Par mūsu spēju iekarot pasauli

“Bates ADM” direktors Baltijā, Ukrainā un Baltkrievijā Andris Blaka:

Ir pienācis pēdējais brīdis, lai vaicātu – kāds ir latviešu biznesa potenciāls un raksturs pasaules iekarošanas priekšvakarā? Vai esam gatavi paplašināt savu biznesu vai arī šajā jomā sludināsim nevardarbīgo pretošanos un būsim kautrīgie “labieši”?

Latviešu biznesā pagaidām ir tikai daži nacionālie varoņi, piemēram, Gunārs Ķirsons, Valdis Lokenbahs, Lolita Bemhena. Par to, ka biznesu cēluši no nulles un iekaro ārvalstu tirgus, viņi pelna daudz lielāku cieņu nekā oligarhi, kam izdevies veiksmīgi privatizēt un pārdot īpašumus tepat uz vietas.

Joprojām par veiksmīgāku tiek uzskatīts tāds uzņēmējs, kas firmu paspējis izveidot un jau pārdot, nevis tie daži stratēģi, kas atklāj arvien jaunus tirgus, eksportējot produkciju vai atklājot pārstāvniecības ārzemēs. Un tomēr gudrs un uzņēmīgs latvietis ar savu smadzeņu potenciālu sāk lūkoties ārpus valsts robežām.

Diemžēl pašlaik ieinteresētība par Latvijas biznesa ekspansiju netiek pausta arī valstiskā līmenī. Piemēram, ne Latvijas Attīstības aģentūrā, ne Latvijas Uzņēmumu reģistrā nav datu par to, cik Latvijas uzņēmumiem ir filiāles ārvalstīs. Savukārt, lai iegūtu Latvijas lielāko eksportētāju sarakstu, LAA vai LUR ieteic doties uz Ekonomikas ministriju, kas interesentu tālāk nosūta uz Rūpniecības un tirdzniecības kameru. Šī instance savukārt nosūta tālāk uz Centrālo statistikas pārvaldi, kas ar vidēju laipnību ir gatava sniegt nepieciešamos faktus 10 darbdienu laika. Šādu procedūru nevar nosaukt par attieksmi, kas veicina uzņēmējdarbību.

Pašlaik latviešu iniciatīvu būtiski apdraud uzņēmības trūkums un attiecīgi arī bailes no atbildības vai lēmumu pieņemšanas.

Latviešu raksturu ietekmējis fakts, ka gadsimtiem ilgi esam bijuši apspiesti, tā izveidojusies zemnieciska pazemība un respekts pret ikvienu ārzemnieku. Biznesa paplašināšanu traucē arī pelēkās masas reflekss un mazvērtības kompleksi – latviskais latvietis putekļsūcēju no tirgoņa nopirks tikai tāpēc, ka jutīsies neērti, atsakot uzmācīgam pārdevējam.

Tā izveidojies “iekšzemes algotņa” sindroms – latvietis ir labāks darbinieks nekā darba devējs, jo ir strādīgs, bet neuzņēmīgs un nevēlas “pakļaut sevi briesmām” (riskēt).

Mēs esam pārāk toleranti gan pret iekarotājiem, gan pret konkurentiem. Latvieši pieraduši būt čakli un paklausīgi darbinieki, taču biznesa ekspansijai ar to ir par maz. Līdz ar to globālajā biznesā no latviešu invāzijas nebaidās, jo latvieši pieraduši piekāpties un nepamest savas mājas, nevis riskēt un gūt panākumus jaunā vidē.

Lūk, arī sevis attaisnošanas iemesls – tikai 10% Latvijā domā, ka cilvēkiem pašiem jābūt atbildīgiem par sevis nodrošināšanu, jo lielāka atbildība par pilsoņu nodrošināšanu jāuzņemas valstij. Šī tēze atklāj spilgtu paradoksu – vienlaikus ir vēlme dzīvot kapitālismā, bet ideja “kāpēc domāt un risināt savas problēmas pašam?!” turpina plaukt.

Savukārt “Bates” veiktā aptauja apliecina, ka latviešiem un amerikāņu miljonāriem ir tikai trīs kopīgi vērtību kritēriji: godīgums, darba mīlestība un ģimeniskums. Latviešiem joprojām pietrūkst amerikāņu miljonāriem raksturīgā konkurences gara, spējas pārdot savas idejas, līdera dotību un pašapziņas.

Latviešiem ir vērts pašiem tiekties uz priekšu, nevis sajūsmināties, ka lietuviešu konkurētspējas indekss ir vēl zemāks (49. vieta pasaulē), vai latviskā lēnprātībā gaidīt britu demogrāfu prognozi, ka pirmrindnieki igauņi tomēr izmirs ātrāk par mums.

Tikai mūsu pašu rokās ir lauzt stereotipus par sevi un valsti kopumā – arī veiksmīga uzņēmējdarbība ārvalstīs ir viens no būtiskiem valsts tēla priekšnoteikumiem. Latvija no stereotipa par “mazu, korumpētu tautiņu pie Baltijas jūras”, kur “50% sieviešu ir pērkamas”, var kļūt pat nozīmīgu spēlētāju globālajā biznesa vidē – par valsti, ar ko jārēķinās biznesa jomā. Jāpanāk, lai Latviju sāk uzskatīt par respektablu ražotājvalsti. Tā, lai paceltu Made in Latvia no vienas starta pozicijas ar Made in Bangladesh vai Made in Albania uz mazliet augstākiem, prestižu un kvalitāti atspoguļojošiem plauktiem.

Uzņēmējiem jākļūst par mūsdienu bruņiniekiem un jāraugās tālāk par Latvijas tirgu – jāsāk ar paplašināšanos 7 miljonu iedzīvotāju lielajā Baltijas tirgū, tad jāiekaro biznesa vide Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā un Rietumeiropā. Mums taču ir arī pozitīvie piemēri: “Drogas” un “Lido” ekspansija Lietuvā, banku pakalpojumu orientācija uz Austrumu tirgu, pārtikas ražotāju reekspansija Krievijā. Lēnām ārvalstīs pieprasīts kļūst arī Latvijas intelektuālais kapitāls, piemēram, IT un reklāmas konsultācijas, un pakalpojumi, piemēram, būvniecībā.

Latviešiem jāatmet mazvērtības kompleksi un jāuzdrošinās riskēt, jo ambīcijas un pašpārliecinātība ir nevis lamuvārdi, bet gan komplimenti enerģiskajiem uzņēmēju centieniem iekarot ārvalstu tirgu.

“DIENA”, pēc A. Blakas raksta “Vai esam gatavi biznesa ekspansijai?”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.