Daudz ir tēva novadiņu, katrs diženi turas

Rīgas Latviešu biedrības namā 31. oktobrī krāšņi tika svinēti Lielās folkloras gada balvas pasniegšanas svētki

Foto: Imants Prēdelis Lielās folkloras balvas laureāti — Svetlana Rižakova, Bārtas etnogrāfiskais ansamblis un kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne
	Foto: Baiba Šuvcāne

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta iedibinātā Lielā folkloras balva tika piešķirta jau trešo reizi. Kultūrkapitāla fonda piešķīrums bija sadalīts 14 balvās. Izvirzītās kandidatūras vērtēja ekspertu komisija profesora Jura Urtāna vadībā. Balvas pasniedza Vidzemes augstskolas rektors Pēteris Cimdiņš, “Skandinieku” dvēsele Helmī Stalte, filozofe Ella Buceniece, mūzikas zinātniece Ingrīda Zemzare un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Īstos tautas svētkos šo notikumu vērta Bārtas un Rucavas etnogrāfiskie ansambļi, kam balva piešķirta par tradicionālās kultūras mantojuma glabāšanu un aizsardzību, un no Latvijas malu malām sabraukušie mazie bundzinieki un visdažādāko tautas instrumentu spēlmaņi, kas vienotā orķestrī saspēlējušies bērnu vasaras nometnē. Par izglītības veicināšanu balvu saņēma Pēteris Jansons, Ruta Cibule, Anda Beitāne un Dzintars Čerbakovs.

Indiešu tautas dvēseli dejā izteica jaunā krievu zinātniece Svetlana Rižakova. Neparasta un aizraujoša bija viņas deja, un visai neparasts ir arī viņas zinātniskās izpētes darbs, kas tika godalgots ar Lielo folkloras balvu. Krievijas Zinātņu akadēmijas Mikluho-Maklaja Etnoloģijas un antropoloģijas institūta līdzstrādniece balvu saņēma par pētījumu, kam pirmo impulsu devuši arheoloģiskie izrakumi Jersikā un kas tagad vainagojušies ar monogrāfiju “Ornamenta valoda latviešu kultūrā”. Tā šogad izdota Maskavā un pagaidām lasāma tikai krievu valodā, taču pati autore šajos desmit gados ir labi iepazinusi ne tikai latvju rakstus, bet lieliski apguvusi arī latviešu valodu.

Kā saviem skolotājiem viņa teica paldies daudzajiem lauku sētās sastaptajiem ļaudīm, kolēģiem un arī Ilgai Madrei, Pēterim Zirnītim un Jeļenai Antimonovai, kuru vairs nav mūsu vidū. Laureāte pauda arī cerību, ka Latvijas un Krievijas kultūras un zinātnes cilvēku kontakti kļūs ciešāki un sadarbība auglīgāka.

Par novadu savdabības aizsardzību un kopšanu balvu saņēma Ilga Leimane, Lidija Jansone un Sigurds Rusmanis. Savus pašvaldību vadītājus un kultūras dzīves vadītājus godināja arī Alsungas, Gudenieku, Bārtas un Rucavas dziedātājas. Dziļāk un tālāk tautas mākslas laukos aizveda kinokadri par Latgales podniekiem un mēslu vešanas talku balsīm. Balva par tradicionālo kultūras mantojuma vērtību popularizēšanu piešķirta Ievai Freinbergai, Janīnai Kursītei, Gintai Kaldavai un Normundam Čirkstem.

Ar izcilām veiksmēm vainagojušies Latviešu folkloras krātuves darbinieku pacietīgie pūliņi. Apgāds “Atēna” pērn laida klajā Anša Lerha-Puškaiša “Latviešu teiku un pasaku” VII daļas 2. sējumu, kura ceļš pie lasītāja bija simt gadu garumā. Kad 1903. gadā teiku un pasaku krājējs aizgāja mūžībā, grāmata palika rokrakstā. Tas bija rūpīgi iesiets tumši brūnā linaudeklā kopā ar ielīmi, kurā izteikta Visendorfa apņemšanās to nodrukāt tūlīt pēc “Latvju dainu” izdošanas. Nodomu izjauca Pirmais pasaules karš un paša izdevēja nāve, pēc kuras rokraksts palika revolucionārajā Petrogradā. Divdesmito gadu sākumā tas nonāca pie Krišjāņa Barona, kura ģimene to glabāja bankas seifā. Kopš 1940. gada manuskripts glabājās Latviešu folkloras krātuvē - kā viens no lielākajiem dārgumiem un reizē kā nenolīdzināta parāda liecinieks. Tikai ar visu Folkloras krātuves darbinieku pašaizliedzīgo darbu un uzņēmību šo 19. gadsimta beigās sakārtoto grāmatu nu jau 21. gadsimtā izdevies laist klajā. Balvu par tradicionālās kultūras materiālu publicēšanu saņēma Māra Vīksna, Elga Melne, Vilis Bendorfs un Dace Sparāne.

Kā allaž, vislielākais gods tika parādīts folkloras un tradicionālās kultūras kopējiem, kam Lielā balva piešķirta par mūža ieguldījumu. Helmī Stalte viņu gājumu salīdzināja ar kāpšanu Garajā pupā. Katrs mēs tajā kāpjam: vieni apstājas pazarēs un jūtas labi, otri pakāpjas mazliet augstāk, un viņiem ar to ir gana, bet tie, kas darbam atdod sevi visu un darbu dara ar prieku, tiek līdz pašām debesīm. Tie arī kļūst par Lielās folkloras balvas laureātiem. Balvu par mūža ieguldījumu saņēma Rita Drīzule, Valda Marija Šuvcāne, Mirdza Berzinska, Ella Ceriņa un Jāzeps Radziņš. Ar sirsnīgiem, dziļi izjustiem pateicības vārdiem viņi savai izcilnieku saimei piepulcēja veselu pulku to krietno, labo un gaišo, kas viņus par tādiem audzinājuši, stipru ceļamaizi devuši. Māte, tēvs, vecvecāki, kas mācījuši - darbs ir mīlams, krietni un kārtīgi darāms. Skolotāji, audzinātāji, līdzgaitnieki - kā Jānis Alberts Jansons un Artūrs Ozols, Kārlis Arājs un Jānis Rozenbergs.

Jāzeps Radziņš, kas audzis kā trešais dēls deviņu bērnu ģimenē, ar labu vārdu atceras vectēvu, kas viņam pīšanu un kurpnieka darbu ierādījis, un savu Praulienas pamatskolu, kur gan mācībās, gan sadzīvē valdījusi Haralda Medņa iedibinātā kārtība. “Viņš bija skolas pārzinis, mācīja matemātiku un vadīja kori. Bija stingrs, bet vienmēr taisnīgs. Skolā labi iemācījāmies arī galdniecības darbus. Pie Medņa nekāda paviršība nebija iespējama.” Un viss dzīvē ir noderējis. Vorkutas lēģerī no bada nāves pasargājuši tie groziņi, ko brīvajos brīžos iemanījies nopīt. Vēlāk darbu varējis atrast mēbeļu kombinātā un lietišķās mākslas vidusskolā. Nu jau turpat četrdesmit gadu Jāzeps vada pinēju studiju “Vācelīte”. Saknītes, meldri, salmi, klūdziņas - viss ir izmēģināts. Ne tikai ar groziem un vācelēm, bet arī galdiem, krēsliem un dažādiem citiem pinumiem studija piedalījusies izstādēs un gadatirgos, arī Hanzas dienās un lielajos Rīgas svētkos. Te, Māmuļā, meistars ir kopā ar dzīvesbiedri, kas arī bijusi čakla pinēja, bet tagad darbojas aušanas studijā “Kamene”, ar dēlu, kas jau skolā kļuvis par daiļamata meistaru, un vedeklu, kas kļuvusi par keramiķi.

Pavasarī trīsdesmito gadskārtu svinēja lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist”, pie kura šūpuļa stāvējusi arī lībiešu valodas skolotāja un kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne. Tieši dziesma atmodinājusi viņā lībietes garu, likusi atcerēties bērnu dienās runāto un dzirdēto tēvtēvu valodu. Savu lielo sāpi par lībiešu tautas likteņgaitu un ticību nākotnei viņa ielikusi grāmatā “Lībiešu ciems, kura vairs nav”. Divu mēnešu laikā šī pamatīgā lielgrāmata pazudusi no grāmatnīcu plauktiem. Tātad bijusi vajadzīga. Tas pētnieci skubinājis ātrāk pabeigt otru iesākto darbu — Ziemeļkurzemes lībiešu folkloras izlases veidošanu.

Savs laiks darbiem, savs svinēšanai. Folkloras svētki Dainutēva dzimšanas dienā izskanēja koši.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore