Par mucinieku ceturtajā paaudzē

Smiltenes mucinieks Valdis Mednis strādā senču simtgadīgajā namā pie tās paša skrūvbeņķa, pie kura darbojies vēl vecvectēvs. Tēvu Albertu Medni amata prasme paglāba gulagā, kur viņš no patronkastēm taisīja mucas un par to saņēma cukuru.

Ziemas mēneši ir laiks, kad jāgatavo kokmateriāli nākamajiem gadiem un jāpieražo pilna māja ar preci pavasara un vasaras tirgiem. Kokmateriālu gādāšana ir ilga staigāšana pa mežu, līdz atrasti derīgie koki. Rūpīgāk jāizraugās apses, jo tām bieži ir bojāti vidi, kas neder. Jācērt atbilstošās mēness fāzēs, sazāģēts materiāls gadu jāžāvē nojumē, bet nedēļu pirms lietošanas intensīvi jāžāvē uz siltas krāsns.

Ar slīmesta palīdzību plēst stīpas no lazdas koka nāk talkā puikas, tā kaut ko nopelnīdami. Tas jādara pavasarī - sulu laikā. Apļos satītas, tās žūst istabās. Gaļas baļļām, kāpostu un citām mucām jāizmanto egles koks. Ozola mucas taisa alum, vīnam un viskijam. Visas pirts lietas - baļļas, vannas, ķipīši - noteikti jāgatavo no apses, kuru no sentēvu laikiem uzskata par ļoti attīrošu koku ar dziedinošu auru. “Maiznieki atzīst, ka apses koka abrā mīcīta maize svaigumu saglabā vismaz nedēļu. Bet strādāt ar apsi ir pasmagi, jo tā stipri spurojas,” stāsta mucinieks.

Dēlīšu vidusdaļu ar speciālu cirvīti iztēš tā, lai tā būtu par trešdaļu plānāka nekā gali. Ar pusloka skrubīti noēvelē lokveida formas, un stīpām savilkto dēļu virsmu nolīdzina ar speciālu grebli un smilšpapīru. Ozolkoka sagataves pirms liekšanas un stīpošanas vismaz pusstundu pamatīgi jāvāra. Alum domāto mucu iekšpusi izklāj ar speciālu alus piķi, kas veido glazūru, lai saskarē ar alu nerastos pelējums.

Pāris stundu pirms lietošanas stīpas jāmērcē ūdenī, Lai stīpošanas laikā tās nelūztu. Meistara noslēpums ir lazdas stīpu savienošana tā, lai, dzenot ar spēcīgiem āmura sitieniem, tās neizjuktu. Bet, kad viss sastīpots, nolīdzināts un nopulēts, tad cilvēki prasa, vai dēlīši nav salīmēti.

“Agrāk mēs ar tēvu taisījām ap 400 mucu gadā. Lielākā daļa gāja uz “Lāčplēsi”,” atceras meistars. “Par vienu tilpuma litru maksāja vienu rubli. Cilvēki bija naudīgi. Kad kaut kur tālāk aizvedām pilnu kravas mašīnu ar apmēram 150 mucām, tad trijās četrās stundās tās izpārdevām. Taču šodien neatmaksājas 50 litru mucu atdot par 50 latiem. Tādēļ priekšroka dota mazākām, omulīgākām un skaistām muciņām.”

“Lai kļūtu par mucinieku, ir jāiemīl koks. Par to esmu draugos kopš bērnības, kad redzēju un dzirdēju, kā darbojās tēvs. Mucas un ķipjus taisu tikai tad, ja tas man sagādā prieku. Ja tā nav, tad labāk skaldu malku.”

Savulaik mazā Smiltenes pilsēta bijusi mucinieku galvaspilsēta, jo varēja lepoties ar apmēram 30 baļļu, mucu un ķipju gatavotājiem. Kādreiz Ulmaņlaikos, kas sviesta muciņas lielos daudzumos ceļoja uz Angliju, mucinieki bijuši samērā turīgi. Valda tēvs bijis pirmais Smiltenē, kurš iegādājies “Husqvarn” motociklu. Diemžēl lielākā daļa no viņiem neizturēja kara un komunisma laiku. Visspēcīgākā izrādījusies Medņu dzimta.

“JAUNĀ AVĪZE”; pēc G. Zariņa raksta “Visspēcīgākā mucinieku dzimta”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.