Starptautiskā Konvencija par cīņu pret teroristu rīkotajiem sprādzieniem

Šīs Konvencijas Dalībvalstis,

Ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķus un principus par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un labu kaimiņattiecību un draudzīgu attiecību un sadarbības veicināšanu starp valstīm,

Dziļi noraizējušās par terorisma aktu saasināšanos visā pasaulē visās to formās un izpausmēs,

Atsaucoties uz 1995.gada 24.oktobra Deklarāciju par godu Apvienoto Nāciju Organizācijas piecdesmitajai gadadienai,

Atsaucoties arī uz Deklarāciju par pasākumiem starptautiskā terorisma apkarošanā, kas tika pievienota Ģenerālās Asamblejas 1994. gada 9. decembra rezolūcijai Nr. 49/60, kurā, inter alia, “Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstis svinīgi apliecina, ka tās nepārprotami nosoda visus terorisma aktus, metodes un praksi kā noziedzīgus un neattaisnojamus, neatkarīgi no tā, kur un kas tos izdarījis, ieskaitot tos, kas apdraud draudzīgās attiecības starp valstīm un tautām un apdraud valstu teritoriālo integritāti un drošību”,

Atzīmējot, ka Deklarācija arī mudināja valstis “steidzami pārskatīt esošās starptautisko tiesību normas par terorisma novēršanu, apkarošanu un izskaušanu visās tā formās un izpausmēs, lai nodrošinātu visaptverošu tiesisku bāzi, kas aptver visus šī jautājuma aspektus”,

Atsaucoties arī uz Ģenerālās Asamblejas 1996. gada 17. decembra rezolūciju Nr. 51/210 un tai pievienoto Deklarāciju par papildinājumiem 1994. gada Deklarācijā par pasākumiem starptautiskā terorisma apkarošanā,

Atzīmējot arī, ka teroristu uzbrukumi, izmantojot sprāgstvielas vai citas nāvējošas ierīces, ir kļuvuši izplatītāki,

Atzīmējot arī to, ka pastāvošās daudzpusējās tiesību normas neparedz atbilstošu pretdarbību šiem uzbrukumiem,

Pārliecībā, ka ir steidzami nepieciešams attīstīt starptautisko sadarbību starp valstīm, lai izstrādātu un pieņemtu efektīvus un praktiskus pasākumus par šādu terorisma aktu novēršanu un lai izvirzītu apsūdzību to izdarītājiem un sodītu tos,

Uzskatot, ka šo aktu izdarīšanas gadījumi izraisa nopietnas bažas visā starptautiskajā sabiedrībā kopumā,

Ievērojot, ka valstu militāro spēku darbību nosaka starptautisko tiesību normas ārpus šīs Konvencijas ietvariem un ka noteiktu darbību neiekļaušana šajā Konvencijā nepieļauj vai nepadara likumīgas tādas darbības, kas citādi ir nelikumīgas, vai nekavē apsūdzības celšanu saskaņā ar citiem likumiem,

Ir vienojušās par sekojošo:

1. pants

Šajā Konvencijā:

1. “Valsts vai valdības objekti” nozīmē jebkādus pastāvīgus vai pagaidu objektus vai transporta līdzekļus, kurus izmanto vai kuros uzturas valsts pārstāvji, valdības, likumdošanas institūciju vai tiesu institūciju locekļi, kā arī valsts vai jebkuras citas publiskas valsts institūcijas vai organizācijas amatpersonas vai darbinieki, vai kādas starpvaldību organizācijas darbinieki vai amatpersonas sakarā ar viņu oficiālajiem pienākumiem.

2. “Infrastruktūras objekti” nozīmē jebkādus publiskā vai privātā īpašuma objektus, kas nodrošina vai izplata publiski noderīgus pakalpojumus, tādus kā ūdens, kanalizācija, enerģija, degviela vai komunikācijas.

3. “Sprāgstviela vai cita nāvējoša ierīce” nozīmē:

(a) Sprāgstvielu vai aizdedzināšanas ieroci vai ierīci, kas paredzēta vai var tikt izmantota, lai izraisītu nāvi, smagus miesas bojājumus vai būtisku materiālo kaitējumu; vai

(b) Ieroci vai ierīci, kas paredzēta vai var tikt izmantota, lai izraisītu nāvi, smagus miesas bojājumus vai būtisku materiālo kaitējumu, izlaižot vai izplatot toksiskas ķimikālijas, bioloģiski aktīvas vielas, toksīnus un tiem līdzīgas vielas, radioaktīvus materiālus vai radiāciju, kā arī izraisot šo vielu vai faktoru ietekmi.

4. “Valsts militārie spēki” nozīmē valsts bruņotos spēkus, kas tiek veidoti, apmācīti un aprīkoti saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem, galvenokārt, lai nodrošinātu nacionālo aizsardzību vai drošību, un personas, kas nodrošina šo bruņoto spēku darbību un kas tos formāli vada, kontrolē un par tiem atbild.

5. “Publiskas izmantošanas vietas” nozīmē jebkuras ēkas, zemes, ielas, ūdensceļa daļas vai citas vietas, kas ir pieejamas vai atklātas sabiedrības locekļiem vai nu pastāvīgi, periodiski vai laiku pa laikam, un ietver jebkādas tirdzniecības, biznesa, kultūras, vēsturiskas, izglītības, reliģiskas, valdības, izklaides, atpūtas vai tamlīdzīgas vietas, kas ir pieejamas vai atklātas publikai.

6. “Sabiedriskā transporta sistēma” nozīmē visus publiskā vai privātā īpašumā esošus objektus, transporta līdzekļus un piederumus, kas tiek izmantoti publiski pieejamos pakalpojumos vai to nodrošināšanai, lai transportētu personas vai kravas.

2. pants

1. Jebkura persona izdara noziedzīgu nodarījumu šīs Konvencijas nozīmē, ja šī persona nelikumīgi un ar nodomu nogādā, novieto, iedarbina vai uzspridzina kādu sprāgstvielu vai citu nāvējošu ierīci kādā publiski izmantojamā vietā, valsts vai valdības objektā, sabiedriskā transporta sistēmā vai infrastruktūras objektā vai vērš kādu sprāgstvielu vai citu nāvējošu ierīci pret šīm vietām:

(a) nolūkā izraisīt nāvi vai smagus miesas bojājumus vai

(b) nolūkā izraisīt plašus postījumus tādā vietā, objektā vai sistēmā, ja šādu postījumu rezultātā rodas vai var rasties lieli ekonomiskie zaudējumi.

2. Jebkura persona arī izdara noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona mēģina izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas minēts 1.daļā.

3. Jebkura persona arī izdara noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona:

(a) piedalās kā līdzdalībnieks tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas minēts 1. vai 2. daļā, vai

(b) organizē vai vada citus tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas minēts 1. vai 2. daļā, vai

(c) jebkādā citā veidā palīdz izdarīt vienu vai vairākus noziedzīgus nodarījumus, kas minēti 1. vai 2. daļā un ko izdara kāda personu grupa, kas darbojas ar kopīgu mērķi; šī palīdzība sniegta ar nolūku, un vai nu ar mērķi veicināt vispārējo noziedzīgo darbību vai grupas mērķu sasniegšanu, vai arī apzinoties grupas nolūkus izdarīt attiecīgo noziedzīgo nodarījumu vai noziedzīgos nodarījumus.

3. pants

Šī Konvencija nav piemērojama gadījumos, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts vienas valsts robežās, kad iespējamais noziedzīgā nodarījuma izdarītājs un cietušie ir šīs valsts pilsoņi, kad iespējamais noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir atrasts šīs valsts teritorijā un kad nevienai citai valstij, pamatojoties uz šīs Konvencijas 6.panta 1.daļu vai 6.panta 2.daļu, nav pamata piemērot savu jurisdikciju, ar nosacījumu, ka šajos gadījumos attiecīgi ir spēkā 10.–15. pantos minētie noteikumi.

4. pants

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai:

(a) savos nacionālajos normatīvajos aktos 2.pantā minētos noziedzīgos nodarījumus paredzētu kā kriminālnodarījumus;

(b) noteiktu, ka šie noziedzīgie nodarījumi ir sodāmi ar atbilstošiem sodiem, ņemot vērā šo nodarījumu smagumu.

5. pants

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, tajā skaitā vajadzības gadījumā pieņemot arī nacionālos normatīvos aktus, lai nodrošinātu, ka šajā Konvencijā minētie noziedzīgie nodarījumi, jo sevišķi gadījumos, kad to mērķis vai nolūks ir izraisīt šausmas sabiedrībā vai noteiktā personu grupā, vai personās, nekādos apstākļos netiktu attaisnoti politisku, filozofisku, ideoloģisku, rasu, etnisku, reliģisku vai citu līdzīgu apsvērumu dēļ, un lai tiem tiktu piemēroti sodi, kas atbilst to smagajam raksturam.

6. pants

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār 2.pantā minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja:

(a) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts attiecīgās valsts teritorijā; vai

(b) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz kuģa, kas kuģo ar attiecīgās valsts karogu, vai arī lidmašīnā, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā bijusi reģistrēta saskaņā ar attiecīgās valsts normatīviem aktiem; vai

(c) noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis attiecīgās valsts pilsonis.

2. Dalībvalsts var nodibināt savu jurisdikciju pār noziedzīgiem nodarījumiem arī tad, ja:

(a) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret kādu attiecīgās valsts pilsoni vai

(b) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret attiecīgiem valsts vai valdības objektiem ārvalstīs, ieskaitot attiecīgās valsts vēstniecības vai citas diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības telpas; vai

(c) noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis bezvalstnieks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgās valsts teritorijā, vai

(d) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, mēģinot piespiest attiecīgo valsti veikt kādu noteiktu darbību vai atturēties no tās, vai

(e) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz tādas lidmašīnas klāja, kuru izmanto attiecīgās valsts valdība.

3. Ratificējot, pieņemot, apstiprinot šo Konvenciju vai pievienojoties tai, katra Dalībvalsts paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram par jurisdikciju, ko tā ir nodibinājusi saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem atbilstoši 2.daļai. Ja notiek jebkādas izmaiņas, attiecīgā Dalībvalsts par tām nekavējoties paziņo Ģenerālsekretāram.

4. Tāpat katra Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodibinātu jurisdikciju pār 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, gadījumos, kad iespējamais noziedzīgā nodarījuma izdarītājs atrodas tās teritorijā un netiek izdots kādai no Dalībvalstīm, kuras ir nodibinājušas savu jurisdikciju saskaņā ar 1. vai 2.daļu.

5. Šī Konvencija neizslēdz tādas kriminālās jurisdikcijas piemērošanu, ko kāda Dalībvalsts nodibinājusi saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

7. pants

1. Pēc informācijas saņemšanas, ka tās teritorijā varētu atrasties persona, kas ir izdarījusi vai tiek turēta aizdomās par 2.pantā minētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, attiecīgā Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai izmeklētu šajā informācijā minētos faktus.

2. Pārliecinājusies, ka apstākļi to apliecina, Dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, veic tādus attiecīgus pasākumus saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni kriminālvajāšanas vai izdošanas nolūkos.

3. Jebkurai personai, pret kuru tiek vērsti 2.daļā minētie pasākumi, ir tiesības:

(a) nekavējoties sazināties ar tuvāko atbilstošo tās valsts pārstāvi, kuras pilsonis ir šī persona, vai kurai kādu citu iemeslu dēļ ir uzdota šīs personas tiesību aizsardzība, vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, ar tās valsts pārstāvi, kuras teritorijā atrodas šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta;

(b) uz tās valsts pārstāvja apmeklējumu;

(c) saņemt informāciju par savām tiesībām saskaņā ar (a) un (b) apakšpunktiem.

4. 3.daļā minētās tiesības tiek piemērotas saskaņā ar tās valsts likumiem un noteikumiem, kuras teritorijā atrodas noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, ar noteikumu, ka šie likumi un noteikumi ļauj pilnībā īstenot 3. daļā minēto tiesību mērķus.

5. 3. un 4.daļu noteikumi nekaitē tās Dalībvalsts tiesībām, kura pieprasa iespēju piemērot savu jurisdikciju saskaņā ar 6.panta 1.daļas (c) apakšpunktu vai 2.daļas (c) apakšpunktu, uzaicināt Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju sazināties ar iespējamo noziedzīga nodarījuma izdarītāju un apmeklēt to.

6. Ja kāda Dalībvalsts saskaņā ar šo pantu ir apcietinājusi kādu personu, tā nekavējoties, tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību paziņo tām Dalībvalstīm, kuras nodibinājušas jurisdikciju saskaņā ar 6.panta 1. un 2. daļām, un, ja uzskata to par nepieciešamu, arī citām ieinteresētajām Dalībvalstīm par šīs personas apcietināšanas faktu un apstākļus, kas attaisno šīs personas apcietināšanu. Valsts, kura veic 1.daļā minēto izmeklēšanu, nekavējoties informē iepriekšminētās Dalībvalstis par saviem atklājumiem un norāda, vai gatavojas piemērot jurisdikciju.

8. pants

1. Gadījumos, uz kuriem attiecas 6.pants, Dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, pienākums ir, ja tā neizdod šo personu, bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs nodarījums ir ticis izdarīts tās teritorijā, nekavējoties nodot šo lietu savām kompetentajām institūcijām kriminālvajāšanas uzsākšanai saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem. Šīs institūcijas pieņem savu lēmumu tāpat kā jebkura cita smaga nozieguma gadījumā saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem.

2. Ja Dalībvalstij saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir atļauts izdot vai kā citādi nodot savu pilsoni ar noteikumu, ka šī persona tiks nosūtīta atpakaļ uz šo valsti soda izciešanai, kas piespriests tās tiesas vai izmeklēšanas rezultātā, kuru nolūkā tika pieprasīta šīs personas izdošana vai nodošana, un šī valsts un izdošanu pieprasījusī valsts ir vienojušās par šādu iespēju un citiem nosacījumiem, kurus tās uzskata par piemērotiem, šāda nosacīta izdošana vai nodošana ir pietiekama, lai anulētu 1. daļā noteikto pienākumu.

9. pants

1. 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi tiek uzskatīti par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem tiek noteikta izdošana, jebkurā izdošanas līgumā, kas noslēgts starp jebkurām Dalībvalstīm pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās. Dalībvalstis apņemas iekļaut šos noziedzīgos nodarījumus tādu noziedzīgo nodarījumu kategorijā, par kuriem tiek noteikta izdošana, visos izdošanas līgumos, kas turpmāk tiks noslēgti to starpā.

2. Ja Dalībvalsts, kura noteikusi, ka izdošana ir atkarīga no līguma pastāvēšanas, saņem izdošanas pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, pieprasījuma saņēmusī Dalībvalsts var pēc savas izvēles uzskatīt šo Konvenciju par juridisku pamatu izdošanai attiecībā uz 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Izdošana ir atkarīga no citiem noteikumiem, ko nosaka pieprasījumu saņēmušās valsts normatīvie akti.

3. Dalībvalstis, kuras nav noteikušas, ka izdošana ir atkarīga no līguma pastāvēšanas, savā starpā atzīst, ka 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi ir iekļaujami tādu noziedzīgu nodarījumu kategorijā, par kuriem tiek noteikta izdošana, atkarībā no apstākļiem, kādus nosaka pieprasījumu saņēmušās valsts normatīvie akti.

4. Nepieciešamības gadījumā 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi izdošanas gadījumos Dalībvalstu starpā var tikt uztverti tā, it kā tie būtu izdarīti ne tikai tajā vietā, kur tas noticis, bet arī to valstu teritorijā, kuras ir nodibinājušas jurisdikciju saskaņā ar 6.panta 1. un 2.daļām.

5. Visu Dalībvalstu starpā noslēgto izdošanas līgumu un vienošanos noteikumi attiecībā uz 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem uzskatāmi par grozītiem starp Dalībvalstīm, ciktāl tie ir nesavienojami ar šo Konvenciju.

10. pants

1. Dalībvalstis sniedz cita citai vislielāko palīdzību saistībā ar izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu vai izdošanas procedūru saistībā ar 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tajā skaitā palīdzību to rīcībā esošu tiesvedībai nepieciešamo pierādījumu iegūšanā.

2. Dalībvalstis pilda savas 1.daļā minētās saistības saskaņā ar visiem to starpā noslēgtiem līgumiem vai citām vienošanām par savstarpējo tiesisko palīdzību. Ja šādu līgumu vai vienošanos nav, Dalībvalstis sniedz palīdzību cita citai saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

11. pants

Neviens no 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem netiek uzskatīts par politisku noziedzīgu nodarījumu vai par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai politisku motīvu izraisītu noziedzīgu nodarījumu jautājumos par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību. Attiecīgi nedrīkst atteikt pieprasījumam par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību sakarā ar šādu noziedzīgu nodarījumu tikai tāpēc, ka tas attiecas uz politisku noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai ar politisku motīvu izraisītu noziedzīgu nodarījumu.

12. pants

Nekas šajā Konvencijā netiek interpretēts kā pienākumu uzliekošs izdot vai sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību, ja pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij ir pietiekami nopietns pamats uzskatīt, ka pieprasījums par izdošanu vai savstarpējas tiesiskas palīdzības sniegšanu sakarā ar 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ir ticis izteikts tāda iemesla dēļ, lai vajātu vai sodītu kādu personu šīs personas rases, reliģijas, pilsonības, etniskās izcelsmes vai politisko uzskatu dēļ, vai arī ja šāda pieprasījuma izpildīšana kaitētu šīs personas stāvoklim kāda iepriekšminētā iemesla dēļ.

13. pants

1. Persona, kura ir apcietināta vai izcieš sodu vienas Dalībvalsts teritorijā, bet kuras klātbūtne tiek pieprasīta citā Dalībvalstī liecības sniegšanai, identifikācijai vai kādas citas palīdzības sniegšanai, lai iegūtu pierādījumus šajā Konvencijā minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanai vai apsūdzības izvirzīšanai, var tikt pārvietota, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

(a) šī persona labprātīgi dod savu apzinātu piekrišanu; un

(b) abu valstu kompetentās institūcijas vienojas par tādiem noteikumiem, kādus uzskata par piemērotiem.

2. Šī panta nolūkos:

(a) Valstij, uz kuru šī persona tiek pārvietota, ir tiesības un pienākums turēt pārvietoto personu apcietinājumā, ja vien valsts, no kuras šī persona tiek pārvietota, nav pieprasījusi vai noteikusi citādi;

(b) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvietota, nekavējoties īsteno savu pienākumu atgriezt šo personu tai valstij, no kuras šī persona tikusi pārvietota, saskaņā ar iepriekšējo vienošanos, vai arī saskaņā ar abu valstu kompetento institūciju citu vienošanos;

(c) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvietota, nepieprasa, lai valsts, no kuras šī persona tikusi pārvietota, uzsāk izdošanas procedūru šīs personas atgriešanai;

(d) laiku, ko persona pavadījusi apcietinājumā tajā valstī, no kuras tā ir tikusi pārvietota, ieskaita kopējā apcietinājuma laikā, kas jāpavada tajā valstī, uz kuru tā pārvietota.

3. Ja Dalībvalsts, no kuras persona tiks pārvietota saskaņā ar šo pantu, tam nepiekrīt, šī persona, neatkarīgi no tās pilsonības, netiek vajāta vai apcietināta vai pakļauta jebkādiem citiem personiskās brīvības ierobežojumiem tās valsts teritorijā, uz kuru tā tiek pārvietota, sakarā ar darbībām vai apsūdzībām pirms tās aizbraukšanas no tās valsts, no kuras šī persona tika pārvietota.

14. pants

Jebkurai personai, kas ir apcietināta vai attiecībā pret kuru tikuši piemēroti kādi citi pasākumi vai veikta cita tiesvedība saskaņā ar šo Konvenciju, tiek garantēta taisnīga izturēšanās, ieskaitot arī visas tiesības un garantijas saskaņā ar tās valsts normatīvajiem aktiem, kuras teritorijā šī persona atrodas, un atbilstošos starptautisko tiesību noteikumus, tajā skaitā starptautiskās cilvēktiesības.

15. pants

Dalībvalstis sadarbojas 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, tajā skaitā:

(a) veicot visus praktiski iespējamos pasākumus, ieskaitot, ja nepieciešams nacionālo normatīvo aktu pieņemšanu, lai novērstu un cīnītos pret gatavošanos savās teritorijās minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai to teritorijās vai ārpus tām, ieskaitot pasākumus, lai personām, grupām vai organizācijām aizliegtu savās teritorijās veikt nelikumīgas darbības, kas atbalsta, uzkūda, organizē, apzināti finansē vai iesaistās 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā;

(b) apmainoties ar precīzu un pārbaudītu informāciju saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem un koordinējot administratīvos un citus pasākumus, kas pēc nepieciešamības veikti, lai novērstu 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu;

(c) kad nepieciešams, veicot pētījumus par un attīstot metodes par sprāgstvielu un citu bīstamu vielu, kas var izraisīt nāvi vai nodarīt miesas bojājumus, atklāšanu, rīkojot konsultācijas par standartu izstrādāšanu sprāgstvielu marķēšanai, lai identificētu to izcelsmi izmeklēšanas procesos par notikušajiem sprādzieniem, apmainoties ar informāciju par preventīviem pasākumiem, sadarbojoties un nododot tehnoloģiju, aprīkojumu un attiecīgus materiālus.

16. pants

Dalībvalsts, kurā iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs tiek apsūdzēts, saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem vai piemērojamajām procedūrām paziņo šīs tiesvedības galarezultātu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš to paziņo pārējām Dalībvalstīm.

17. pants

Dalībvalstis pilda savas šajā Konvencijā paredzētās saistības saskaņā ar valstu suverēnās vienlīdzības un teritoriālās integritātes principiem, kā arī principiem par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.

18. pants

Nekas šajā Konvencijā nedod tiesības Dalībvalstij uzņemties jurisdikcijas piemērošanu citas Dalībvalsts teritorijā un tādu funkciju veikšanu, kas saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir tikai otras Dalībvalsts institūciju kompetencē.

19. pants

1. Nekas šajā Konvencijā neietekmē citas valstu un personu tiesības, pienākumus un atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, sevišķi Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķiem un principiem un starptautiskajām humanitārajām tiesībām.

2. Bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā, tādā nozīmē, kādā šie termini tiek saprasti starptautiskajās humanitārajās tiesībās, kuras nosaka minētās tiesības, netiek apskatītas šajā Konvencijā, un šī Konvencija nenosaka arī tās valsts militāro spēku veiktās darbības, kas tiek veiktas, pildot to oficiālos pienākumus, tādā mērā, kādā minētās darbības tiek apskatītas citās starptautisko tiesību normās.

20. pants

1. Jebkāds strīds Dalībvalstu starpā, kas saistīts ar šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un ko nevar atrisināt sarunu ceļā saprātīgā laika periodā, pēc vienas šīs Dalībvalsts pieprasījuma tiek iesniegts arbitrāžā. Ja sešu mēnešu laikā pēc pieprasījuma par arbitrāžu Puses nespēj vienoties par arbitrāžas organizēšanu, jebkura no šīm Pusēm drīkst vērsties ar iesniegumu par šo strīdu Starptautiskajā Justīcijas tiesā, saskaņā ar šīs Tiesas Statūtiem.

2. Katra valsts šīs Konvencijas parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas laikā vai pievienojoties tai, drīkst paziņot, ka tā neuzskata 1. daļu sev par saistošu. Arī citām Dalībvalstīm nav saistoša 1.daļa attiecībā uz jebkuru Pusi, kura ir veikusi šādu atrunu.

3. Jebkura valsts, kura ir veikusi atrunu saskaņā ar 2. daļu, var jebkurā laikā atsaukt šo atrunu, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

21. pants

1. Šī Konvencija ir atvērta parakstīšanai visām valstīm no 1998.gada 12.janvāra līdz 1999.gada 31.decembrim Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā.

2. Šī Konvencija ir pakļauta ratifikācijai, pieņemšanai vai apstiprināšanai. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

3. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts. Pievienošanās akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

22. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kura ratificē, pieņem vai apstiprina šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas, Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts iesniegusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās aktu.

23. pants

1. Jebkura Dalībvalsts var izstāties no šīs Konvencijas, rakstiski par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Izstāšanās stājas spēkā pēc viena gada pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs saņēmis paziņojumu.

24. pants

Šīs Konvencijas oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, glabājas pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra, kurš izsūta visām valstīm apliecinātas kopijas.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, savu attiecīgo valdību pilnvarotie pārstāvji parakstījuši šo Konvenciju, kas tika atvērta parakstīšanai 1998.gada 12.janvārī Ņujorkā.