Mūsu lauksaimniecības krustcelēs

LZA akadēmiķis, Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš, — “Latvijas Vēstnesim”

Lauksaimniecības attīstības aspekti

Lauksaimnieciskā ražošana ir atpalikusi, eksports ir neliels, lauku saimniecību ienākumi samazinās. Laukos pieaug bezdarbs un nabadzība. Iekšējais lauksaimniecības produktu tirgus lielā mērā tiek nosegts ar legālo un nelegālo importu, it sevišķi ar putnu gaļas un cūkgaļas ievedumu. Palielinās arī piena produkcijas, dārzeņu, jēlspirta un citas pārtikas imports. Iekšējais tirgus pakāpeniski tiek zaudēts. Jau tagad Latvija par pārtikas importu gadā samaksā ap 180 miljoniem latu vairāk, nekā ieņemam par Latvijas pārtikas eksportu. Gaļas patēriņa kopējā bilancē pašražotā produkcija aizņem tikai 41 procentu, bet iedzīvotāju gaļas patēriņa fizioloģiskā vajadzība nosegta tikai par 30 procentiem. Sliktākos konkurences apstākļos atrodas nelielie lauksaimniecības preču ražotāji. Pēc pasaulē pieņemtajiem kritērijiem tiek uzskatīts, ka valsts vairs nav nodrošināta ar pārtiku, ja imports sasniedz 20%.

Saražotās lauksaimniecības produkcijas kopapjoms 2000.gadā Latvijā sasniedza tikai 35 procentus no 1990.gadā saražotās kopprodukcijas.

1938.gadā piena ražošanas apjoms bija 1715 tūkstoši tonnu, 1990.gadā — 1893 tūkst. tonnu, bet 2000.gadā — tikai 825 tūkst. tonnu (samazinājums — 2,1 reizi). Slaucamo govju skaits samazinājies no 856 tūkstošiem 1938.gadā līdz 204 tūkstošiem 2000.gadā.

Savukārt gaļa kautsvarā tika saražota 1938.gadā 158 tūkstoši tonnu (bez putnu gaļas) apjomā, 1990.gadā — 308 tūkst. tonnu un 2000.gadā — 61 tūkst. tonnu (samazinājums — 2,6 reizes).

Līdzīgi tas ir ar graudu kopražu. 1938.gadā klēts svarā tika iegūts 1317 tūkst. tonnu graudu, 1990.gadā — 1599 tūkst. tonnu un 2000.gadā — 924 tūkst. tonnu (samazinājums — 1,4 reizes). Galveno lauksaimniecības kultūru sējumu platība (graudaugi, lini, cukurbietes, kartupeļi, dārzeņi) samazinājās no 1877 tūkstošiem hektāru 1938.gadā līdz 1627 tūkstošiem hektāru 1990.gadā un līdz 881 tūkstotim hektāru 2000.gadā (samazinājums — 2,1 reizi).

Tekstilrūpniecības izejvielas vilnas ieguve 1938.—2000.gada laikā samazinājās 35 reizes, un garšķiedras linu kopraža saruka 39 reizes. Vienīgi palielinājās cukurbiešu kopraža — no 224 tūkstošiem tonnu 1938.gadā līdz 407 tūkstošiem tonnu 2000.gadā.

Kopumā lauksaimniecība Latvijā novesta dziļā saimnieciskā krīzē. Pašlaik vispār netiek izmantoti 516,9 tūkstoši hektāru zemes jeb 21% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm.

Izeja ir lauksaimniecības produkcijas ražošanas palielināšana un atbilstošu saimniekošanas nosacījumu nodrošināšana. Vienlaikus ar konkurētspējīgu modernu lauku saimniecību atbalstīšanu ražošanas atjaunošana panākama, iesaistot pašmāju produkcijas ražošanā arī nelielās saimniecības, kas laukos palielinātu nodarbinātību, ienākumus un labklājību.

Jau pirms desmit gadiem bija skaidrs, ka reiz, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), par pamatu ražošanas kvotām būs sasniegtais ražošanas līmenis (piena lopkopībā un citās lauksaimniecības ražošanas nozarēs). Tāpēc bija nepieciešams, izmantojot visas iespējas (kreditēšana, nodokļu sistēma, valsts atbalsts, kooperācija, ilgtermiņa stratēģijas izstrādāšana, lauksaimniecības zemes reformas pareizāka izstrādāšana un realizēšana, Austrumu tirgus iespēju pilnīgāka izmantošana lauksaimniecības produkcijas eksportā), lai vairāk vai mazāk saglabātu lauksaimniecības ražošanas līmeni, kāds bija 1990.gadā. Mēs redzējām, kā, piemēram, Ungārija izmisīgi cīnījās, lai nesamazinātos lauksaimnieciskās ražošanas līmenis. Tas veiksmīgi izdevās arī Čehijā, kur ļoti prasmīgi tika izmantotas kooperācijas iespējas, lai nesagrautu jau izveidojušos ražošanas potenciālu (lielfermas u.c.). Tas daļēji izdevās arī Lietuvā. Diemžēl Latvija ar savu lauksaimniecības ražošanas līmeni, tāpat kā visā tautsaimniecībā ar iekšzemes kopprodukta lielumu uz vienu iedzīvotāju, ir palikusi neapskaužamā pēdējā vietā starp Baltijas valstīm. Var jau gausties, ka Eiropas Savienība nesola pietiekamas ražošanas kvotas, tomēr galvenokārt jāvaino visi mūsu iepriekšējie Latvijas valsts likumdevēji un izpildvaras.

7. Saeimas laikā trīs ārkārtas plenārsēdēs lauksaimniecības jautājumos un divās lauksaimnieku protesta akcijās tika panākts, ka 2002.gadā pirmo reizi saskaņā ar Lauksaimniecības likumu ir sasniegts 3% apjoms atvēlamajiem līdzekļiem no valsts budžeta subsīdijām lauksaimniecībai un daļēji atjaunota dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa atmaksa līdz 100 litriem par hektāru. Sākot ar 2002.gadu, tika panākta ilgtermiņa kredīta saņemšanas iespēja tikai ražošanas ēku būvniecībai ar aizdevumu likmi 7% gadā. Tika panākta pagaidu pasākumu ieviešana cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai.

Lai aizņēmums nekļūtu par slogu

Pēc vairāku gadu darba panākts, ka ar 2002.gada jūliju sāka darboties valsts atbalstīta kreditēšanas sistēma lauksaimniecības zemes iegādei ar aizdevuma likmi 4% gadā un 20 gadu atmaksas termiņu (maksimālā platība — 500 ha), taču vēl netika pieņemti piedāvātie ierobežojumi ārvalstniekiem lauksaimniecības zemju iegādei 8—10 gadu pārejas periodā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas būs liktenīgi Latvijas lauku saimniecībām un būtiski samazinās to konkurētspēju ar ES dalībvalstu lauksaimniekiem. Lauksaimniecības zemes tirgus regulēšana, lai ierobežotu zemes izmantošanu spekulatīviem nolūkiem no ārzemnieku puses, nepieciešama līdz brīdim, kamēr mūsu pašu lauku saimnieki būs nostiprinājušies, lai varētu šo zemi pirkt, nevis pārdot sava sliktā materiālā stāvokļa dēļ. Šāda mērķa kredīta programmas īstenošana Latvijā tika bremzēta visus pēdējos desmit gadus. Par to liecina kaut vai tas, ka kredītlīnijas ietvaros sākumā tika atvēlēts 1 500 000 latu, un tās realizācija pēc šā gada 22.jūlija mēneša laikā jau tika apgūta — pieprasījums pēc tāda veida kredīta ir liels! Saskaņā ar Saeimas lēmumu Ministru kabinetam līdz 2002.gada 1.septembrim bija jāsagatavo likumprojekts “Par darījumiem ar zemi”. Taču likumprojekta darba grupa nonāca pie secinājuma, ka vispirms nepieciešams izstrādāt zemes politiku un politiskās nostādnes Latvijā, kuras vēl nav. Tas nozīmē, ka visus šos desmit gadus Latvijā lauksaimniecības zemes jautājumu risināšanā nav bijusi kompleksa, izsvērta koncepcija.

Turpmāk lauksaimniecības attīstībai atvēlams lielāks nacionālais atbalsts no valsts budžeta, ap 6—7 procentu apmērā (3% vietā), un dodot vienlīdzīgas iespējas šo atbalstu saņemt visām lauku saimniecībām. Tas lielā mērā kompensētu arī to tiešo maksājumu nesaņemamo daļu (75% no ES dalībvalstu lauksaimniekiem izmaksājamo) pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (tiešie maksājumi kandidātvalstīm paredzēti 25% apmērā). Turklāt šo valsts atbalstu nedrīkstētu izlietot citiem mērķiem.

Jārod iespēja lauksaimniekiem saņemt kredītus tehnikas iepirkšanai ne augstāk kā par 7% gadā, būvniecībai (arī lauku dzīvojamo māju būvniecībai un rekonstrukcijai) ne augstāk kā par 5%, bet zemes iepirkšanai lauksaimniecības ražošanas vajadzībām — ne augstāk kā par 3—4% gadā. Veidojot 2003.gada subsīdiju sadales kārtību, līdztekus labām tradicionālām iestrādēm lietderīgi paredzēt arī līdzekļu pieaugumu tehnikas modernizācijai un kredītprocentu daļējai dzēšanai, arī lietotas lauksaimniecības ražošanas tehnikas (vispirms traktoru, labības un citu kultūru novākšanas kombainu) un tehnoloģisko iekārtu iegādei.

Vienlaikus veicināma krājaizdevu sabiedrību veidošana laukos, valstij uzņemoties iniciatīvu sākotnējo kredītresursu piesaistīšanā, pamatkapitāla veidošanā. Atsevišķas komercbankas savas periferiālās nodaļas likvidē, un šo tukšo vietu var aizpildīt ar krājaizdevu sabiedrību tīkla paplašināšanu laukos un mazpilsētās. Pirms gadiem sešiem bija runa, ka krājaizdevu sabiedrību pamatkapitāla izveidošanas atbalstam varētu novirzīt daļu no valsts īpašuma privatizācijas fondā ienākošiem līdzekļiem. Taču tas nenotika. Vienīgi tika pieņemts elastīgāks likums par krājaizdevu sabiedrību izveidošanas kārtību un tās darbību. Krājaizdevu sabiedrības biedrs var būt arī tā pašvaldība, kuras iedzīvotāji ir attiecīgās krājaizdevu sabiedrības biedri. Lauku apdzīvotajās teritorijās var veidot vienu krājaizdevu sabiedrību, ja vairākas blakus esošās pašvaldības noslēgušas attiecīgu sadarbības līgumu.

Krājaizdevu sabiedrības dod iespēju pagastos aktivizēt uzņēmējdarbību un risināt sociālos jautājumus. Krājaizdevu sabiedrības piedāvā ne tikai aizdevumus un pieņem noguldījumus, bet arī atver kontus naudas ieskaitīšanai, veic naudas pārskaitījumus un citas banku operācijas. Laukos, kur ir liels bezdarbs, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki saimniekotu vismaz savā nelielajā saimniecībā, nevis ļautos bezcerībai. Nākotnē šādi finansu kooperatīvi var pārveidoties par pagasta banku (te izpaliek dārgie bankas pakalpojumi).

Eiropas Savienības SAPARD finansējums izmantojams plašākam pasākumu lokam — zemes iegādei, arī nelielajām saimniecībām, lauksaimniecības kooperatīviem. SAPARD līdzekļu saņemšanas mehānismā, mūsuprāt, lieki ir daži starpposmi, ko prasmīgi savās interesēs izmanto komercbankas.

Piemēram, lietderīgi apsvērt priekšlikumu par jaunas tehnikas iepirkšanu lauku saimniecībās pēc tāda modeļa, kad kompleksi tiek izmantoti pašas lauku saimniecības uzkrātie naudas līdzekļi (1.), SAPARD atbalsts (2.1.) kopā ar nacionālo atbalstu (2.2.), iztrūkstošajā daļā aizņemoties kredītiestādē vai izmantojot līzinga kompāniju pakalpojumus (3.). Kā nosacīts piemērs tādam finansēšanas modelim (tiek pirkts HARDI tipa miglotājs par 3000 latiem) varētu būt šāds:

1) Lauku saimnieks sedz nedaudz vairāk par pusi no iegādājamās tehnikas cenas uz savu uzkrājumu rēķina — 1600 lati (1.).

2) Par atlikušo tehnikas cenas daļu kredītiestādē lauku saimnieks saņem aizdevumu (3.) par 1400 latiem uz laiku līdz četriem mēnešiem, kamēr lauku saimnieks saņem kompensāciju no SAPARD līdzekļiem kopā ar valsts nacionālo atbalstu (2.1. + 2.2.).

