Par Mārtiņdienu arī Alpu zemēs

Alpu zemēs mēdz teikt, ka Mārtiņš atnesot ziemu. Agrāk 11. novembrī saimnieki norēķinājušies ar kalpiem un līguši citus palīgus ziemas sezonai. Saimnieki nomaksājuši desmito tiesu, meslus, un mārtiņzosis tad kalpojušas kā nodeva graudā.

Mārtiņdienas tradīcijām ir sensena vēsture. Tas ir brīdis, kad lopus sadzina ziemas mājokļos un jau aizvēsturiskos laikos svinēja kaušanas dzīres. Daudzviet Austrijā un Bavārijā zemnieki vēl mūslaikos, lopus kūtī iedzenot, pārvelkt tiem pār muguru ar mārtiņrīksti. Šī paraža ir daļa no jau pirms 4000 gadiem pazīstama auglības rituāla.

Svētais Mārtiņš dzimis 316. vai 317. gadā tagadējā Sombathejā Ungārijā, kas toreiz saucās Savārija un ietilpa Romas impērijas Panonijas provincē. Viņa tēvs bija atvaļināts romiešu virsnieks. Jauneklim pienāca laiks dienēt armijā, un viņu nosūtīja uz Galliju, tagadējo Franciju. Reiz ziemā, patrulējot netālu no Amjēnas pilsētas, Mārtiņš satapis noskrandušu ubagu. Nevilcinoties viņš ar zobenu pārgriezis savu sarkano virsnieka mēteli un pusi atdevis salstošajam.

Tad Mārtiņam ceļā bija gadījies pats Kristus, un jauneklis pāriet jaunajā ticībā. 360. gadā netālu no Puatjē viņš ierīko klosteri - pirmo uz ziemeļiem no Alpiem. Mārtiņam tiek piedēvēti daudzi brīnumdarbi, tomēr viņš ir tik saprātīgs, ka neparko negrib kļūt par Tūras bīskapu. Un te nu stāstā pirmoreiz ienāk zosis. Mārtiņš slēpies no meklētājiem kāda kūtī, bet zosis ar savu gāgināšanu viņu nodevušas. Tā nu bīskaps Mārtiņš vairs neesot varējis izvairīties no straujas karjeras un kļuvis par Gallijas apustuli, tas it kā esot iemesls, kāpēc 11. novembrī, kas ir viņa nāves diena, nodevīgie putni tiekot kauti un ēsti.

Svētais Mārtiņš ar laiku kļuva ne tikai par ubagu patronu, bet arī par skroderu, karavīru, kalēju, zirgu, vīna un vēl dažu amatnieku brālību aizstāvi. Franču karaļu dinastijas glabāja viņa mēteli kā vislielāko svētumu. Romiešu virsnieka mētelis latīniski saucas capa. Cappella nozīmē mētelītis. Telpa, kur Parīzē glabājās Mārtiņa mētelis, tika nosaukta par St. Chappele. No šejienes cēlušies vārdi kapela (maza baznīciņa), kapelāns un capella (baznīcas mūziķi).

Šveicē, Zurzē pilsētiņā Lucernas kantonā vēl mūslaikos rātslaukumā notiek tradicionālā Gansabhauet. Lūk, kāda ir šī senā izveicības pārbaude: pie stingri nostieptas virves piestiprināta jau nokauta trekna zoss, katram dalībniekam tiek aizsietas acis, uzvilkts sarkans mētelis, seja aizsegta ar saules masku un rokā ielikts zobens. Bungu rīboņas pavadībā viņam jācenšas ar vienu vienīgu zobena vēzienu pārcirst zosij kaklu. Ja tas izdodas, zoss ir viņa ieguvums.

Dažas senās tradīcijas atdzimušas visai nesen: piemēram, Mārtiņdienas izjājieni, taču jāšanas sports nav pieejams visiem. Citādāk ir ar zoss cepešiem - ikviens moderns krogs un restorāns pāris nedēļu pirms un pēc Mārtiņiem piedāvā lielu zoss gaļas ēdienu izvēli. Lielā izēšanās pirms Adventes gavēņa pieder pie sensenām tradīcijām. Vēl viena svarīga paraža ir jaunā vīna iesvētīšana un nogaršošana.

No arhaiskajiem lopkopju svētkiem līdz zoss gaļas ēdienu festivāliem mūsdienās bijis vēsturiski garš, bet simbolisks ceļš ejams. Mārtiņa godināšana ir dalīšanās ar savu tuvāko vārda vislabākajā nozīmē. Šie svētki ir vieni no populārākajām senajām tradīcijām, kas Alpu zemēs izdzīvojušas līdz mūsdienām.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Liepas  raksta “Mārtiņos Eiropa smaržo pēc zoss cepeša”