties būtībā vēl tik neseno Atmodas laiku, kad 1990. gada aprīlī latviešiem tik dārgajā Raiņa un Aspazijas trimdas vietā notika pirmais Lugāno forums “Latvija un Eiropa”. “Man ir prieks studentu un pasniedzēju vidū redzēt arī dažus no šī nozīmīgā notikuma organizētājiem,” saka Vaira Vīķe–Freiberga, atgādinot auditorijai, it īpaši jauniešiem, sarežģīto, ne reti baiso situāciju Eiropā un pasaulē pirms divpadsmit gadiem, kad Padomju Savienība vēl pastāvēja savās ļaunuma impērijas robežās. Plašākā vēstures ekskursā mūsu prezidente atgādina Latvijas pusgadsimtu ilgo okupāciju kā Molotova–Ribentropa pakta sekas un iedziļinās vēl tālāk vēsturē, atgādinot Oktobra revolūciju un latviešu strēlnieku savdabīgo, dažādi vērtēto, taču nenoliedzami izšķirīgo lomu lielajos vēstures griežos pagājušā gadsimta sākumā.

Turpinājums — sekos

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris, pavadot Valsts prezidenti Šveices vizītē

Šveices prezidents Kaspars Villigers:

Šveices Konfederācijas prezidenta Kaspara Villigera uzruna Cīrihes Universitātes Eiropas institūtā

Prezidentes kundze! Freiberga kungs! Kantonu valdības prezidenta kungs! Dāmas un kungi!

Es ļoti priecājos par to, ka Latvijas Valsts prezidente ir izvēlējusies pastāstīt mums savas domas par Eiropas nākotnes perspektīvām. Mums būs ļoti interesanti dzirdēt jūsu domas tieši tagad, dažas nedēļas pirms gaidāmā vēsturiskā ES un desmit kandidātvalstu sarunu nobeiguma.

Lai gan jautājums par Šveices pievienošanos ES šobrīd nav darbakārtībā, iestāšanās sarunas papildina mūsu piekšstatus par Eiropu un ES. Mēs, kā neliela Eiropas valsts, uzmanīgi sekojam, cik līdzsvaroti veidojas attiecības starp lielām un mazām dalībvalstīm. Šis līdzsvars jau sākotnēji bija viens no ES panākumu cēloņiem. Mums ir ļoti svarīgi noskaidrot, kāda veida ieguldījumu maza valsts varētu dot ES. No otras puses, būtu interesanti uzzināt mazas kandidātvalsts domas par veidu, kā pret to izturas ES. Es esmu pārliecināts, ka šādai pieredzei būs svarīga loma šveiciešu attieksmes veidošanā jautājumā par iestāšanos ES.

Viens no Eiropas veiksmes faktoriem ir tās kultūru, valodu un tautu dažādība. Mazās Eiropas valstis sniedz nozīmīgu ieguldījumu šai dažādībā. Es vēlētos citēt agrākā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri vārdus: “Dažādība garīgajā uztverē, ja tās pamatā ir kopējās, demokrātiskās Eiropas vērtības, ir stiprums, motivējošs spēks, kas arī ir Eiropa. Ja Eiropa vēlas arī turpmāk palikt Eiropā, tai ir jāveicina un jāstiprina atšķirības

Pie Lugāno vēstures arhīva ēkas, kurā apskatāma Raiņa un Aspazijas ekspozīcija (augšējā attēlā); muzeja direktors un Vaira Vīķe–Freiberga

Eiropas kultūrā jeb, citiem vārdiem sakot, tai ir javeicina un jāstiprina iekšējās variācijas.

Neatkarīgi no tā, vai mēs esam vai neesam ES dalībvalsts, vai esam ES kandidātvalsts, mēs visi esam daļa no šīs dažādības, kuras labā mums visiem jādara viss iespējamis.

Prezidentes kundze, mēs vēlamies uzklausīt jūsu viedokli.

“LV’’ (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Cīrihes universitātē 2002. gada 31. oktobrī

Prezident Villiger! Rektor! Ekselences! Dāmas un kungi!

