“Katrā vietā ir jāstrādā profesionāli un pēc labākās apziņas”

Ministru prezidents Einars Repše savā pirmajā darba dienā intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 5.novembrī raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Kopš pagājušās nedēļas, kad mēs iknedēļas intervijā tikāmies ar Ministru prezidentu, notikumi politikā ir virzījušies raitāk, nekā mums tas vēl šķita pagājušajā ceturtdienā, un situācija ir mainījusies. Kopš šodienas apmēram pulksten vienpadsmitiem Latvijā ir jauna valdība un jauns Ministru prezidents. Ņemot vērā vēlētāju gribu un arī partiju vienošanos, premjerministrs Einars Repše būs tas, kurš atbildēs par Latvijas valsti. Šodien sveicam jauno Ministru prezidentu Latvijas Radio. Kādas sajūtas šobrīd ir vairāk — gandarījums, varbūt bažas par nākotni, nogurums vai arī apņemšanās strādāt?

Einars Repše: — Pēdējais laikam, jo gandarījums būs tad, kad būs izdevies arī reāli kaut ko paveikt. Nu, nogurumam vēl nav laika iestāties. Šobrīd ir vienkārši tāda darba noskaņa, un mēs patlaban apgūstam situāciju, izvērtējam tūlīt darāmos darbus un jau nekavējoties ķersimies pie darba.

— Šobrīd, kad šī intervija skan, jūs, es saprotu, esat Ministru kabinetā un pārņemat darba lietas no iepriekšējā Ministru prezidenta, mūsu saruna notiek ierakstā. Rīt ieradīsities jau Ministru prezidenta telpā. Vai jūs zināt, ar ko rīt sāksit?

E.Repše: — Es to noteikti zināšu jau šovakar, ar ko rīt sākšu, bet lieta jau ir tā, ka darba ir ļoti daudz, viens pēc otra, un atliek tikai tos savirknēt secībā. Tā kā šķiet, ka turpmākos četrus gadus garlaicīgi nebūs un par darba trūkumu sūdzēties arī nevarēs. Viss tagad būs atkarīgs no tā, cik labi izdosies organizēt komandu saskaņotam un radošam darbam. Ar komandu es šeit domāju ne tikai mūsu apstiprinātos valdības ministrus, bet faktiski visus valsts pārvaldē iesaistītos cilvēkus — katrs savu spēju, izglītības un zināšanu ietvaros būs aicināts strādāt, strādāt pēc labākās sirdsapziņas, lai varētu īstenot ļoti nopietnas izmaiņas valsts pārvaldes darbā.

— Cik ilgs laiks, jūsuprāt, būs nepieciešams, lai iestrādātos?

E.Repše: — Nu, to jau mēs redzēsim. Es domāju, ka šis darbs — valsts celtniecība — nekad nebūs tā īsti pabeigts. Ja šodien jaunapstiprinātie valdības ministri ierodas savās ministrijās un pārņem situāciju, tad, es domāju, jau jaunnedēļas sākumā viņi būs apguvuši situāciju un jau būs sācies normāls ikdienas darbs.

— Politiskie žurnālisti mēdz runāt par tādu kā novērojumu, ka masu mediji pirmās simt dienas valdības vadītāju pārāk smagi nekritizē un ļauj iestrādāties. Ko jūs redzētu kā savu uzdevumu, ko varētu izdarīt, lai pēc simt dienām cilvēki sacītu — jā, ir kaut kas jauns sācies.

E.Repše: — Jā, jau krietni agrāk par šīm simt dienām būtu jānotiek tam, ko visu laiku esam solījuši, proti, attieksmes maiņai. Skatīsimies, cik ātri mēs to varēsim panākt Ministru kabinetā, cik ātri mēs to varēsim panākt plašāk valdības aparātā, cik ātri mēs varēsim to izplatīt līdz vistālākajiem Latvijas nostūrīšiem. Tātad attieksmes maiņa pret savu pienākumu veikšanu, attieksmes maiņa attiecībā uz atklātību valsts pārvaldes darbā. Šīs lietas — tās būtu tās pirmās, pēc kurām varētu vērtēt, cik sekmīgi veicas jaunās valdības darbs. Un piedevām atklātība un attieksme — tā neprasa ne milzīgus kapitālieguldījumus, nekādus materiāltehniskos resursus. Tā ir lieta, ko mēs varam darīt, pat negrozot budžetu.

— Latvijas Radio klausītāji ļoti labprāt reizēm ir dalījušies, vismaz ar mūsu Radio vadību, mums nāk pietiekami daudz vēstuļu, kurās ir problēmas un kuras meklē risinājumus. Ja, piemēram, radioklausītāji rakstīs uz Radio vai uz Ministru kabinetu kādas vēstules, ko viņi var cerēt sagaidīt?

E.Repše: — Pirmām kārtām, to vajadzētu noteikti darīt, jo visai sabiedrībai ir jāiesaistās valsts pārvaldes optimizācijā. Līdz ar to katrs, katra doma, katrs padoms vai pat novērojums par pastāvošu problēmu būs vērtīgs ieguldījums. Man ir nodoms tieši pie Ministru prezidenta biroja izveidot tādu Nejēdzību novēršanas dienestu no pāris cilvēkiem, kuri apkopos tieši šādus zvanus par zināmām problēmām, par iespējamām nejēdzībām, par likumdošanas aktu pretrunām vai trūkumiem. Galvenais uzdevums būs identificēt iespējamās problēmas un tūlīt pēc tam tās risināt. Ja nu reiz mums tas darbs ir jāizdara, tad varam ķerties no daudziem stūrīšiem klāt vienlaikus un tā, lai pamazām redzam arvien ātrāku rezultātu. Un, protams, tātad arī par dažādiem jautājumiem, kas izskanēs, es labprāt atbildēšu. Ja jūs iesūtīsit tos mūsu birojam, mēs parūpēsimies, lai arī profesionāļi izskata, kurai nozarei tas piekrīt, un sagatavo tiešām kompetentu atbildi.

— Cilvēki saka: mums atrakstās, mēs sūtām premjeram, premjers nosūta ekonomikas ministram, ministrs tad nāk atpakaļ, un beigās nekas nav noticis.

E.Repše: — Jā, tā atrakstīšanās — tā ir viena sērga, jo nepareizi ir gan, ka problēmu nerisina pēc būtības, un nepareizi ir arī tas, ka reizēm, ja sūdzas par kādu noteiktu pārkāpumu vai problēmu, tad atbildēt uz šo sūdzību tiek uzdots faktiski tam, kas pats ir to pārkāpumu veicis vai problēmu radījis. Un neviens birokrāts, protams, par savu izstrādāto instrukciju nekad neatbildēs, ka tā ir nepilnīga vai slikta. Tieši šeit jau slēpjas tas Nejēdzību novēršanas biroja darbs, ka būtu tad neatkarīga institūcija, kas izvērtētu, vai problēma pastāv vai nepastāv. Un, ja tā pastāv, ja tā nav iedomāta, bet tiešām ir konstatēta kāda novēršama nejēdzība, tad no Ministru prezidenta biroja puses tiks prasīts no atbildīgajām ministrijām, lai lietas tiktu sakārtotas un labotas.

— Kad jums varētu būt gatava komanda, kas būtu spējīga strādāt?

E.Repše: — Šis process nekad nebūs pilnīgi apstājies un stacionārs. Es domāju, ka kodols mums būs jau nākamnedēļ, bet vajadzības gadījumā tas tiks papildināts, modificēts. Būtībā mūsu komanda ir visi resursi, kas ir pieejami, — tātad visa valsts pārvalde. Un šeit nav nekādas ne partiju atšķirības, ne ideoloģija — te katrā amata vietā ir jāstrādā profesionāli un pēc labākās apziņas. Līdz ar to komanda — faktiski tā jau ir. Tagad galvenais uzdevums ir šo komandu saliedēt un motivēt darbam.

— Jūs esat iepriekš paudis, un, es saprotu, koalīcija arī piekritusi tam, ka premjeram būtu tiesības atlaist no darba cilvēkus, kas ir zaudējuši premjera uzticību. Vai un kā tas izpaudīsies reāli — jūs iesniegsit kādu likumprojektu, vai kā?

E.Repše: — Jā, mēs gatavojam likumprojektu paketi, kas tiesiskā kārtā šos jautājumus risinās. Un te vēlreiz varbūt ir jāpaskaidro, ka mums ir pilnīgi nepieciešams mehānisms, kā mēs varam bez liekiem juridiskiem sarežģījumiem atbrīvoties no tiem cilvēkiem, kuri vai nu nevarēs, vai nespēs strādāt godīgi vai strādāt vispār. Bet es esmu pārliecināts, ka šādu cilvēku nebūs daudz, tie varbūt būs atsevišķi izolēti gadījumi. Protams, jautājums vienmēr ir, kāpēc tieši Ministru prezidentam būtu jāuzņemas šīs funkcijas. Nu, atbilde ir ļoti vienkārša — lai šādas pilnvaras nepārvērstos par kādu intrigu, atriebību vai, teiksim, personiskās izrēķināšanās ieroci, ja to, teiksim, atstātu daudzu cilvēku ziņā vai deleģētu kādiem zemāka līmeņa vadītājiem. Līdz ar to šis ir izņēmuma gadījums, kad tādas pilnvaras būs jāpiemēro, un izņēmuma gadījumā Ministru prezidents varēs izvērtēt visus viņam iesniegtos argumentus gan no vienas, gan no otras puses, izvērtēt situāciju un tad arī pieņemt lēmumu. Un jebkurš kādas, teiksim, civildienesta iestādes vadītājs, ja viņš vēlēsies šādā ceļā izteikt neuzticību kādam savam darbiniekam, lai viņš tad ar attiecīgu argumentāciju nāk pie Ministru prezidenta. Normālos apstākļos tas nebūtu nepieciešams, normālos apstākļos valsts civildienestam būtu jāstrādā ikdienas ritmā, un tajā skaitā jāstiprina pašiem savas pašattīrīšanās mehānisma metodes. Tajos izņēmuma gadījumos, kādi arī līdz šim mūsu presē ir tikuši analizēti, un diemžēl ar bēdīgām beigām, proti, ja cilvēku atbrīvo no darba, bet viņš panāk tiesas ceļā atjaunošanu amatā un vēl pietiesā kompensācijas, — nu, tā tās lietas nebūtu darāmas. Galu galā valsts algots darbs — tas nav kaut kas, kas cilvēkam ir uz mūžu un kā apbalvojums. Nē, taisni otrādi — alga tiek maksāta par to, ka cilvēki veic valstij nepieciešamu darbu. Līdz ar to, kamēr vien viņi savu darbu veic, tikmēr valstij viņi ir vajadzīgi ļoti. Un mēs rūpēsimies par katru sekmīgi strādājošu darbinieku, tai skaitā par viņa darba apstākļu nodrošināšanu.

— Jūs uzņemsities soģa funkcijas?

E.Repše: — Komandas veidošanas funkcijas — teiksim tā. Nu, redz, te — te vienmēr ir jānodala, kas tad mums ir valsts dienests, vai tas ir mums dāvana, privilēģija vai kas cits, kura, teiksim, atņemšana — tas būtu sods. Jeb arī mēs skatāmies no otras puses, proti, uzaicinājums darbā un nodokļu maksātāju naudas tērēšana valsts darbinieku atalgošanai ir samaksa viņam par darbu, ko viņš dara sabiedrības labā. Un, ticiet man, es esmu vadījis Latvijas Banku, un visu desmit gadu laikā man labi ja pāris reižu bija jāatlaiž kāds cilvēks. Lielākoties mums bija taisni pretējā problēma — bija jārūpējas, lai radītu darba apstākļus cilvēkiem, kurus varbūt gribēja pārvilināt kādas citas iestādes vai privātstruktūras, bet es kā vadītājs ļoti labi zinu, ka esmu atkarīgs no godprātīgiem sava amata veicējiem. Ja darbinieks strādā un ir savā amatā sekmīgs, tādā gadījumā viņš ir vadītājam vajadzīgs kā ēst. Līdz ar to viens normāls vadītājs, kurš grib nodrošināt darba izpildīšanu, rūpēsies par to, lai darbinieki jūtas labi un ir patiešām motivēti strādāt. Tā ka šeit nav runa par kādu sodīšanu vai soģa funkcijām, te nav runa ne par kādām rindu tīrīšanām. Es esmu kategoriski pret jebkādām reorganizācijām pavisam vienkārša iemesla dēļ: pirmām kārtām reorganizācija nerisina problēmu, otrām kārtām — neviens nav pietiekami kompetents, lai izvērtētu, tā vienkārši paskatoties uz dzīves aprakstu un sejā vai acīs, un piecās minūtēs pateiktu — jā, šis darbinieks ir sekmīgs un spējīgs, un profesionāls, un godīgs, bet šis nav. Nē, to neviens nevar izdarīt. Līdz ar to vienīgais, kas var noteikt cilvēka kvalitāti un piemērotību amatam, ir viņa darba rezultāti. Tieši tā mēs arī vērtēsim. Ja cilvēka darbam būs rezultāts, tādā gadījumā viņa darbs Latvijas valstij būs arī turpmāk vajadzīgs un viņš tiks atalgots, apčubināts, mīlēts, godāts. Ja kāds gadījumā tik tiešām vai nu nestrādās, vai arī strādās tā, ka tas nebūs savietojams ar godīgas valsts pārvaldes uzdevumiem, nu, tad, protams, runāsim citādi…

— Jūs savulaik minējāt, ka varētu būt divu nedēļu termiņš, kad kādām attiecīgām augstām amatpersonām būtu jāpierāda, vai viņas tiek galā ar šiem darbiem vai ne. Kā tas varētu praktiski izpausties, un vai tas tā būs?

E.Repše: — Tieši tā arī būs. Galu galā nedrīkst būt tāda situācija, ka mēs aizbildināmies ar neskaitāmiem iemesliem, kāpēc noteiktas lietas netiek darītas un kāpēc nevar veikt kādu uzdevumu. Taisni otrādi — darbinieku, tai skaitā augsta līmeņa vadītāju, uzdevums ir atrast veidus, kā atrisināt problēmu, izpildīt darbu. Un, ja mēs gadiem ilgi nevaram nodrošināt kārtīgu nodokļu iekasēšanu, ja mēs gadiem ilgi nevaram nodrošināt kārtīgu tiesībsargājošo struktūru darbu — tāds stāvoklis mūs nevar apmierināt. Tagad es gribu redzēt, lai vadītāji, kas ir par to atbildīgi, lai viņi īsā laikā demonstrē darba rezultātus vai vismaz pienācīgu virzību šo darba rezultātu garantēšanai.

— Tas varētu nozīmēt atskaites un arī prasību — ko jūs redzat tagad turpmākajās dienās?

E.Repše: — Reālus rezultātus un reālu plānu, kā uzlabot darbu. Atskaites nē, tādas lai nemaz negatavo. Tas ir lieks laika patēriņš, un atskaitēs var sarakstīt visādus brīnumus. Man ir vajadzīgs reāls darba rezultāts, reāla kustība uz priekšu, tai skaitā identificēt, kas tad ir tas, kas ir traucējis strādāt visu laiku, un ko vajadzētu, teiksim, no valdības puses mainīt, lai darbu atvieglotu, uzlabotu.

— Tā ka, piemēram, jūs varētu tikties ar Sončika kungu kaut kad tuvākajā laikā?

E.Repše: — Vai nu es, vai finanšu ministrs — tas nebūtu tik būtiski, bet darba rezultātam ir jābūt. Tāpat, teiksim, mani ļoti interesē, kādā veidā tiks risināts privātpersonām robežšķērsošanas jautājums, lai nevajadzētu stāvēt Baltijas valstu iekšējās robežās vairākas stundas rindā ar savu vieglo automobili, un tamlīdzīgas lielas un sīkas lietas. Faktiski nav sīkumu, tikai daudzus mazus sīkumus izdarot, mēs panāksim lielas pārmaiņas visā valstī.

— Un visbeidzot — opozīcija saka — viņa ir spēcīga; politologi vērtē, ka opozīcija jums ir spēcīga, jūs esat daudz sasolījis, diez vai spēsit tikt galā, ātri kritīsit. Ko jūs varētu atbildēt uz šiem argumentiem?

E.Repše: — Tik tiešām viss būs atkarīgs no tā, kā tagad spēsim organizēt darbu. Mēs no savas puses vienkārši strādāsim, lai pierādītu, ka opozīcijas runas tikai tādas runas vien ir. Un jūs savukārt visi varēsit vērtēt mūs pēc šī darba rezultātiem.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā