Ministru kabineta rīkojums Nr.643

Rīgā 2002.gada 7.novembrī (prot. Nr.47, 23.§)

Par Koncepciju par bērnu tiesību aizsardzību internetā

1. Apstiprināt Koncepciju par bērnu tiesību aizsardzību internetā.

2. Satiksmes ministrijai kopīgi ar Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Tieslietu ministriju un Valsts bērna tiesību aizsardzības centru izstrādāt rīcības plānu šī rīkojuma 1.punktā minētās koncepcijas īstenošanai un līdz 2003.gada 1.janvārim iesniegt to noteiktā kārtībā Ministru kabinetā.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Satiksmes ministrs A.Gorbunovs

 

Apstiprināta
ar Ministru kabineta
2002.gada 7.novembra
rīkojumu Nr.643

Koncepcija par bērnu tiesību aizsardzību internetā

IEVADS

Mūsdienās internets kļuvis par pasaules komunikāciju un informācijas infrastruktūras pamatsastāvdaļu līdztekus presei, televīzijai un telekomunikāciju tīklam. Internetu var uzskatīt par vienu no vieglāk pieejamajiem saziņas un informācijas ieguves līdzekļiem, kas Latvijā kļūst pieejams arvien plašāk. Interneta nodrošinātā sakaru kvalitāte un daudzpusīgās informācijas resursu pieejamība sniedz ievērojamu ieguldījumu sociālās dzīves attīstībā, paaugstinot vispārējo sabiedrības informētības līmeni, pilnveidojot izglītības iespējas un metodiku, kā arī nodrošinot brīvas informācijas pieejamību. Internets kļuvis par mediju, kas efektīvi nodrošinot informācijas apmaiņu, veicina sociālo mijiedarbību. Ikviens internetā var iegūt sev nepieciešamo informāciju, nodibināt sakarus, kas veicinātu kopējus mērķu sasniegšanu u.tml. Taču izmantojot interneta pakalpojumu servisa piedāvājumu jātiek apzinātām arī šo iespēju radītajām problēmām, īpaši koncentrējot uzmanību bērnu tiesību aizskārumu problēmai internetā.

 

Koncepcijas mērķis ir izpētīt Valsts programmas seksuālās vardarbības pret bērniem novēršanai 2000.–2004. gadam sadaļā “Likumdošana” 3.un 4. punktos minētās problēmas:

* samazināt iespējas izplatīt bērnu pornogrāfiju internetā;

* samazināt bērniem iespējas internetā izmantot vardarbīgus, erotiskus un pornogrāfiskus materiālus.

un piedāvāt kompleksu problēmas risinājumu, aplūkojot to no veicamo tiesisko izmaiņu, tehnisko risinājumu un izglītības pasākumu viedokļa. 

Koncepcijas uzdevumi ir:

* konstatēt interneta pakalpojumu veidus, kas var kļūt par bērnu tiesību pārkāpuma avotu

* noskaidrot situāciju publiskajos interneta pieejas punktos

* apzināt Latvijai saistošos starptautiskos dokumentus bērnu tiesību aizsardzības jomā, kā arī kaitīgā un nelikumīgā satura internetā regulēšanā

* apzināt esošo tiesisko situāciju valstī, kas skar šo problēmu

* noskaidrot citu valstu pieredzi šo problēmu risināšanā

* izstrādāt problēmas risinājuma variantus, ņemot vērā starptautisko pieredzi un Eiropas Savienības rekomendācijas

Tā kā problēmas risināšanai nepieciešams apzināt bērnu tiesību aizskārumus, kas veikti ar informācijas tehnoloģijām, veidus, 2001.gada 6.decembrī ar Ministru prezidenta rīkojumu Nr.407 tika izveidota darba grupa, kurā iesaistīti valsts institūciju pārstāvji, speciālisti no interneta pakalpojumu sniedzēju puses un sabiedriskajām organizācijām, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību:

Koncepcijas izstrādei darba grupa izmantoja sekojošas metodes:

* aptaujas veikšana, apzinot darba grupas locekļu viedokļus;

* normatīvo aktu analīze, skatot Latvijas tiesību aktus starptautisku tiesību aktu kontekstā;

* pētījuma veikšana, monitorējot interneta informācijas resursu lietojumu skolās un bibliotēkās;

* internetā atrodamo kaitīgo materiālu pieejamības pārbaude skolās un interneta kafejnīcās. 

I. PROBLĒMAS FORMULĒJUMS UN RAKSTUROJUMS

A. Vispārējs raksturojums

Kaut arī Latvijā samērā plaši ir pieejama informācija par internetu un tā iespējām, liela daļa bērnu un viņu vecāku nezina par iespējamiem bērnu apdraudējumiem internetā. Problēmas rada arī vecāku neinformētība par veidu, kādā bērni pavada brīvo laiku, kā arī par interneta lietošanas radīto risku. Interneta brīvā pieejamība rada diezgan neierobežotas iespējas bērnu un jauniešu piekļuvei tādam saturam, kas saistīts ar vardarbības popularizēšanu, pornogrāfiju, starpnacionālo, reliģisko, rasu naidu, terorismu, kā arī vēršanos pret dažādām minoritātēm, narkotiku popularizēšanu un izplatīšanu, ļaunprātīgiem mārketinga un tirdzniecības pasākumiem (krāpniecība, viltus loterijas, laimes spēles u.tml.), nereģistrētu reliģisko sektu darbību un citām negatīvām ietekmēm. Turklāt jāatzīmē, ka brīva, nekontrolēta pieeja internetam, rada arī iespēju, ka bērni paši var apdraudēt citu fizisku vai juridisku personu likumīgās intereses, nelikumīgi pārvarot informāciju sistēmu drošības pasākumus, piekļūstot sistēmā glabātai informācijai, nekontrolēti ielādējot skolas vai cita publiska interneta pieejas punkta datorsistēmā internetā iegūstamas programmas, tādējādi apdraudot šo datorsistēmu drošību. Par sava veida problēmu var uzskatīt arī bērnu pieļautos autortiesību pārkāpumus, izmantojot nelicenzētas programmas, piemēram, datorspēles.

Iespējams nodalīt trīs bērnu tiesību apdraudējuma pozīcijas internetā:

* bērni kā interneta lietotāji (www lapas, tērzēšanas kanāli, vēstkopas);

* bērni kā pornogrāfiju saturošu www lapu saturs (vizuālais materiāls pornogrāfiju saturošās www lapās)

* bērni kā citu interneta lietotāju likumisko tiesību apdraudējuma avots.

Risinot bērnu tiesību aizsardzības problēmu internetā jāatzīmē gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 21.pants, kas pieļauj ierobežot bērna tiesības un brīvības viņa paša drošības un aizsardzības interesēs, lai nodrošinātu Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Konvencijas par bērna tiesībām vienu no pamatprincipiem — bērna tiesības uz veselīgu attīstību, gan Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteiktās katra tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, kas var tikt ierobežotas, kā pauž Satversmes 116.pants, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

 B. Pašreizējās situācijas apsekojums publiskajos interneta pieslēguma punktos

1. Skolas

Darbs ar internetu pakāpeniski ienāk arī vispārizglītojošo skolu ikdienā. Kopš 1997.gada tiek īstenots valsts atbalstīts skolu informatizācijas projekts — Latvijas izglītības informatizācijas sistēma (LIIS), kas pašlaik nodrošinājis interneta pieslēgumu 685 (59%) Latvijas vispārizglītojošajām skolām. Projekta ietvaros tuvāko gadu laikā interneta pieslēgumu paredzēts ieviest visās Latvijas skolās. Izglītības programmu ietvaros tas nodrošina efektīvu zināšanu apguvi un pilnveido apmācības metodiku, taču rada arī nepieciešamību nodrošināt izglītības mērķiem atbilstošu interneta lietošanu. Šis jautājums pašlaik atrodas katras mācību iestādes pārziņā — interneta lietošanas kārtība gan organizatoriski, gan tehniski ir informātikas skolotāja pārziņā. Lai nodrošinātu interneta lietošanu izglītības mērķiem, informātikas skolotājam jāveic datortīkla administrēšana, kas rada papildus slodzi paralēli mācību programmas apguves nodrošināšanai. Līdz ar to skolās (ar lielu internetam pieslēgto datoru skaitu) aktuāla ir nepieciešamība pēc tīkla administratora, kā arī vajadzība centralizēti risināt interneta lietošanas jautājumus.

Izglītības ministrijas 2001.gadā (oktobris/novembris) veiktais pētījums “5–12.klašu skolnieku attieksme pret informācijas tehnoloģijām un to izmantošana skolās, esošās pieejas datoriem un internetam noskaidrošana” liecina, ka 62% Latvijas skolās skolēniem ir pieejams internets: 53,6% skolēnu skolās internetu izmanto informācijas meklēšanai mācībām, savukārt, 36,2% skolēnu internetu izmanto vienkārši “sērfošanai” un tērzēšanas kanālu (chat)(29,2%) lietošanai. Pētījumā uzrādītie dati liecina, ka skolu datorapmācību (informātikas) apguves programmās darbu ar internetu apgūst tikai 35,2% skolēnu.

Koncepcijas izstrādes gaitā tika apsekots vairāku skolu ģenerētās ārzemju datu plūsmas saturs, kas liecināja, ka izglītojoša rakstura materiālu izmantojums skolās ir relatīvi zems, starp skatītākajiem resursiem tika konstatēti gan pornogrāfiska satura materiāli (arī bērnu pornogrāfija), gan ar homoseksuālismu saistītas www lapas, gan resursi, kuros tiek piedāvāti izvarošanu demonstrējoši materiāli. Tas liek secināt, ka skolās netiek pievērsta pienācīga uzmanība tam, ko un kā skolēni meklē internetā.

2. I-punkti

Ar Sorosa Fonds – Latvija atbalstu valstī tiek īstenots sabiedrisko interneta pieejas punktu —”i-punktu” ieviešanas projekts. Projekta plašākais mērķis ir nodrošināt informācijas sabiedrības attīstību, samazinot sociālo netaisnību attiecībā uz pieeju informācijai, dot iespēju izmantot informācijas tehnoloģiju priekšrocības plašiem sabiedrības slāņiem, it īpaši lauku reģionos. I-punktos ikviens interesents var izmantot interneta pakalpojumus par minimālu samaksu vai pat vispār bez maksas. Sabiedriskie interneta pieejas punkti pašlaik izveidoti Latvijas rajonu 48 pilsētās, kas lielākoties lokalizēti pilsētu bibliotēku telpās. Atsevišķos i-punktos pieejams tikai Latvijas interneta tīkls, taču liela daļa i-punkti sniedz arī starptautiskā interneta tīkla lietošanas iespēju. Katra i-punkta darbu reglamentē iekšējās kartības noteikumi. Atsevišķu i-punktu kārtības noteikumos ir paredzēts, ka nepilngadīgie nedrīkst apmeklēt interneta adreses, kuras paredzētas no 18 gadu vecuma. Katrs interneta lietotājs parakstās par noteikumu ievērošanu. Interneta lietotāju darbs īpaši kontrolēts netiek, taču tiek sniegti paskaidrojumi un sīkas konsultācijas interneta lietošanas jautājumos. Pēc dažu i-punktu personāla sniegtās informācijas apmēram 57,7% no interneta lietotājiem ir vecumā līdz 18 gadiem.

Izglītības ministrijas 2001.gadā (oktobris/novembris) veiktais pētījums “5–12.klašu skolnieku attieksme pret informācijas tehnoloģijām un to izmantošana skolās, esošās pieejas datoriem un internetam noskaidrošana” liecina, ka 25% aptaujāto skolēnu pēdējo sešu mēnešu laikā izmantojuši sabiedriskajos interneta pieejas punktos.

3. Bibliotēkas

Nemitīgi palielinās to bibliotēku skaits, kurās tiek nodrošināta pieeja internetam. Pašlaik apmēram 7% (Latvijā darbojas ap 2200 bibliotēkas) bibliotēku ir interneta pieslēgums. Interneta lietošana bibliotēkās paredzēta kultūras, izglītības, informācijas un komunikācijas mērķiem un interneta pakalpojumi ir pieejami visiem bibliotēku lietotājiem. Bibliotēku lietotāji ir dažādu vecumgrupu pārstāvji. Bibliotēkas ir publiskie interneta punkti, kuri atbilstoši bibliotēku specifikai, ir pakļauti zināmai sociālai kontrolei. Lietotājiem paredzētie datori atrodas citiem lietotājiem un bibliotekāriem pārskatāmā vietā, kas uztur lietotāju pašatbildību un zināmu pašcenzūru interneta informācijas meklēšanā. Interneta pakalpojumu sniegšana ir bibliotēkas pakalpojumu sistēmas sastāvdaļa, tāpēc interneta izmantošanas kārtība ir jānosaka katras bibliotēkas lietošanas noteikumos.

2001. gada 6. novembrī Ministru kabinets akceptēja Kultūras ministrijas iesniegto Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas (VVBIS) koncepcijas projektu. Tā galvenais mērķis ir izveidot vienotu zinātnisko, speciālo un publisko bibliotēku informācijas sistēmu, kas nodrošinātu bibliotēkām iespēju ne tikai apkopot, saglabāt, sistematizēt starptautiski un nacionāli nozīmīgus informācijas resursus un nodrošināt to pieejamību, bet arī izmantot modernās informācijas tehnoloģijas universālā informācijas pakalpojuma sniegšanai. VVBIS paredz vairāku funkciju nodrošinājuma risinājumus, tajā skaitā — arī vienotu bibliotēku lietotāju reģistrāciju, izmantojot personas kodu, kas ļauj viennozīmīgi identificēt lietotāju un pārbaudīt tā attiecības ar jebkuru bibliotēku, tādējādi nosakot viņa tiesības informācijas saņemšanā.

4. Datorsaloni un interneta klubi

Arvien populārāki Latvijā kļūst arī datorsaloni, klubi, spēļu zāles, kurās pieejami gan Latvijas, gan starptautiskā interneta tīkla pakalpojumi. Šajos publiskajos interneta pieejas punktos iespējama interneta servisa lietošana par noteiktu samaksu. Šie interneta pieejas punkti pašreiz piedāvā lietot internetu bez jebkādiem ierobežojumiem. Tajos iespējams piekļūt jebkura rakstura informācijai www lapās, kā arī izmantot citus interneta pakalpojuma veidus. Kā liecina Koncepcijas projekta par bērnu aizsardzību internetā izstrādes darba grupas locekļu personiskā pieredze — pamatauditorija šajos publiski pieejamos interneta punktos ir bērni vecumā līdz 18 gadiem, kas atrodas datorsalonos, klubos, spēļu zālēs arī mācību laikā, kā arī vēlās vakara stundās. Interneta kafejnīcās netiek veikta apmeklētāju identifikācija pēc vecuma, kā arī netiek centralizēti risināta bērnu darba ar internetu uzraudzība. Pašlaik Latvijā nav tiesiska regulējuma izklaides vietām, kas piedāvā interneta pakalpojumus, līdz ar to interneta lietošanas kārtība ir katras interneta kafejnīcas pārziņā.

Valsts policijas, pašvaldību policijas, Rīgas bērnu centra speciālistu un skolu valdes inspektoru veiktie reidi datorspēļu zālēs un interneta klubos 2001.gada 12. un 26.oktobrī pēc plkst. 22.00, kuros tika aizturēti 25 nepilngadīgie, liecina par publiski pieejamo interneta pieejas vietu regulēšanas un kontroles nepieciešamību.

C. Interneta pakalpojumu veidi un to radītais apdraudējums

Iespējams nodalīt vairākus apdraudējuma avotus, ko rada interneta sniegto pakalpojumu serviss — pasaules datu pārraides tīkls (WWW), tērzēšanas kanāli (chat), elektroniskais pasts (e-mail), diskusiju grupas (UseNet).

1.Vispasaules tīmeklis (www)

WWW lappuses jeb pasaules datu pārraides tīkls ir visapjomīgākais pornogrāfijas izplatīšanas instruments internetā. Ievadot attiecīgos atslēgas vārdus kādā no interneta meklēšanas rīkiem, iespējams brīvi piekļūt jebkura veida informācijai. Turklāt WWW pornogrāfiskajām lapām raksturīga savstarpēja sasaiste — no vienas lapas pēc izvēles iespējams nokļūt daudzās citās, izmantojot hipersaites.

Vārds “sex” ir viens no visvairāk meklētajiem atslēgas vārdiem. Piemēram, LATNET Latvijas meklētājā pēc vārda “sex” laika posmā no 2001. gada 19. oktobra līdz 2002. gada 22. janvārim tika veikti 10364 meklējumi. Tas nozīmē — vidēji vairāk par 100 meklējumiem dienā. Diemžēl nav iespējams noteikt, cik procentu no šiem meklējumiem ir veikuši bērni. Meklētāja rezultātos pēc vārda “sex” Latvijas internetā tika atlasītas aptuveni 8900 lapas. Šajos rezultātos ir iekļautas:

* ne tikai sākumlapas, bet arī dziļāk struktūrā esošās apakšlapas

* ne tikai lapas, kurās ir seksuāla rakstura materiāli, bet arī lapas, kurās vārds “sex” ir vienkārši pieminēts, piemēram, diskusiju lapās.

LATNET meklētājā ir noindeksētas tikai tās lapas, kuras atrodas Latvijā, t.i., kuru IP adreses ir Latvijas IP adreses. Lielākoties serveriem, kuri piedāvā seksuāla rakstura informāciju, tikai pirmās lapas ir izvietotas uz Latvijas serveriem. Ja apmeklētājs vēlas iegūt vairāk informācijas, viņš tiek savienots ar citām lapām, kuru atbalsta tehnoloģijas atrodas ārpus Latvijas jurisdikcijas. Tas parasti jau ir maksas pakalpojums un pieeju mājas lapā ievietotai informācijai lietotājs iegūst par samaksu. Tomēr klientu pievilināšanai daži materiāli tiek piedāvāti bez maksas.

Pēc vārda “sekss” augstāk norādītajā laika posmā ir veikti daudz mazāk meklējumi — tikai 1520. Arī atrasto lapu skaits ir daudz zemāks — 533 lapas, no kurām liela daļa ir diskusijas par seksa tēmu. Savukārt, meklējumi pēc vārda ‘porno’ uzrādīja 372 lapas. Citā Latvijas interneta meklētājā www.internet.lv pēc vārda “sex” tika atrastas 899 lapas. Bet www.search.lv pēc šī paša atslēgas vārda sameklēja 1079 lapas.Lielākā daļa pornogrāfiju saturošu mājas lapu informācija ir pieejama svešvalodās: angļu, vācu, krievu. Lapas, kurās ir erotiski vai pornogrāfiski materiāli, parasti satur brīdinājumu par šo materiālu raksturu un to, ka materiālus var aplūkot tikai no zināma vecuma, taču reāla interneta lapas lietotāja identificēšana nenotiek, jo tehniski nemaz nav iespējams noteikt, vai pie datora sēdošais lietotājs ir pilngadīgs vai nē.

1.1. Reklāmkarogi

Daudzās www lapās erotisku, ar seksu un pornogrāfiju saistītu www lapu popularizēšanai tiek izmantoti publiskie reklāmkarogu (banners) apmaiņas pakalpojumi. Šis pakalpojums pieejams, ievietojot konkrētā www lapā HTML kodu, kas izsauc reklāmkarogu sistēmu. Tālāk sistēma darbojas šādi: cik reizes kādā www lapā tiek parādīti citu www lapu reklāmkarogi, tik reizes šīs lapas reklāma tiek parādīta citu apmaiņas dalībnieku lapās. Taču, lai popularizētu savas www lapas, bieži vien par sistēmas dalībniekiem kļūst arī erotisko un pornogrāfisko www lapu turētāji. Tā rezultātā dažādās visādi citādi nekaitīgās www lapās var parādīties reklāmkarogi, kas ar savu vizuālo noformējumu vai sniegto informāciju norāda uz reklamētās lapas saistību ar erotiku, pornogrāfiju vai vardarbību.

1.2. Citi lapu popularizēšanas veidi

Līdz ar reklāmkarogiem plaši tiek izmantoti arī citi lapu reklamēšanas paņēmieni. Kā vienu no izplatītākajiem var minēt surogātpastu (spam). Pasaulē pastāv e-pasta adrešu datu bāzes, kuras tiek izmantotas dažādu reklāmas materiālu izsūtīšanai interneta lietotājiem. Reāli iespējams, ka uz e-pasta adresi ik dienas pienāk jaunas un jaunas hipersaites uz erotiska un pornogrāfiska rakstura lapām. Turklāt cīnīties ar šādu surogātpasta izsūtīšanu ir praktiski neiespējami. Kaut arī lielākoties katrā šādā e-pasta vēstulē ir iespēja “atrakstīties” no to saņemšanas, reāli, aizsūtot vēstuli uz norādīto “atrakstīšanās” e-pasta adresi, tiek piesūtīts vēl vairāk materiālu, jo tiek konstatēts, ka doto e-pasta adresi kāds lasa.

Ja surogātpasts nāk no vienas adreses, to ir iespējams atfiltrēt, taču sūtītāja adreses tiek variētas un līdz ar to atfiltrēšana nav efektīva. Iespējams filtrēt ienākošās vēstules pēc atslēgas vārdiem, taču tā var atfiltrēt nekaitīgas vēstules, kā arī vēstules tiem, kuri drīkst un vēlas tās saņemt. Pēdējā laikā ir parādījušies arī vīrusi, kas izplata pornogrāfiska rakstura attēlus un norādes uz lapām.

2. Tērzēšanas kanāli

Sava veida problēmas rada tērzēšanas kanālu (chat) pieejamība internetā. Tērzēšanas kanālu pakalpojuma servisu raksturo specifisks tiešsaistes izvietojums, kur viena lietotāja dators tiek tieši savienots ar cita lietotāja datoru, nodrošinot sarunu starp anonīmām personām. Tērzēšanas kanāli satur vairākas tematiskas istabas, arī tādas, kuru nosaukumos figurē erotiski un seksuāli motīvi. Šo tērzēšanas istabu apmeklēšana neprasa reālu apmeklētāja identifikāciju, ņemot vērā vecumu. Savukārt anonimitāte rada dažādu identitāšu veidošanas iespēju, un tādējādi veidojas situācijas, kad iepretim bērnam sarunā iesaistās potenciāls noziedznieks, kas, izmantojot bērna vaļsirdību, iegūst informāciju un var radīt gan bērna fizisku, gan morālu apdraudējumu. Iespēja bērniem apmeklēt tērzēšana istabas, kurās risinātā sarunu tematika var būt kaitīga bērna attīstībai, var radīt bērnam nopietnas psihiskas un morālas traumas.

3. E-pasts

Anonīmu vidi rada arī internetā piedāvātais bezmaksas elektroniskā pasta (e-mail) serviss. Bezmaksas elektroniskā pasta serviss interneta tīklā piedāvā iespēju izveidot vienu vai vairākas e-pasta adreses, kuru reģistrācijas gaitā parasti tiek prasīts lietotāja vārds un dzimšanas dati, kas nekādā veidā netiek pārbaudīti. Tādējādi ir iespējams slēpt savu patieso identitāti.

Ar elektroniskā pasta palīdzību var nosūtīt vēstuli ikvienam elektroniskā pasta lietotājam, turklāt pievienojot tai failu (attachment), kas var būt gan dokuments, gan elektroniskā tabula, gan attēls. Šis interneta pakalpojums rada iespēju nosūtīt jebkāda satura informāciju un vizuālus materiālus jebkuram elektroniskā pasta lietotājam. Par problēmu kļūst minētā surogātpasta (spam) vēstuļu saņemšana — elektroniskā pasta lietotājs var tikt pakļauts dažāda viņam nevajadzīgas, kā arī kaitīgas un nelikumīgas informācijas saņemšanai, kā arī pakļauts psiholoģiskai vardarbībai, saņemot vēstules, kurās paustā informācija identificējama kā draudi.

4. Diskusijas

Internets piedāvā arī diskusiju servisa (UseNet) lietošanu — dalību tematiskās ziņu grupās, ar kura palīdzību dažādas interešu kopas apmainās ar informāciju. Diskusiju grupās var ievietot savu jautājumu par kādu problēmu, un cerēt saņemt atbildi, kā arī iesaistīties jau esošā dzīvā diskusijā. Diskusiju grupas bieži kalpo par pornogrāfisku materiālu un informācijas publicēšanas veidu.

Ņemot vērā straujo tehnoloģisko attīstību interneta pakalpojumu serviss nepārtraukti papildināsies, radot jaunus apdraudējuma veidus. Kā redzams interneta pakalpojumu pieejamība rada ne tikai priekšrocības, bet arī sava veida problēmas, īpaši aktualizējot nepieciešamību Latvijā risināt jautājumus, kas skar bērnu tiesību aizsardzību internetā. Līdz ar to par nopietnu problēmu kļūst publiskie interneta pieslēgumu punkti — skolas, bibliotēkas, interneta kafejnīcas, klubi un citi publiskie interneta pieejas punkti.  

II. JURIDISKO AKTU ANALĪZE LATVIJĀ UN PASAULĒ

A. Spēkā esošie Latvijas tiesību akti, kas reglamentē bērnu tiesību aizsardzību un informācijas ierobežošanu pēc satura u.c. ar problēmu saistītie tiesību akti

Pašlaik Latvijas likumdošanā nav atsevišķa tiesību akta, kas regulētu informācijas izplatību un pieejamību internetā. Taču ņemot vērā risināmās problēmas daudzpusību, minami virkne tiesību aktu, kas savā veidā saistīti ar bērnu tiesību aizsardzības jautājumu, kā arī ar pornogrāfisku materiālu aprites reglamentu, kā arī informācijas ierobežošanu pēc satura.

1. Bērnu tiesību aizsardzības likums

Bērnu tiesību aizsardzības likums (turpmāk tekstā — BTAL) stājies spēkā 1998.gada 22.jūlijā un uzskatāms par ANO Konvencijas par bērna tiesībām iemiesojumu nacionālajā likumdošanā.

 BTAL 15.pants “Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas”, kas nosaka, ka bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt; kā arī BTAL 51.pantā, kas nosaka, ka par vardarbību pret bērnu, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā vainīgās personas saucamas pie likumā paredzētās atbildības.

 BTAL 50.pantā “Bērns un spēles, filmas, masu saziņas līdzekļi”, kas nosaka, ka “aizliegts bērnam demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un videoierakstus, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai.” Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka viena no BTAL 13.pantā uzskaitītājām bērna brīvībām paredz tiesības saņemt un sniegt informāciju. Taču bērni, kā “fiziski un intelektuāli vēl nenobrieduši”, kā to atzīmē Bērnu tiesību deklarācija, ir vieglāk iespaidojami, pierunājami u.tml., līdz ar to arī vieglāk var kļūt par dažādu datornoziegumu upuriem.

 BTAL 21.pants pieļauj ierobežot bērna tiesības un brīvības viņa paša drošības un aizsardzības interesēs, š.g. lai nodrošinātu BTAL un Konvencijas par bērna tiesībām vienu no pamatprincipiem — bērna tiesības uz veselīgu attīstību.

2. Krimināllikums

Kopumā Krimināllikuma vispārīgās nostādnes atbilst tiem starptautisko tiesību principiem, kas izstrādāti, lai pilnveidotu atbildību par bērnu pornogrāfijas un citas nelikumīgas informācijas apriti kibertelpā.

 Krimināllikuma 166. pants nosaka atbildību par jebkāda pornogrāfiska rakstura informācijas aprites noteikumu pārkāpšanu. Šis Krimināllikuma pants paredz gan atbildību par pornogrāfiska rakstura informācijas, tas ir informācijas, kas paredzēta pieaugušo lietošanai (kuru lielākā daļā pasaules valstu neatzīst par nelikumīgu) aprites noteikumu pārkāpšanu, gan atbildība par bērnu pornogrāfiju saturošu informāciju (kas viennozīmīgi pasaulē atzīstama par nelikumīgu jebkurā tās aprites stadijā), tādējādi savienojot pēc būtības atšķirīgus nozieguma sastāvus.

 Krimināllikuma 166.pants attiecībā uz bērnu pornogrāfiju paredz kriminālsodu par sekojošām darbībām:

* par tādu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana;

* par nepilngadīgā iesaistīšanu vai izmantošanu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu izgatavošanā (ražošanā);

* par mazgadīgā iesaistīšanu vai izmantošanu pornogrāfiska vai erotiska rakstura izgatavošanā (ražošanā).

 Krimināllikuma 158. pants paredz atbildību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī, taču nekonkretizē, ka tas ir piemērojams arī gadījumos arī tad, ja darbība ir saistīta ar jebkura veida elektroniskās komunikācijas līdzekli. Turklāt jautājums par interneta sniegto pakalpojumu statusu (vai to varētu uzskatīt masu saziņas līdzekli) nav juridiski interpretēts. Savukārt, tas rada problēmas, ierobežot kaitīgas un nelikumīgas informācijas plūsmu.

3. Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”

Likums, kas stājies spēkā 1991.gada 1.janvārī, reglamentē preses un masu informācijas līdzekļu darbību. Saskaņā ar šo likumu prese un citi masu informācijas līdzekļi (turpmāk tekstā — masu informācijas līdzekļi) ir avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī televīzijas un radio raidījumi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, programmas, kas paredzēti publiskai izplatīšanai; likums nosaka informāciju, kas nav publicējama presē un masu informācijas līdzekļos. Pašreizējā redakcijā likums nav attiecināms uz interneta pakalpojumiem, kurus arī varētu uzskatīt par masu informācijas līdzekļiem.

4. Bibliotēku likums

Pamatdokuments bibliotēku darbībai un to pakalpojumu nodrošināšanai Latvijā ir Bibliotēku likums, kas reglamentē sabiedriskās attiecības bibliotēku darbības jomā, nosakot bibliotēku darbības pamatprincipus, uzdevumus, tiesības un pienākumus, finansēšanas kārtību, bibliotēku sistēmu un bibliotēku savstarpējās attiecības, kā arī bibliotēku lietotāju un darbinieku tiesības un pienākumus. Bibliotēku likuma 5. pantā ir noteikti bibliotēku darbības vispārīgie principi: bibliotēku krājumos esošie iespieddarbi, elektroniskie izdevumi, rokraksti un citi dokumenti neatkarīgi no to autoru politiskās, ideoloģiskās, reliģiskās vai cita veida orientācijas vai informācijas, kas tajos ietverta, ir pieejami ikvienai personai bibliotēku noteiktajā kārtībā; bibliotēkas attiecībā uz krājumu veidošanu ir neatkarīgas. Tās nedrīkst ierobežot politiski, ideoloģiski vai reliģiski motīvi. Ierobežojumus bibliotēku krājumu veidošanā var noteikt tikai ar likumu.

Latvijas bibliotēkas ir Eiropas un globālas informācijas telpas sastāvdaļa, tāpēc arī mūsu bibliotēkām ir nepieciešams ievērot kopīgi akceptētos šīs informācijas telpas izmantošanas noteikumus. Savu nostāju informācijas pieejamības jomā Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas (IFLA) ir paudusi paziņojumā “Bibliotēkas un intelektuālā brīvība”(1999.gada 25.martā apstiprinājusi IFLA izpildpadome). IFLA viedoklis par interneta pieejamības principiem vēl tikai veidojas, jo ir nepieciešams atrast optimālāko veidu, kā negraujot brīvas informācijas pieejamības pamatprincipus, nodrošināt bibliotēku lietotāju aizsardzību pret nelikumīgu informāciju, kas ir pieejama internetā. IFLA 67. ģenerālkonferences ietvaros 2001.gada 19.augustā Bostonā (ASV) tika organizēta IFLA Interneta diskusiju grupas 7.sanāksme, kurā tika izskatīts arī jautājums par filtrēšanu un cenzūru interneta lietošanā bibliotēkās. IFLA ir paredzējusi izstrādāt speciālu manifestu (līdzīgi kā “IFLA Publisko bibliotēku manifests”, “IFLA Skolu bibliotēku manifests”) interneta lietošanai bibliotēkās, kurā paredzēts noteikt vispārējos principus brīvai interneta pieejamībai un nepieciešamajiem interneta satura filtrēšanas un cenzūras pasākumiem. Diskusijas rezultāta tika noskaidroti trīs dominējošie viedokļi:

* filtrēšana ir akceptējama lai nodrošinātu sabiedrības aizsardzības un drošības intereses;

* filtrēšana ir akceptējam, lai aizsargātu bērnu intereses;

* filtrēšana nav akceptējama bibliotēkās kopumā, jo bibliotekāra profesionālais pienākums ir nodrošināt maksimāli brīvu informācijas pieejamību.

5. Administratīvo pārkāpumu kodekss

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.2 pants. “Erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas, izplatīšanas, publiskas demonstrēšanas vai reklamēšanas noteikumu pārkāpšana” paredz administratīvu sodu par erotiska rakstura materiālu (sacerējumu, iespiedizdevumu, attēlu, datorprogrammu, filmu, videoierakstu un audioierakstu, televīzijas un radio raidījumu) ievešanas, izgatavošanas, izplatīšanas, publiskas demonstrēšanas vai reklamēšanas noteikumu pārkāpšanu, kā arī par pornogrāfiska rakstura materiālu (sacerējumu, iespiedizdevumu, attēlu, datorprogrammu, filmu, videoierakstu un audioierakstu, televīzijas un radio raidījumu) ievešanas, izgatavošanas, izplatīšanas, publiskas demonstrēšanas vai reklamēšanas noteikumu pārkāpšanu.

 Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.4 pants paredz atbildību par MK 20.11.2001. noteikumu Nr. 487 Filmu izplatīšanas un publiskas demonstrēšanas noteikumu pārkāpšanu. Norma paredz administratīvu sodu par filmu reģistrācijas noteikumu pārkāpšanu, nereģistrētu filmu publisku demonstrēšanu sabiedriskās vietās, kā arī televīzijas raidorganizāciju programmās, televīzijas raidorganizāciju vajadzībām neparedzētu un nereģistrētu filmu publisku demonstrēšanu televīzijas raidorganizāciju programmās, nereģistrētu filmu izplatīšanu (pārdošanu vai iznomāšanu individuālai lietošanai vai publiskai demonstrēšanai). (Atbilstoši MK noteikumiem Nr.487 “Filmu izplatīšanas noteikumi” Ministru kabinetā ir iesniegti grozījumi Administratīvā pārkāpuma kodeksa 204.4 pantā )

Tieslietu ministrijā izveidota darba grupa, kas strādā pie grozījumu sagatavošanas Administratīvo pārkāpumu kodeksā par pārkāpumiem informācijas tehnoloģiju jomā. Minētā darba grupa paredz izstrādāt projektu par administratīvo atbildību par informācijas sistēmu drošības noteikumu pārkāpšanu, par atbildību par autortiesību un blakus tiesību pārkāpumiem elektroniskā vidē u.c.

6. Ministru kabineta 22.11.1995. noteikumi Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu un publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”.

Šo noteikumu I. daļas “Noteikumos lietotie termini” publiskas demonstrēšanas definīcija “diapozitīvu, kinofilmu, videofilmu vai cita veida attēlu publiska parādīšana vai skaņu dzirdamības nodrošināšana, izmantojot dažādas ierīces” nosaka uzskaitīto materiālu publiskas demonstrēšanas aizliegumu, taču nav tieši atrunāts par šādu materiālu raidīšanu internetā. Šāda neskaidrība var traucēt materiālu izplatīšanas ierobežošanas veidu, kā arī būt par atrunas pamatu šo noteikumu pārkāpējiem. Noteikumu I. daļas “izplatīšanas” definīcija — “erotiska, pornogrāfiska un speciāla rakstura materiālu tirdzniecība, noma par maksu vai izplatīšanas tiesību nodošana citām personām, kā arī noma publiskai demonstrēšanai vai atskaņošanai.” Šī definīcija skaidri nenosaka, vai šādu materiālu ievietošana internetā ir uzskatāma par tiesību nodošanu citām personām.

7. MK 20.11.2001. noteikumi Nr. 487 “Filmu izplatīšanas noteikumi”

Šie noteikumi nosaka filmu izplatīšanas kārtību un kārtību, kādā notiek filmu producētāju (ražotāju) un izplatītāju, kā arī filmu izplatīšanas vietu un filmu reģistrācija. Noteikumu I daļas “Vispārīgie jautājumi” 2. punkts nosaka, ka “filmas izplatīšana šo noteikumu izpratnē ir filmas piedāvāšana publikai (tirdzniecība, noma, publiska demonstrēšana, arī raidīšana televīzijas programmās un tīklā “Internet”). Filmas publiska demonstrēšana ir filmas demonstrējums sabiedriskā vietā, izmantojot atbilstošu tehnisku ierīci (kino, video, televīzijas ekrānos, arī translācija un retranslācija ētera televīzijā un kabeļtelevīzijas programmās vai izmantojot satelītu un tīklu “Internet”).” Noteikumu III daļas “Filmu reģistrācija, filmu reģistrācijas apliecības noformēšana, izsniegšana un anulēšana” 21.punkta 21.4. apakšpunkts paredz arī tiesības “filmu un videoierakstu ievadīšanai un demonstrēšanai tīklā “Internet””, ja filma tikusi reģistrēta atbilstoši šo noteikumu prasībām.

 Noteikumu I daļas “Vispārīgi jautājumi” 5.punkts nosaka, ka “pornogrāfisku filmu izplatīšanu un publisku demonstrēšanu noteiktā izplatīšanas vietā saskaņo ar vietējo pašvaldību un minētās darbības veic saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 22.novembra noteikumiem Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”.” Noteikumu II daļas 7.punkta 7.7. apakšpunkts nosaka, ka “pornogrāfisku filmu izplatīšanai noteiktā vietā filmu izplatītājs iesniedz saskaņojumu ar pašvaldību, kuras teritorijā atrodas pornogrāfisko filmu izplatīšanas vieta.” Noteikumu IV daļas 42. punkta 42.1 apakšpunkts paredz arī “filmu publiskas demonstrēšanas vietās norādīt vecuma ierobežojumu.”

8. MK 21.03.2000. noteikumi nr.106 “Informāciju sistēmu drošības noteikumi”

Noteikumi nosaka informācijas sistēmu drošības tiesiskās, tehniskās un organizatoriskās pamatprasības, ko ievēro informācijas sistēmas organizācija, tās vadītājs, informācijas resursu turētājs, tehnisko resursu turētājs, informācijas sistēmas lietotājs un citas personas, kuras ir atbildīgas par informācijas sistēmu drošību. Pie informācijas sistēmām, uz kurām attiecināmi šie noteikumi, uzskaitītas arī tās informācijas sistēmas, kuras pilnīgi vai daļēji finansē valsts vai pašvaldība. Tādējādi IV sadaļas 16.punkts, kas reglamentē katrai informācijas sistēmas organizācijai izstrādāt iekšējos informācijas sistēmas drošības noteikumus, kā arī norīkot personas, kas atbild par informācijas sistēmas drošību, attiecas arī uz skolu, bibliotēku un pašvaldību informāciju tīkliem.

9. Koncepcija par tīkla “Internet” pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un valsts uzraudzības sistēmas izveidi

Saskaņā 2001.gada 23.oktobra Ministru kabineta sēdes protokolu Nr. 52, 28.§ tika akceptēta Koncepcija par tīkla “Internet” pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un valsts uzraudzības sistēmas izveidi, kas definē valsts kopējās nostādnes interneta jomā, piedāvā interneta pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un uzraudzības iespējas, kā arī apskata interneta pakalpojumu sniedzēju un klientu tiesību aizsardzības jautājumus. Kā viena no raksturīgākajām ar interneta pakalpojumu izmantošanu saistītajām problēmām koncepcijā tiek minēta piekļūšana “nelegālam” saturam internetā (pornogrāfija, u.tml), norādot, ka problēmas risināšanai nepieciešami koordinēti valstu administrāciju pasākumi nacionālā un starptautiskā līmenī. Koncepcijas ietvaros tiek noteikta nepieciešamība veikt interneta pakalpojumu sniedzēju reģistrāciju un uzraudzību, kas realizētos atbilstoši likumam “Par telekomunikācijām” un likumam “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”. Regulatora noteiktajā kārtībā interneta pakalpojumu sniedzējiem tiek paredzēta vispārējās atļaujas (licencēšanas) ieviešanas sistēma, līdztekus akcentējot pašregulācijas principa iedzīvināšanas nepieciešamību, kas uzsver pašu interneta pakalpojumu sniedzēju prioritātes, nosakot un ievērojot zināmas pakalpojumu sniegšanas normas un kārtību.  

B. Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti un rekomendējošie dokumenti bērnu tiesību aizsardzības jomā

1. ANO Konvencija par bērna tiesībām

Vispārēju tiesisko pamatu bērna aizsardzībai no viņa attīstībai kaitīgas informācijas, kā arī dažādu veidu ekspluatācijas nosaka 1989.gada 20.novembra ANO Konvencijas par bērna tiesībām, kura Latvijai ir saistoša kopš 1991.gada.

 Konvencijas 17.panta pirmās daļas e) apakšpunkts nosaka, ka valsts stimulē pienācīgu pamatprincipu izstrādāšanu bērna aizsardzībai pret viņa labklājībai kaitīgu informāciju.

 Konvencijas 34.pants nosaka, ka bērni aizsargājami pret visa veida seksuālo ekspluatāciju un pavešanu netiklībā.

