Par demokrātiskas valsts vadību

Foto: A.F.I.

6. un 8. Saeimas deputāts Paulis Kļaviņš:

Liekas, ka cilvēks ir saaudzis ar nepieciešamību kaut ko slēpt un rēķināties ar to, ka visur kaut ko slēpj. Šķiet pats par sevi saprotams, ka visas valsts iestādes ir kaut kādu noslēpumu glabātājas, visam priekšgalā Ministru kabinets kā lielāko noslēpumu glabātājs. Kurš gan drīkst zināt, ko ministri runā un kā risina uzdevumus? Varbūt nerisina, tikai žāvājas. Žurnālisti gaida aiz durvīm, lai, kad tās atvērsies, noķertu kādu teikumu, ko augstie kungi runājuši. Normāls stāvoklis? Pierasts gan - tā pierasts, it kā citādi nemaz nedrīkstētu būt.

Kad Einars Repše sāka lietot atklātuma principu sarunās par valdības veidošanu, bija manāms samulsums ne tikai žurnālistu, bet arī politologu un citu augstākās izglītības pārstāvju vidū. Vieni ironizēja, citi pasludināja to par izrādi, nosauca par populismu (vārds, ko lieto tad, kad trūkst ko teikt). Bet sarunas žurnālistu klātienē notika, un viņi bija pirmie, kas šo procesu sāka ievērot kā faktu, ar ko būs jāsadzīvo.

Nevar sacīt, ka atklātuma principam šādās sarunās nebūtu arī savas ēnas puses, ko viegli izmantot tiem, kuru uzdevums nav patstāvīgi spriest, bet gan apmierināt noteikta pasūtītāja intereses.

Var, piemēram, kaunināt partiju vadītājus par to, ka, sadalot posteņus ministriju vadībā, vispirms nerunā par labklājības, kultūras un izglītības nozarēm, bet gan par ekonomikas, finanšu un transporta resoriem - it kā iepriekšējo valdību veidošanas reizēs tā nebūtu noticis. Grūti iedomāties, ka jebkura no līdzšinējām saeimām visā to vēsturē būtu rīkojušies ačgārni - vispirms tiktu sadalīti to nozaru posteņi, kas kārto valsts budžeta izdevumu daļu, un tikai pēc tam runātu par nozarēm, kas saistītas ar ieņēmumiem.

Jaunie laiki paredz arī Ministru kabineta sēdēm pilnīgu atklātību, izņemot samērā nedaudzu jautājumu apspriešanu, kas saistīti ar valsts apdraudējumu un drošību. Tas būs ļoti nozīmīgs un izšķirošs pavērsiens Latvijas politikā.

Kas to nenojauš, lai smejas vien un ķengājas - tas jāpacieš. Bet visi tie, kuri domā tikai nedaudz dziļāk un tālāk par līdz šim parasto, drīz vien iepazīsies ar šī principa vērtību. Tā nepieciešamību parāda atbilde uz gluži vienkāršu jautājumu: ja esmu ievēlējis Saeimā savu pārstāvi, tad kāpēc šim pārstāvim būtu no manis jāslēpj tas, kā viņš strādā un ko veic manas un visas tautas interesēs?

Ja valsts vara strādā nevis savu ierēdņu un politiķu, bet gan pilsoņu labā, tas darbs var notikt un tam jānotiek augsta līmeņa atklātībā. Protams, tāds darbs ir daudz grūtāks nekā pārrunas aiz slēgtām durvīm. Ministriem ir pilnīgi jāpārzina savi resori, lai valdības sēdē tie var likt priekšā skaitļus, statistiku, plānus un to pamatotību. Ir jābeidzas līdz šim parastajam «karastāvoklim» Ministru kabinetā, kur ministri «cīnās» ar citiem ministriem līdzekļu dēļ sava resora attīstībai.

Atklātās kabineta debatēs viss nostāsies savās vietās tāpēc, ka patērējošo resoru ministrijām (izglītība, labklājība, tieslietas, aizsardzība) nevarēs bez pamatojuma noraidīt līdzekļu iedalīšanu, jo ar ceturtās varas starpniecību to vēros visa sabiedrība. Demokrātijai ir tik augsts līmenis, cik tā ir atklāta.

“DIENA”; Pēc P. Kļaviņa raksta “Par daudz atklātuma?”