Par latviešiem francūža acīm

Kad zvanu uz Francijas vēstniecību, lai sameklētu tur strādājošo francūzi Nikolā Ozano, apjūku, kad skaidrā latviešu valodā saņemu atbildi: “Jā, tieši tā. Kā varu palīdzēt?” Pats Nikolā gan smejas un savai latviešu valodai pielāgo epitetu “mežonīga”.

Nikolā Ozano pašlaik ir Latvijā, jo ir gan atašejs franču valodas un izglītības jautājumos Francijas vēstniecībā Latvijā, gan arī Francijas kultūras centra Rīgā direktora vietnieks. Pēc izglītības Nikolā ir skolotājs un arī Latvijā viņš sākotnēji ieradies, lai mācītu franču valodu Rīgas franču licejā, kur strādājis no 1996. līdz 1998. gadam. Kopš 2000. gada Nikolā ir Francijas vēstniecībā Latvijā un nekur tālu no skolotāju dzīves problēmām nav ticis.

“Latvijā franču valodu zina apmēram 100 tūkstoši cilvēku, tikai, protams, šo ciparu veido ļoti dažādi zināšanu līmeņi. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, šis rādītājs ir ļoti zems. Ļoti bēdīga situācija ir tieši ar skolotājiem – apmēram simts uz visu Latviju, turklāt lielākā daļa Rīgā, taču ir vairāki Latvijas rajoni, kuros nav atrodams neviens franču valodas pasniedzējs!”

Nikolā atzīst, ka no visas sirds vēlas, lai angļu valoda nebūtu vienīgā valoda, ko cilvēki Latvijā mācās un labi pārvalda. Viņam par prieku arvien vairāk studējošās jaunatnes, kura skolā jau labi apguvusi angļu valodu, vēlas iemācīties arī franču valodu. Turklāt latviešiem esot talants uz valodām, jo liela daļa jau kopš bērnības zina divas valodas.

Runājot ar Nikolā, neizdodas no viņa izvilkt nevienu latviešus vai Latviju nedaudz pabrāķējošu vārdu vai frāzi. Nekas viņu neesot negatīvi pārsteidzis, ne par ko viņš šeit nešausminās, un gluži loģiski, ka viņam te patīk, citādi jau viņš šeit nedzīvotu un necīnītos par to, lai latvieši vairāk mācītos franču valodu. Turklāt Nikolā atzīst, ka “viss, kas šeit notiek, man liekas pilnīgi normāli”. Un vēl te esot daudzas labas enerģijas. Viņš ir priecīgs dzīvot Latvijā pārmaiņu laikā un nesūdzas ne par ko.

“Patiešām ir vērts šeit būt tieši tagad. Kad biju Francijā, man bija grūti iedomāties, kas īsti un kādas tad ir tās pārmaiņas, kas notiek Austrumeiropā. Žēl, ka Latvijā pagaidām ir manāms tāds kā pilsoniskās apziņas un pašapziņas trūkums. Visi radošākie un enerģiskākie aiziet biznesā, bet maz ir to cilvēku, kuri strādā ne tikai naudas, bet arī cēlu sabiedrisku mērķu virzīti,” atzīst Nikolā.

Nikolā vairākkārt uzsver, ka viņa darbības galvenais mērķis gan kā vēstniecības pārstāvim, gan kā Francijas kultūras centra darbiniekam ir Latvijas uzņemšana Eiropas Savienībā.

Nikolā nepatīk runāt par atšķirībām. Jautāts par lietām, kas atšķir francūzi no latvieša, kā arī Franciju kā valsti no Latvijas, viņš, man par lielu izbrīnu teic, ka nevarot tādas nosaukt. Savukārt par kopīgajām iezīmēm saka tā: “Cilvēki dzīvo. Un drīz jau kopā būsim Eiropas Savienībā.”

“Katrs cilvēks ir atšķirīgs – gan Francijā, gan arī Latvijā un, piemēram, šeit ierodoties, mani nekas nepārsteidza. Francijā cilvēku atšķirības ir atkarīgas no izglītības un ienākumu līmeņa, vietas, kur viņi dzīvo, un tieši tāpat ir Latvijā. Padomājiet, kas gan kopīgs vienam Rīgas studentam, kurš strādā Unibankā, un cilvēkam, kas strādā attālākajā Alūksnes rajona nostūrī – ja nu vienīgi viņi svētdienās pa televizoru skatās Šūmaheru,” smejas Nikolā.

Nikolā uzsver, ka viņam būs ļoti interesanti redzēt, kādas prioritātes Latvija izvēlēsies, kad iestāsies Eiropas Savienībā.

Tomēr Nikolā brīnās vai vismaz brīnījās sākumā, kad ar to saskārās, par Latvijas darbīgo jaunatni. “Šie gudrie un strādājošie jaunieši ir liela Latvijas bagātība. Ministrijās, dažādās organizācijās, vēstniecībās – visur sastopamas jaunas sejas. Nekur pasaulē tā tas nav. Piemēram, 23 gadus vecs jaunietis vada ministrijā kādu nodaļu – šādi cilvēki valstij ir ļoti izdevīgi, jo viņi ir jauni, bet jau ar lielu darba pieredzi. Šajā pašā vecumā Francijā tas ir students, kas dzīvo pie mammas, un tas ir pilnīgi ierasti un normāli,” atzīst Nikolā.

Nikolā vēl piebilst, ka lielais darbs, kas saistīts ar Eiropas Savienības paplašināšanos un Latvijas ceļu šajā virzienā, kā arī ierēdņu praktiskais darbs šā procesa sagatavošanai Latvijā faktiski gūlies uz 20–30 gadu jaunu cilvēku pleciem. Francijā tas vienkārši nebūtu iespējams.

“MĀJAS VIESIS”; pēc D. Podkalnes raksta “Ar tautastērpiem nepietiks”