Vēl — par Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizīti Šveices Konfederācijā

Ceturtdien, 31.oktobrī

Turpinājums. Sākums —

“LV” 4.11.2002., Nr.160

Stāstot par 1905. gada revolūciju un latviešu revolucionārā dzejnieka Raiņa un Aspazijas vairāk nekā piecpadsmit trimdas gadiem Šveices dienvidos, Vaira Vīķe–Freiberga atceras arī savu runu Lugāno forumā pirms divpadsmit gadiem, kad viņa Latviju salīdzināja ar Pelnrušķīti, kas brīnumainā kārtā ieradusies karaļa pils ballē (Vairas Vīķes–Freibergas vēsturisko 1990. gada aprīļa runu Lugāno forumā “LV” skat. zemāk).

Šī runa lieliski raksturoja Latvijas tābrīža situāciju neatkarības atjaunošanos centienos. Prezidente uzsver, ka Pelnrušķītei nācās sastapties ar politisko lielvaru dažādo attieksmi pret tās centieniem. Galvenais kritērijs lielvalstu attieksmē pret Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu brīvības centieniem bija jautājums, kā uz to reaģēs tobrīd vēl šķietami varenā Padomju Savienība.

“Tagad mēs esam atguvuši savu neatkarību un cītīgi strādājam, lai atgūtu nokavēto,” tālāk saka Latvijas Valsts prezidente. “Pelnrušķīte ir atguvusi savu karogu, savu himnu, savu parlamentu, savu valdību un savu prezidentu, un tagad tā atkal pošas uz savu balli. Šī balle būs drīz. Tā būs Prāgā un Kopenhāgenā,” saka Vaira Vīķe–Freiberga, uzsverot, ka Latvija grib iestāties NATO, lai nodrošinātu savu bērnu nākotni brīvā valstī. Mūsu prezidente arī atzīst, ka ES pastāv liela birokrātija, ka dalībvalstīm tiek noteiktas ne vien ražošanas kvotas, bet arī vissīkākās ražojumu kvalitātes nianses. “Taču, par spīti visam tam, ES ir panākumu stāsts,” saka Latvijas Valsts prezidente, uzsverot, ka Latvija, stājoties ES, “negatavojas no jauna izgudrot velosipēdu, bet cenšas pārņemt ES dalībvalstu labāko pieredzi”.

Mūsu Valsts prezidente min arī Krievijas īpašo attieksmi pret Latvijas centieniem iestāties NATO un atgādina, ka abu prezidentu tikšanās laikā Vladimirs Putins tomēr atzinis ikvienas valsts suverēnās tiesības stāties tajās organizācijās, kurās šī valsts vēlas.

Atbildot uz Lugāno mācībspēku un studentu jautājumiem, Latvijas Valsts prezidente uzsver, ka Pelnrušķītei bijis daudz pašapziņas un ka tās Latvijai netrūkst, arī stāvot uz ES un NATO sliekšņa. “Atceroties Pelnrušķītes likteni, es varu teikt, ka man šī ir patiesi laimīga diena,” nobeigumā saka Vaira Vīķe–Freiberga. “Es novēlu mums kopīgi veidot Eiropas nākotni. Lai Dievs jūs visus svētī!”

Pēc tam runā Lugāno pilsētas galva Džordžo Gvidiči, paužot lepnumu, ka tieši Lugāno bijusi izcilo latviešu dzejnieku Raiņa un Aspazijas trimdas vieta un ka Latvijas Valsts prezidente šim faktam piešķīrusi tik lielu nozīmi. Viņš atgādina jaunākos vēsturiskos notikumus Lugāno, atceroties Latvijas un Šveices kultūras saišu dziļās saknes: Raiņa un Aspazijas pieminekļa uzstādīšanu Kastaņolā 1972. gadā un abu izcilo latviešu dzejnieku pastāvīgas ekspozīcijas iekārtošanu Lugāno vēstures arhīvā. Tad sekoja Imanta Ziedoņa ierašanās Lugāno 1985. gadā, pirmais Lugāno forums 1990. gadā un 1996. gadā otrais — “Integrācija vai izolācija”, kurā piedalījās toreizējais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis. 1996. gadā tika parakstīts Rīgas un Lugāno sadarbības līgums kultūras jomā, 2006. gadā, Raiņa un

