Pašvaldību lietu pārvaldes direktora vietnieks Arvīds Pīlēģis

Administratīvi teritoriālo reformu (ATR) vēl arvien daudzu pašvaldību vadītāji uzskata par neaicinātu viesi, par visgudru Rīgas valdības kungu nepārdomātu kaprīzi, par iesnām, kas arvien nepāriet, par atgriešanos kļūmīgā vēsturē, par pašvaldību tiesību un vēsturiskās vienotības pārkāpumu. Iespējams, ka tā ir pārprasta vai apzināti nesaprasta un īpaši piesardzīga nostāja. Tomēr tas var būt arī protests pret likumdevēju pieņemtu lēmumu, neuzklausot visu iesaistīto pušu viedokļus. Taču, pat saprotot pašvaldībniekos šādi uzjundīto dumpinieku garu un analītiķu vēlmi visā tālredzīgi rast skaidrību, saliekot pa plauktiņiem, gribas atgādināt senseno Zālamana gudrību. Tā vēsta, ka ikvienai lietai ir savs laiks un katram nodomam ir sava stunda, kad tas jāpiepilda.

Laiks rit nepielūdzami, un valsts likumdošanā par administratīvi teritoriālo reformu šobrīd atskaites punkts ir 2003.gada 31.decembris. Līdz nākamā gada beigām turpinās brīvprātīga pašvaldību teritoriju apvienošanās un jaunu novadu izveidošana. No 2004.gada 1.janvāra līdz 30.novembrim reformu pēc izstrādātajiem projektiem realizēs valsts.

Administratīvi teritoriālās reformas skeptiķiem un citādi domājošajiem nav liegts lolot cerīgas domas, ka jaunā valdība mainīs reformas likteni un notiks tāds vai citāds pavērsiens. Tikai jārod atbilde: vai kaut nedaudz domājam, kādu Latviju un tās laukus atstāsim nākamajām paaudzēm?

Reformas sabiedrība lielākoties uztver kā nepopulāras, jo, neraugoties uz iespējamo pozitīvo un jauno, pārmaiņas cilvēki gaida ar neapzinātām bažām. Tomēr tās ir bijušas un būs. Pašvaldību reformēšana mūsu valstī pēdējo reizi nosacīti notika 1992.gadā, kad tika nostiprināta pašreizējā pašvaldību sistēma. Ir pagājuši desmit gadi gan valsts, gan arī pašvaldību darbā, un pārmaiņas neapturami ienāk Latvijā kā jebkur citur pasaulē.

ATR šobrīd turpinās pēc brīvprātības principa. Salīdzinot ar citu demokrātijas valstu pieredzi, Latvijā šajā jautājumā situācija esot cerīga. Tomēr jāsecina, ka kopumā reforma rit kā pa viļņiem ar ilgu iešūpošanos. No 1996. gada līdz 2002. gada novembrim ir izveidojušies 12 novadi vai 16 apvienotās teritorijas. Patlaban izpētes procesā ir 28 pašvaldību grupu apvienošanās projekti, kas aptver 217 pašvaldības. Šis skaitlis jau vieš lielāku cerību, ka pašvaldības mēģina domāt par nākotni.

Izstrādātais 102 Latvijas pašvaldību nosacīts modelis nav dogma – to apstiprināja Pašvaldību lietu pārvaldes (PLP) direktora vietnieks Arvīds Pīlēģis. Situāciju šobrīd izdevīgi modelē pašas pašvaldības, un katra novada izveidei ir sava unikāla vēsture.

Jaunizveidotā Ķeguma novada domes priekšsēdētājs Laimonis Bicāns; notiek Ķeguma novada domes priekšsēdētāja vēlēšanas Foto: Zaida Kalniņa

Tā, neņemot vērā 102 pašvaldību projektā ieteikto, ir izveidojušies jauni un teritoriju ziņā atšķirīgi novadi. Kaut vai visjaunākais — Ķeguma novads, kas dzima 31.oktobrī. Sākotnēji iecerētā Ķeguma pilsēta ar lauku teritoriju un Birzgales pagasts kopīgu valodu neatrada. Bez izpētes projekta, savstarpēji salīgstot, Ķeguma novadā apvienojās Ķeguma pilsēta ar lauku teritoriju un Rembates pagasts. Piedaloties jaunā novada veidošanas domes sēdē, ko vadīja īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš, varēja pārliecināties, ka gan ķegumnieki, gan rembatieši apzinās savu rīcību un tās sekas. Jaunā novada domes sēdē vienprātīgā balsojumā tika ievēlēts gan novada domes priekšsēdētājs Laimonis Bicāns, gan viņa vietnieks Viktors Askoļskis. L. Bicāns līdz šim bija Ķeguma pilsētas ar lauku teritoriju domes priekšsēdētājs, savukārt V. Askoļskis pārstāv Rembates pagasta pašvaldību.

Izvērtējot jauno novadu veidošanos, var nosaukt arī citus līdzīgus piemērus — Kandavas novadu, Brocēnu novadu, Aizkraukles novadu, Krāslavas novadu un Zilupes novadu. Tas liecina par konstruktīviem risinājumu meklējumiem, par vēlēšanos iet uz priekšu un pašiem cīnīties par sava novada attīstību. Tiesa, rezultāti būs pēc diviem trim gadiem. Un reformas uzraudzības iestādē — Pašvaldību lietu pārvaldē — šie realizētie demokrātiskie projekti tiek uztverti ar atbalstu, sapratni, cieņu un atzinību.

Tomēr ir skaidrs, ka ne visiem pat apvienošanās izpētē esošajiem projektiem sekos rīcība — apvienošanās. 23. oktobrī Tukuma rajona Viesatu pagastā notika noslēguma seminārs par iespējamā Jaunpils novada izveidošanos. Šajā novadā pēc izpētes projekta SIA “Pašvaldību konsultāciju centrs” izstrādāja novada darbības modeli, kurā apvienojas Tukuma rajona Jaunpils, Irlavas, Lestenes, Viesatu un Dobeles rajona Bikstu, Annenieku un Zebrenes pagasts. Projekta izpētes veicēji savu darbu padarīja, un viņu mērķis nebija pārliecināt par vienu taisnību. Kā atzina Dobeles rajona Annenieku pagasta padomes priekšsēdētāja, pat šādā, no skata bezcerīgā variantā auditorijai tika parādīts, ka novads ir dzīvotspējīgs un var strādāt. Tika piedāvāti divi varianti – novads, ko veido septiņas pašvaldības, vai četru (Tukuma rajona) pašvaldību izveidots novads. Kas un kā notiks — iesaistītajām pašvaldībām būs jāizlemj patstāvīgi.

Jā, bet kāds gan ir šis šķietami bezcerīgais variants? Kopējais iedzīvotāju skaits pašvaldībās (8650) atbilst “Pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektā” izvirzītajam kritērijam. Teritorija ir salīdzinoši kompakta ar lielāko attīstības centru Jaunpilī, ģeogrāfiskajā centrā. Visas pašvaldības ir pagasti, līdz ar to nerodas lauku un pilsētu pretrunas. Ir līdzīga teritorijas attīstības situācija, un tāpēc nav bagāto un nabadzīgo pašvaldību attiecību problēmu. Vienota ir zemes izmantošanas struktūra un apsaimniekošanas veids, tāpat arī prioritārās tautsaimniecības nozares. Ceļu tīkls, ja nevērtē ceļu kvalitāti, vieno pašvaldības ar attīstības centru Jaunpili un veido homogēnu pieejamības lauku.

Kā izrādās, iecere par iespējām kopā strādāt ir radusies jau pirms kāda laika. 1999.gadā visas septiņas pašvaldības bija parakstījušas nodomu protokolu par sadarbību. Diemžēl nekur tālāk par šo protokolu nav tikts, un nekāda sadarbība notikusi nav. Projekta izpētes veicēji atzīst, — Jaunpils novada izveide būtu veiksmīga arī tāpēc, ka novērstu lielu pašvaldību veidošanos ap rajonu centru (Tukuma, Dobeles) pašvaldībām, kā arī nesamērīgi mazu pašvaldību veidošanos blakus tām.

Taču noslēguma seminārā pašvaldību viedokļi par kopēja novada veidošanos nav tik cerīgi, drīzāk gan atklāti negatīvi. Zināma ietekme ir tam, ka pagasti pašreizējā teritoriālajā iedalījumā ietilps divu rajonu – Tukuma un Dobeles — sastāvā. Lai gan pirms kara un līdz 1949.gadam Annenieku, Bikstu un Zebrenes pagasts ietilpa tā laika Tukuma apriņķī, stipra ir šodienas vēsturiskā realitāte. Tā kā joprojām nav skaidra rajonu pašvaldību nākotne, jaunajam septiņu pašvaldību veidotajam novadam būtu jāpieņem lēmums par piederību Tukuma vai Dobeles rajonam. Bet piederība Tukuma rajonam nav pieņemama Annenieku, Bikstu un Zebrenes pagastam, savukārt piederība Dobeles rajonam nav Irlavas, Lestenes un Viesatu pagasta interesēs. Pašlaik pašvaldības darbojas divos atšķirīgos plānošanas reģionos — Tukuma rajona pašvaldības darbojas Rīgas plānošanas reģionā, Dobeles rajona pašvaldības – Zemgales plānošanas reģionā. Arī savos priekšlikumos īpašu uzdevumu ministram sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām pašvaldības ir paredzējušas palikt tajos pašos plānošanas reģionos. Autoceļu tīkls (ceļu kvalitāte) un sabiedriskā transporta maršruti orientēti no vietējām pašvaldībām uz attiecīgo rajonu centriem – Tukumu un Dobeli. Pastāv izteikta iedzīvotāju, to skaitā skolēnu, kustība uz rajonu centriem. To runātāji atzina arī semināra debatēs. Ņemot vērā minēto, trīs pašvaldības – Annenieku pagasta padome, Bikstu pagasta padome un Zebrenes pagasta padome — ir pieņēmušas lēmumus par vēlmi apvienoties Dobeles novadā, pievienojoties Dobeles pilsētai.

— Izklāstot Viesatos seminārā notikušo, tomēr nevar neminēt kādu pavisam nepragmatisku iezīmi. Runa ir par dažu pagastu pašvaldību vadītāju un pašvaldību pārstāvju attieksmi. To raksturoja pastiprināta emocionalitāte, kas dažbrīd varbūt kļuva pat netaktiska. Nepārdomātajos pārmetumos, ka “augstie Rīgas kungi jau kuro reizi dala valsti, neprot skaitīt, pašvaldību apvienošanu saista ar ekonomiju, neizceļoties ne ar ko lietderīgu kā vien pašvaldību vadītāju atstādināšanu vai lēmumu atcelšanu”, dzirdama bija šo pašvaldības priekšstāvju aizkaitināmība un neapmierinātība. Nav apstrīdams tas, ka pagastos ir slikti ceļi, nejēdzīgi telefonu sakari, ka beidzot tas ir jāsāk novērst. Tāpat ir saprotama pašvaldību neziņa par turpmākajiem soļiem rajonu un reģionu jautājumos. Tomēr, ja pašvaldības vadītājs ar līdzīgiem vispārīgiem secinājumiem runā ar sava pagasta ļaudīm, viss tā arī paliks runāšanas un kritikas līmenī.

Arvīds Pīlēģis sarunā “Latvijas Vēstnesim” atzina vēl kādu pašvaldību vadītāju negatīvās nostājas izpausmi. Tā Zilupes novada izpētes projekta procesā Briģu pagasta vadība atteica projekta izstrādātājiem ieiešanu pašvaldības telpās un līdz ar to informācijas nodošanu iedzīvotājiem par iespējamā jaunā novada veidošanas modeli. “Ne vairāk, ne mazāk, bet tas bija Administratīvi teritoriālās reformas likuma pārkāpums. Protams, pēc ministra pieprasījuma sekoja pašvaldības teorētisks paskaidrojums. Taču arī no tā mēs varam secināt par attieksmi,” teica A.Pīlēģis.

Viesatos, iespējams negribēti un nevajadzīgi, daudzas negācijas tika veltītas reformas uzraudzības iestādei – Pašvaldību lietu pārvaldei. Nez vai būs viena taisnība, ka PLP ir lielākais bubulis un ka tās spēkos ir sakārtot ceļu tīklu valstī, ierīkot modernus sakarus un novērst visas citas pašvaldību problēmas. PLP direktora vietnieks Arvīds Pīlēģis seminārā mēģināja paskaidrot, ka neviens ar varu negrasās piespiest veidot novadu, kuru nevēlas tā dalībnieki. Taču būtiskāka tomēr ir atziņa, ka jāsāk ar pamatnostādnēm. Novadu izveides koncepcija ir nenoteikta. Prasīt, lai valsts sakārto visus ceļus uzreiz, tikai tāpēc, ka notiek pašvaldību apvienošanās reforma, nav nopietni. Satiksmes ministrijas lauku ceļu attīstības programmas izmaiņas var notikt tikai tad, ja ir kāda skaidrība par to, kādi būs novadi.

Vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma soli pa solim virzās pa pašvaldību vēlmju, iespēju un reizēm arī neziņas ceļiem. Katrs jauna novada izveides projekts ar kaut ko ir un būs īpašs. Lielākā rosība galvenokārt notiek ap tā sauktajiem centriem — pilsētām, kas piesaista ap sevi mazākas pašvaldības. Šobrīd izstrādē esošie projekti ir dažādi: vienus ierosinājušas pašvaldības, citus — PLP. Tomēr visiem PLP veic uzraudzību. “Jāteic, ka visu izpētes projektu dokumentāciju ar priekšlikumu un atzinumiem ATR attīsta radoši. Daudzus interesantus risinājumus var izmantot ne tikai reformā. Piemēram, iedzīvotāju konsultatīvās padomes izveidei. Ļoti perspektīvs ir Siguldas novada projekts. Tajā ir izstrādāts nopietns redzējums, kā jaunajā novadā ieviest pakalpojumu sniegšanas kvalitātes vadības sistēmu,” stāsta A.Pīlēģis. Tomēr traucē nekonsekvence pašvaldības pieņemtajos lēmumos par izvietojumu konkrētā novadā. Kā gan skaidrot pašvaldības nostājas maiņu, ja pieņemts viens lēmums, bet tad pēkšņi top gluži pretējs risinājums? Pārdomājām, jo sapratām, ka kopējas nākotnes nebūs? “Šāda mētāšanās nevar būt bezgalīga, jo apgrūtina gan projektēšanas procesu, gan sadārdzina to. Līdz ar to projektu sagatavošana dažbrīd kļūst haotiska. Pašvaldībām vajadzētu pieņemt, ka lēmumi ir jārealizē. Tik nenoteiktā situācijā, kad projekti ir tikai ieteikuma rakstura, grūti ir strādāt visiem,” secina A.Pīlēģis. Bet, par spīti šiem klupšanas akmeņiem, novadu izpētes projektu izstrādes darbs veicina vietējo politiķu domāšanu un iedzīvotāju noskaņojumu par to, kā dzīvot turpmāk.

Lai labāk viss paliek pa vecam, lai valsts nodrošina ar normāliem sakariem, sakārto ceļu infrastruktūru, — par to tiks runāts ne vienu vien reizi. Un pēdējās divas prasības pēc būtības nedrīkst ignorēt, gaidot šo divu nopietno jomu sakārtošanu pašvaldības ir bijušas pacietīgas, taču vēlas, lai valsts beidzot panāktos pretim. Tomēr nonievāt kompromisu māku un neveidot konstruktīvu dialogu savu vēlmju panākšanai būs nepārdomāti. Lai saņemtu, ir jādod, turklāt abpusēji.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore