Ar sava novada stāju tautasdziesmā

Lasot Āronu Matīsa “salasītas un sakrātas” un pirmoreiz uz visu mūsu galda noliktās bērzauniešu tautasdziemas

Ievads krājumam “Latviešu tautasdziesmas, salasītas un sakrātas iz Bērzaunes apgabala no Āronu Matīsa” (saīsināts)

Pirmā latviešu tautas atmoda, tautas pašapzināšanās 19.gadsimta otrajā pusē saistīta ar lielu aktivitāti tautas garamantu vākšanā. Šīs kustības vainagojums ir Krišjāņa Barona “Latvju dainas”, Jurjānu Andreja “Latviešu tautas mūzikas materiāli” (abi darbi sākuši iznākt 1894.gadā) un Anša Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas teikas un pasakas” (1891—1903). Līdz “Latvju dainu” iznākšanai 19.gs. atsevišķās grāmatās bija izdoti pieci vācu mācītāju un pieci pašu latviešu sakārtoti tautasdziesmu krājumi.

Tautas atmiņu avotiem vienmēr bijusi pievērsta folkloristu uzmanība — tik spēcīgi un bagāti ir bijuši šie avoti, no kuriem kopā satecējusī tautasdziesmu straume veido “Latvju dainas”. Lai dotu iespēju iepazīt “Latvju dainu” avotus, publicējam Āronu Matīsa (1858—1939) līdz 1877.gadam Bērzaunē savākto tautasdziesmu krājumu. Ielūkosimies šī plašā krājuma tapšanā un liktenī, centīsimies apjaust tā nozīmi “Latvju dainu”izveidē, kaut arī šis vākums pilnībā nav iekļuvis “Latvju dainās”.

Āronu Matīsa vārds ir viens no deviņiem simtiem, kas pieminēti “Latvju dainu”vācēju un teicēju reģistrā, kur uzrādīti visi šī tautasdziesmu krājuma līdzveidotāji, F.Brīvzemnieka un K.Barona, arī Henrija Visendorfa, Ozoliņu Dāvja, Luža Bērziņa u.c. palīgi. Daudzu dzīves gaitas šodien ir grūti noskaidrot un iepazīt, viņu vidū ir ne mazums tautskolotāju, arī vēlāk pazīstamu folkloristu, etnogrāfu un literātu.

Āronu Matīsa mūžs nav bieza noslēpumu plīvura klāts, jo ļoti rosīga ir bijusi viņa žurnālista un literāta darbība. Ir iespējams izlasīt autobiogrāfisku apcerējumu “Manas dzīves atmiņu grāmata” (1938), rūpīgi sakārtota un saglabāta ir viņa korespondence Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Āronu Matīss dzimis 1858.gada 12.martā Cēsu apriņķa Bērzaunes Ādumniekos kā dvīnis septiņu bērnu ģimenē, no kuriem tikai divi – Matīss un Ede – piedzīvojuši sirmu vecumu. Ādumnieki, kur pavadīti četri pirmie dzīves gadi, un Kalna Brencēni, kurus tēvs iepirka par dzimtu, atradās pagasta Radaviešu galā. (Laikam tāpēc tā saukts, ka visi iedzīvotāji te bijuši radinieki. – LFK 2052, 9.)

Āronu Matīsa māte Marija (1824—1913) nākusi no slavenās Vankinu dzimtas, kas cēlusies no Bērzaunes muižas dzimtcilvēkiem. (Šīs dzimtas vēsturi atskatā līdz 1593.gadam izpētījusi arheoloģe Lūcija Vankina.) Pirmais uzvārdu Vankins 1826.gadā ieguvis Brenča Mestrēnu saimnieks Miķelis Jāņa dēls (1796—1839) – Matīsa vectēvs, vecāmāte Marina (Marija?) Pētera meita (1794—1869), saukta par Mestrēnu vecomāti, kurai bijuši astoņi bērni. Viņa bijusi ļoti ievērojama persona pagastā, pat lielā vecumā pārvietojusies jāšus uz balta zirga, un vēl mūsdienās par viņu var dzirdēt nostāstus Bērzaunē. Āronu Matīss par māti un vecomāti mūža nogalē rakstīja:

“Savu māti [..] varu pieminēt kā neizsīkstošu tautas garamantu pārzinātāju un stāstītāju. Savu tautasdziesmu, pasaku, teiku un visādu tautas ticējumu krājumus, kādus es savā laikā esmu savācis un šur tur lietā licis, esmu dzirdējis un uzrakstījis gandrīz vienīgi no savas mātes mutes. Viņa bija dzīva, liela, tīra mūsu tautas tradīciju krātuve. Redzams, viņa bija augusi tādā apvidū, kur varējusi noklausīties un piesavināties bagātīgi tautas garīgos krājumus. Viņas māte bija tālu pazīstamā enerģiskā Mestrānu (Āronu Matīss lieto Mestrānu vārdu) Vankinu “vecā māte”, kas ilgi ar saprātu palīdzēja vadīt turienes lielo saimniecību, kas bija ievērojama ar to, ka pati pirmā visā Bērzaunes apvidū pārgāja dzimtīpašumā. Es no Ādumnieku laikiem viņu atceros tikai kā mīļu ciemiņu, kas, mūs apciemodama, nekad neaizmirsa mums bērniem atnest līdzi kukuļam tolaik tik maz pazīstamo, daudziem vēl gluži svešo gardumu cukuru.” (Āronu Matīss. Manas dzīves atmiņu grāmata. – R., 1938.)

Matīsa tēvs Indriķis Ārons (1831—1912) bija liels darbarūķis, labs saimnieks un kristīgās ticības ētikas stingri ietekmēts cilvēks, kurš daudz nopūlējās savu dēlu skološanā, bet no meitām vienīgi jaunākajai – Ievai – bija ļauts apmeklēt pagastskolu. Matīss mācījās gan Bērzaunē, gan Vestienā, visbeidzot Ļaudonas draudzes skolā, tēvam izmeklējot un izvēloties labākos skolotājus. Draudzes skolas beigšanas gadā (1876) nomira vecākais brālis Jānis – māju mantinieks. Brāļa nāve mainīja visu Matīsa dzīvi. Viņa oficiālā izglītība ierobežojās ar skolotāja tiesību iegūšanu 18 gadu vecumā Valkā pie brāļa Jāņa bijušā skolotāja Tērauda.

Pirmā skola, kurā Matīss strādāja 1876./77.gadā, bija Bērzaunes kroņa Grostonas skola. Mazajā skoliņā skolotājam atlika daudz laika nodoties saviem darbiem. Šajā mācību gadā (līdz 1877.g. 10.maijam) tika sakārtots un pārrakstīts 2188 Bērzaunes tautasdziesmu krājumiņš, kas tagad tiek publicēts. Šo savas jaunības, pat zēnu gadu vākumu Āronu Matīss netika pieminējis ne dzīves stāstā, ne citās publikācijās, pat ne vēstulēs.

No 1882.līdz 1885.gadam Āronu Matīss strādāja Liezēres skolā, kur viņam par palīgskolotājiem dažādos laikos darbojās Ēbeļu Reinis (1859—1928), Ramānu Aleksandrs (1861—1933) un brālēns Voldemārs Vankins (1865—1939), — visi viņi pierakstījuši tautasdziesmas, kas no Visendorfa, Brīvzemnieka, Barona un ZK krājumiem nonāca “Latvju dainās”. No 1885.gada Ārons bija pārzinis Taurupes skolā. 1888.gadā viņa amatu pārņēma V.Vankins, jo Āronu Matīsam vajadzēja ierasties Rīgā, lai pārraudzītu sava sastādāmā krājuma “Mūsu tautas dziesmas”— dāvinājuma uz III vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem – klajā laišanu. Ārons skolotāja darbā vairs neatgriezās, bet palika Rīgā līdz mūža beigām, lai kā populārs žurnālists darbotos dažādos periodiskos izdevumos (”Dienas Lapa”, 1888—1895; “Austrums”, 1895—1902; “Vārds”, 1901—1902; “Rīgas Avīzes”, 1902—1905; “Baltijas Vēstnesis”, 1905—1906; “Balss”, 1905—1907; “Dzimtenes Vēstnesis”, 1907—1917; “Valdības Vēstnesis”, 1919—1937), sarakstītu daudzu personu (Vilhelms Pantenijs, Jānis Ilsters, Marija Medinska, Laubes Indriķis, Krišjānis Valdemārs, Ansis Līventāls, Dāvis Ozoliņš, Jānis Sirmais, Jūlijs Dievkociņš, Bernhards Dīriķis, Fridrihs Veinbergs) biogrāfijas un piemiņas rakstus, radītu paliekošus, faktiem bagātus un precīzus pētījumus (Latviešu tulkotās beletristikas rādītājs, 1902; Latviešu literāriskā (Latviešu Draugu) biedrība savā simts gadu darbā: Ainas no vāciešu un latviešu attiecību vēstures, 1929; u.c.) latviešu kultūras vēsturē.

Viena no galvenajām Āronu Matīsa interesēm, sevišķi mūža pirmajā pusē, bija latviešu folklora un etnogrāfija. Šo viņa darbošanās loku noteica dzimtās puses īpatnība, mātes garīgums, sadarbība ar folkloristiski noskaņotiem laikabiedriem. Jau pēc 2188 tautasdziesmu pierakstes un sakārtojuma četrās rokrakstu burtnīcās aizsākās Āronu Matīsa un Brīvzemnieka sarakste (1878.gada janvārī, ja vien saglabājušās visas vēstules). Jaunais skolotājs bija lūdzis Brīvzemniekam viņa fotogrāfiju, un atbilde skanēja: “Labprāt tuvinos tautiešiem, kam rūp tautas garīgā uzplaukšana. Tādēļ sūtu Jums še savu bildīti [..]. Še klāt iedrošinājos Jūs draudzīgi lūgt: vai Jūs Paši, jeb kāds no Jūsu skolēniem, neatrastu vaļas un iespējas uzzīmēt savā apgabalā un man laipni piesūtīt kādus krājumiņus no Latviešu tautas pasakām un teikām, sakāmiem un pūšamiem vārdiem un mīklām?” (23.01.1878. – Šī un pārējās darbā minētās vēstules glabājas LZA Fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā.) Jau februārī Brīvzemnieks pateicas par atsūtītajiem materiāliem un uzsver, ka arī lielajā nevaļā vienmēr cenšas materiālu sūtītājiem atbildēt. Aprīlī no Maskavas pienāk pateicība par tautasdziesmu otro sūtījumu un svarīgs vēstījums par iecerēm to izdošanā:

“Iznāks divi krājumi: lielāks zinātniskiem mērķiem, otrs priekš pašas Latviešu tautas. Lielā krājumā nāks viss, kas tik derīgs zinātnībai (un kas nav zinātnībai derīgs?! [iesākumā likta jautājuma zīme, tad tā pārvilkta ar ļoti treknu izsaukuma zīmi. – M.V.]), mazā krājumiņā tik tādi krāšņākās, daiļākās tautas dziesmas, teikas, pasakas, mīklas un parunas (sakāmi vārdi). Lielais krājums būs ar Krievu tulkojumu un Latviešu oriģināli (ar Latīņu burtiem rakstītu); mazais krājums tik ar Latv.tekstu, tādiem burtiem un tādā ortogrāfijā rakstīts kā mūslaikos Latv.grāmatas. Lielais krājums būs, zināms, padārgs, mazais krājums .. lēts, — lai ar tas mazākais tautas bērns spētu pie savas tautas daiļākiem ziediem spirdzināties un stiprināties”(9.04.1878.).

Brīvzemnieks noteikti vēl nenojauta, ka uzsācis sarakstīšanos ar cilvēku, kas pēc 10 gadiem izdos mazo un lēto tautai domāto krājumu, tādējādi noņemot daļu rūpju no tautasdziesmu kārtotāja – K.Barona – pleciem un ļaujot viņam visus spēkus veltīt zinātniskajam izdevumam. Brīvzemnieka vēstulēs vēl ir ziņas par viņa paša iecerētā zinātniskā izdevuma apjomu “Bībeles biezumā” (1500–2000 lpp.) un prieks, ka no tā lielāko daļu – tautasdziesmas – apņēmies kārtot mājskolotājs Krišjānis Barons, “ļoti čakls, sirsnīgs un saprātīgs strādnieks, dažā lietā un vietā es viņam uzticu vairāk nekā sev pašam” (20.12.1879.). Ap 1880. gadu Brīvzemnieks bija aizņemts ar sava sakāmvārdu, parunu, mīklu un buramvārdu krājuma kārtošanu. Kad jau 24 loksnes bija nodrukātas un sešas vēl iecerētas, Brīvzemnieks lūdz “laipnos draudzīgos līdzstrādniekus paciesties un, ja paspējams, vēl ātrumā piesūtīt kādas tautas mantiņas” (25.10.1880.). Ārons nodeva Brīvzemniekam 395 parunas, 348 mīklas, 55 pasakas, arī buramvārdus, jo piebildē kādai vēstulei jautāts: “.. vai zobu sāpju vārdi ir tiešām tā ļaužu mutē, kā Jūs tos uzzīmējuši pēdīgā sūtījumā, jeb Jūs tos drusku raksturīgi pārtaisījuši?” (19.02.1880.) Šādi Brīvzemnieks ievadīja savus jaunos palīgus godprātīgā un patiesīgā attieksmē pret tautā noklausīto un pierakstīto. Vēlāk Āronu Matīss kļuva par nesaudzīgāko un kategoriskāko cīnītāju pret pseidofolkloru, viltus dievībām un izpušķotām tautasdziesmām. Brīvzemnieka sakāmvārdu, mīklu un buramvārdu krājums 1881. gadā ieguva Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības lielo sudraba medaļu. Viņu pašu (vienā dienā ar etnogrāfu N.Mikluho Maklaju) uzņēma par pastāvīgu biedrības biedru, bet 12 aktīvākos materiālu sūtītājus (to starpā Krišjāni Baronu un Āronu Matīsu) – par līdzstrādniekiem. (Arājs K. Krišjānis Barons un “Latvju dainas”. – R., 1985.)

Jau 1879. gadā Āronu Matīss sāka piedāvāt arī tautasdziesmu krājumus, un 1880. gada beigās Brīvzemnieks pateicās par dziesmām un māņiem. Līdz “Latvju dainu” pirmās burtnīcas iznākšanai (1894. gada martā) Ārons iesūtījis 445 dziesmas no Bērzaunes.

Jāatceras, ka Āronu Matīss tajā laikā vēl strādāja Taurupes skolā; 1887. gadā almanahā “Austrums” ievietoti jau 1880. gadā Āronu Matīsa pārtulkotie Kronvalda Ata “Tautiskie centieni”, iespējams, ka viņš nodeva “Latvju dainām” 622 dziesmas no Kronvalda Ata atstātajiem rokrakstiem, taču jau minētās pretestības un nākamajā gadā izdodamā tautasdziesmu krājuma dēļ darbs ar Kronvalda Ata mantojumu netika turpināts.

Visplašākā korespondence Āronam bijusi ar Kaudzītes Matīsu (1848–1926), Jāni Ilsteru (1851–1889), Ēbeļu Reini, Ramānu Aleksandru u.c. Jānis Ilsters ir pirmais latviešu botāniķis. 1881. gadā Ārons viņam piesūtījis tautasdziesmas par dabu un, šķiet, viņa ietekmē sarakstījis apcerējumu “Dzīvnieki Latvju tautas dziesmās” (Balss, 1881, Nr.43–45), jo Vestienas skolotāja un dzejnieka mūža skaistākā iecere izlasāma vēstulē:

“Mans nodoms ir, kad mans dabas vēstures vadons būs gatavs, tad tam mazu pavadoni pakaļ sūtīt, kurā atrastos tā jo vajadzīgā dzejiskā puse pie dabas vēstures mācīšanas. Mūsu senči ir pratuši ar savu dzeju gandrīz katru radījumu kā ar nimbu apvilkt, un it īpaši bērni mīļo, ja viņiem arī tos radījumus tā priekšā ved. Tā tad es domāju priekš tā nolūka sakrāt taut.dz., mīklas un pasakas, kas uz dabu vispārīgi un uz tām trim d.[abas] valstīm sevišķi zīmējās. Bet tas jau arī ir tik – iedoms. Mīklu krājums nu ir gan jo pilnīgs Brīvzemnieka krājumā, pie kura arī Jūs jo uzcītīgi līdzstrādājuši. Arī Jūsu “putnu dziesmas” [“Kā putni dziedāt iemācījušies”. – Balss, 1879, Nr.87, 88. – M.V.) ir man rokā. Tos Balss numurus toreiz sev apgādājos. Lūk, tādas teikas būtu derīgas sameklēt arī no četrkājainiem, ložņātājiem un citiem dzīvniekiem. Bet arī būtu tāpat no stādiem jāuzzīmē, kādām zālēm viņus ņēma, kādām puķēšanām, burvībām un laimes paredzēšanām, kuras par ģiftīgām tur, kā viņi cēlušies utt.” (31.03.1881.). Pirmie Ilstera un Ārona sūtījumi RLB Zinību komisijai bijuši vienādi: “papildinājumi Ulmaņa vārdnīcā trūkstošo vārdu krājumam; Latviešu botānikas vārdu krājumi un [no Āronu Matīsa] vēl dzejas vārdu krājums”. RLB ZK II un III Rakstu krājumā tika publicēti Ilstera savāktie botāniskie nosaukumi, iekavās norādot atšķirīgos no Āronu krājuma. Kad Āronu Matīss bija recenzējis Ilstera “Botāniku tautas skolām un pašmācībai” (Balss, 1884, Nr.5), paklīst runas, ka autors šo kritiku pats rakstījis, “tādēļ, ka, vienkārt, tur bija parādīta botānikas pazīšana jeb prašana un, otrkārt, ka viņa tāda bija, kas grāmatiņai lūkoja ceļu pašķirt” (11.02.1884.). Ilsters nodzīvoja īsu mūžu, “Latvju dainām” nodevis 865 tautasdziesmas, bet dzejoļu krājumu “Sīkrozītes, magonītes” (1889) pēc viņa nāves sakārtoja un izdeva Āronu Matīss.

Āronu Matīss par savu Bērzauni (tieši viņš esot devis pārveidojumu senākajam Bērzones nosaukumam) rakstīja:

“.. šādā apvidū kā Bērzaunē stāvēja pilnīgā godā manā laikā vēl visas tautas senu senās ierašas, piem., laiku godības un svinības. [..] Tā atminos, ka es, tur dzīvodams, pat lielā augumā un vecumā pieaudzis, izpildot tautas dziesmu vārdus, gan nevienu Jāņu nakti nedabūju gulēt, bet priecīga līgošana atskanēja Jāņu bērnu vidū bez mita cauri nakti līdz otras dienas lielam saules lēktam, dažreiz pat vēl ilgāki, aplīgojot katru vietiņu un katru dzīvībiņu gan savā mājā, gan tuvos un dažreiz arī attālākos kaimiņos. Te es esmu pa galvenai tiesai iezīdis savās asinīs mūsu tautas tradīcijas, kas mūsu tautu dvēseliski un garīgi kopā sēja un kopā saturēja.” (Āronu Matīss. Manas dzīves atmiņu grāmata.)

Arī pēc “Latvju dainu” iznākšanas tautasdziesmu vākšana Bērzaunē nepārtrūka. Te interesanti un savdabīgi strādāja izcils folkloras materiālu vācējs bitenieks Jānis Krūmiņš. Pēc Otrā pasaules kara viņš materiālus nodeva Madonas muzejā, bet pēc viņa nāves 1984. gadā visi oriģināli nonāca Latvijas Valsts bibliotēkā. Ar madoniešu E.Rudenājas, V.Urtāna un A.Kumsāra palīdzību dziesmu norakstus ieguva arī folkloristi.

Kad tautasdziesmu krājums bija savākts, rūpīgi sakārtots un pārrakstīts, Āronu Matīss, strādādams skolā, publicēja presē vairākus rakstus par folkloru, apkopojot tajos Bērzaunes dziesmas un vākšanas darba pieredzi, piemēram, “Seno latviešu dzimtas būšanas tautas dziesmās” (Balss, 1879, Nr.81), “Vārds “jauks” latviešu tautas dziesmās” (Dienas Lapas Feļetona pielikums, 1887, Nr.127), “Ozols un liepa latviešu tautas dziesmās (rokraksts RTMM, inv. Nr.88602), kā arī pārskata rakstus par dažādiem tautasdziesmu u.c. krājumiem.

Āronu Matīsa folkloristiskā darbība un gūtā erudīcija deva iespēju sakārtot plašāku tautasdziesmu izlases krājumu “Mūsu tautas dziesmas” (Rīga, 1888). Šī krājuma izdošana sarakstē ar Brīvzemnieku nekad netika pārrunāta. Liekas, ka piedāvājums bija nācis pēkšņi, vairāk saistībā ar III vispārīgajiem dziesmu svētkiem, un darbs bija jāveic ļoti īsā laikā.

Āronu Matīss krājuma “Mūsu tautas dziesmas” ievadā norādīja: “.. šeitan esmu palīgā ņēmis it visus latviešu tautas dziesmu krājumus, kādi tie jau iespiesti, līdz ar vairāk tūkstošu no manis paša un maniem draugiem un pazīstamiem salasītu tautas dziesmu, kas vēl nekur nav nākušas klajā.” Interesanti, kādā veidā sakārtotājs ieguva tautasdziesmu krājumus, cik lielā mērā tie viņam bija pazīstami jau skolā un pirmajā darba gadā (1877).

Āronu Matīsa “dziesmu vaiņags” pilnībā iekļāvās “Latvju dainu” kārtojumā. Pat Dainu skapī starp rokraksta lapiņām ātri var pamanīt izgriezumus no šīs grāmatas, jo dziesmas no tās netika īpaši pārrakstītas. Āronu Matīsa iesūtījumā no Bērzaunes (reģ.nr.68a) sākotnēji bija 445 dziesmas, tad “Latvju dainu” pirmā sējuma tapšanas laikā vēl 156, kopā 601 dziesma, no kurām 164 ir nerātnās. “Latvju dainās” reģistra numuri 68a un 335 pie dziesmām gandrīz vienmēr saskan. Kur palikušas pārējās dziesmas no Bērzaunes, ja mēs zinām, ka visas ZK saņemtās dziesmas tika pārrakstītas un nosūtītas Baronam?

Varbūt te svarīgi izsekot RLB ZK un Ārona attiecībām. Precīzu krājuma “Latviešu tautas dziesmas” iesniegšanas gadu noteikt nevaram, tikai ZK reģistros tas ir minēts pirmais. Jau 1881.gadā ZK lūdza Āronam kā lietpratējam novērtēt Brīvzemnieka krājumu (12.03.1881.), pēc trim gadiem ZK priekšnieks A.Vēbers patētiski uzaicināja viņu par RLB biedru, piemetinot, ka iestāšanās maksa ir 50 kapeikas, bet biedru nauda – 3 rbļ.gadā (7.04.1884.).

1889.gadā presē izvērtās polemika par to, kā izlietot vienu trešdaļu no III dziesmu svētku ienākumiem. Viedokļi dalījās, RLB ZK gribēja publicēt 22 000 ZK savāktās tautasdziesmas un ap 40 000 dziesmu, kas atradās Maskavā, lai paceltu tautas pašapziņu un ierosinātu plašāku krāšanas darbu. Laikrakstā “Dienas Lapa”, kurā tolaik strādāja Āronu Matīss, uzskatīja, ka vajadzētu vairāk atbalstīt krājējus, jo pašreiz jāsteidzas vēl vākt, bet sakrātais materiāls var gaidīt uz publicēšanu – te nav vajadzīga steiga. Nav iespējams populāra un “ziniska” krājuma apvienojums. Tautai nepieejams krājums tautas pašapziņu necels. Ap 60 000 dziesmu nedrīkst publicēt tikai populāri, un lieli krājumi neveicinās garamantu vākšanas uzplūdus, te jāmeklē citi ceļi. “Dienas Lapā” (1899, nr.84) norādīts: “Nedrīkst publicēt tik pavirši, kā tas darīts patlaban izdodamā V ZK Rkr, kur dziesmas pielīdzinātas un kārtotas pēc J.Sproģa krājuma.”

Atbilde šai polemikai un tautas gara atmodināšanas pierādījums bija Āronu Matīsa izveidotais “Dienas Lapas”’ pielikums “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem” (1890—1894), kas pulcēja ap sevi lielu folkloras vācēju un pētnieku pulku. “Dienas Lapas” darbinieku (galvenokārt Āronu Matīsa, Jāņa Sirmā) nostāja paglāba lielo tautasdziesmu daudzumu no steigā sakārtota pavirša krājuma. Prasmīgā “Dienas Lapas” pielikuma vadīšana deva Āronu Matīsam lielu erudīciju folkloristikā.

Jurjānu Andrejs aicināja viņu palīgā pie līgotņu kārtošanas: “Zinādams Jūs par teicamu taut. dz. pazinēju un dedzīgu tautas strādnieku, griežos pie Jums ar lūgumu, vai Jūs nenāktu man talkā, sastādīdami Līgo svētku aprakstus un sakārtodami tekstus, kas uz viņiem zīmējas” (12.04.1892.).

Visnozīmīgākais, ko padarīja folkloristikā Āronu Matīss, — viņš laicīgi izdeva mazo, visai tautai lasāmo un izmantojamo tautasdziesmu izlases krājumu “Mūsu tautas dziesmas”, lai Barons varētu netraucēts strādāt pie lielā zinātniskā tautasdziesmu kopojuma “Latvju dainas”. Pati pirmā liecība un aizsākums Ārona folkloristiskajai darbībai ir 1877.gadā sakārtotais 2188 tautasdziesmu krājums rokrakstā, kura izdevumu lasītājs saņem šajā grāmatā.

Iepazīstot vienu no mūsu Latviešu folkloras krātuves senākajiem un plašākajiem viena novada, pat iespējams — vienas teicējas krājumiem, kopā ar tā 19-gadīgo sakārtotāju, vēlāk erudīto folkloristu atzīsim: “Ja uz ko latvju tauta var lepna būt, tad viņa tāda var būt uz savām tautas dziesmām, kas tik krāšņas, tik dziļas, tik līdzību un mācību pilnas, kā reti kādai citai tautai.” (Ārons M. Mūsu tautas dziesmas. – R., 1888.)

Noslēgumā atcerēsimies Krišjāņa Barona vēlējumu, “lai tautas krātais dziesmu pūrs atrastu atkal tautā mīļu vietu un lai lasītāji no viņa [..] smeltos prieka un sirds pacilāšanas”.

Kopš šī ievada uzrakstīšanas pagājuši apmēram desmit gadi, Āronu Matīsam atjaunots piemineklis Lielajos kapos, ko, sabiedrības mudināta, paveikusi “Latvijas Vēstneša” saime, izdotas Bērzaunes tautasdziesmas, ko savācis Jānis Krūmiņš, kopā ar teicēju Almu Priedīti visas šī krājuma dziesmas izdziedātas.

Māra Vīksna