Vaira Vīķe–Freiberga:

Pelnrušķīte nāciju ballē jeb latviešu kultūra Eiropas kontekstā

Latvijas ārpolitikas stratēģisko prioritāšu — iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO — kontekstā jāuzskata par zīmīgu Vairas Vīķes-Freibergas vēsturiskā runa “Lugāno foruma” atklāšanas sēdē Šveicē, Lugāno, 1990. gada 9. aprīlī. Šo notikumu Valsts prezidente atcerējās arī valsts vizītes laikā Šveicē 2002.gada 30.–31.oktobrī savā uzrunā Lugāno Universitātē Universita della Svizzera Italiana, raksturojot milzīgo ceļu, ko Latvija nogājusi kopš 1990. gada aprīļa un mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā.

Reiz dzīvoja bārenīte, kurai pamāte lika darīt visnetīkamākos mājas darbus, ģērba viņu neglītās drēbēs un lika tupēt pelnos stūrī pie pavarda. Tādēļ arī viņas vārds bija Pelnrušķīte, Cendrillon, Cenerenterola, Cinderella, Aschenputtel!... Bet viņu tikpat labi varētu saukt par Latviju, Igauniju, Lietuvu... Pamātei, kā zināms, pašai bija divas meitas, kuras viņa apbēra ar visiem pasaules labumiem. Kādu dienu karaļa dēls rīkoja balli, uz kuru ielūdza visas labākās aprindas. Arī abas jaunkundzes tika uzaicinātas, jo arī viņas piederēja pie sabiedrības zieda.

Protams, arī Pelnrušķīte labprāt būtu gājusi uz balli, bet pamātes acīs šāda vēlēšanās ir skandaloza: kā nabaga kalponīte uzdrīkstas gribēt nostāties līdzās tiem smalkiem ļaudīm, kam svētki bija domāti? Viņa tiek brīdināta — tas nav paciešams! Viņas vēlme varētu izraisīt ļoti nopietnas sekas. Mājas miers tiktu traucēts. Un, ja rastos sarežģījumi, lai viņa vaino pati sevi. Kā viņai vispār tādas domas varēja ienākt prātā! Kādas nedzirdētas pretenzijas — prasīt savas tiesības! Kāda nekaunība! Kāda pārdrošība!

Tāpat kā ģimenē mēdz būt pabērni, tāpat kā cilvēku sabiedrībā mēdz būt veselas atstumtu ļaužu šķiras, tā arī starp nācijām sastopamas tautas, kurām liktenis it kā būtu nolēmis pabērna sūtību. Un jo tās mazākas un nespēcīgākas, jo vieglāk tām piešķirt šo bārenītes lomu. Ka citas tautas ir suverēnas pašas savā senču teritorijā, tas ir pilnīgi dabīgi! Ka citām tautām dota iespēja uzplaukt un baudīt sava darba augļus, tas taču pats par sevi saprotams! Bet, lai Lietuva kādā jaukā dienā paziņo savu neatkarību, — kas nu par apmulsumu un apjukumu Eiropas kaimiņu starpā! Un kā ar amerikāņiem — šiem lielajiem tautu brīvības aizstāvjiem, šiem lielajiem demokrātijas atbalstītājiem, šiem lielajiem Baltijas tautu draugiem. No kurienes viņu atturība un vilcināšanās?

Lai tik Igaunija un Latvija paziņo, ka domā iet to pašu ceļu, un atkal tas pats apjukums, neizpratne, satraukums. Pelnrušķīte sadomājusi iet uz balli! Un ko tad teiks neglītās māsas? Viņas taču ir pirmajā vietā. Viņām taču jāprasa atļauja. Un ja nu viņām tas nepatīk? Nevar taču radīt viņām neērtības šai mājā, kas viņām gan nepieder, bet kuru viņas ir pārņēmušas. Un kā ar pamāti? Tā nu nemaz nebūs priecīga. Tā nu noteikti jutīsies traucēta. Kas zina, varbūt pat sadusmosies. Un ko tad? Jo, lūk, vara tomēr ir šīs dārgās pamātes rokās. Sāks šī vēl ārdīties, un kas tad notiks ar mūsu omulīgo mieru, mūsu dārgo līdzsvaru, mūsu ērtajiem paradumiem?

Mēs, jau labi iekārtojušās un turīgās nācijas, uzskatām kā pašsaprotamu to, ka varam iet uz balli, saposušies samta uzvalkos, zīda kleitās, ar dārgām rotām, ar skaistuma punktiņu uz mūsu veselīgi apaļajiem vaigiem. Bet citām tautām bārenēm, kas tām tur ko bāzt savu degunu? Mūs viņas traucē. Tās lai tik paliek savās vietās!

Viena interesanta detaļa, ko bieži mēdz aizmirst, — likumīgām tiesībām nav nekāda sakara ar lomu sadalījumu — vienalga, pasakā vai īstenībā. Pelnrušķīte, kā zinām, ir sava tēva īstā meita, viņa ir īstā mantiniece de iure, ja arī ne de facto. Uzurpatores ir viņas pusmāsas, iznireles, sava veida okupācijas spēks cita mājās. Un šī Pelnrušķīte, kura tiek mīdīta kājām, kuru izliekas neredzam, kas kļuvusi nepersona, šī Pelnrušķīte tomēr nav zaudējusi savu būtisko vērtību kā personība, kā pilnvērtīga cilvēces kopības locekle. Viņa ir saglabājusi savu skaistumu, savu šarmu, savus tikumus. Tā, starp citu, ir viena no viņas nelaimēm: šī īpašā pievilcība, kam kontrastā neglītās māsas tiek nostādītas vēl nelabvēlīgākā gaismā.

Kad, pateicoties labajai fejai, Pelnrušķīte beidzot nonāk ballē, šeit nav saskatāma tikai vienkārši freidiskas vēlēšanās vai bērnišķas vēlmju domāšanas piepildīšanās. Tā nav arī tikai laimīga sagadīšanās. Un tā nav dāvana par baltu velti. Tā ir viņas — likumīgās mantinieces — tiesību atjaunošana. Ir spriesta taisna tiesa, un ir atgūts pareizais līdzsvars un stabilitāte. Labā feja nav cēlonis, bet gan tikai vidutāja Pelnrušķītes transfigurācijai. Feja nav pārvērtusi nosmulētu kalponīti par princesi, bet tikai, tā teikt, notraukusi putekļus, lai celtu gaismā tās “princesīgās” īpašības, kas viņai vienmēr bija piemitušas, tikai apslēptas — zem pelniem.

Tam pierādījums: Pelnrušķīti ballē uzņem ļoti labi. Ja, skrandās tērpta, viņa citiem bija tikpat kā neredzama, tad saposta, sulaiņu pavadīta, karietē pievesta, viņa kļūst par visapbrīnojamāko balles dāmu — caur caurēm comme il faut. Princis ir savaldzināts, viss galms — apburts, un pat nejaukās māsas ir sajūsmā un jutās glaimotas par “svešās princeses” tām izrādīto laipnību. Pelnrušķīte ballē nepavisam nav godbijīgi bikla, malā stāvoša, iztālēm novērotāja, viņa ir pašā notikumu centrā. Viņa nav tikai ņēmēja, bet arī devēja šajā ballē.

Ar balles kulmināciju stāsts nebūt vēl nebeidzas. Kad nozvana pusnakti, Pelnrušķīte atgriežas mājās pie pavarda pelniem, un tikai daudz vēlāk pēc dažādiem sarežģījumiem princis viņai atbrauc pakaļ. Tikai tad viņa aizbrauc dzīvot uz pili, tā nokļūdama sabiedriski vēl augstāk nekā pirms savu tiesību zaudēšanas.

Piedodiet par tik garu analoģiju, bet nav mana vaina, ja mīts tik cieši sasaucas ar realitāti. Tāpat kā Pelnrušķīte pasakā, arī Latvija (jo tieši par Latviju jau te ir runa) ir izgājusi trīs galvenās stadijas savā kultūras attīstībā. Pirmajā — akulturācijas, resp., Eiropas kultūras apgūšanas fāzē, — tā pēc gadsimtiem ilgas beztiesības pamazām sāk apzināties, kas viņa gribētu būt un ko ir zaudējusi savas vēstures gaitā. Šai atmodas, sevis apzināšanās un apliecināšanas stadijai lemts beigties ar neatkarīgas Latvijas apoteozi — īsu triumfa brīdi laikā starp diviem kariem. 1940. gadā, Sarkanās armijas okupēta, Latvija atkal nonāk apspiestībā un verdzībā. Un iesākās otrā — dekulturācijas fāze. Vēl atliek pēdējā. Kā pauž mīts — tai būtu jābūt triumfa fāzei. To padarīt par realitāti ir nākotnes uzdevums.

Vēsturiski pirmā fāze aptvēra laiku no Nacionālās atmodas līdz neatkarības beigām, t.i., kopš 19. gadsimta vidus līdz Otrajam pasaules karam. Šī pirmā Eiropas kultūras asimilācijas etapa laikā latviešu tauta, ko vācu (vai vismaz vāciski runājoša) aristokrātija bija nospiedusi zemnieku kārtā, sāka izteikt prasības pēc vietas sociāli ekonomisko kāpņu “augšējos laukumiņos”. Tajā pašā laikā tā uzskatīja par nepieciešamu apgūt izglītotās Eiropas elitārās kultūras kodolu, lai novērstu apvainojumus nekulturālībā un primitīvismā. Tai ar lielu steigu vajadzēja pārvarēt iepriekšējos gadsimtos uzspiesto attīstības atpalicību. Pirmie latvieši, kuri to mēģināja (piemēram, Kronvaldu Atis), pateicoties savai klasiskajai un humanitārajai izglītībai, ātri aptvēra, ar cik milzīgām grūtībām viņiem nāksies sastapties.

No zemniecības saknēm izdīgušai, tautas tradīciju augsnē izaugušai, atmodas laika latviskai kultūrai bija tagad uz pašu zemes pasakņiem jāuzpotē jauni zari, labākais no tā, kas citur Eiropā bija jau attīstījies. Pirmā un galvenā grūtība, protams, bija ierobežotie līdzekļi un materiālie resursi. Bet tas vēl nebija viss. Nacionālās atmodas kustības latviešu inteliģencei nācās izstrādāt veselu darba programmu, kas sevī apvienotu dažādu pretrunu sintēzi. Mācīdamies ārzemēs, tā laika latviešu inteliģenti smēlās visos avotos, lai apgūtu to, kas citu Eiropas tautu sasniegumos būtu apbrīnas, atdarināšanas un pieņemšanas vērts.

Tāds bija dzejnieks Jānis Rainis, kas savā personā iemiesoja veselu laikmetu. Trūkumus savas zemes kultūras jomā viņš neuztvēra kā ierobežojumus, bet gan kā nākotnes izaicinājumu. Tas nebija attaisnojums pašnožēlai, bet gan aicinājums sevi pārspēt. Rainis, kurš pieder tiklab Tičīnai (jo tik ilgus gadus tur dzīvojis), cik Latvijai, pirmām kārtām ir eiropietis. Viņa darbos uzsūkušās un izkristalizējušās visdažādākās ietekmes.

Rainis smeļas savas tautas tradīcijās, ētikā, estētikā, latviešu valodas bagātībā, tā radot savai mākslai raksturīgo izteiksmi, kas savukārt bagātinās latvisko kultūru, no kuras viņš izaudzis. Tajā pašā laikā (jo viens neizslēdz otru) viņš pilnām riekšavām ņem visu to labāko, ko Eiropa var viņam sniegt. Tieši tamdēļ, ka Rainis nebaidījās smelt no visiem pieejamiem avotiem, viņa ģēnijs spēja atstāt tik daudz paliekoši vērtīga latviešu literārās valodas, drāmas, dzejas, sabiedriskās un filozofiskās domas attīstībai.

Raiņa tēmu loks skar visas zemes un laikmetus, gan reālo, gan mītisko, gan aktuālo, gan pārlaicīgo. Visdziļāk cilvēcīgo caur savu latviskā skatījuma prizmu meklēdams, Rainis nonāk pie universālā un vispārcilvēcīgā. Te ietverta jau vesela nacionālās kultūras programma. Vēl vairāk — tā ir programma jebkurai kultūrai, kas gribētu atgūt, saglabāt, tagadnei pielāgot visas tās augstākās vērtības, ko spējusi radīt kāda tauta, kāda civilizācija.

Neapstādamies pie pilsētnieka klasiskās nostalģijas pēc Ēdenes dārza un zaudētās paradīzes, nedz pie modernā cilvēka miglainajām ilgām pēc savām pirmatnējām saknēm, Rainis atkal un atkal atgriežas pie tēmas par indivīda un sabiedrības attiecībām. Sabiedriski orientēts, politiski aktīvs sociālists, Rainis tai pašā laikā bija (tik tiešām!) pilsonības loceklis, vientuļais ģēnijs, nelokāms individuālists, neatkarīgs mākslinieks, īsts latviešu tautas patriots un īsts internacionālists reizē. Bet tieši tāpēc, ka viņš jūtas dažādu piederību un lojalitāšu vedināts uz pretējām pusēm, Rainis jo labāk spēj izteikt visas savas tautas vēl neizteiktās cerības, uzminēt tās dziļākās sāpes un atklāt visu tautas vēl neatklāto dvēseli. Tomēr ne tauta kā pašmērķis, bet gan atsevišķais indivīds ir Raiņa redzesloka pašā centrā, un cauri indivīdam — visa cilvēce.

Nākamais etaps mūsdienu latviešu kultūrā ir komunistiskā režīma periods, kurš ilga no 1940. līdz 1941. gadam un no 1945. gada līdz mūsu dienām. Šis periods, kuru vispirms apšaubīja, pēc tam skaidri un gaiši noliedza 1988. gada mierīgā jeb dziesmotā revolūcija, būtu kvalificējams kā kultūras degradācijas periods. Kaut gan par tā mērķi tika pasludināta jaunas sabiedrības radīšana, ko apdzīvotu jauna uzlabotu primātu suga Homo sovieticus, tās īstenais gala iznākums iezīmējās ar īpašu destrukciju, brutālu un nežēlīgu iznīcināšanu, līdz šim atzīto vērtību neglābjamu noniecināšanu, masu deportācijām, nepamatotiem arestiem, spīdzināšanām, nāves sodiem. Latviešiem tika apgalvots, ka līdz šim viņi vienmēr bijuši pēdējie nejēgas un neprašas. Un atkal viņiem jāmācās, jāsāk viss no nulles. Lai gūtu panākumus, viņiem tikai bez apstājas jāseko sīkām un precīzām Lielā Brāļa, Vienlīdzīgākā starp vienlīdzīgiem, direktīvām. Lielais Brālis uzņēmās šo pienākumu viņiem visu iemācīt un soli pa solim viņus vadīt. Nav grūti iedomāties, kas tādos apstākļos notiek ar pašapziņu, ar personīgo ētikas kodeksu un sevišķi ar etnisko lepnumu, kurš tika nosodīts kā reakcionārs un postošs.

Viena no lielākajām komunistiskā režīma rūpēm bija atraut tautu no tās vēsturiskajām saknēm, rupji nosodīt un noliegt tās pagātni. Bet deportēt veselus iedzīvotāju slāņus, tos lēni nomērdēt badā un aukstumā tundrās un taigās vēl bija par maz. Vajadzēja iznīcināt jebkuru liecību par to, ka tās jebkad eksistējušas. Tamdēļ bija jāsadedzina grāmatas, jāiznīcina dokumenti, jāapgāna kapi un jāizgudro vēsture tāda, kāda tā režīmam būtu labāk patikusi. Šur un tur vēsture paliek tomēr izraibināta ar slavenajiem “baltajiem plankumiem”, kurus mēģina sašūt ar baltiem diegiem.

Otrs pīlārs, kas balsta komunistisko režīmu, ir bijusi tautu atšķiršana no pārējās pasaules, to pretlikumīgā ieslodzīšana aiz dzelzs priekškara. Kontaktu traucēšana, apmaiņas pārtraukšana, šī piespiedu izolācija visvairāk skar tieši to, kas vienmēr skaitījies īstais kultūras “garainis, kas veicina vārīšanos”. Latviešu kultūra, kas bija sākusi brīvi sakuplot un grasījās panākt pārējo Eiropu, pēc Otrā pasaules kara beigām tika izrauta ar visām saknēm no Eiropas kultūras aprites un pārstādīta šaurā komunistiskās ideoloģijas puķu podiņā. Tās mute uz gadu desmitiem tika aizbāzta ar patvaļīgu un tirānisku cenzūru, un to lēnām bendēja paranoisks, psihopātisks un ksenofobs autoritārisms. Latviešu kultūra vārda tiešā nozīmē kļuva par ne tikai augstākā mērā stulbas, bet arī augstākā mērā zvērīgas sistēmas gūstekni. Un tas ir brīnums, ka pat tādos apstākļos tā spēja atrast veidus kā izdzīvot, saglabāties un izmantot katru spraugu uzraudzības sistēmā, lai attīstītos un plauktu.

Šodien, paldies Dievam, latviešu kultūra gribētu ieiet savā trešajā stadijā, ko varētu nosaukt par integrācijas stadiju. Tā gribētu atgūt savu vietu Eiropas nāciju vidū, viņa gribētu iet uz balli kopā ar citiem, viņa gribētu piedalīties sava kontinenta attīstībā. Austrumeiropa jau ir paguvusi ļoti izmainīties. Brandenburgas vārti ir vaļā. Berlīnes mūris nojaukts. Visur no pamatnēm tiek gāztas milzīgās Ļeņina statujas, kuru nospiedošā masa un nedzīvās acis tik ilgi pārraudzījušas cilvēku tiesību un cieņas sabradāšanu. Visi šie sirpji un āmuri, šie pretenciozi emblemātiskie darbarīki, kuri tik daudz postījuši un tik maz cēluši, beidzot tiek norauti un sabradāti. No karogiem tiek izgriezti heraldiskie vārpu vainadziņi, šīs cietsirdīgi beznozīmīgās zīmes, kuras piedauzīgi atgādina par atmatā atstātajām zemēm, par nabadzību un trūkumu. Brīvas izvēles priekšā Austrumeiropas tautas labāk izvēlas atbrīvoto tukšumu, kas ļauj skatīties īstenībai acīs, nekā izskaistinātos simbolus, aiz kuriem sedzas tirāniski meli un pašapmāns.

Veselas tautas ir atguvušas savas demokrātiskās tiesības un savu suverenitāti. Arī trīs Baltijas valstis, Latvija tai skaitā, vēlētos to pašu. Lai veidotu savu kultūrpolitiku, lai nospraustu savu ceļu un to arī ietu, vispirms ir jāiegūst pilnīga kontrole pār saviem resursiem, ir nepieciešamas politiskas struktūras, kas atļauj brīvi spriest par tautas vajadzībām un lemt par prioritātēm. Pieņemot, ka tas jau būtu noticis un latvieši tagad atguvuši savu brīvību, kā novērtēt viņu vietu Eiropas kultūras kartē, kā uztvert tos šķēršļus, kas viņiem būs jāpārvar?

Pirmais kultūrai mestais izaicinājums būs atrast resursus, ar kuriem to uzturēt. Ja savos pirmsākumos kultūra bija ar sakrālo pasauli saistīta, tad tagad kultūra kļuvusi par laicīgo vērtību kalpu. Elites kultūra Eiropā lēnām izveidojās par valdnieku slavas un varas izgreznojumu un pazīmi. Vara pieprasa sevis iemūžināšanu bistēs, statujās un monumentos tēlniekiem, arhitektiem un citiem māksliniekiem un amatniekiem par lielu prieku, tai pašā laikā tā radot pamatus veselai luksa un modes industrijai. Kultūra kļūst par retumu, luksu, izšķērdību, plātību. No kalpošanas dieviem māksla pāriet varas kalpībā. Mākslinieks kalpo kungam (vai baznīckungam), bet galvenokārt — kungam. Tikmēr masas iztiek ar savu tautas kultūru, kas bieži vien ir bagātāka, nekā mēdz to domāt.

Palēnām valdniekus, bīskapus un abatus kā lepnus, prasīgus un nereti arī izsmalcinātus mākslas mīļotājus un mecenātus nomaina buržuāzija, modernās valsts iekārta un kapitālistiskā tirgus spēki. Mākslas darbs kļūst vispirms par sabiedriskā statusa simbolu, pēc tam par drošu ieguldījumu un finansiālu spekulāciju objektu. Ieslēgts anonīmu akciju sabiedrību seifos, tas zaudē jebkādu māksliniecisku funkciju un kultūras nozīmi.

Austrumeiropā komunistisko sistēmu paspārnē mākslinieki ilgi jutās “drošībā”, pasargāti gan no tirgus spēkiem, gan no nepieciešamības izturēt konkursus. Bet par to bija jāmaksā ar izteiksmes brīvības un mākslinieciskā godīguma pakļaušanu bieži vien neizglītotu un nezinošu funkcionāru diktātiem. Par to bija jāmaksā ar radoša mākslinieka brīvas darbības izvēles ierobežošanu. Ja, kā pati tauta to cer, Latvijas robežas nākotnē paliks atvērtas, tās kultūras integrācija Eiropā solās būt neparedzēti interesanta un arī sarežģīta. Būs ne tikai jāatrod vajadzīgie resursi zemē, kuras ekonomika un ekoloģija ir katastrofālā stāvoklī, bet nāksies vēl sadurties ar neskaitāmām citām problēmām, kas kultūrai jārisina. Tieši šeit, manā uzskatā, latviešu pieredze varētu dot vērtīgu ieguldījumu, liekot lietā to, ko viņiem ir nācies iemācīties, varas un vajadzības spiestiem.

Mazs piemērs: Latvijā distance starp masu kultūru un elitāro kultūru ir bieži daudz mazāka nekā citās zemēs. Jau kopš Aspazijas (1905. gada revolūcijas balss) un Raiņa (1919. gada cīņu dzejnieks) laikiem līdz pat 1988. gada mierīgajai revolūcijai, kuras priekšgalā bija dzejnieki, mākslinieki un inteliģence, Latvija ir viena no privileģētām zemēm, kur rakstnieks, dzejnieks vai gleznotājs var būt arī revolucionārs, valstsvīrs vai politiķis.

Arī daudzos citos aspektos uz Eiropu atvērtajai Latvijai būtu ne vien daudz ko ņemt, bet arī daudz ko dot pretī. Bet vispirms tai jāatgūst sava likumīgā vieta. Tai jāpārstāj būt aizturētai Pelnrušķītei vai pat nepersonai, nāciju ballē tai jāierodas personīgi. Eiropa nedrīkst vairs pieļaut, ka daži tās locekļi tiktu it kā amputēti, tā nedrīkst samierināties ar brutāli izcirstiem robiem savu tautu rindā. Ar katru tautu, kas pietrūkst Eiropas kopībā, viss kontinents kļūst necilāks, nabagāks, nepilnīgāks, un Eiropas nākotnes potenciāls ir izkropļots — salīdzinājumā ar to, kādai tai būtu bijis jābūt.

Šodien ir pārvarēti šķelšanās, nesaprašanās, konfliktu un postošu karu iemesli, un rītdienas pasaulē tiem vairs nebūs nozīmes. Eiropai ir nepieciešama visu savu tautu līdzdalība, lai tā godam varētu stāties trešā gadu tūkstoša prasībām pretī. Eiropai būs vajadzīgas visu savu tautu kultūras, lai piešķirtu jaunu jēgu tās sociālajām struktūrām, atjaunotu ētikas un morāles kodeksus, jaunradītu vērtību kritērijus un, kas zina, atrastu jaunu savas misijas, savas metafiziskās dzīves jēgas izpratni. Šai procesā būs noteikti iesaistīta zinātne, tehnoloģija, pasaules tirgi. Arī kultūrai būs jādod sava daļa.

Šī jaunceļamā kultūra nevarēs ierobežoties tikai ar Eiropu. Pāri robežām, kontinentiem tās galamērķis būs izglābt Gaju — mūsu zemi, mūsu visu Lielo Māti. Cilvēku rasei būs jāveido fiziskā pasaule, kas spēs būt ilgstoši dzīvību nesoša sabiedrība, kas noturēsies civilizācijas augstumos, cilvēce, kas būtu tiešām cilvēcīga. Uz šīs planētas, kas ir dziedējama, šai Eiropā, kas ir vēl pilnībā apvienojama, Latvija — pamesta zeme, asins, moku un ciešanu zeme, varētu kļūt par kultūras un cerību zemi. Kad nāks tas laiks, mēs visi atviegloti varēsim pamest šo Melnās Kali jūgu, šo melnās iznīcības Mātes ēru, lai ieietu jaunā — Ūdensvīra ērā.