Man kā bijušam universitātes mācību spēkam vienmēr lielu prieku sagādā iespēja uzrunāt universitātes auditoriju, bet īpašs pagodinājums man ir uzstāšanās Cīrihes universitātē, kas ir ievērojama ar sen iedibinātu akadēmiskās izcilības tradīciju. Šī augstākā mācību iestāde var lepoties ar to, ka tā bija pirmā, kas piešķīra doktora zinātnisko grādu sievietei vāciski runājošā pasaulē, un tā ir pirmā universitāte Eiropā, ko nodibināja demokrātiska valsts, nevis monarhs vai reliģiska institūcija.

Stiprās demokrātiskās tradīcijas, ar ko ir ievērojama Šveice, ir dziļi iesakņojušās. Tās ir pamats, uz kura balstoties Šveice ir kļuvusi par vienu no vispārtikušākajām un stabilākajām valstīm pasaulē. Šīs tradīcijas aizsākās jau 1291. gadā, kad trīs mazas Alpu kopienas radīja alternatīvu militārajai ekspansijai un iekarojumiem, kas bija izplatīta parādība tajā laikā. Šo kopienu iedzīvotāji iesaistījās vienā no pirmajiem brīvprātīgas integrācijas un kopīgas suverenitātes veidošanas mēģinājumiem Eiropā, tādējādi liekot pamatu Šveices Konfederācijai.

Šveices paraugs veiksmīgai atšķirīgu kopienu sadarbībai un integrācijai jau sen ir iedvesmojis daudzus Eiropā, kā arī citur pasaulē. Samierināšanās Rietumeiropas valstu starpā pēc Otrā pasaules kara un vēl nepieredzēti augstā ekonomiskās integrācijas pakāpe Eiropas Savienībā tika panākta, balstoties uz tiem pašiem vienlīdzīgu partnerattiecību un savstarpējas cieņas principiem, kas jau sen tika ievēroti attiecībās starp Šveices dažādajiem kantoniem. Tas šķiet nedaudz paradoksāli, ka Šveices kaimiņvalstis ir iesaistījušās integrācijas iniciatīvās, kas sniedzas tālu aiz to robežām, kamēr Šveices iedzīvotāji, kas bija kopīgas suverenitātes nodrošināšanas aizsācēji Eiropā, ir izvēlējušies nepaplašināt savu integrācijas procesu aiz savas valsts robežām.

Gadsimtiem ilgi Šveice ir bijusi miera un stabilitātes sala kontinentā, ko postīja viens karš pēc otra. Šveice ir devusi drošu patvērumu daudzu valstu vajātiem inteliģences pārstāvjiem un politiskiem līderiem. Tičīnas kantonā ir piemineklis Itālijas brīvības cīnītājiem. Uz tā ir uzraksts: “Tad, kad vēl nebija Itālijas, jūsu dzimtene bija šeit.”

Fotomākslinieku Andra Krieviņa un Andreja Granta izstādē Lugāno: Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lugāno pilsētas galva Džordžo Gvidiči Foto: Juris Krūmiņš

Šos pašus vārdus tikpat labi varētu attiecināt uz daudziem trimdas latviešiem. 20. gadsimta sākumā, kad Latvija vēl nebija ieguvusi neatkarību, divi no lielākajiem latviešu rakstniekiem Rainis un Aspazija atrada patvērumu Kastaņolā. Viens no viņu tautiešiem Miķelis Valters, izcils politiķis, kuru arī vajāja cariskais režīms viņa sociālistiskās pārliecības dēļ, publicēja savu sociāldemokrātisko laikrakstu, atrodoties trimdā. Miķelis Valters, kas bija viens no pirmajiem, kas iestājās par brīvu un neatkarīgu Latviju, ieguva doktora zinātnisko grādu Cīrihes universitātē. Latvieši vienmēr atcerēsies Šveices sniegto drošo patvērumu un iedvesmu dažiem no Latvijas dižgariem.

Pēc neatkarības iegūšanas 1918. gadā Latvija, tāpat kā Šveice, piekopa neitralitātes politiku. Diemžēl mūsu kaimiņvalstis nerespektēja mūsu neitralitāti. Latvijā iebruka gan nacistiskā Vācija, gan padomju Krievija, un Latvija tika izdzēsta no Eiropas kartes uz vairāk nekā piecdesmit gadiem pēc tās piespiedu iekļaušanas PSRS.

Tagad, kad pagājuši nedaudz vairāk nekā desmit gadi pēc Padomju Savienības un totalitārā režīma sabrukuma Viduseiropā un Austrumeiropā, mūsu kontinents ir nozīmīgā krustpunktā. Pirmo reizi vēsturē Eiropai ir izdevība radīt stipru pamatu mieram, drošībai, stabilitātei un labklājībai lielā Eiropas kontinenta daļā. Tur ir iespējams izveidot dinamisku, brīvu un demokrātisku valstu kopienu, kam ir kopīgas pamatvērtības un kas ir apvienojušās nevis brutāla spēka un iekarošanas rezultātā, bet gan pēc brīvas izvēles un savas gribas.

Latvija nākotnē redz stipru un vienotu Eiropu, kas spēj saglabāt tās daudzo valodu, kultūru un tradīciju bagāto daudzveidību, jo tās ir Eiropas galvenās vērtības. Mēs nākotnē redzam Eiropu, kur mazākās valstis var pēc vienlīdzīgiem principiem ar lielākām valstīm dot savu ieguldījumu kopīgam labumam; Eiropu, kur būs jaunievedumi un notiks attīstība; Eiropu, ko vieno primāra vīzija par to, kurp tā vēlas iet un kur kopīgi, ilglaika centieni gūs virsroku pār šaurām, īslaika interesēm.

Lielākā daļa eiropiešu ir nolēmuši apvienot savus spēkus un sadarboties divu institūciju ietvaros — Eiropas Savienībā un NATO aliansē. Latvija līdz šā gada beigām cer saņemt oficiālu uzaicinājumu iestāties šajās organizācijās. Latvijai iestāšanās ES un NATO nozīmētu patiesu atgriešanos Eiropas brīvo un pārtikušo valstu saimē un mūsu kontinenta desmitiem gadu ilgušā derdzīgā iedalījuma divās pretējās nometnēs beigas.

Taču Latvija pilnībā izprot un respektē Šveices unikālo stāvokli un tās lēmumu pašlaik atturēties no iestāšanās šādās pārnacionālās organizācijās. Tomēr Šveice kā sala, ap kuru atrodas ES un NATO dalībvalstis, var nopietni apsvērt iespēju iestāties Eiropas Savienībā tālākā nākotnē. Šveicei jau ir izveidojušās ļoti ciešas ekonomiskās attiecības ar ES. Ļoti liela Šveices ārējās tirdzniecības daļa ir ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, un Šveice ir ES otra lielākā tirdzniecības partnere pēc Amerikas Savienotajām Valstīm.

Šajā jaunajā globalizācijas un pieaugošās savstarpējās atkarības laikmetā kaimiņvalstīm ir kopīgiem spēkiem jārisina tādas problēmas kā valsts iekšējā drošība, migrācija un patvēruma meklēšana, slimību profilakse un vides aizsardzība. Šveice ir ieinteresēta pastiprināt sadarbību ar ES šajās jomās, un vēlētājiem Šveicē vajadzēs atkal pieņemt lēmumu nākotnes forumā, kādas būs šīs sadarbības formas.

Latvija kā samērā maza valsts ir gatava atteikties no atsevišķiem savas suverenitātes aspektiem par labu kopīgām Eiropas struktūrām ES ietvaros apmaiņā pret iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanā, ko citādi tā nespētu daudz ietekmēt. Tur ietilpst lēmumi, kas attiecas uz drošību, veselību un vides aizsardzību, kā arī tirdzniecību, nodokļiem, lauksaimniecību un daudzām citām ekonomiskās darbības jomām.

Pašreizējai ES ir sekmīgi izdevies sabalansēt lielāko un mazāko dalībvalstu intereses, un Latvija ir pārliecināta, ka šis taisnīguma un vienlīdzīgu partnerattiecību gars arī tuvākajā nākotnē būs Eiropas Savienības galvenā iezīme. Ir skaidrs, ka būs nepieciešams reformēt ES institūcijas un struktūru un vajadzēs pilnveidot to darbību, lai 25 dalībvalstu lielā Eiropas Savienība varētu efektīvi funkcionēt. Bet paplašinātai Eiropas Savienībai ir daudzsološas izredzes kļūt par varenu ekonomisku un politisku spēku, ja tās resursu izmantošana būs efektīva un lēmumu pieņemšana notiks saprātīgi.

Dāmas un kungi!

Latvijas skatījumā Eiropas Savienība ir mūsu kontinenta tālākas attīstības dzinējspēks, bet tajā pašā laikā tā arī paredz, ka Eiropas Padomei un EDSO būs nozīmīga loma. Šīs divas organizācijas papildina ES, koncentrējot uzmanību uz demokrātiju, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu. Tās nodrošina noderīgas institucionālas struktūras sadarbības palielināšanai ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Tādām kā Krievija un tās kaimiņvalstis NVS, kā arī ASV un Kanāda. Un tās sekmē Eiropas standartu un normu īstenošanu Eiropas valstīs, kas nav izteikušas vēlmi kļūt par ES dalībvalstīm.

Latvijas skatījumā reģionālajām organizācijām starpvalstu sadarbības koordinēšanai ir jābūt ar daudz lielāku lokālo pamatu. Piemēram, Baltijas jūras reģions, kas piecus gadu desmitus atradās a,iz dzelzs priekškara, ir atkal atdzimis. Baltijas jūras valstu padomē, kas tika nodibināta 1992.gadā, ir pārstāvētas visas valstis, kas robežojas ar Baltijas jūras krastu, ieskaitot Krieviju, kā arī Eiropas Komisiju. Tā ir sekmīgi strādājusi, lai veicinātu Baltijas jūras reģiona valstu vienotības nostiprināšanos, sevišķi trīs Baltijas valstu un Eiropas ziemeļvalstu vienotību.

Nav šaubu, ka viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem, kas jārisina visām suverēnām valstīm, ir drošība. Lielākā daļa Eiropas valstu ieskaitot Viduseiropas un Austrumeiropas ES kandidātvalstis, ir izvēlējušās sadarboties šajā jomā NATO aliansē, veidojot ciešas partnerattiecības ar ASV un Kanādu. Šīs transatlantiskās partnerattiecības ir bijušas ļoti veiksmīgas daudzus gadus, un maz būs tādu cilvēku, kas apstrīdēs to, ka arī Eiropas neitrālās un nepievienojušās valstis, ieskaitot Šveici, Austriju, Zviedriju un Somiju, netieši ir ieguvējas no Amerikas militāro spēku klātbūtnes Eiropā.

NATO, kas sākotnēji tika radīta, lai novērstu padomju militāro spēku invāzijas draudus, tagad nodarbojas ar pēdējā laikā radušos sarežģīto drošības problēmu risināšanu, kas ietver konflikta novēršanu un miera uzturēšanu Eiropas periferālos reģionos, kā arī teroristu izveidoto tīklu likvidēšanu visā pasaulē. Šo sarežģīto problēmu risināšana prasa starptautisku, kopīgu darbību, kurā Latvija jau vairākus gadus dod savu ieguldījumu. Latvija kopā ar savām Baltijas kaimiņvalstīm vēlas palielināt sadarbību ar Krieviju, izmantojot NATO un Krievijas padomi, un atbalsta Eiropas Aizsardzības spēku izveidošanu, kas varētu darboties gan NATO, gan ārpus NATO.

Dāmas un kungi!

Lai gan Šveice ir izvēlējusies saglabāt savu gadsimtiem ilgo neitralitātes politiku, tā ir aktīvi iesaistījusies NATO “Partnerattiecības mieram” programmas īstenošanā un ir izpildījusi tradicionālu un ļoti nozīmīgu starpnieka lomu starptautisku konfliktu atrisināšanā. Šveices neizmērojami lielais ieguldījums Sarkanā Krusta un ANO palīdzības sniegšanas operācijās ir vispāratzīts un augstu novērtēts jau gadu desmitiem. Tagad, 21.gadsimta sākumā, gandrīz neviena valsts pasaulē nevar atļauties būt viena pati par sevi kā vientuļa sala. Šveices nesen pieņemto lēmumu kļūt par pilntiesīgu ANO locekli var uzskatīt par šīs jaunās realitātes atzīšanu. Latvija vēlas sadarboties ar Šveici un veidot daudz ciešākas attiecības – gan starptautiskās organizācijās, gan divpusējas attiecības. Mūs vieno kopīgi mērķi: samazināt vardarbību, netaisnību un nevienlīdzību pasaulē un darīt visu iespējamo, lai visu mūsu planētas iedzīvotāju dzīve kļūtu labāka.

“LV’’ (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas