Par latviešu sāpi un revanšu

Publicists Otto Lācis (Krievija):

Mūsu lasītāji labprāt dzirdētu kādu latviešu ausij tīkamu vārdu. Piemēram, ka jūs saprotat mazas tautas sāpi un mūsu cīņu par latviešu valodas izdzīvošanu…

Latviešu sāpi zināju un sapratu jau tad, kad jūs vēl nebijāt dzimusi. Es jau tad zināju to, par ko tagad, man par brīnumu, nemaz nerunā. Lielākais padomju varas noziegums pret latviešiem bija viņu slepkavošana 1937. gadā PSRS teritorijā. Tā nebija deportācija, bet nevainīgu cilvēkus slepkavošana. Šīs slepkavības tā arī saucās “Latviešu saraksts”. Pavisam Krievijā tajos gados bija 200 000 latviešu. No tiem represēja 26 000 cilvēku. Tātad – ja atskaita bērnus un sievietes, tika noslepkavots katrs trešais latvietis. Tā bija čekas vadītāja Ježova pavēle, kura tagad Krievijā ir publiskota un kurā teikts, ka būtībā jebkuram latvietim bijā jābūt represētam. Tajā pašā laikā gandrīz visi šie latvieši bija “sarkanie”, kas nodibināja padomju varu. Latviešiem tas bija neatgriežams zaudējums. Jā, var jau teikt, ka krievus arī represēja un slepkavoja, bet uz mūsu tautas skaitliskā fona tas nebija tik traģisks zaudējums.

Latviju es vēroju arī visus pēckara gadus, kad te tika mērdēta latviešu valoda. Taču tagad ir cita vara un cita valsts. Un es nedomāju, ka jāpurina augšā bijušais. Jā, vēsture ir jāzina, jāatceras un jāsaprot, bet,balstoties uz šī aizvainojuma un sāpju jūtām, nedrīkst būvēt šodienas dzīvi. Tas rada sliktas sekas – latviešu birokrātija sāk ar krieviem darīt to pašu, ko padomju birokrātija darīja ar latviešiem. Tas ir neglīti un nenāk latviešiem par labu. Tas ir revanšs jeb atriebšanās. Īpaši riebīgs revanšs ir tad, kad saprot, ka to realizē tie, kas savulaik bija Maskavas uzticamie kalpi.

Vai uzskatāt, ka Latvijai mīļā miera labad ar Krieviju nav jārunā par okupāciju?

Jārunā gan, bet jārunā patiesība. Okupācija kā juridisks un zinātnisks termins nav pareizs, jo notika aneksija. Arī aneksija ir vardarbīga rīcība pret valsti un Staļina noziegums pret Latviju. Atšķirība ir tikai viena – okupācija nozīmē, kad okupētajiem nav tādu pašu tiesību kā iebrukušajiem. Savukārt aneksija nozīmē, ka iebrucēji piešķir aneksētajiem tādas pašas tiesības, kādas ir viņiem pašiem. 1975. gadā PSKP CK Partijas kontroles komiteja mani sodīja par nepareiziem uzskatiem. Šo komiteju vadīja Arvīds Pelše. Vai Arvīdu Pelši var nosaukt par okupēto? Viņš bija tieši tāds pat politbiroja loceklis kā visi pārējie.

Ja Krievija un Latvija atrastu kopīgu terminoloģiju, tad taptu skaidrs, ka šeit dzīvojošie krievi nav okupanti, bet impērijas iedzīvotāji. Latvija tad beidzot pārstātu šos cilvēkus saukt par okupantiem. Tas būtu solis pretim integrācijai un saskaņai.

Okupācija tēma tiek ekspluatēta arī citādā veidā. Proti, Latvija teic, ka Krievijai ir jāatvainojas par to, ko nodarījusi Latvijai. Tas notiks tikai tad, kad Latvija lūgs piedošanu Krievijai, jo mēs kopā būvējām šo totalitāro valsti. Turklāt latviešu loma ir nenoliedzama. Totalitārā valsts varēja iet bojā 1918. gada 6. jūlijā, kad kreisie eseri ieņēma Maskavu, apcietināja Dzeržinski un Mārtiņu Lāci. Ļeņinam nebija karotāju. Taču tika izsaukti latviešu strēlnieki, kuri glāba šo režīmu. Ja es gribētu runāt politiski demagoģiskā līmenī, tad secinātu, ka totalitārismu izdomāja latvieši. Bet tā gan nav taisnība. Taisnība ir tāda, ka kādā tikšanās reizē Ukrainas vēstnieks man bruka krāgā – zinu, ka esat citāds, bet jūsu tēvs tik daudz cilvēku noslepkavoja. Nācās mierināt, ka Mārtiņš Lācis nav mans tēvs. Bet Ukrainā, Donā vai Pievolgā briesmīgos latviešus vēl atceras. Un tur par izdarīto nāktos atvainoties latviešiem. Ukraiņi to nekad neaizmirsīs. Savā žurnālā M. Lācis rakstīja, ka kareivji nemeklēja cilvēku vainu un to, vai viņi ir sacēlušies pret padomju varu, bet gan lika visus buržujus nošaut. Un viss! Bet arī tā ir tikai daļa no vēsturiskās patiesības, kas nav sākusies 1940., 1918. vai 1905. gadā. Esmu pret to, lai mēs no konteksta izrautu šādus atsevišķus gadījumus un būvētu savas aizstāvības runas no vienas un no otras puses. Tās ir neauglīgas darbības. Nav iespējams vērtēt vēsturi no šodienas viedokļa, jo agrāk bija citi cilvēki, citas vērtības un citi priekšstati. Tāpēc teikšu tā: katram pašam jānožēlo savi grēki, nevis iedomīgi jāprasa, lai otrs krīt uz ceļiem. Turklāt iebilstu pret kolektīvo vainu, kas ir boļševiku filozofijas pamats, kad buržuji bija tie vainīgie. Konkrēta vaina var būt tikai konkrētam cilvēkam.

“LAUKU AVĪZE”; pēc L. Linužas intervijas “Jurkāns – kam partneris?”