“Svarīgākais — kāds ir panākts rezultāts”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 5.novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

 

— Šorīt sākās 8.Saeimas pirmā sēde, kurā zvērestu deva jaunie deputāti, un pamazām tiek ievēlēts Saeimas Prezidijs. Jūs minējāt, ka premjera kandidāts būs Einars Repše.

Pirmo reizi Latvijas vēsturē jaunievēlētā Saeima darbu sāka, deputātiem svinīgi zvērot. Pirms tam gan radās dažādas diskusijas par to, vai vajag lietot vārdu “zvērēt”, jo tas dažiem saistījās ar vārdu “zvērs”, un vai vispār tāds zvērests ir nepieciešams. Kādas būtu jūsu domas?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Katrā ziņā tā tautas etimoloģija, saistot kādu vārdu ar kādu fonētiski līdzīgu homonīmu, ir vienkārši bērnišķīga. Tai nav ne mazākā sakara ar lietas būtību. Lietas būtība būtu tā — ir vai nav nepieciešamība sniegt tādu svinīgu solījumu. Satversmē ir paredzēts no paša sākuma, ka valsts prezidents tādu sniedz. Pēdējā Saeima izlēma, ka tur ir jāietilpina arī Saeimai šāda veida zvērests. Tas ir daudzās valstīs tā pieņemts. Kā nu Saeima lemj, tā tas arī notiek.

— Kā vērtējat Jāņa Straumes darbību amatā? Viņš pēc Satversmes ir nākamā persona, kuram jāpārņem prezidenta pienākumi, kamēr prezidents ir ārpus valsts. Tātad viena no augstākajām valsts amatpersonām, bet viņš ne reizes nav uzstājies Saeimas plenārsēdes laikā. Esmu dzirdējis viņam veltītos epitetus — tāds liels un nekaitīgs. Kāds ir jūsu Straumes kunga vērtējums?

V.Vīķe-Freiberga:

— Katrā ziņā šorīt savā atvadu runā viņš sāka ar ļoti asprātīgu ievadu, tā ka nez vai tik nekaitīgs viņš ir.

— Skaidrs. Vēl par valdības veidošanu. Galvenais arguments, – kāpēc vēlējās partijas līdzās tā sauktajām negribētajām ministrijām klāt arī Ekonomikas, Finansu vai Satiksmes ministriju,— lai spētu realizēt vēlētājiem dotos solījumus, pārvaldot un pareizā virzienā nodrošinot finansējumu šīm mazāk naudīgajām ministrijām. Vai, jūsuprāt, tā ir normāla situācija, ka partijas šādi rīkojas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Ne gluži, jo normāli valsts izpildvara ir valdība – Ministru kabinets kopumā. Protams, lēmumi ir jāpieņem šim Ministru kabinetam solidāri. Nav jau tā, ka katra ministrija ir atsevišķa valsts, un nevar būt tā, ka katra ministrija iet savu ceļu, nesaskaņojot savu rīcību, darbības plānus un apjomus ar pārējo valdību. Valdībai jāuzņemas solidāra atbildība par visām ministrijām, un nevar būt tā, ka zināmas skaitās privileģētas jeb ka varētu dzīvot it kā neatkarīgu dzīvi no citām tamdēļ, ka it kā tām būtu lielāki resursi. Es domāju, tā ir greiza koncepcija par to, kas ir valdības būtība.

— Šajā pašā studijā Ingrīda Ūdre atzina, ka šobrīd to nav iespējams izdarīt, ka ir nepieciešams, piemēram, satiksmes ministra vai ekonomikas ministra krēsls, lai varētu nodrošināt, piemēram, labklājības ministram normālu darbību. Kas būtu jāmaina?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es domāju, tā nav nekur. Nekas tāds nav ne mūsu Satversmē, ne likumdošanā, kas liegtu valdībai darboties, kā tas ir pieņemts normālās demokrātiskās valstīs. Visa valdība kopumā, viss Ministru kabinets nolemj par savām prioritātēm un attiecīgi tās sadala. Tātad absolūti visas ministrijas, kas valstī pastāv. Tā, manuprāt, ir pilnīga atbildība no valdības puses par tām visām, cik nu to ir.

— Satversmē nav skaidrots tāds veidojums kā koalīcijas padome. Vai šīs Saeimas sasaukuma laikā, jūsuprāt, būtu tāds jāveido? Principā tā ir visietekmīgākā institūcija valstī.

V.Vīķe-Freiberga:

— Redziet, tas jau ir veids, kā varbūt panākt vienošanos, izvairoties no skaļām debatēm Saeimas forumā.

— Vai to nevajadzētu apstiprināt konstitūcijā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nav nepieciešamības, es domāju, tas ir darbības stila jautājums. Beigu beigās konstitūcija pieprasa, lai jebkādi būtiski lēmumi tiktu apstiprināti Saeimā. Tas ir tas gala punkts, tas ir tas sausais atlikums, Saeimā visam ir jānonāk. Kā tas tur nonāk, tas nav tik būtiski.

— Bet vai, jūsuprāt, būtu jāslēdz starp valdības veidojošām partijām koalīcijas līgums? Piemēram, Latvijas Pirmās partijas pārstāvis Ēriks Jēkabsons un Einars Repše pirms kāda laika runāja par vienkāršu mutisku vienošanos, paspiežot viens otram roku. Repše teica, ka viņš uzticoties Pirmās partijas devīzei — „Vīrs un vārds”.

V.Vīķe-Freiberga:

— Ko vērts būtu šāds rakstisks līgums salīdzinājumā ar mutisku? Es domāju, ka tas fiksētu norunas saturu, lai abām pusēm būtu skaidrs, ko viņi norunājuši, un lai atsvaidzinātu vajadzības gadījumā atmiņu par to. Man kā psiholoģei šķiet, ka cilvēka atmiņa ir visai ierobežota un ļoti daudzas dažādas detaļas paturēt atmiņā — tas būtu jau daudz prasīts. Tātad no praktiskā viedokļa, ja vienošanās ietver vairāk nekā trīs četrus punktus, man šķiet, būtu svētīgi to fiksēt uz papīra, lai būtu pilnīgi droši, ka visi atceras, par ko tika runāts. Bet, kas attiecas uz to saistību, ko šeit uzņemas abas puses, tā jau nav kā laulība baznīcā starp diviem partneriem. Šāda veida sadarbība starp politiskām partijām, protams, var izjukt jebkurā brīdī, kā tas ļoti bieži demokrātiskās valstīs notiek.

— Skatoties uz pašreizējo valdības veidošanas procesu, jūsuprāt, kādas ir galvenās kļūdas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tas viss ir ļoti subjektīvi, ko jūs saucat par kļūdu, ko jūs saucat par veiksmi vai neveiksmi. Kaut ko, kas ir darīts veiklāk vai mazāk veikli. Tie būtībā ir subjektīvi izvērtējumi. Es domāju, ka svarīgākais šeit ir raudzīties uz rezultātu, kāds rezultāts ir panākts. Es kā prezidente varu priecāties, ka valdības formēšana ir nonākusi tik tālu, ka šīs četras partijas ir spējušas vienoties un Valsts prezidentei bija iespējams jau pirmajā Saeimas plenārsēdē iesniegt šo dokumentu, rīkojumu, kas nosauc nākamo Ministru prezidentu. Tātad līdz šim mēs par nopietnām kļūdām runāt nevarētu.

— Pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga tikšanās ar Einaru Repši un Ēriku Jēkabsonu tieši valdību veidojošās partijas ļoti vienkārši pēkšņi atrisināja amatu problēmas valdībā, lai gan šajās sarunās bija iezīmējusies krīze. Ko nozīmē šī tikšanās, jūsuprāt?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, tas jums būtu jāprasa abiem kungiem, jo man kā malā stāvošai novērotājai, protams, šeit nav nekādas privileģētas informācijas, kas man ļautu interpretēt šo tikšanos šādi vai citādi.

— Bet vai jums nerodas jautājums: kāpēc vienas pašvaldības vadītājs spēj ietekmēt valdības veidošanas procesu?

V.Vīķe-Freiberga:

— Jūs pieņemat prezumpciju, ka tā tas ir noticis. Tā, protams, tad vēl būtu pierādāma lieta.

— Einars Repše atzina, ka Ventspils mēram ir zināms veto par vienu personu konkrētam ministra amatam un šī persona ir Latvijas Pirmās partijas ekonomikas ministra amatam izvirzītais kandidāts Ainārs Šlesers. Tomēr Einars Repše norāda, ka ir zināma ietekme.

V.Vīķe-Freiberga:

— Acīmredzot no šīs frāzes, ko jūs citējāt, Repšes kungs pats ir veicis zināmus secinājumus un sniedzis šai tikšanās reizei šādu interpretāciju. Tādā gadījumā, protams, jums būtu jāpaļaujas uz viņa teikto un uz viņa izvērtējumu.

— Tieši pēc šīs tikšanās no Repšes kunga arī nāca izmaiņas, ka jaunajā valdībā privatizācijas procesu varētu vadīt nevis ekonomikas ministrs, bet premjers vai arī, pēc vakardienas sarunām, premjera biedrs. Ko varētu izraisīt šādas izmaiņas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Man ir grūti spriest, tāpēc ka es neesmu redzējusi detaļas no tā, kādā veidā tas būtiski mainītu visu šo iestāžu līdzšinējo darbības procesu.

— Jo premjers un premjera biedrs tagad ir no “Jaunā laika”.

V.Vīķe-Freiberga:

— Tā vai citādi, es pieņemu, ka jebkādi lēmumi, būtiski lēmumi, kas skars privatizāciju, būs jāapstiprina valdībai kopumā. Bet man šobrīd ir tīri tehniski jautājumi, kā darbosies šādas vai citādas iestādes. Es par tiem nevaru spriest, jo man absolūti nav nekādu konkrētu detaļu par to, kā ir paredzēts tām darboties. Baidos, ka arī iesaistītajām partijām līdz šim vēl nav izstrādāti mehānismi, kā tieši, kādā veidā tās domā tos pārveidot.

— Izvērtējot jūsu iepriekš notikušās konsultācijas ar partijām, kāpēc, jūsuprāt, ir tik radikāla Tautas partijas un “Jaunā laika” nevēlēšanās strādāt kopā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tur iemesli varētu būt ļoti daudzi. Pirmais no tiem varētu būt tāds, ka abām partijām ir ļoti stipri līderi, un diviem ļoti vienādi stipriem līderiem būtu grūti varbūt sastrādāties savā starpā – kurš tad būs tas vadītājs un kurš pakļausies, jo Ministru prezidents tomēr ir tikai viens valstī. Nākamais ir varbūt tīri saturisks – “Jaunais laiks” savā priekšvēlēšanu kampaņā uzsvēra tieši reformu nepieciešamību, pieteica sevi kā reformu nesēju. Tādā gadījumā viņiem sadarboties ar partiju, kas bija kā nekā nozīmīgs balsts iepriekšējai valdībai, es domāju, tīri saturiski tas varētu arī radīt zināmas grūtības. Protams, tas nebūtu nekas neiespējams, jo tomēr pamatā savos mērķos un ideoloģijā nav jau tik lielas atšķirības šo partiju starpā.

— Lai arī valdības veidošana ir pats nozīmīgākais notikums, notiek arī citas lietas valstī. Pēc notikumiem Maskavā izraisās diskusijas, ka būtu nepieciešams Rīgā Dudajeva ielu pārdēvēt par Kosmonautikas gatvi. Cik pamatota un argumentēta ir šāda ideja? Izskan arī vēlmes saistīt šo pārdēvēšanu ar Lužkova kunga vizīti Rīgā.

V.Vīķe-Freiberga:

— Rīga jau ir redzējusi bezgala daudzu un dažādu ielu pārdēvēšanu dažādos apstākļos. Tagad esam neatkarīga valsts, un šāda rakstura lēmumi ir Rīgas domes rokās. Tātad tieši Rīgas domei būs jāspriež, tas ir tieši pašvaldības kompetencē. Protams, tas ir Rīgas domes, nevis citas pilsētas domes jautājums.

— Pēc deputātu izteikumiem, tas jau pamazām tiek pacelts gandrīz vai valstiskā līmenī.

V.Vīķe-Freiberga:

— Šis jautājums ir tīri municipāla rakstura jautājums.

— Šķiet, diezgan nopietni ir nobriedusi ideja, ka pie valdības ēkas, kur kādreiz stāvēja Ļeņins, varētu uzcelt pieminekli Konstantīnam Čakstem? Kādas būtu jūsu domas par šo pieminekli un izvēlēto vietu?

V.Vīķe-Freiberga:

— Pieminekļa ideja man šķiet apsveicama, jo tā apliecinātu latviešu tautas cieņu pret Konstantīnu Čaksti kā personu, kas cīnījās par demokrātiju visgrūtākajos apstākļos — nacistu okupācijas laikā. Riskējot ar savu dzīvību, ļaudis bija gatavi parakstīt deklarāciju, adresētu Rietumu varām, par to, ka Latvijā ir demokrātiski spēki, kas nepiekrīt okupācijai — ne vienai, ne otrai, kas vēlētos atjaunot brīvu Latviju. Tā ir tāda epizode mūsu citādi ļoti tumšajā vēstures posmā, ko tiešām ir vērts izcelt un atzīmēt.

— Bet kā jūs vērtējat izvēlēto vietu?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tā vieta vispār nebūtu slikta. Gluži tāpat kā Brīvības piemineklis slejas agrākajā cariskās impērijas simbola vietā, agrākajā Ļeņina vietā mēs tagad uzceltu pieminekli kādam Latvijas brīvības un demokrātijas aizstāvim. Man šķiet, ka simboliski tas būtu tīri piemēroti.

— No Maskavas pienākusi ziņa, ka Valsts dome gatavojas atzīt Molotova-Ribentropa paktu ar visiem tā slepenajiem protokoliem par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Likuma autoru vidū ir arī Viktors Alksnis un Anatolijs Čehojevs, bet tā aizstāvis ir domes starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Dmitrijs Rogozins, kas esot organizējis Jāņa Jurkāna vizīti Kremlī. Vai jūs esat pārliecināta, ka tieši viņiem rūp vēsturiskās patiesības atjaunošana?

V.Vīķe-Freiberga:

— Man grūti spriest par to, ko viņi jūt vai domā, bet savā ziņā var būt, ka Krievijai nenāktu par sliktu, ja tā, piemēram, skolas grāmatās un vispārējos masu saziņas līdzekļos mazliet gūtu informāciju par to, kas tad bija Molotova-Ribentropa pakts un kādas bija tā sekas. Man šķiet, ka viņi bieži pat neapjēdz, kas tas tāds bija un ko tas nozīmē.

— Bet, atzīstot paktu un tā papildprotokolus par spēkā neesošiem, Krievija varēs vienkārši novelt no sevis visu atbildību par notikušo.

V.Vīķe-Freiberga:

— To jau viņi dara tā vai tā, nekas jau nebūs būtiski mainījies.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā