The States Parties to this Convention,

Having in mind the purposes and principles of the Charter of the United Nations concerning the maintenance of international peace and security and the promotion of good-neighbourliness and friendly relations and cooperation among States,

Deeply concerned about the worldwide escalation of acts of terrorism in all its forms and manifestations,

Recalling the Declaration on the Occasion of the Fiftieth Anniversary of the United Nations of 24 October 1995,General Assembly resolution 50/6.

Recalling also the Declaration on Measures to Eliminate International Terrorism, annexed to General Assembly resolution 49/60 of 9 December 1994, in which, inter alia, "the States Members of the United Nations solemnly reaffirm their unequivocal condemnation of all acts, methods and practices of terrorism as criminal and unjustifiable, wherever and by whomever committed, including those which jeopardize the friendly relations among States and peoples and threaten the territorial integrity and security of States",

Noting that the Declaration also encouraged States "to review urgently the scope of the existing international legal provisions on the prevention, repression and elimination of terrorism in all its forms and manifestations, with the aim of ensuring that there is a comprehensive legal framework covering all aspects of the matter",

Recalling further General Assembly resolution 51/210 of 17 December 1996 and the Declaration to Supplement the 1994 Declaration on Measures to Eliminate International Terrorism, annexed thereto,

Noting also that terrorist attacks by means of explosives or other lethal devices have become increasingly widespread,

Noting further that existing multilateral legal provisions do not adequately address these attacks,

Being convinced of the urgent need to enhance international cooperation between States in devising and adopting effective and practical measures for the prevention of such acts of terrorism, and for the prosecution and punishment of their perpetrators,

Considering that the occurrence of such acts is a matter of grave concern to the international community as a whole,

Noting that the activities of military forces of States are governed by rules of international law outside the framework of this Convention and that the exclusion of certain actions from the coverage of this Convention does not condone or make lawful otherwise unlawful acts, or preclude prosecution under other laws,

Have agreed as follows:

Article 1

For the purposes of this Convention:

1. "State or government facility" includes any permanent or temporary facility or conveyance that is used or occupied by representatives of a State, members of Government, the legislature or the judiciary or by officials or employees of a State or any other public authority or entity or by employees or officials of an intergovernmental organization in connection with their official duties.

2. "Infrastructure facility" means any publicly or privately owned facility providing or distributing services for the benefit of the public, such as water, sewage, energy, fuel or communications.

3. "Explosive or other lethal device" means:

(a) An explosive or incendiary weapon or device that is designed, or has the capability, to cause death, serious bodily injury or substantial material damage; or

(b) A weapon or device that is designed, or has the capability, to cause death, serious bodily injury or substantial material damage through the release, dissemination or impact of toxic chemicals, biological agents or toxins or similar substances or radiation or radioactive material.

4. "Military forces of a State" means the armed forces of a State which are organized, trained and equipped under its internal law for the primary purpose of national defence or security, and persons acting in support of those armed forces who are under their formal command, control and responsibility.

5. "Place of public use" means those parts of any building, land, street, waterway or other location that are accessible or open to members of the public, whether continuously, periodically or occasionally, and encompasses any commercial, business, cultural, historical, educational, religious, governmental, entertainment, recreational or similar place that is so accessible or open to the public.

6. "Public transportation system" means all facilities, conveyances and instrumentalities, whether publicly or privately owned, that are used in or for publicly available services for the transportation of persons or cargo.

Article 2

1. Any person commits an offence within the meaning of this Convention if that person unlawfully and intentionally delivers, places, discharges or detonates an explosive or other lethal device in, into or against a place of public use, a State or government facility, a public transportation system or an infrastructure facility:

(a) With the intent to cause death or serious bodily injury; or

(b) With the intent to cause extensive destruction of such a place, facility or system, where such destruction results in or is likely to result in major economic loss.

2. Any person also commits an offence if that person attempts to commit an offence as set forth in paragraph 1.

3. Any person also commits an offence if that person:

(a) Participates as an accomplice in an offence as set forth in paragraph 1 or 2; or

(b) Organizes or directs others to commit an offence as set forth in paragraph 1 or 2; or

(c) In any other way contributes to the commission of one or more offences as set forth in paragraph 1 or 2 by a group of persons acting with a common purpose; such contribution shall be intentional and either be made with the aim of furthering the general criminal activity or purpose of the group or be made in the knowledge of the intention of the group to commit the offence or offences concerned.

Article 3

This Convention shall not apply where the offence is committed within a single State, the alleged offender and the victims are nationals of that State, the alleged offender is found in the territory of that State and no other State has a basis under article 6, paragraph 1, or article 6, paragraph 2, of this Convention to exercise jurisdiction, except that the provisions of articles 10 to 15 shall, as appropriate, apply in those cases.

Article 4

Each State Party shall adopt such measures as may be necessary:

(a) To establish as criminal offences under its domestic law the offences set forth in article 2 of this Convention;

(b) To make those offences punishable by appropriate penalties which take into account the grave nature of those offences.

Article 5

Each State Party shall adopt such measures as may be necessary, including, where appropriate, domestic legislation, to ensure that criminal acts within the scope of this Convention, in particular where they are intended or calculated to provoke a state of terror in the general public or in a group of persons or particular persons, are under no circumstances justifiable by considerations of a political, philosophical, ideological, racial, ethnic, religious or other similar nature and are punished by penalties consistent with their grave nature.

Article 6

1. Each State Party shall take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences set forth in article 2 when:

(a) The offence is committed in the territory of that State; or

(b) The offence is committed on board a vessel flying the flag of that State or an aircraft which is registered under the laws of that State at the time the offence is committed; or

(c) The offence is committed by a national of that State.

2. A State Party may also establish its jurisdiction over any such offence when:

(a) The offence is committed against a national of that State; or

(b) The offence is committed against a State or government facility of that State abroad, including an embassy or other diplomatic or consular premises of that State; or

(c) The offence is committed by a stateless person who has his or her habitual residence in the territory of that State; or

(d) The offence is committed in an attempt to compel that State to do or abstain from doing any act; or

(e) The offence is committed on board an aircraft which is operated by the Government of that State.

3. Upon ratifying, accepting, approving or acceding to this Convention, each State Party shall notify the Secretary-General of the United Nations of the jurisdiction it has established in accordance with paragraph 2 under its domestic law. Should any change take place, the State Party concerned shall immediately notify the Secretary-General.

4. Each State Party shall likewise take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences set forth in article 2 in cases where the alleged offender is present in its territory and it does not extradite that person to any of the States Parties which have established their jurisdiction in accordance with paragraph 1 or 2.

5. This Convention does not exclude the exercise of any criminal jurisdiction established by a State Party in accordance with its domestic law.

Article 7

1. Upon receiving information that a person who has committed or who is alleged to have committed an offence as set forth in article 2 may be present in its territory, the State Party concerned shall take such measures as may be necessary under its domestic law to investigate the facts contained in the information.

2. Upon being satisfied that the circumstances so warrant, the State Party in whose territory the offender or alleged offender is present shall take the appropriate measures under its domestic law so as to ensure that person's presence for the purpose of prosecution or extradition.

3. Any person regarding whom the measures referred to in paragraph 2 are being taken shall be entitled to:

(a) Communicate without delay with the nearest appropriate representative of the State of which that person is a national or which is otherwise entitled to protect that person's rights or, if that person is a stateless person, the State in the territory of which that person habitually resides;

(b) Be visited by a representative of that State;

(c) Be informed of that person's rights under subparagraphs (a) and (b).

4. The rights referred to in paragraph 3 shall be exercised in conformity with the laws and regulations of the State in the territory of which the offender or alleged offender is present, subject to the provision that the said laws and regulations must enable full effect to be given to the purposes for which the rights accorded under paragraph 3 are intended.

5. The provisions of paragraphs 3 and 4 shall be without prejudice to the right of any State Party having a claim to jurisdiction in accordance with article 6, subparagraph 1 (c) or 2 (c), to invite the International Committee of the Red Cross to communicate with and visit the alleged offender.

6. When a State Party, pursuant to this article, has taken a person into custody, it shall immediately notify, directly or through the Secretary-General of the United Nations, the States Parties which have established jurisdiction in accordance with article 6, paragraphs 1 and 2, and, if it considers it advisable, any other interested States Parties, of the fact that such person is in custody and of the circumstances which warrant that person's detention. The State which makes the investigation contemplated in paragraph 1 shall promptly inform the said States Parties of its findings and shall indicate whether it intends to exercise jurisdiction.

Article 8

1. The State Party in the territory of which the alleged offender is present shall, in cases to which article 6 applies, if it does not extradite that person, be obliged, without exception whatsoever and whether or not the offence was committed in its territory, to submit the case without undue delay to its competent authorities for the purpose of prosecution, through proceedings in accordance with the laws of that State. Those authorities shall take their decision in the same manner as in the case of any other offence of a grave nature under the law of that State.

2. Whenever a State Party is permitted under its domestic law to extradite or otherwise surrender one of its nationals only upon the condition that the person will be returned to that State to serve the sentence imposed as a result of the trial or proceeding for which the extradition or surrender of the person was sought, and this State and the State seeking the extradition of the person agree with this option and other terms they may deem appropriate, such a conditional extradition or surrender shall be sufficient to discharge the obligation set forth in paragraph 1.

Article 9

1. The offences set forth in article 2 shall be deemed to be included as extraditable offences in any extradition treaty existing between any of the States Parties before the entry into force of this Convention. States Parties undertake to include such offences as extraditable offences in every extradition treaty to be subsequently concluded between them.

2. When a State Party which makes extradition conditional on the existence of a treaty receives a request for extradition from another State Party with which it has no extradition treaty, the requested State Party may, at its option, consider this Convention as a legal basis for extradition in respect of the offences set forth in article 2. Extradition shall be subject to the other conditions provided by the law of the requested State.

3. States Parties which do not make extradition conditional on the existence of a treaty shall recognize the offences set forth in article 2 as extraditable offences between themselves, subject to the conditions provided by the law of the requested State.

4. If necessary, the offences set forth in article 2 shall be treated, for the purposes of extradition between States Parties, as if they had been committed not only in the place in which they occurred but also in the territory of the States that have established jurisdiction in accordance with article 6, paragraphs 1 and 2.

5. The provisions of all extradition treaties and arrangements between States Parties with regard to offences set forth in article 2 shall be deemed to be modified as between State Parties to the extent that they are incompatible with this Convention.

Article 10

1. States Parties shall afford one another the greatest measure of assistance in connection with investigations or criminal or extradition proceedings brought in respect of the offences set forth in article 2, including assistance in obtaining evidence at their disposal necessary for the proceedings.

2. States Parties shall carry out their obligations under paragraph 1 in conformity with any treaties or other arrangements on mutual legal assistance that may exist between them. In the absence of such treaties or arrangements, States Parties shall afford one another assistance in accordance with their domestic law.

Article 11

None of the offences set forth in article 2 shall be regarded, for the purposes of extradition or mutual legal assistance, as a political offence or as an offence connected with a political offence or as an offence inspired by political motives. Accordingly, a request for extradition or for mutual legal assistance based on such an offence may not be refused on the sole ground that it concerns a political offence or an offence connected with a political offence or an offence inspired by political motives.

Article 12

Nothing in this Convention shall be interpreted as imposing an obligation to extradite or to afford mutual legal assistance, if the requested State Party has substantial grounds for believing that the request for extradition for offences set forth in article 2 or for mutual legal assistance with respect to such offences has been made for the purpose of prosecuting or punishing a person on account of that person's race, religion, nationality, ethnic origin or political opinion or that compliance with the request would cause prejudice to that person's position for any of these reasons.

Article 13

1. A person who is being detained or is serving a sentence in the territory of one State Party whose presence in another State Party is requested for purposes of testimony, identification or otherwise providing assistance in obtaining evidence for the investigation or prosecution of offences under this Convention may be transferred if the following conditions are met:

(a) The person freely gives his or her informed consent; and

(b) The competent authorities of both States agree, subject to such conditions as those States may deem appropriate.

2. For the purposes of this article:

(a) The State to which the person is transferred shall have the authority and obligation to keep the person transferred in custody, unless otherwise requested or authorized by the State from which the person was transferred;

(b) The State to which the person is transferred shall without delay implement its obligation to return the person to the custody of the State from which the person was transferred as agreed beforehand, or as otherwise agreed, by the competent authorities of both States;

(c) The State to which the person is transferred shall not require the State from which the person was transferred to initiate extradition proceedings for the return of the person;

(d) The person transferred shall receive credit for service of the sentence being served in the State from which he was transferred for time spent in the custody of the State to which he was transferred.

3. Unless the State Party from which a person is to be transferred in accordance with this article so agrees, that person, whatever his or her nationality, shall not be prosecuted or detained or subjected to any other restriction of his or her personal liberty in the territory of the State to which that person is transferred in respect of acts or convictions anterior to his or her departure from the territory of the State from which such person was transferred.

Article 14

Any person who is taken into custody or regarding whom any other measures are taken or proceedings are carried out pursuant to this Convention shall be guaranteed fair treatment, including enjoyment of all rights and guarantees in conformity with the law of the State in the territory of which that person is present and applicable provisions of international law, including international law of human rights.

Article 15

States Parties shall cooperate in the prevention of the offences set forth in article 2, particularly:

(a) By taking all practicable measures, including, if necessary, adapting their domestic legislation, to prevent and counter preparations in their respective territories for the commission of those offences within or outside their territories, including measures to prohibit in their territories illegal activities of persons, groups and organizations that encourage, instigate, organize, knowingly finance or engage in the perpetration of offences as set forth in article 2;

(b) By exchanging accurate and verified information in accordance with their national law, and coordinating administrative and other measures taken as appropriate to prevent the commission of offences as set forth in article 2;

(c) Where appropriate, through research and development regarding methods of detection of explosives and other harmful substances that can cause death or bodily injury, consultations on the development of standards for marking explosives in order to identify their origin in post-blast investigations, exchange of information on preventive measures, cooperation and transfer of technology, equipment and related materials.

Article 16

The State Party where the alleged offender is prosecuted shall, in accordance with its domestic law or applicable procedures, communicate the final outcome of the proceedings to the Secretary-General of the United Nations, who shall transmit the information to the other States Parties.

Article 17

The States Parties shall carry out their obligations under this Convention in a manner consistent with the principles of sovereign equality and territorial integrity of States and that of non-intervention in the domestic affairs of other States.

Article 18

Nothing in this Convention entitles a State Party to undertake in the territory of another State Party the exercise of jurisdiction and performance of functions which are exclusively reserved for the authorities of that other State Party by its domestic law.

Article 19

1. Nothing in this Convention shall affect other rights, obligations and responsibilities of States and individuals under international law, in particular the purposes and principles of the Charter of the United Nations and international humanitarian law.

2. The activities of armed forces during an armed conflict, as those terms are understood under international humanitarian law, which are governed by that law, are not governed by this Convention, and the activities undertaken by military forces of a State in the exercise of their official duties, inasmuch as they are governed by other rules of international law, are not governed by this Convention.

Article 20

1. Any dispute between two or more States Parties concerning the interpretation or application of this Convention which cannot be settled through negotiation within a reasonable time shall, at the request of one of them, be submitted to arbitration. If, within six months from the date of the request for arbitration, the parties are unable to agree on the organization of the arbitration, any one of those parties may refer the dispute to the International Court of Justice, by application, in conformity with the Statute of the Court.

2. Each State may at the time of signature, ratification, acceptance or approval of this Convention or accession thereto declare that it does not consider itself bound by paragraph 1. The other States Parties shall not be bound by paragraph 1 with respect to any State Party which has made such a reservation.

3. Any State which has made a reservation in accordance with paragraph 2 may at any time withdraw that reservation by notification to the Secretary-General of the United Nations.

Article 21

1. This Convention shall be open for signature by all States from 12 January 1998 until 31 December 1999 at United Nations Headquarters in New York.

2. This Convention is subject to ratification, acceptance or approval. The instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

3. This Convention shall be open to accession by any State. The instruments of accession shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

Article 22

1. This Convention shall enter into force on the thirtieth day following the date of the deposit of the twenty-second instrument of ratification, acceptance, approval or accession with the Secretary-General of the United Nations.

2. For each State ratifying, accepting, approving or acceding to the Convention after the deposit of the twenty-second instrument of ratification, acceptance, approval or accession, the Convention shall enter into force on the thirtieth day after deposit by such State of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

Article 23

1. Any State Party may denounce this Convention by written notification to the Secretary-General of the United Nations.

2. Denunciation shall take effect one year following the date on which notification is received by the Secretary-General of the United Nations.

Article 24

The original of this Convention, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations, who shall send certified copies thereof to all States.

IN WITNESS WHEREOF, the undersigned, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Convention, opened for signature at New York on 12 January 1998.

Šīs Konvencijas Dalībvalstis,

Ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķus un principus par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un labu kaimiņattiecību un draudzīgu attiecību un sadarbības veicināšanu starp valstīm,

Dziļi noraizējušās par terorisma aktu saasināšanos visā pasaulē visās to formās un izpausmēs,

Atsaucoties uz 1995. gada 24. oktobra Deklarāciju par godu Apvienoto Nāciju Organizācijas piecdesmitajai gadadienai,

Atsaucoties arī uz Deklarāciju par pasākumiem starptautiskā terorisma apkarošanā, kas tika pievienota Ģenerālās Asamblejas 1994. gada 9. decembra rezolūcijai Nr. 49/60, kurā, inter alia, "Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstis svinīgi apliecina, ka tās nepārprotami nosoda visus terorisma aktus, metodes un praksi kā noziedzīgus un neattaisnojamus, neatkarīgi no tā, kur un kas tos izdarījis, ieskaitot tos, kas apdraud draudzīgās attiecības starp valstīm un tautām un apdraud valstu teritoriālo integritāti un drošību",

Atzīmējot, ka Deklarācija arī mudināja valstis "steidzami pārskatīt esošās starptautisko tiesību normas par terorisma novēršanu, apkarošanu un izskaušanu visās tā formās un izpausmēs, lai nodrošinātu visaptverošu tiesisku bāzi, kas aptver visus šī jautājuma aspektus",

Atsaucoties arī uz Ģenerālās Asamblejas 1996. gada 17. decembra rezolūciju Nr. 51/210 un tai pievienoto Deklarāciju par papildinājumiem 1994. gada Deklarācijā par pasākumiem starptautiskā terorisma apkarošanā,

Atzīmējot arī, ka teroristu uzbrukumi, izmantojot sprāgstvielas vai citas nāvējošas ierīces, ir kļuvuši izplatītāki,

Atzīmējot arī to, ka pastāvošās daudzpusējās tiesību normas neparedz atbilstošu pretdarbību šiem uzbrukumiem,

Pārliecībā, ka ir steidzami nepieciešams attīstīt starptautisko sadarbību starp valstīm, lai izstrādātu un pieņemtu efektīvus un praktiskus pasākumus par šādu terorisma aktu novēršanu un lai izvirzītu apsūdzību to izdarītājiem un sodītu tos,

Uzskatot, ka šo aktu izdarīšanas gadījumi izraisa nopietnas bažas visā starptautiskajā sabiedrībā kopumā,

Ievērojot, ka valstu militāro spēku darbību nosaka starptautisko tiesību normas ārpus šīs Konvencijas ietvariem un ka noteiktu darbību neiekļaušana šajā Konvencijā nepieļauj vai nepadara likumīgas tādas darbības, kas citādi ir nelikumīgas, vai nekavē apsūdzības celšanu saskaņā ar citiem likumiem,

Ir vienojušās par sekojošo:

1. pants

Šajā Konvencijā:

1. "Valsts vai valdības objekti" nozīmē jebkādus pastāvīgus vai pagaidu objektus vai transporta līdzekļus, kurus izmanto vai kuros uzturas valsts pārstāvji, valdības, likumdošanas institūciju vai tiesu institūciju locekļi, kā arī valsts vai jebkuras citas publiskas valsts institūcijas vai organizācijas amatpersonas vai darbinieki, vai kādas starpvaldību organizācijas darbinieki vai amatpersonas sakarā ar viņu oficiālajiem pienākumiem.

2. "Infrastruktūras objekti" nozīmē jebkādus publiskā vai privātā īpašuma objektus, kas nodrošina vai izplata publiski noderīgus pakalpojumus, tādus kā ūdens, kanalizācija, enerģija, degviela vai komunikācijas.

3. "Sprāgstviela vai cita nāvējoša ierīce" nozīmē:

(a) Sprāgstvielu vai aizdedzināšanas ieroci vai ierīci, kas paredzēta vai var tikt izmantota, lai izraisītu nāvi, smagus miesas bojājumus vai būtisku materiālo kaitējumu; vai

(b) Ieroci vai ierīci, kas paredzēta vai var tikt izmantota, lai izraisītu nāvi, smagus miesas bojājumus vai būtisku materiālo kaitējumu, izlaižot vai izplatot toksiskas ķimikālijas, bioloģiski aktīvas vielas, toksīnus un tiem līdzīgas vielas, radioaktīvus materiālus vai radiāciju, kā arī izraisot šo vielu vai faktoru ietekmi.

4. "Valsts militārie spēki" nozīmē valsts bruņotos spēkus, kas tiek veidoti, apmācīti un aprīkoti saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, galvenokārt, lai nodrošinātu nacionālo aizsardzību vai drošību, un personas, kas nodrošina šo bruņoto spēku darbību un kas tos formāli vada, kontrolē un par tiem atbild.

5. "Publiskas izmantošanas vietas" nozīmē jebkuras ēkas, zemes, ielas, ūdensceļa daļas vai citas vietas, kas ir pieejamas vai atklātas sabiedrības locekļiem vai nu pastāvīgi, periodiski vai laiku pa laikam, un ietver jebkādas tirdzniecības, biznesa, kultūras, vēsturiskas, izglītības, reliģiskas, valdības, izklaides, atpūtas vai tamlīdzīgas vietas, kas ir pieejamas vai atklātas publikai.

6. "Sabiedriskā transporta sistēma" nozīmē visus publiskā vai privātā īpašumā esošus objektus, transporta līdzekļus un piederumus, kas tiek izmantoti publiski pieejamos pakalpojumos vai to nodrošināšanai, lai transportētu personas vai kravas.

2. pants

1. Jebkura persona izdara noziedzīgu nodarījumu šīs Konvencijas nozīmē, ja šī persona nelikumīgi un ar nodomu nogādā, novieto, iedarbina vai uzspridzina kādu sprāgstvielu vai citu nāvējošu ierīci kādā publiski izmantojamā vietā, valsts vai valdības objektā, sabiedriskā transporta sistēmā vai infrastruktūras objektā vai vērš kādu sprāgstvielu vai citu nāvējošu ierīci pret šīm vietām:

(a) nolūkā izraisīt nāvi vai smagus miesas bojājumus vai

(b) nolūkā izraisīt plašus postījumus tādā vietā, objektā vai sistēmā, ja šādu postījumu rezultātā rodas vai var rasties lieli ekonomiskie zaudējumi.

2. Jebkura persona arī izdara noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona mēģina izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas minēts 1.daļā.

3. Jebkura persona arī izdara noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona:

(a) piedalās kā līdzdalībnieks tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas minēts 1. vai 2. daļā, vai

(b) organizē vai vada citus tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas minēts 1. vai 2. daļā, vai

(c) jebkādā citā veidā palīdz izdarīt vienu vai vairākus noziedzīgus nodarījumus, kas minēti 1. vai 2. daļā un ko izdara kāda personu grupa, kas darbojas ar kopīgu mērķi; šī palīdzība sniegta ar nolūku, un vai nu ar mērķi veicināt vispārējo noziedzīgo darbību vai grupas mērķu sasniegšanu, vai arī apzinoties grupas nolūkus izdarīt attiecīgo noziedzīgo nodarījumu vai noziedzīgos nodarījumus.

3. pants

Šī Konvencija nav piemērojama gadījumos, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts vienas valsts robežās, kad iespējamais noziedzīgā nodarījuma izdarītājs un cietušie ir šīs valsts pilsoņi, kad iespējamais noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir atrasts šīs valsts teritorijā un kad nevienai citai valstij, pamatojoties uz šīs Konvencijas 6.panta 1.daļu vai 6.panta 2.daļu, nav pamata piemērot savu jurisdikciju, ar nosacījumu, ka šajos gadījumos attiecīgi ir spēkā 10.-15. pantos minētie noteikumi.

4. pants

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai:

(a) savos nacionālajos normatīvajos aktos 2. pantā minētos noziedzīgos nodarījumus paredzētu kā kriminālnodarījumus;

(b) noteiktu, ka šie noziedzīgie nodarījumi ir sodāmi ar atbilstošiem sodiem, ņemot vērā šo nodarījumu smagumu.

5. pants

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, tajā skaitā vajadzības gadījumā pieņemot arī nacionālos normatīvos aktus, lai nodrošinātu, ka šajā Konvencijā minētie noziedzīgie nodarījumi, jo sevišķi gadījumos, kad to mērķis vai nolūks ir izraisīt šausmas sabiedrībā vai noteiktā personu grupā, vai personās, nekādos apstākļos netiktu attaisnoti politisku, filozofisku, ideoloģisku, rasu, etnisku, reliģisku vai citu līdzīgu apsvērumu dēļ, un lai tiem tiktu piemēroti sodi, kas atbilst to smagajam raksturam.

6. pants

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār 2. pantā minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja:

(a) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts attiecīgās valsts teritorijā; vai

(b) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz kuģa, kas kuģo ar attiecīgās valsts karogu, vai arī lidmašīnā, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā bijusi reģistrēta saskaņā ar attiecīgās valsts normatīviem aktiem; vai

(c) noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis attiecīgās valsts pilsonis.

2. Dalībvalsts var nodibināt savu jurisdikciju pār noziedzīgiem nodarījumiem arī tad, ja:

(a) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret kādu attiecīgās valsts pilsoni vai

(b) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret attiecīgiem valsts vai valdības objektiem ārvalstīs, ieskaitot attiecīgās valsts vēstniecības vai citas diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības telpas; vai

(c) noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis bezvalstnieks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgās valsts teritorijā, vai

(d) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, mēģinot piespiest attiecīgo valsti veikt kādu noteiktu darbību vai atturēties no tās, vai

(e) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz tādas lidmašīnas klāja, kuru izmanto attiecīgās valsts valdība.

3. Ratificējot, pieņemot, apstiprinot šo Konvenciju vai pievienojoties tai, katra Dalībvalsts paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram par jurisdikciju, ko tā ir nodibinājusi saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem atbilstoši 2. daļai. Ja notiek jebkādas izmaiņas, attiecīgā Dalībvalsts par tām nekavējoties paziņo Ģenerālsekretāram.

4. Tāpat katra Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodibinātu jurisdikciju pār 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, gadījumos, kad iespējamais noziedzīgā nodarījuma izdarītājs atrodas tās teritorijā un netiek izdots kādai no Dalībvalstīm, kuras ir nodibinājušas savu jurisdikciju saskaņā ar 1. vai 2. daļu.

5. Šī Konvencija neizslēdz tādas kriminālās jurisdikcijas piemērošanu, ko kāda Dalībvalsts nodibinājusi saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

7. pants

1. Pēc informācijas saņemšanas, ka tās teritorijā varētu atrasties persona, kas ir izdarījusi vai tiek turēta aizdomās par 2. pantā minētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, attiecīgā Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai izmeklētu šajā informācijā minētos faktus.

2. Pārliecinājusies, ka apstākļi to apliecina, Dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, veic tādus attiecīgus pasākumus saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni kriminālvajāšanas vai izdošanas nolūkos.

3. Jebkurai personai, pret kuru tiek vērsti 2. daļā minētie pasākumi, ir tiesības:

(a) nekavējoties sazināties ar tuvāko atbilstošo tās valsts pārstāvi, kuras pilsonis ir šī persona, vai kurai kādu citu iemeslu dēļ ir uzdota šīs personas tiesību aizsardzība, vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, ar tās valsts pārstāvi, kuras teritorijā atrodas šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta;

(b) uz tās valsts pārstāvja apmeklējumu;

(c) saņemt informāciju par savām tiesībām saskaņā ar (a) un (b) apakšpunktiem.

4. 3. daļā minētās tiesības tiek piemērotas saskaņā ar tās valsts likumiem un noteikumiem, kuras teritorijā atrodas noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, ar noteikumu, ka šie likumi un noteikumi ļauj pilnībā īstenot 3. daļā minēto tiesību mērķus.

5. 3. un 4. daļu noteikumi nekaitē tās Dalībvalsts tiesībām, kura pieprasa iespēju piemērot savu jurisdikciju saskaņā ar 6. panta 1. daļas (c) apakšpunktu vai 2. daļas (c) apakšpunktu, uzaicināt Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju sazināties ar iespējamo noziedzīga nodarījuma izdarītāju un apmeklēt to.

6. Ja kāda Dalībvalsts saskaņā ar šo pantu ir apcietinājusi kādu personu, tā nekavējoties, tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību paziņo tām Dalībvalstīm, kuras nodibinājušas jurisdikciju saskaņā ar 6. panta 1. un 2. daļām, un, ja uzskata to par nepieciešamu, arī citām ieinteresētajām Dalībvalstīm par šīs personas apcietināšanas faktu un apstākļus, kas attaisno šīs personas apcietināšanu. Valsts, kura veic 1. daļā minēto izmeklēšanu, nekavējoties informē iepriekšminētās Dalībvalstis par saviem atklājumiem un norāda, vai gatavojas piemērot jurisdikciju.

8. pants

1. Gadījumos, uz kuriem attiecas 6. pants, Dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, pienākums ir, ja tā neizdod šo personu, bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs nodarījums ir ticis izdarīts tās teritorijā, nekavējoties nodot šo lietu savām kompetentajām institūcijām kriminālvajāšanas uzsākšanai saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem. Šīs institūcijas pieņem savu lēmumu tāpat kā jebkura cita smaga nozieguma gadījumā saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem.

2. Ja Dalībvalstij saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir atļauts izdot vai kā citādi nodot savu pilsoni ar noteikumu, ka šī persona tiks nosūtīta atpakaļ uz šo valsti soda izciešanai, kas piespriests tās tiesas vai izmeklēšanas rezultātā, kuru nolūkā tika pieprasīta šīs personas izdošana vai nodošana, un šī valsts un izdošanu pieprasījusī valsts ir vienojušās par šādu iespēju un citiem nosacījumiem, kurus tās uzskata par piemērotiem, šāda nosacīta izdošana vai nodošana ir pietiekama, lai anulētu 1. daļā noteikto pienākumu.

9. pants

1. 2. pantā minētie noziedzīgie nodarījumi tiek uzskatīti par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem tiek noteikta izdošana, jebkurā izdošanas līgumā, kas noslēgts starp jebkurām Dalībvalstīm pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās. Dalībvalstis apņemas iekļaut šos noziedzīgos nodarījumus tādu noziedzīgo nodarījumu kategorijā, par kuriem tiek noteikta izdošana, visos izdošanas līgumos, kas turpmāk tiks noslēgti to starpā.

2. Ja Dalībvalsts, kura noteikusi, ka izdošana ir atkarīga no līguma pastāvēšanas, saņem izdošanas pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, pieprasījuma saņēmusī Dalībvalsts var pēc savas izvēles uzskatīt šo Konvenciju par juridisku pamatu izdošanai attiecībā uz 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Izdošana ir atkarīga no citiem noteikumiem, ko nosaka pieprasījumu saņēmušās valsts normatīvie akti.

3. Dalībvalstis, kuras nav noteikušas, ka izdošana ir atkarīga no līguma pastāvēšanas, savā starpā atzīst, ka 2. pantā minētie noziedzīgie nodarījumi ir iekļaujami tādu noziedzīgu nodarījumu kategorijā, par kuriem tiek noteikta izdošana, atkarībā no apstākļiem, kādus nosaka pieprasījumu saņēmušās valsts normatīvie akti.

4. Nepieciešamības gadījumā 2. pantā minētie noziedzīgie nodarījumi izdošanas gadījumos Dalībvalstu starpā var tikt uztverti tā, it kā tie būtu izdarīti ne tikai tajā vietā, kur tas noticis, bet arī to valstu teritorijā, kuras ir nodibinājušas jurisdikciju saskaņā ar 6. panta 1. un 2. daļām.

5. Visu Dalībvalstu starpā noslēgto izdošanas līgumu un vienošanos noteikumi attiecībā uz 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem uzskatāmi par grozītiem starp Dalībvalstīm, ciktāl tie ir nesavienojami ar šo Konvenciju.

10. pants

1. Dalībvalstis sniedz cita citai vislielāko palīdzību saistībā ar izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu vai izdošanas procedūru saistībā ar 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tajā skaitā palīdzību to rīcībā esošu tiesvedībai nepieciešamo pierādījumu iegūšanā.

2. Dalībvalstis pilda savas 1. daļā minētās saistības saskaņā ar visiem to starpā noslēgtiem līgumiem vai citām vienošanām par savstarpējo tiesisko palīdzību. Ja šādu līgumu vai vienošanos nav, Dalībvalstis sniedz palīdzību cita citai saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

11. pants

Neviens no 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem netiek uzskatīts par politisku noziedzīgu nodarījumu vai par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai politisku motīvu izraisītu noziedzīgu nodarījumu jautājumos par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību. Attiecīgi nedrīkst atteikt pieprasījumam par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību sakarā ar šādu noziedzīgu nodarījumu tikai tāpēc, ka tas attiecas uz politisku noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai ar politisku motīvu izraisītu noziedzīgu nodarījumu.

12. pants

Nekas šajā Konvencijā netiek interpretēts kā pienākumu uzliekošs izdot vai sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību, ja pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij ir pietiekami nopietns pamats uzskatīt, ka pieprasījums par izdošanu vai savstarpējas tiesiskas palīdzības sniegšanu sakarā ar 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ir ticis izteikts tāda iemesla dēļ, lai vajātu vai sodītu kādu personu šīs personas rases, reliģijas, pilsonības, etniskās izcelsmes vai politisko uzskatu dēļ, vai arī ja šāda pieprasījuma izpildīšana kaitētu šīs personas stāvoklim kāda iepriekšminētā iemesla dēļ.

13. pants

1. Persona, kura ir apcietināta vai izcieš sodu vienas Dalībvalsts teritorijā, bet kuras klātbūtne tiek pieprasīta citā Dalībvalstī liecības sniegšanai, identifikācijai vai kādas citas palīdzības sniegšanai, lai iegūtu pierādījumus šajā Konvencijā minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanai vai apsūdzības izvirzīšanai, var tikt pārvietota, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

(a) šī persona labprātīgi dod savu apzinātu piekrišanu; un

(b) abu valstu kompetentās institūcijas vienojas par tādiem noteikumiem, kādus uzskata par piemērotiem.

2. Šī panta nolūkos:

(a) Valstij, uz kuru šī persona tiek pārvietota, ir tiesības un pienākums turēt pārvietoto personu apcietinājumā, ja vien valsts, no kuras šī persona tiek pārvietota, nav pieprasījusi vai noteikusi citādi;

(b) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvietota, nekavējoties īsteno savu pienākumu atgriezt šo personu tai valstij, no kuras šī persona tikusi pārvietota, saskaņā ar iepriekšējo vienošanos, vai arī saskaņā ar abu valstu kompetento institūciju citu vienošanos;

(c) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvietota, nepieprasa, lai valsts, no kuras šī persona tikusi pārvietota, uzsāk izdošanas procedūru šīs personas atgriešanai;

(d) laiku, ko persona pavadījusi apcietinājumā tajā valstī, no kuras tā ir tikusi pārvietota, ieskaita kopējā apcietinājuma laikā, kas jāpavada tajā valstī, uz kuru tā pārvietota.

3. Ja Dalībvalsts, no kuras persona tiks pārvietota saskaņā ar šo pantu, tam nepiekrīt, šī persona, neatkarīgi no tās pilsonības, netiek vajāta vai apcietināta vai pakļauta jebkādiem citiem personiskās brīvības ierobežojumiem tās valsts teritorijā, uz kuru tā tiek pārvietota, sakarā ar darbībām vai apsūdzībām pirms tās aizbraukšanas no tās valsts, no kuras šī persona tika pārvietota.

14. pants

Jebkurai personai, kas ir apcietināta vai attiecībā pret kuru tikuši piemēroti kādi citi pasākumi vai veikta cita tiesvedība saskaņā ar šo Konvenciju, tiek garantēta taisnīga izturēšanās, ieskaitot arī visas tiesības un garantijas saskaņā ar tās valsts normatīvajiem aktiem, kuras teritorijā šī persona atrodas, un atbilstošos starptautisko tiesību noteikumus, tajā skaitā starptautiskās cilvēktiesības.

15. pants

Dalībvalstis sadarbojas 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, tajā skaitā:

(a) veicot visus praktiski iespējamos pasākumus, ieskaitot, ja nepieciešams nacionālo normatīvo aktu pieņemšanu, lai novērstu un cīnītos pret gatavošanos savās teritorijās minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai to teritorijās vai ārpus tām, ieskaitot pasākumus, lai personām, grupām vai organizācijām aizliegtu savās teritorijās veikt nelikumīgas darbības, kas atbalsta, uzkūda, organizē, apzināti finansē vai iesaistās 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā;

(b) apmainoties ar precīzu un pārbaudītu informāciju saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem un koordinējot administratīvos un citus pasākumus, kas pēc nepieciešamības veikti, lai novērstu 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu;

(c) kad nepieciešams, veicot pētījumus par un attīstot metodes par sprāgstvielu un citu bīstamu vielu, kas var izraisīt nāvi vai nodarīt miesas bojājumus, atklāšanu, rīkojot konsultācijas par standartu izstrādāšanu sprāgstvielu marķēšanai, lai identificētu to izcelsmi izmeklēšanas procesos par notikušajiem sprādzieniem, apmainoties ar informāciju par preventīviem pasākumiem, sadarbojoties un nododot tehnoloģiju, aprīkojumu un attiecīgus materiālus.

16. pants

Dalībvalsts, kurā iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs tiek apsūdzēts, saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem vai piemērojamajām procedūrām paziņo šīs tiesvedības galarezultātu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš to paziņo pārējām Dalībvalstīm.

17. pants

Dalībvalstis pilda savas šajā Konvencijā paredzētās saistības saskaņā ar valstu suverēnās vienlīdzības un teritoriālās integritātes principiem, kā arī principiem par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.

18. pants

Nekas šajā Konvencijā nedod tiesības Dalībvalstij uzņemties jurisdikcijas piemērošanu citas Dalībvalsts teritorijā un tādu funkciju veikšanu, kas saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir tikai otras Dalībvalsts institūciju kompetencē.

19. pants

1. Nekas šajā Konvencijā neietekmē citas valstu un personu tiesības, pienākumus un atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, sevišķi Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķiem un principiem un starptautiskajām humanitārajām tiesībām.

2. Bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā, tādā nozīmē, kādā šie termini tiek saprasti starptautiskajās humanitārajās tiesībās, kuras nosaka minētās tiesības, netiek apskatītas šajā Konvencijā, un šī Konvencija nenosaka arī tās valsts militāro spēku veiktās darbības, kas tiek veiktas, pildot to oficiālos pienākumus, tādā mērā, kādā minētās darbības tiek apskatītas citās starptautisko tiesību normās.

20. pants

1. Jebkāds strīds Dalībvalstu starpā, kas saistīts ar šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un ko nevar atrisināt sarunu ceļā saprātīgā laika periodā, pēc vienas šīs Dalībvalsts pieprasījuma tiek iesniegts arbitrāžā. Ja sešu mēnešu laikā pēc pieprasījuma par arbitrāžu Puses nespēj vienoties par arbitrāžas organizēšanu, jebkura no šīm Pusēm drīkst vērsties ar iesniegumu par šo strīdu Starptautiskajā Justīcijas tiesā, saskaņā ar šīs Tiesas Statūtiem.

2. Katra valsts šīs Konvencijas parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas laikā vai pievienojoties tai, drīkst paziņot, ka tā neuzskata 1. daļu sev par saistošu. Arī citām Dalībvalstīm nav saistoša 1. daļa attiecībā uz jebkuru Pusi, kura ir veikusi šādu atrunu.

3. Jebkura valsts, kura ir veikusi atrunu saskaņā ar 2. daļu, var jebkurā laikā atsaukt šo atrunu, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

21. pants

1. Šī Konvencija ir atvērta parakstīšanai visām valstīm no 1998. gada 12. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā.

2. Šī Konvencija ir pakļauta ratifikācijai, pieņemšanai vai apstiprināšanai. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

3. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts. Pievienošanās akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

22. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kura ratificē, pieņem vai apstiprina šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas, Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts iesniegusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās aktu.

23. pants

1. Jebkura Dalībvalsts var izstāties no šīs Konvencijas, rakstiski par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Izstāšanās stājas spēkā pēc viena gada pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs saņēmis paziņojumu.

24. pants

Šīs Konvencijas oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, glabājas pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra, kurš izsūta visām valstīm apliecinātas kopijas.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, savu attiecīgo valdību pilnvarotie pārstāvji parakstījuši šo Konvenciju, kas tika atvērta parakstīšanai 1998. gada 12. janvārī Ņujorkā.