Ivars Mačulis, Autortiesību aģentūras AKKA/LAA inspektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Saskaņā ar Autortiesību likuma 34. panta otro daļu izdotie Ministru kabineta (MK) 2001.gada 27.decembra noteikumi Nr. 530 “Noteikumi par nesēja atlīdzības par fonogrammu un filmu reproducēšanu personiskajām vajadzībām lieluma noteikšanu, iekasēšanu, sadali un izmaksāšanu” paredz, ka par tukšo materiālo nesēju (visas tukšās vai ne vairāk kā 50% ierakstu saturošas audiokasetes, videokasetes, kompaktdiski, kinolentes un datu nesēji) un par skaņu un attēlu fiksēšanas aparatūru (reproducēšanai izmantojamām iekārtām) to izgatavotājs un importētājs maksā atlīdzību. Nesēja atlīdzības lielumu, iekasēšanas un izmaksāšanas kārtību, kā arī sadalījumu autoriem, izpildītājiem un producentiem nosaka minētie Ministru kabineta noteikumi.

Šo autoratlīdzības veidu sākusi administrēt Latvijas autortiesību aģentūra AKKA/LAA. Tā kā presē parādījušās publikācijas, kas liecina, ka personas, uz kurām šie noteikumi attiecināmi, līdz galam neizprot minēto Ministru kabineta izdoto noteikumu izdošanas pamatojumu, tos skaidro AKKA/LAA nesēja atlīdzības inspektors uzņēmējdarbības maģistrants Ivars Mačulis.

— Kāpēc tapuši šādi noteikumi?

— Ministru kabineta “Noteikumi par nesēja atlīdzības par fonogrammu un filmu reproducēšanu personiskajām vajadzībām lielumu noteikšanu, iekasēšanu, sadali un izmaksāšanu” (Nr. 530) tapuši saskaņā ar Bernes konvenciju un LR Autortiesību likuma 33. un 34. pantu un stājušies spēkā jau 2002. gada 1. janvārī. Balstoties uz likumu, valdība noteikusi nesēja atlīdzības lielumu, iekasēšanas un izmaksāšanas kārtību, kā arī proporcionālo sadali starp autoriem, izpildītājiem un fonogrammu un filmu producentiem. Kultūras ministrija nozīmējusi AKKA/LAA par šo noteikumu izpildītāju, un mēs esam uzsākuši atlīdzības iekasēšanu 2002. gada 15. oktobrī.

Tā ir Eiropas Savienības un tās kandidātvalstu ilggadīga prakse, piemēram, Igaunijas autortiesību organizācija ar šāda veida darbību nodarbojas jau piecus gadus.

— Atlīdzības iekasēšanas mehānisms ir visnotaļ sarežģīts – kāpēc tā? Vai nebija iespējams to vienkāršot?

— Jāuzsver, ka šis nav nodoklis, bet gan atlīdzība tiesību īpašniekiem – autoriem, viņu darbu izpildītājiem un producentiem. Tā ir zināma kompensācija par to, ka netiek pirkts un pieprasīts gatavs produkts, bet gan tukšā audio vai video kasetē vai kompaktdiskā no jau esoša eksemplāra, piemēram, drauga nopirkta filmas un fonogrammas eksemplāra, personiskām vajadzībām tiek ierakstīta sava kopija.

Iekasēšanas mehānisms ir analogs visās valstīs, un tas ir vienkāršots maksimāli. Izmantojot faksu, telefonu, e-pastu, importētājs var nosūtīt visus nepieciešamos dokumentus ar faksa vai tml. starpniecību, tādējādi ietaupot savu laiku un nākot uz AKKA/LAA tikai vienu reizi pēc apliecības oriģināla. Problēmu gan sagādā tas, ka AKKA/LAA nevar izsniegt ilgtermiņa apliecību, jo to nepieļauj pašreizējie Ministru kabineta noteikumi. Kaut gan, balstoties uz Igaunijas praksi, šādu iespēju Kultūras ministrijai MK noteikumu izstrādāšanas laikā AKKA/LAA piedāvāja, un sākotnēji noteikumu projektā šāds nosacījums arī bija, tomēr noteikumos tas nav palicis. Igaunijā šāda prakse pastāv, tā atvieglina lielajiem importētājiem apliecības saņemšanas procedūru. Mums sarežģījumus rada arī tas, ka noteikumi attiecināti uz vairākām preču grupām, kas nav paredzētas fonogrammu un filmu kopēšanai jeb reproducēšanai. AKKA/LAA pēc vienas nedēļas praktiska darba jau gatavo importētāju un savus priekšlikumus iesniegšanai Kultūras ministrijā grozījumiem attiecīgajos MK noteikumos, padarot tos vieglāk izpildāmus. Šis būs mūsu mēģinājums vienkāršot noteikumus, tomēr pārāk daudz vienkāršošanas iespēju nav. Ja Latvijā tiks atrasta kāda iespēja, tad visas pārējās valstis to varēs pārņemt no mums.

— Tātad šī piemaksa vistiešākā veidā attiecas uz importētājiem, un, jau veikalā nonākot, šī prece ir dārgāka? Palielināt cenu vai ne – vai tas ir atkarīgs no pašiem importētājiem?

— Vēlreiz jāatkārto, ka šī nav nodeva, bet gan atlīdzība autoriem, viņu darbiem un producentiem. Šo atlīdzību iekasē no kasešu, CD, magnetofonu u.tml. ievedcenas (bez PVN). Importēta produkta cena pa ceļam no muitas punkta līdz veikalam, kā zināms, vienmēr palielinās. Vai tā palielināsies arī šoreiz, var būt atkarīgs arī no importētāju lēmuma, cik lielai jābūt pašu peļņai, t.i., vai importētājs pieliks šos procentus klāt savam uzcenojumam tajā cenu ķēdītē, par kuru tālāk tiek pārdotas preces tirgotājiem.

— Kas, jūsuprāt, ir ieguvējs un kas ir zaudētājs no šiem noteikumiem?

— Zaudētāju šeit nav. Preču importētājiem radīta iespēja strādāt saskaņā ar valsts likumiem un valsts starptautiskajiem līgumiem. Procedūra ir gana vienkārša, jau pirmās nedēļas laikā 36 firmām esmu izsniedzis 87 apliecības. Mēs, tukšo nesēju pircēji, arī saskaņā ar likumu samaksāsim atlīdzību tiesību īpašniekiem par mūsu veiktajām kopijām. Taču lielākie ieguvēji, protams, ir fonogrammās un filmās izmantoto muzikālo, literāro, vizuālo, audiovizuālo u.c. darbu autori, kā arī izpildītāji, fonogrammu, filmu producenti.

— Visbeidzot – kur nonāks iekasētie līdzekļi?

— Ministru kabineta noteikumi nosaka arī iekasētās atlīdzības sadali starp tiesību īpašnieku grupām. No savāktās atlīdzības par audioierakstiem paredzētajiem tukšajiem materiālajiem nesējiem un iekārtām autori saņems 40%, izpildītāji – 30%, fonogrammu producenti – 30%; no atlīdzības par videoierakstiem paredzētajiem tukšajiem materiālajiem nesējiem un iekārtām autori, izpildītāji un filmu producenti saņems vienādas daļas.