Foto: Jānis Ūdris Preses konferencē: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Šveices prezidents Kaspars Villigers (augšējā attēlā); Latvijas vēstniece Šveicē Elita Kuzma pie pieminekļa Lugāno; Lugāno pilsētas galva Džordžo Gvidiči un Vaira Vīķe–Freiberga atklāj Latvijas fotomākslinieku Andra Krieviņa un Andreja Granta izstādi (vidējos attēlos); Džordžo Gvidiči, Vaira Vīķe–Freiberga, Kaspars Villigers un Vera Villigera nepiespiestā sarunā (apakšējā attēlā)

Aspazijas trimdas sākuma simtās gadskārtas zīmē, notiks trešais Lugāno forums, ko jau tagad sāk ievadīt plaša kultūras pasākumu sērija. Tās pirmais elements — Lugāno universitātē iekārtotā latviešu fotomākslinieku Andra Krieviņa un Andreja Granta fotoizstāde “Kastaņola — Carte Blanche”, kurā eksponēts abu latviešu Kastaņolas redzējums, šī gada janvārī viesojoties šajā Šveices vietā.

Pēc sava Lugāno kolēģa runā Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, uzsverot: “Ja Rainis ir latviešu dvēsele, tad piecpadsmit gadus latviešu dvēsele bija te, Šveicē.”

Savu viedokli par ciešajām mūsu valstu kultūras saitēm pagātnē, tagadnē un nākotnē pauž arī izstādes kuratore un “Lugāno foruma 2006”aktīvā organizētāja Dr. Vita Matīsa, atgādinot, ka tieši šeit, Lugāno, Rainim radās lugas “Zelta zirgs” ideja. “Tas nav tikai Antiņš, tā ir Latvija, kas jāj savā stikla kalnā. Sākumā nākas ciest zaudējumu, ir jāsaņemas. Tā bija arī latviešiem, vēstures smagākajos brīžos saglabājot ticību gaišai nākotnei.” Dr. Vita Matīsa uzsver, ka Lugāno Rainim un Aspazijai bija gan sāpju, gan arī dziedināšanās vieta, bet leģendārais Monte Sansalvadore kalns Rainim bija ne vien parasts kalns, bet arī liela iespēja, liels izaicinājums.

Idilliskā Lugāno vēstures arhīva ēka stāvā ezera krastā laikam gan vēl nekad nav redzējusi tik daudz ļaužu. Pie Raiņa un Aspazijas pieminekļa, kurā atainots simboliskais Antiņa jājiens stikla kalnā, stāv Šveices karavīru goda sardze. Valsts prezidente noliek ziedu vainagu.

Pēc ekspozīcijas apskates Latvijas Valsts prezidente kopā ar pavadītājiem tiek izvesta Lugāno municipalitātes gleznainajā terasē, no kurienes paveras skats uz Lugāno ezeru. Šeit Vaira Vīķe–Freiberga arī atrod mirkli atbildēm uz Latvijas žurnālistu jautājumiem.

“Latvijas Vēstneša” jautājums:— Prezidentes kundze, kā jūs izjūtat šo īpašo vizīti?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, protams, es to izjūtu. Mēs tikko ar Šveices prezidentu jokojām, ka mēs sūtīsim telegrammas uz Rīgu un Berni, ka nebrauksim atpakaļ. Ka paliksim staigāt pa šīm tik gleznainajām vietām. Man patiesi gribētos izstaigāt šīs kalnu takas, kur Aspazija, es iztēlojos, gāja pēc iepirkumiem un kur pastaigājās Rainis. Toreiz te valdīja liels miers, un Rainis te esot pat kails sauļojies. Šī ir patiešām īpaša vieta.

“Latvijas Vēstneša” jautājums: — Kā jūs, prezidentes kundze, izjūtat šīs vietas sevišķo enerģiju?

V.Vīķe–Freiberga: — Šī arī vēsturiski ir īpašas enerģijas vieta. Šeit trimdā dzīvojis arī izcilais itāļu brīvības cīnītājs Karlo Katanio. Viņš bijis tajā pašā ēkā, kur vēlāk Rainis. Acīmredzot arī viņi uzsūca sevī šo īpašo brīvības elpu. Ne vien Rainis no Latvijas, bet arī Itālijas brīvības cīnītājs. Šeit īpašu enerģiju guva arī Itālijas un Šveices brīvības cīnītāji. Acīmredzot šejienes daba iedvesmo cilvēkus uz brīvības centieniem. Jo, redzot, ka pasaule un dzīve var būt tik skaista, cilvēkam gribas būt brīvam un dzīvot brīva cilvēka dzīvi šajā tik skaistajā pasaulē.

Jautājums: — Vai Latvija varētu būt neitrāla kā Šveice?

V.Vīķe–Freiberga: — Varbūt varētu, ja Latvija pārvietotos uz kādu vientuļu salu okeānā vai kādu tālu, nesasniedzamu vietu augstu kalnos. Lai gan arī tad — diez vai. Jo mēs jau redzam pēc Tibetas piemēra, kas notika ar šo zemi, kura gribēja pastāvēt viena, tālu no pārējās pasaules. Jāatceras, ka Šveice arī vienmēr nav bijusi tāda labklājības zeme kā tagad. Arī Šveicē dzīve kādreiz bija ļoti grūta. Bet viņi tai mācēja pielāgoties un mācēja izmantot savus talantus. Šveicieši izsenis saprata, ka tāda saimniekošana, kad katram ir savas trīs kazas vai trīs govis, ko viņš kopj, pie pārticības nevedīs. Šveicieši jau viduslaikos iemācījās saimniekot kopīgi, kad, teiksim, govis kopīgi audzēja viss ciems. Viens tās dzina ganos, cits slauca, vēl cits no piena gatavoja sieru, cits veda to pārdot. No tā arī veidojās šī apbrīnojamā šveiciešu demokrātijas izpratne, kas mūsu senčiem dzimtbūšanas laikā bija liegta. Mums bija viensētas un katram sava pārliecība.

Jautājums: — Kā jūs pati vērtējat savu vizīti?

V.Vīķe–Freiberga: — Šveicieši ir gaiši, ar sevi dziļi apmierināti cilvēki. Vizītes laikā es dziļi izjūtu šveiciešu neatkarības garu. Piemēram, šeit pieņemts, ka prezidents ar šveiciešiem pat nedrīkst runāt no balkona, viņam jāstāv vienā līmenī ar tautu. Tāpēc arī Šveicē ir ļoti maz valsts vizīšu. Latvija ir pirmā no Baltijas valstīm, kas Šveicē ieradusies ar valsts vizīti, un, protams, mums tas ir liels gods. Arī tāpēc es par šo vizīti jūtos ļoti gandarīta.

Pēc šīs improvizētās preses konferences Latvijas un Šveices prezidenti kopā ar pavadītājiem dodas uz Šveices Konfederācijas un Tičīnas kantona valdības rīkotām pusdienām par godu Latvijas Valsts prezidentei un Imantam Freibergam Lugāno greznākajā viesnīcā “Villa Castagnola”. Skan oficiālie tosti — no Šveices puses tos par godu augstajai viešņai saka Tičīnas kantona valdības locekle, Izglītības un kultūras jautājumu departamenta vadītāja Gabriēle Džendoti un Šveices Konfederācijas prezidents Kaspars Villigers. Latvijas Valsts prezidente saka atbildes tostu. Žurnālisti pusdieno kopā ar kontaktpersonām no Šveices Ārlietu ministrijas. Tieši pretim mūsu logam otrpus ezera stāvs un ēnas pusē draudīgi tumšs paceļas leģendārais Sansalvatore kalns. Es šveiciešu galdabiedriem stāstu par Raiņa “Zelta zirgu” un stikla kalnu, kam iedvesmu mūsu diženais dzejnieks guvis tieši no Sansalvatores kalna. Rainis pats gan to vēlāk atcerējās visai lietišķiem vārdiem: “”Zelta zirgs” man, tāpat kā daudzi mani darbi, rakstīts aiz ierosinājuma, kas nāca no āra.” Rainis par saraksti ar Jauno teātri 1909. gada rudenī atceras: “Itin vēlu, laikam oktobra vidū, lai es dodot kādu lugu uz Ziemassvētkiem. (..) Uzrakstīju vēstuli, ka lugas man nav, un nesu vēstuli uz Lugāno pastu. Bet neviļus uzbudinātās jūtas strādāja tālāk, seni motīvi spilgtāk ieskanējās, iemīļotie raksturi tēlojās acu priekšā, un, pirms vēl bija pasts sasniegts, drāmas viela man jau bija galvā.”

