Īss darba mūžs, bet viss Latvijas diplomātijai

Diplomāts Andrejs Kampe

Prof.Dr.habil hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Arhīva foto

Andrejs Kampe pieder Latvijas brīvvalsts diplomātu vidējai paaudzei. Viņš nācis šajā saulē 1905. gada 17. novembrī Valmierā tirgotāja ģimenē. Kampes tēvam — arī Andrejam — bija traģisks liktenis. Viņš pēc 1918. gada 18. novembra pirmais nodeva Pagaidu valdībai 5 tūkstošus rubļu no saviem un savāktiem līdzekļiem. Atriebjoties neatkarīgās Latvijas atbalstītājam, lielinieki viņu naktī no 1919. gada 9. janvāra uz 10. janvāri Cēsīs nogalināja.

A. Kampe juniors, ieguvis pamatzināšanas Valmieras un Cēsu vidusskolā, devās uz tālo Franciju, lai turpinātu izglītoties. Viņa zinībkāre bija apbrīnojama. Par to liecina A. Kampes dienesta apraksts, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (2570.fonds, 14.apr., 712.lieta, 203.-207., 209.lp.). Tajā teikts: “Beidzis Turkuenas liceju ar bakalaura grādu (Lilles universitātes 1924. g. 5. jūlija apliecība).

Beidzis Parīzes universitātes Tiesību zinību fakultāti (Parīzes universitātes Jurid. fakultātes 1927.g. 23. jūlija apliecība) (latvju tulkoj.). Beidzis Parīzes privātās politisko zinību skolas diplomātijas nodaļu (1927.g. 1.jūl.apliec.(latvju tulk.)).”

Cītīgo studiju rezultātā A. Kampe savām dzimtās, krievu un vācu valodas zināšanām pievienoja perfektu franču valodas māku. Viņš pietiekami pārvaldīja arī angļu mēli. Tāpēc nav ko brīnīties, ka A.Kampe, atgriezties dzimtenē, gāja taisnā ceļā uz Valdemāra ielas 3.namu, kur atradās Latvijas Ārlietu ministrija.

Ar ministra Fēliksa Cielēna 1927. gada 17.oktobra pavēli Nr. 74 jauno cilvēku iecēla par šā resora administratīvās un protokola nodaļas III šķiras sekretāra v.i., sākot no minētā rīkojuma izdošanas dienas. Kā redzams, arī akadēmiski un profesionāli izglītotam un lingvistiski apdāvinātam censonim vajadzēja sākt ar mazumiņu. Vispirms bija sevi jāapliecina darbā. A.Kampem tas neprasīja pārāk ilgu laiku un jau 1928. gada 17. oktobrī viņu apstiprināja par III šķiras sekretāru štata darbinieku. Vēl pēc pusgada A.Kampi paaugstināja par atašeju, kas jau bija diplomātisks rangs, tiesa, pats zemākais. Augstāku vēl vajadzēja nopelnīt.

Diplomātam klausa arī spalva

Līdztekus darbam ministrijā A. Kampe regulāri korespondēja Latvijas presei. Būdams īstens frankofils, vispirms par gallu zemes tematiku. Rakstā “Francija” (“Burtnieks”, 1928, 6.nr., 563-565.lpp.), kuru arī mūsdienās var lasīt ar interesi, viņš analizēja nule notikušo franču parlamenta vēlēšanu rezultātus. A.Kampe atzīmēja, ka noteiktu uzvaru nav guvusi neviena politiskā partija. Zināma novirzīšanās pa labi gan nav noliedzama. Vēlēšanu cīņā ir sakauti komunisti, kuriem 27 deputātu vietā būs tikai 14, lai gan viņu “ aģitācijai izdotās summas ir ievērojami lielas”. Pēc publikācijas autora domām, galējie kreisie vēlēšanās gāja “ar Maskavas naudu, uz Maskavas pavēli un ar Maskavas lozungiem”. A. Kampes rakstā ietvertā tabula rāda, ka Francijas parlamenta vēlēšanās 1928. gadā piedalījās 10 partijas, kuras ievēlēja 612 deputātus. Tikai puse no viņiem bija arī iepriekšējā parlamenta locekļi. A.Kampe atzīmēja, ka franču žurnālistu sarunas kuluāros ar deputātiem liecina: “Jaunie Francijas tautas vietnieki ķersies pie darba ar stingru apņemšanos nopietni strādāt, nodoties saimnieciskiem un sociāliem jautājumiem.”

A. Kampes nākamā publikācija ar tādu pašu nosaukumu “Francija” (“Burtnieks”, 1928, 12.nr., 1143.—1145.lpp.) bija veltīta Puankarē vadītā nacionālās apvienības kabineta krīzei, kuru ne tikai franču, bet arī daudzu citu zemju politiskās aprindas uzskatīja nevis par parastu parlamentāras valsts valdības maiņas veidu, bet gan par notikumu ar konstitucionālas krīzes iezīmēm. Krīzi izraisīja radikālsociālistu partija, kurai bija 125 vietas Nacionālajā sapulcē un kuras kongress atzina, ka viņu programmas realizēšanu “nacionālās apvienības formula nespēj nodrošināt”. Četri radikālsociālistu partijas biedri valdības locekļi iesniedza Puankarē savus atlūgumus. Premjers tūliņ paziņoja Republikas prezidentam Dumergam, ka viņa kabinets atkāpjas.Valsts galva uzticēja viņam atkal sastādīt valdību, kurā vairs neiegāja neviens radikālsociālists, bet kuras platformā tika iekļauti tie paši principi, kurus bija realizējuši redikālsociālistiskie deputāti un ministri. Jaunais kabinets ieguva uzticības votumu ar lielu, gandrīz triumfālu balsu vairākumu. Tā sastādīšanu “visur uzņēma ļoti labvēlīgi”.

Publikācijā “Keloga pakts” (“Burtnieks”, 1928, 9.nr., 855.—857.lpp.) A. Kampe kritiski apskatīja šā dokumenta vietu starptautiskajā politikā. Viņš norādīja, ka zināma skaita lielāko pasaules valstu Parīzē parakstāmo paktu “gandrīz neviens neuzskata par saistību, bet gan tikai par deklarāciju”, jo tas neuzliek noteiktus pienākumus nevienam parakstītājam. Viņi visi tikai apsola nelietot karu kā nacionālās politikas ieroci. Bet, ASV atskaitot, visu lielvalstu (ne gluži visu — R.T.) paraksti taču atrodas Tautu Savienības līgumā, kur karš nosodīts “katra vārda galā”, un 1927. gada septembrī šī organizācija pieņēma deklarāciju pret karu. A. Kampe konstatēja, ka “šī pretkara deklarācijas mānija patiešām pieņem epidēmisku raksturu. Viens no diviem – vai nu tautas nemaz netic savam reiz dotam vārdam neķerties pie kara, kamēr visi iespējamie miera ceļi nav nostaigāti, un aizstāvēt to, kam notiek netaisnība, vai nu viņas domā (kā vācieši to saka) “einfacn reisst nicht, doppelt hält” (dubults neplīst – R.T.).

Publikācijas autors tālāk pakavējās pie šā pakta priekšvēstures, norādot , ka tā iniciators bija ASV valsts sekretārs Franks Kelogs, kas uzspieda savu gribu Francijas ārlietu ministram Aristīdam Briānam, panākot nevis divpusēja amerikāņu un franču līgums noslēgšanu, kā gribēja Parīze, bet daudzpusējas vienošanās parakstīšanu starp galvenajām pasaules valstīm. A. Kampe norāda, ka F.Kelogs ļoti dzinās pēc vairākpusējas pretkara deklarācijas divu iemeslu dēļ: pirmkārt , šāds dokuments nolīdzinātu daudzas neērtības, kuras radīja tas apstāklis, ka ASV nebija Tautu Savienības locekle, lai gan savienības tēvs bija viņu prezidents Vilsons, un, otrkārt, F.Keloga panāktajai , labi reklamētajai mūžīgā miera deklarācijai varēja būt liela nozīme amerikāņu valsts vadītāja vēlēšanās, kurām vajadzēja notikt 1928.gadā. A. Kame raksta nobeigumā atzīmēja, ka arī Latvijā ir cilāts jautājums, vai šim paktam var pievienoties. Viņaprāt, “droši var, mierīgi var, ja varbūt tikai mūsu kaimiņš austrumos, kas šo deklarāciju ne visai labprāt redz, nesaskata iekš tā kādu agresīvu soli pret sevi” (Latvija pievienojās Briāna – Keloga paktam 1929. gada februārī – R.T.). A. Kampe savu publikāciju kā sāka, tā beidza ar skepses cauraustu vērtējumu: “Tikai nevajag domāt, ka pasaules miers vai, lietu tuvāk ņemot, mūsu drošība būs vairāk nostiprināta. Ir skaidrs, ka glīta deklarācija nekad neatturas vai nu vienkārši kauslīgu, vai arī nepieciešamības dzītu valsti uzsākt karu pret citu valsti.”

Uz valsts prezidenta vēlēšanām aizokeāna zemē A. Kampe atsaucās ar rakstu “Hūvera uzvara” (“Burtnieks”, 1928, 12.nr., 1149.—1151. lpp.). Viņš konstatēja, ka Hūvers, saņemot 444 elektoru balsis, kamēr demokrātu kandidāts Smits tikai 87, ir guvis par savu pretinieku “ārkārtīgu un arī negaidītu uzvaru”. Demokrāti triumfēja tikai 8 štatos no 48. Viņu konkurentu pusē pārgāja tradicionāli demokrātiskie Virdžīnijas, Floridas, Ziemeļu Karolīnas un Teksasas štati. A.Kampe īsi iepazīstināja žurnāla lasītājus ar Hūvera biogrāfiju, norādot, ka viņš nav Eiropā nepazīstams, jo te pavadījis kara laiku, rūpējoties par Vecās pasaules apgādāšanu ar pārtiku. Publikācijas autors vaicāja: “Vai drīkstam domāt, ka Hūvers simpatizēs Eiropai un sapratīs viņas vajadzības?” Un pats atbildēja: “Tā būtu liela kļūda, jo patiesībā Hūvers nav labās domās par Eiropu. Viņam atmiņā ir kara laika skaldīšanās un nesaticība. Bet tomēr tam apstāklim, ka Hūvers Eiropu pazīst, ir jau arī liela nozīme, jo tas atļauj saprasties uz reāliem , objektīviem un varbūt pat taisnīgiem pamatiem.”

Vairāk vai mazāk lokālais, bet arī Latvijai svarīgai problēmai A. Kampe pievērsās rakstā “Viļņas jautājums” (“Burtnieks”, 1928, 10. nr., 953.-955.lpp.). Viņš norādīja, ka Latvija nevar apmierināta noskatīties uz Lietuvas un Polijas ieilgušajām nenormālajām attiecībām, kas nelabvēlīgi atsaucas arī uz tranzītu caur Liepājas ostu, jo vēl vienmēr pārtraukta satiksme pa starptautiskām dzelzceļa līnijām, kas iet caur šīm valstīm. Latvija gaida no Tautu Savienības kaut cik normālu apstākļu radīšanu pie kaimiņiem. Pēc A. Kampes ieskata, Viļņas ieņemšana ar karaspēka palīdzību (1920.gadā – R.T.) bija Polijas nacionālās politikas liela kļūda. Tomēr nevar simpatizēt arī Lietuvas premjerministram Valdemāram un citiem lietuviešu politiķiem, kuri nav pratuši izmantot izdevīgus gadījumus, lai nostiprinātu savas valsts starptautisko stāvokli.

Tā kā A. Kampe pēc izglītības bija tiesībnieks, viņš savā publicistikā pievērsās arī juridiskiem jautājumiem. Šajā aspektā uzmanību saista viņa teorētisks (diemžēl bez jebkāda faktu materiāla) apcerējums “Demokrātiskā valsts un privātās kolektīvās organizācijas” (“Burtnieks”, 1928,10.nr.,873.-878.lpp.), kuram raksturīga ne tikai skeptiska, bet dažbrīd pat noliedzoša attieksme pret aplūkojamo priekšmetu. Tā sākas jau ar otro teikumu: “Tā vien liekas, demokrātija beidzamā laikā sāk par daudz bieži pierādīt to, ka tikko viņai ļauj pilnu vaļu, pilnu rīcības brīvību, viņa nekavējas pati sevi padarīt par dzīves nespējīgu.” Pēc autora uzskata, demokrātiskā iekārta nepūlas apgaismot masas prātus, bet glaimo tās instinktiem. Tā neko nedara, lai ieaudzinātu pilsoņos sabiedrisku disciplīnu, lai iznīdētu nākamo vēlētāju egoistiskās tieksmes un šaursirdīgus aizspriedumus. Tās vienīgais mērķis esot politiskos nolūkos iegūt vēlētāju labvēlību. Jo vairāk demokrātija atmet no “bijušiem režīmiem mantotos paklausības, respekta un autoritātes principus, kas arī viņā vēl uzturēja zināmu hierarhiju un kārtību, jo vairāk viņa tuvojas sajukuma stāvoklim, kur ikkatra normāla darbība pazūd politisko partiju nespēkā, parlamentu neražībā un valdību mūžīgās maiņās”. Publikācijas beigu daļā A. Kampe arvien tuvojās, lai neteiktu vairāk, autoritārisma ideoloģijai, aizrunājoties tik tālu, ka “demokrātija bez parlamentārisma būtu demokrātija bez savas lielākās kļūdas, bez savu lielāko nelaimju radītāja. (..) Ar vispārējām vēlēšanām, ar lielo partiju skaitu un ar labi organizētu un spēcīgu partiju trūkumu parlamentārisms noved demokrātiju pie anarhijas valdībā un pie nespēcības likumdošanā”. Raksta pašās beigās A.Kampe rezignēti, it kā pats sev pretī runājot, rakstīja: “Ir grūti teikt, kādā virzienā demokrātija attīstīsies. Bet viņai jāattīstās, ja viņa grib pastāvēt, citādi viņa noslīks pati savās kļūdās, tāpat kā viss stulbi un ietiepīgi reakcionārais.” A. Kampes politisko uzskatu autoritārā ievirze (jau sešus gadus pirms 15.maija puča), domājams, palīdzēja viņam kļūt par visnotaļ atbildīgu Ārlietu ministrijas darbinieku K.Ulmaņa režīma laikā.

Atbildīga ārlietu ierēdņa darbā

Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1930. gada 23. gada pavēli Nr.53 Andreju Kampi dienestā labā pārcēla par atašeju uz Latvijas sūtniecību Romā. Bez saviem tiešajiem pienākumiem viņam te laiku pa laikam vajadzēja aizvietot arī sūtni Vili Šūmani (1926–1933), kad šefs atradās komandējumā, atvaļinājumā vai slimoja.

Izpildot ārlietu ministra 1932. gada 29. janvāra pavēli Nr.3, A.Kampe atgriezās atašeja amatā Ārlietu ministrijā Rīgā. Diplomāta karjera šā vārda labākajā nozīmē dzimtenē sekmīgi turpinājās. Ārlietu ministrs Kārlis Zariņš 1933. gada 1. februārī paaugstināja A.Kampi par II šķiras sekretāru, bet nākamais resora vadītājs Voldemārs Salnais 1934. gada 1. martā – par I šķiras sekretāru. Ministru prezidents un Ārlietu ministrijas vadītājs Kārlis Ulmanis ar 1934. gada 12. oktobra pavēli Nr.74 iecēla A.Kampi par ministrijas administratīvās un protokola nodaļas vadītāju.

Realizējot 1934. gada 12. septembrī Ženēvā parakstīto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas saprašanās un sadarbības līgumu, ar kuru tika nodibināta Baltijas valstu antante, parasti divas reizes gadā sāka notikt šo zemju ārlietu ministru konferences. Tajās apsprieda aktuālus baltiešu sadarbības jautājumus politikā, ekonomikā un kultūras laukā (nevis militārā jomā, kā vēlāk apgalvoja Kremlis). A.Kampe bija vairāku šo konferenču dalībnieku vidū, rosmīgi piedaloties tajās pieņemamo dokumentu izstrādāšanā. Kopš 1936. gada 1. janvāra viņš to darīja, ieņemot ārlietu ministrijas juridiskās nodaļas vadītāja posteni.

A.Kampem kā Latvijas delegācijas locekļa substitūtam (aizstājējam) uzticēja piedalīties Tautu Savienības 17. pilnsapulcē 1936. gada septembrī Ženēvā. Viņš 1937. un 1938. gadā vadīja Latvijas delegācijas vai bija to loceklis tirdzniecības sarunās ar Franciju, Poliju, Šveici, Bulgāriju un Vāciju. Uzdevums sekoja pēc uzdevuma. Ministru kabinets 1938. gada 27. oktobrī pilnvaroja A.Kampi parakstīt trīs dokumentus ar poļu kolēģiem: nolīgumu starp Latviju un Poliju sezonas un citu poļu laukstrādnieku lietā, vienošanos starp abu valstu Finansu ministrijām sezonas un citu poļu laukstrādnieku lietā un vienošanos starp Latvijas Zemkopības ministriju un Polijas Sociālās apgādības ministriju šajā pašā jautājumā.

A.Kampem, kā to prasīja protokols, nereti vajadzēja pavadīt Latvijas ārlietu ministru viņa ārzemju braucienos. Šī misija sākās ar piedalīšanos resora ģenerālsekretāra Vilhelma Muntera vizītē Polijā 1936. gada martā. Poļi uzņēma augsto viesi ļoti sirsnīgi. V.Munters un viņa svīta uzsvēra, ka Latviju un Poliju vieno kopējas intereses Baltijas jūrā.

Atbildot uz Somijas ārlietu ministra A.Haksela vizīti Rīgā, 1937. gada aprīļa vidū Helsinkos viesojās V.Munters, kas jau bija kļuvis par ministru. Kopā ar viņu bija arī A.Kampe. Piedaloties pēdējam, abu valstu sūtņiem un ekspertiem, Latvijas un Somijas valstsvīri vienojās turpināt un paplašināt savstarpējos kontaktus kā politikā un diplomātijā, tā ekonomikā un kultūrā.

Pats nozīmīgākais A.Kampes brauciens 1937. gadā tomēr bija brauciens uz Maskavu – arī viņam vajadzēja pavadīt V.Munteru. Tā bija vispār pirmā Latvijas ārlietu ministra vizīte kaimiņvalstī. 15. jūnijā stacijā augsto ciemiņu sagaidīja pats ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs, nemaz nerunājot par daudziem sīkākiem gariņiem. Komisāra dzīvesbiedre pasniedza kolēģa laulātajai draudzenei sarkanbaltas rozes.

Sarunās ar prominento Latvijas amatpersonu bez tautas komisāra piedalījās viņa vietnieki Vladimirs Potjomkins un Boriss Stomonjakovs. Par diskusiju saturu ziņas diemžēl ir gauži trūcīgas. Viens no apspriežamajiem sižetiem acīmredzot bija jautājums par Latvijas (arī visas Baltijas un ziemeļvalstu) neitralitātes koncepcijas būtību un minēto valstu noraidošo attieksmi pret savām, “pretagresora karaspēka caurlaišanas” saistībām Tautu Savienības noteiktajos ietvaros.

Pats interesantākais vizītes otrās dienas notikums bija PSRS valdības galvas Vjačeslava Molotova rīkotās pusdienas, kurās kafijas pasniegšanas laikā negaidīti ieradās pats padomijas valdnieks. Tas bija liels reveranss V.Munteram, jo Staļins tādā veidā bija pagodinājis tikai dažus ārzemju ārlietu ministrus. Tā bija savā ziņā sensācija, kas faktiski kļuva par centrālo apbrīnojamo un apspriežamo notikumu pasaules presē un politiski diplomātiskajos izvērtējumos. Rietumu žurnālisti informēja, ka “valstsvīrs V.Munters brīvi sarunājās ar valstsvīru Staļinu krievu valodā. Viņš atzīst, ka diktatoram piemīt ekspansīvs dabisks šarms savienojumā ar zemnieka viltīgumu, bet nav ne miņas no komunista–intelektuāļa īpašībām. V.Muntera kungs, zinādams, cik daudzu komunistu traktātu uzdotais autors ir Staļins, mēģināja ievirzīt sarunu ar viņu intelektuālā gultnē. Bet Staļinam ikreiz bija gatavas īsas un raupjas atbildes, uz jautājumiem un idejām viņš atbildēja ar faktiem, nevis teorijām. Staļina jautājumi par Latviju, V.Muntera redzējumā, liecina, ka viņam nav nekādu nopietnu zināšanu par Latvijas vēsturi laikā, kas pagājis kopš padomju varas krišanas”.

V.Muntera Maskavas brauciens demonstrēja arī pretsvaru Vācijas agresivitātes eskalācijai. Tas iekļāvās plaši sludinātajā Latvijas latviskās ārpolitiskās orientācijas politikā, kura paredzēja aktīvu diplomātisko darbību dažādos virzienos, paturot visas uzmanības centrā tieši savas valsts intereses. Vizītes laikā padomju līderi liekulīgi deklarēja, ka viņu valsts attiecības ar Latviju var kalpot par labu kaimiņattiecību paraugu visām PSRS aptvertajām zemēm. Sevišķi tika atzīmēta jelkādu robežkonfliktu un teritoriālu pretenziju neesamība. M.Ļitvinovs uzsvēra 1920. gada miera līguma fundamentālo nozīmi abu valstu attiecību attīstībā.

Turpmāk — vēl