3) Kredītiestāde kā aizdevuma nodrošinājumu izmanto:

a) nopirkto, iereģistrēto un apdrošināto tehniku (HARDI miglotāju), tās vērtību pielīdzinot tikai 50 procentu apmērā no iepirkšanas cenas — 1500 latiem (jeb vairāk nekā divkāršs nodrošinājums pie jaunās tehnikas iepirkšanas vērtības),

b) iestrādājot kredītsaistību dokumentos nosacījumu, ka no SAPARD un valsts nacionālā atbalsta saņemamā atlīdzība (2.1. + 2.2.) 1500 latu apmērā, kura pienāktos lauku saimniekam, tiks tieši pārskaitīta kredītiestādei, kura izsniedza aizdevumu (3.), lai segtu, pirmkārt, kredīta pamatsummu (1400 latus) un, otrkārt, kredīta procentus, tehnikas reģistrēšanas un apdrošināšanas izdevumus (100 latus).

4) Pēc zināma perioda — 2—3 mēnešiem — Lauksaimniecības atbalsta dienests pārskaita no SAPARD un valsts nacionālā atbalsta līdzekļiem 1500 latus atbilstošai kredītiestādei “3b” punktā norādīto saistību segšanai. Starp lauku saimnieku un kredītiestādi juridisko spēku zaudē agrāk noslēgtās saistības. Lauku saimnieks ir kļuvis par HARDI miglotāja īpašnieku bez ieķīlājuma, samaksājot par to 1600 latus, un kredītsaistību vairs nav. Šie ir tā sauktie tukšie mēneši, par kuriem lauku saimniekam jāmaksā papildu kredīta procenti.

Minētās procedūras vienkāršošanas labad kredītiestādei lietderīgi atturēties no papildu nodrošinājuma piesaistīšanas, apmierinoties ar “3a” punktā minēto, kad tiek iepirkta jauna tehnika. Gadījumos, kad lauku saimnieks uz savu līdzekļu rēķina var segt, piemēram, tikai 30—40% no iepērkamās tehnikas vērtības, varētu izskatīt Lauku attīstības fonda iespējas sniegt papildu nodrošinājumu. Riska zonā tad paliktu 20—30% no tehnikas vērtības, kura lauku saimniekam būtu jāsedz kredītiestādei jau vidēja termiņa aizdevuma līguma ietvaros (pamatsummas un procentu maksājumi).

Kad trūkst lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa programmas

Iedarbināms valsts intervences mehānisms galvenajos lauksaimniecības produkcijas veidos (labības, cukura un piena intervences pasākumus finansējot no valsts budžeta līdzekļiem), lai sabalansētu piedāvājumu ar pieprasījumu un regulētu minimālo cenu. Lauksaimniecības produkcijas realizācijas iekšējā tirgus aizsardzībai pilnībā jāizmanto esošās likumdošanas iespējas pret pieaugošo negodīgi subsidētu un par dempinga cenām importējamo pārtiku, lai izspiestu no tirgus Latvijas vietējos ražotājus. Nepietiekami tiek izmantoti sanitāro, veterināro un citu pārtikas kvalitātes drošuma rādītāju noteikšana un ierobežojumi iekšējā tirgus aizsardzībai. Sarunās, stājoties Eiropas Savienībā, vēl nepilnīgi tiek izmantotas iespējas noteikt pārejas periodus par izmaiņām lauksaimniecības produkcijas ražošanas un pārstrādes tehnoloģijās, dzīvnieku turēšanas labturības nosacījumu ieviešanā, zemes pirkšanā ārvalstniekiem.

Būtu precizējami arī daži subsīdiju sadales principi. Lietderīgi izslēgt kritēriju par sertificētas sēklas nepieciešamību, lai saņemtu tiešos maksājumus par sējumu platību 100% apmērā. Ar 2002.gadu noteiktā kārtība, ka hektāra subsīdiju maksājumus var saņemt tikai par tiem sējumiem, kuri tiks apsēti ar sertificētu sēklu. Mūsuprāt, tas ir pretrunā ar tirgus ekonomikas prasībām, jo katra privāta lauku saimniecība ir visnotaļ ieinteresēta, lai saprātīgi un ekonomiski pamatoti izmantotu visus graudaugu ražību ietekmējošus faktorus (mēslojumu, herbicīdus, tehnoloģijas veidu, sēklu), nereglamentējot tos direktīvā veidā. Šāds nosacījums kompensāciju saņemšanai ir graudaugu sēklu ražotāju interešu lobēšana, jo graudaugu ražošanas saimniecībām būs jāiegādājas sēklas par sēklas audzētāju diktētajām cenām (sēklu cenu “griesti” nav noteikti). Nav vienveidības arī realizējamo graudu kvalitātes rādītāju piemērošanā no dzirnavnieku puses (proteīna saturs un sedimentācijas vērtība kviešiem utt.).

No cita viedokļa raugoties, aplūkojams jautājums — vai subsīdiju mehānisms līdz iestāšanās ES nevarētu tikt labāk sasaistīts ar realizētās produkcijas daudzumu. Tas atrisinātu trīs problēmas. Pirmkārt, legalizētu visu realizēto produkciju un atkristu, piemēram, bezgalīgās un mokošās diskusijas par piena reģistru (pat aizejot tik tālu, ka jāizgudro vēl speciāls piena deklarēšanas likums). Otrkārt, nebūtu diskusijas par “latiņas” noteikšanu, subsīdiju ir tiesīgi saņemt visi, vienalga, cik govju — piecas vai septiņas — ir ganāmpulkā. Paši ražotāji kooperējoties atradīs ērtāko piena savākšanas, kvalitātes nodrošināšanas, labāko pārdošanas vai pārstrādes veidu. Būs mazāk birokrātijas un apgrūtinājumu ražotājiem. Treškārt, tas būs labs pamats arī piena ražošanas apjoma iespējamai kvotēšanai turpmākajos gados.

Mēs pārlieku baidāmies no maziem govju ganāmpulkiem, jāņem vērā reālā saimnieciskā un sociālā situācija laukos. Lietuvā, piemēram, no visa pārstrādei piegādātā piena 70% ir no ganāmpulkiem, kuros slaucamo govju skaits nepārsniedz piecas. Augstākā labuma piena daudzums no kopējā iepirktā piena 2002.gada augustā jau sasniedza 68%. No saražotās piena produkcijas trešdaļu eksportē uz vairākām pasaules valstīm. Lietuva 2001.gadā bija ceturtā (pēc apjoma) siera importētājvalsts ASV pēc Jaunzēlandes, Itālijas un Francijas.

Joprojām trūkst arī lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa programmas, kas orientētu lauku saimniecības pamatotāk izvēlēties ražošanas virzienu un specializāciju ar pietiekami stabilām tirgus iespējām un rentablu saimniekošanu. Nepieciešama konkrētāka stratēģija atsevišķu lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas attīstībai, lai zemniekiem būtu drošāki orientieri — kādas nozares no ilgtermiņa viedokļa būs visienesīgākās, drošākās no produkcijas realizācijas viedokļa un cenu līmeņa (salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīs esošajām cenām un šo fermeru ražotās produkcijas pašizmaksu). Būtībā lauku saimniecībām līdz šim brīdim nav pieejama šāda datu bāze.

Aktīvi netiek veiktas strukturālas pārmaiņas lauksaimniecībā. Blakus tradicionālajām nozarēm attīstāmi jauni produkcijas veidi — rapša sēklu, augļu un ekoloģiski tīru produktu, alus miežu un iesala, bioloģiskās degvielas ražošana.

Rodami papildu līdzekļi Lauku attīstības programmas realizēšanai. Nav saprotams, kāpēc vairāku gadu garumā tiek vilcināta rapša sēklu audzēšanas paplašināšana un atbilstošu nosacījumu veidošana biodīzeļdegvielas ražošanas stabilizācijai. Finansu ministrijas atbilstošās struktūras nu jau gandrīz gadu šajos jautājumos nevar sagatavot vajadzīgos nosacījumus biodīzeļdegvielas ražošanai, kuras maisījumu 31% veidotu biodīzeļdegviela (iegūta no rapša sēklu eļļas) un 69% fosilā dīzeļdegviela pēc Čehijas parauga.

Paātrināma iztrūkstošo bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas standartu izstrādāšana un nacionālo standartu apstiprināšana, tostarp arī lauksaimniecības produkcijas realizācijai iekšējā tirgū un atsevišķi — eksportam. Ministru kabinets vēl nav pieņēmis “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites sertifikācijas kārtību” (ES normas, piemēram, pieļauj nepasterizēta piena pārdošanu; ES neprasa, lai ražotnēs, kas gatavo produktus vietējam tirgum, tiktu ieviestas visstingrākās ES veterinārās prasības). Nav nekādi noliedzams tas, ka Latvija tieši ar savu bioloģiskās lauksaimniecības attīstību, tīro produktu piedāvājumu var būt ar labām konkurences spējām Rietumu tirgū.

Iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību panākamas pēc iespējas lielākas ražošanas kvotas, kas nodrošina lauksaimniecības nozares un lauku turpmāko attīstību, ietverot lauksaimniecības produktu ražošanas apjomus, kuri atbilst vismaz valsts iekšējam patēriņam. Un kāpēc mēs nevaram būt arī nopietni pārtikas eksportētāji? Tāds iespējamais tirgus Latvijas austrumos, Krievijā, var būt visai ievērojams. Krievijā uz vienu cilvēku gadā 1999.gadā tika patērēts 47 kilogrami gaļas un gaļas produktu, bet racionālai dienas devai nepieciešamais daudzums ir 81 kilograms (segums — 58 procenti), bet piena un piena produktu patēriņš attiecīgi bija 211 kilogrami, bet racionālai dienas devai nepieciešamais daudzums ir 392 kilogrami (segums — 54 procenti). Dānijas, Vācijas un citu ES valstu saražotās gaļas eksports uz Krieviju ir ievērojams.

Netiek novērtētas kooperācijas labvēlīgās iespējas lauksaimniecības pakalpojumu sniegšanā, kā arī lauku ražotāju asociāciju, apvienību un lauksaimniecības pašpārvaldes loma savu ekonomisko interešu aizstāvēšanā. Pagaidām ir panāktas izmaiņas “Kooperatīvo sabiedrību likumā”, kas paredz lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvus (tas nav komersants Komerclikuma izpratnē) neaplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli un PVN. Izmaiņas, kuras “Kooperatīvo sabiedrību likumā” izdevās apstiprināt Saeimā šā gada 20.jūnijā 33.panta 2.sadaļā, ir šādas: “Ievērojot nodokļu likumos noteikto kārtību, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība uzņēmumu ienākuma nodokli nemaksā pastāvīgi, bet katrs lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības biedrs maksā attiecīgi iedzīvotāju ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma nodokli no pārpalikuma daļas, kas pienākas lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības biedram”. Savukārt “pārpalikums” lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā ir par pakalpojumiem iemaksātās summas pārsniegums pār faktiskajām pakalpojumu izmaksām. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā pārpalikumu izmaksā sabiedrības biedriem atbilstoši viņu izmantoto kooperatīvās sabiedrības pakalpojumu apjomam. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība sniedz pakalpojumus lauksaimniecības produktu ražotājiem, bet nenodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības dibinātāji var būt fiziskās vai juridiskās personas, kuras ražo lauksaimniecības produktus. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību pamatkapitāla minimālais lielums ir 200 latu.

Lai panāktu šīs izmaiņas Saeimā, bija vajadzīgs vairāk nekā gads. Arī Eiropas Savienībā lauksaimniecības kooperatīvi ir nekomerciālas organizācijas un tām nav peļņas, un tām nepiemēro peļņas nodokli, lai pietiktu naudas attīstībai.

Paātrināma arī Arodnodarbinātības likuma izstrāde, lai sakārtotu lauku saimniecību juridisko statusu un nodokļu sistēmu.

Lai veicinātu lauku attīstību, daudz lielāks atbalsts nepieciešams autoceļu sakārtošanā un telekomunikāciju modernizācijā, veselības aprūpē un izglītībā. It sevišķi par vienu no valsts prioritātēm tautsaimniecībā uzskatāma rūpniecības attīstības veicināšana lauku apvidos, lai veidotos jaunas darba vietas un aktivizētos saimnieciskā dzīve. Beidzot, sākot ar 2003.gadu, izdevās panākt akcīzes nodokļa par naftas produktiem pārdali par labu Autoceļu fondam, tostarp arī lauku autoceļu sakārtošanai, novirzot tajā 85% 60 procentu vietā no akcīzes nodokļa par naftas produktiem.

Lauksaimniecībai jākļūst par vienu no mūsu valsts prioritārāmtautsaimniecības nozarēm, kuras uzdevums ir nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar kvalitatīvu pārtiku, sakopt apkārtējo vidi, aktivizēt saimniekošanu laukos un veidot valsts līdzsvarotu attīstību. Cilvēki grib veselīgu pārtiku, nepiesārņotu apkārtni un sakoptu lauku ainavu.