Lugāno ezera krastā, raugoties uz vienlaikus tik reālo un šķietami sirreālistisko, gigantiskai teātra dekorācijai līdzīgo Sansalvatores kalnu,Raiņa sākotnēji tik lietišķais gājiens uz Lugāno pastu arī šodien iztēlē iegūst spilgtas krāsas. Tagad šķiet, būtu bijis dīvaini, ja mūsu gara milzis būtu mierīgi pagājis garām šai unikālajai ainavai un nosūtījis uz Rīgu vēstuli, ka lugas nav un nebūs.

“Zili stikli,

Zaļi ledi,

Vidū stinga

Dvēselīte...”

Sansalvatores kalns arī šodien, tāpat kā pirms gandrīz simt gadiem, šķiet mūžīgais izaicinājums. Toreiz, 1909. gadā, — mūsu diženākajam dzejniekam. Caur viņu — latviešu nācijai. Un tad jau — Latvijas valstij, 1918. gada 18. novembrī, par spīti pasaules un arī vietējo skepsei, nodibinātai, 1919. gadā atbrīvošanās cīņās asinis lejot. Baigajā gadā okupantu pazemojumus izciešot. Pēc 1941. un 1949. gada, un visām pārējām deportācijām Sibīrijas sniegos izdzīvojot. 1991. gada janvārī uz Vecrīgas barikādēm stājoties. Un šobrīd, kā Antiņam “Zelta zirgā”, kā Pelnrušķītei, jau balles kleitu pielaikojot, jau pavisam tuvu uz divu tik autoritatīvo un mūsu drošībai tik svarīgo organizāciju, NATO un ES, sliekšņa... Atkal tik svarīgā Latvijas likteņgaitas mirklī, bet ne vairs, lai noturētos. Lai nostiprinātos un apliecinātu savas, Antiņa un Pelnrušķītes atgūtās tiesības. Uz visiem laikiem atgūtās!

Gluži nemanot, esmu saviem galdabiedriem pastāstījis visai daudz gan par Raini un “Zelta zirgu”, gan Latvijas vēsturi. “Es šo grāmatu noteikti izlasīšu,” saka Šarlote. “Es nekad nebūtu domājusi, ka literatūra var būt tik cieši saistīta ar politiku.”

“Var. Jo mūsu valstiskuma idejas pamatā bija latviešu nācijas garīgums. Vērtība, kas mums arī palīdzēja izdzīvot pusgadsimtu ilgajos okupācijas gados.”

Pēc Lugāno un Kastaņolas apmeklējuma ir grūti runāt par ikdienišķām problēmām, un sniegotie Alpi zem lidmašīnas spārniem, šķiet, turpina stāstu par cilvēka gara diženumu. Atliek vien apbrīnot mūsu Valsts prezidentes izturību, tajā pašā dienā vēl piedaloties Šveices un Latvijas baņķieru apaļā galda diskusijā (skat. kādā no nākamajiem “LV” laidieniem) un pēc tam vēl Cīrihes universitātē nolasot runu par mūsdienu politiskajām aktualitātēm (runu skat. “LV” 5.11.2002., Nr. 160).

Turpmāk — vēl

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris, pavadot Valsts prezidenti Šveices vizītē