2. ANO Konvencijas par bērna tiesībām papildus protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju

2001.gada 26.septembrī Ministru kabinetā ar rīkojumu Nr. 467 akceptēts Konvencijas par bērna tiesībām papildus protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērna prostitūciju un bērna pornogrāfiju, pieņemts ar ANO Ģenerālās Asamblejas 2000.gada 25.maija rezolūciju A/RES/54/263. Protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju uzliek dalībvalstij pienākumu noteikt kriminālatbildību par šādiem noziegumiem:

* tirdzniecība ar bērniem (jebkāda veida darbību vai darījumu, ar kuru persona vai personu grupa nodod bērnus citai par samaksu vai jebkādu citu atlīdzību), tai skaitā — bērna piedāvāšanu, nodošanu vai pieņemšanu jebkādiem līdzekļiem bērna seksuālai izmantošanai un iesaistīšanai piespiedu darbā; kā arī nepienācīga piekrišanas pamudināšana starpnieka lomā bērna adoptēšanai;

* bērnu prostitūciju, t.i., bērna izmantošanu seksuālās darbībās par samaksu vai jebkāda cita veida atlīdzību, kā arī bērna piedāvāšana, iegūšana, iepirkšana vai piegāde minētajiem mērķiem;

* bērna pornogrāfijas (bērna, kas iesaistīts faktiskās vai simulētās seksuālās darbībās, demonstrēšanu ar jebkādu līdzekļu palīdzību vai jebkādu bērna dzimumorgānu demonstrāciju galvenokārt seksuāliem mērķiem) izgatavošana, izplatīšana, popularizēšana, importēšana, eksportēšana, piedāvāšana, pārdošana vai valdījums iepriekšminētajiem mērķiem.

* noslēgt ar citām dalībvalstīm nolīgumus par noziedznieku izdošanu un savstarpējo tiesisko palīdzību;

* noteikt pasākumus bērnu drošībai no šāda veida noziegumiem un nodrošināt cietušo bērnu aizsardzību un rehabilitāciju;

* veikt pasākumus sabiedrības, it īpaši bērnu vispārējās apziņas veidošanai, t.sk. izplatīt informāciju ar visiem attiecīgajiem līdzekļiem, kā arī izglītojot un apmācot par papildus protokolā minēto noziedzīgo nodarījumu preventīvajiem pasākumiem un kaitīgajām sekām.

3.Eiropas Padomes rekomendācija par bērnu aizsardzību pret seksuālu ekspluatāciju

2001.gada 31. oktobrī tika pieņemta Eiropas Padomes rekomendācija par bērnu aizsardzību pret seksuālu ekspluatāciju. Rec(2001)16 Recommendation on the protection of children against sexual explutation,) Viens no šīs rekomendācijas mērķiem ir novērst bērnu pornogrāfiju jebkādā tās izpausmes veidā.

Saskaņā ar šo rekomendāciju ar ‘bērnu pornogrāfiju’ tiek izprastas šādas darbības:

* bērnu pornogrāfijas izgatavošana izplatīšanas nolūkos;

* piedāvāt vai padarīt iespējamu iegūt bērnu pornogrāfiju;

* izplatīt vai pārsūtīt bērnu pornogrāfiju;

* iegādāties bērnu pornogrāfiju sev vai kādai citai personai;

* glabāt bērnu pornogrāfiju.

 Rekomendācijas III.(e) punkts sniedz vairākus ieteikumus informatīva un izglītojoša rakstura pasākumiem seksuālās ekspluatācijas internetā ierobežošanai:

* IPS iesaistīšana informatīvos pasākumos, kas sniegtu ziņas par iespējamiem apdraudējumiem internetā, t.sk. par seksuālo ekspluatāciju un tās sekām. Ņemot vērā, ka šādi apdraudējumi rodas, tieši darbojoties internetā, būtu nepieciešams, lai arī informācija par dažādu darbību bīstamību (piemēram, savu datu izpaušana) būtu atrodama internetā;

* informācijas sniegšana vecākiem, aizbildņiem vai citiem bērna likumīgajiem pārstāvjiem un pašiem bērniem par iespējamiem apdraudējumiem internetā, kā tos ierobežot un no tiem izvairīties (galvenokārt tas būtu veicams skolās, publiskajos interneta pieejas punktos, ģimenēs);

* “karsto līniju” (hotline) veidošana, kur personas varētu nekavējoties ziņot par aizliegtu vai kaitīgu informāciju internetā, par bērnu tiesību un interešu pārkāpumiem u.c.

4. Eiropas Padomes rekomendācija Nr.(2001) 8 par kibertelpas satura pašregulējumu (pašregulējums un lietotāju tiesību aizsardzība pret nelikumīga vai kaitīga satura informāciju jaunajos komunikācijas līdzekļos un informācijas pakalpojumos)

Vadoties no EP rekomendācijas Nr.(89)7 par vardarbību, brutāla vai pornogrāfiska satura videogrammu izplatīšanas principiem; EP rekomendācijas Nr.(92)19 par rasistiska satura videospēlēm; EP rekomendācijas Nr.(97)19 par vardarbības attēlojumiem elektroniskajos masu mēdijos; EP rekomendācijas Nr.(97)20 par naidu izplatošu informāciju un ANO Konvencijas par Visa rasu diskriminācijas izskaušanu 4.panta, Rekomendācija Nr.(2001)8 par kibertelpas satura pašregulējumu aicina dalībvalstis veikt sekojošus pasākumus, lai novērstu nelikumīga satura informāciju internetā un aizsargātu lietotājus pret kaitīgu informāciju jaunajos komunikācijas līdzekļos un informācijas pakalpojumos nacionālās valsts likumdošanā iestrādāt un pielietot tiesību praksē sekojošus principus:

* veicināt tādas organizācijas izveidošanu, kas spētu pārstāvēt interneta pakalpojumu sniedzējus visplašākā to spektrā;

* atbalstīt šo organizāciju centienus izstrādāt visiem IPS saistošus pašregulējuma standartus, kā piemēram, uzvedības kodeksus, šo kodeksu izpildes uzraudzību;

* attiecināt šos IPS pārstāvošo organizāciju izstrādātos standartus cik iespējams uz visiem jaunajiem masu saziņas līdzekļiem un informācijas pakalpojumiem;

* dalībvalstīm ir jācenšas iesaistīt šīs organizācijas likumdošanas sagatavošanas procesā, caur konsultācijām, lasījumiem, ekspertu viedokļu uzklausīšanu un to iestrādāšanu svarīgos tiesību aktos;

* dalībvalstīm ar IPS organizāciju atbalstu ir jāveicina šādu kaitīga satura ierobežojošu instrumentu piemērošana nepilngadīgiem, kā, piemēram, vecuma pārbaudes sistēma, personīgo identifikācijas kodu piemērošana, paroles, kriptēšana, dekoderu sistēmas vai pieeja ar elektronisko kodu kartēm ieviešana.

 Rekomendācijas pielikuma 13. punkts aicina dalībvalstis atbalstīt vienotu prasību minimumu lai izveidotu atgriezeniskās saiknes sistēmu starp lietotāju un IPS ar iespēju iesniegt sūdzību par pārraidāmā interneta saturu. Šādai sūdzību iesniegšanas sistēmai jāatbilst sekojošām prasībām:

* noteikumi par konkrētu pastāvošu WWW adresi;

* spēju izmantot sūdzību iesniegšanas sistēmu 24 stundas diennaktī;

* informācijas publiskošana par sūdzību izskatīšanu juridiski atbildīgām personām;

* informācijas publiskošana par sūdzību iesniegšanas praksi un kārtību, sadarbību ar tiesību aizsardzības iestādēm, lai novērstu nelikumīga satura informācijas pārraidi;

* prasību sniegt atbildi uz lietotāju iesniegtajām sūdzībām par pārraidāmās informācija saturu;

* noteikumi par citu satura sūdzību iesniegšanas tīklu ārzemēs.

5. EP Rīcības plāns drošākai interneta lietošanai

1999.gada janvārī Eiropas Parlaments un Eiropas Padome akceptēja Rīcības plānu drošākai interneta lietošanai (Action Plan on promoting safer use of the Internet 276/1999/EC), apkarojot nelegālu un sabiedrībai kaitīgu saturu globālajos tīklos. Minētais darbības plāns paredz četrus galvenos darbības virzienus:

* radīt drošu vidi, tostarp veidojot “karsto līniju” Viseiropas tīklu, kurā tiktu izplatīta informācija par pašregulēšanas attīstību un interneta ētikas kodeksu izstrādi;

* attīstīt programmu līdzekļus interneta satura filtrēšanai un www serveru reitinga piešķiršanai, panākot starptautiskas vienošanās par šādu sistēmu pielietošanu;

* veicināt plaša mēroga izglītojošas akcijas;

* piedalīties starptautiska pasākumu tiesiskā izvērtēšanā un sadarbības koordinēšanā

Rīcības plāns izstrādāts četriem gadiem (1999.–2002.) un tiek plānots pagarināt vēl uz diviem gadiem (dokuments COM (2002) 152 final), cita starpā akcentējot arī pasākumu koordināciju un sadarbību ar kandidātvalstīm. Plāns paredz īpašu uzmanību pievērst iespējai nodrošināt lietotājiem iespējas ziņot par nelikumīgu interneta saturu, turpināt pašregulācijas attīstību, radīt lietotājiem iespējas saņemt atbilstošas filtrēšanas tehnoloģijas un turpināt sabiedrības izglītošanas pasākumus.

 C. Latvijai nesaistoši un rekomendējošie starptautiskie tiesību dokumenti informācijas satura ierobežojumu noteikšanā

1. Eiropas Padomes Kibernoziegumu konvencija

Eiropas Padomes Kibernoziegumu Konvencija, kas tika apstiprināta 2001.gada 23.novembrī definē vairāku kibernoziegumu saturu, tai skaitā noziegumus saistībā ar bērnu pornogrāfiju. Saskaņā ar Kibernoziegumu Konvencijas 9. pantu “Dalībvalstīm ir jāparedz tādi likumdošanas un citi pasākumi, lai nacionālajās valstīs paredzētu kriminālatbildību par šādām tīšām, nelikumīgām darbībām:

* bērnu pornogrāfijas izgatavošana ar mērķi to izplatīt caur datorsistēmām;

* bērnu pornogrāfijas piedāvāšana vai padarīšana par pieejamu caur datorsistēmām;

* bērnu pornogrāfijas izplatīšana vai pārraidīšana datorsistēmās;

* bērnu pornogrāfijas sagādāšana caur datorsistēmu sev vai citai personai;

* bērnu pornogrāfijas glabāšana datorsistēmā vai datorsistēmas atmiņā.

Šī panta 1.punkta izpratnē ar bērnu pornogrāfiju saprot pornogrāfiskus materiālus, kas sevī ietver šādas pazīmes:

* nepilngadīgais ir iesaistīts acīm redzamā seksuālā rakstura uzvedībā;

* cilvēks, kas iesaistīts acīm redzamā seksuālā uzvedībā, uzstājas kā nepilngadīgais,

* reālistiskus atspoguļojumus, kur nepilngadīgais iesaistīts acīm redzamā seksuālā uzvedībā.

Minētā panta 2.p. izpratnē termins “nepilngadīgais” attiecas uz jebkuru 18 gadu vecumu nesasniegušu personu. Puses var paredzēt zemāku nepilngadīgā vecuma limitu, bet tas nedrīkst būt mazāks par 16 gadiem.

Normas uzdevums ir paredzēt kriminālatbildību par bērnu pornogrāfijas izgatavošanu, glabāšanu un izplatīšanu elektroniskā veidā. Apskatīsim pantā iekļautos bērnu pornogrāfijas aprites elementus:

* ar terminu “bērnu pornogrāfijas izgatavošana” (producing) ar mērķi to izplatīt caur datorsistēmām saprot tādu materiālu izgatavošanu, kas vizuāli parāda acīm redzamu skaidri izteiktu nepilngadīgā dzimumtieksmi.

* ar terminu “piedāvāt” (offering) vai “padarīt pieejamu” (making awailable) saprot arī uzmākšanos ar šādas pornogrāfijas piedāvājumu. Termins “padarīt pieejamu” nozīmē izvietot bērnu pornogrāfiju datortīklā ar mērķi padarīt to pieejamu citām personām, piemēram, izveidojot bērnu pornogrāfiju saturošu mājas lapu un tās adresi ievietojot lielākajos pasaules interneta meklētājos. Lai kvalificētu attiecīgās darbības kā padarīšanu par pieejamu, nav svarīgi, vai pieeja šai mājas lapai ir ierobežota vai bez ierobežojumiem. Jēdziens “padarīt par pieejamu” ietver sevī arī bērnu pornogrāfijas piedāvājumu ar izveidotu hipersaišu tīklu, kas atvieglo personu piekļuvi šādiem informācijas avotiem.

* ar izplatīšanu saprot tādu aktīvu darbību, kas saistīta ar bērnu pornogrāfijas pārraidīšanu caur datorsistēmu citiem lietotājiem. Par izplatīšanu ir uzskatāma arī tāda darbība, ja bērnu pornogrāfiju saturoša informācija atrodas mājas lapā, kuras izmantošana ir pieejama arī citām personām.

* ar terminu “sagādāšana” (procuring) Konvencijas izpratnē saprot gadījumus, kad persona ar aktīvām darbībām iegūst sev vai citai personai iespēju izmantot vai piekļūt informācijai, kas satur bērnu pornogrāfiju, piemēram, ielādējot šo informāciju datorsistēmas atmiņā, atsūtot ar e-pasta pielikuma failu u.c. Pieņemot šo nosacījumu, eksperti vienojās, ka katrai dalībvalstij ir tiesības izlemt, vai savā likumdošanā iekļaut šādu nosacījumu.

* ar terminu “valdījums” (possession) ir aptverti visi gadījumi, kad bērnu pornogrāfiju saturošā informācija glabājas atsevišķā datu nesējā. Tādi datu nesēji var būt CD, ZIP, datordisketes, DVD diski u.c. Šiem datu nesējiem jāatrodas personas valdījumā, tas nozīmē, ka personai ir jārealizē faktiskā vara pār šo datu nesēju. Eksperti uzskatīja, ka ir jāparedz kriminālatbildība par bērnu pornogrāfijas valdījumu, jo, tikai apkarojot visu bērnu pornogrāfijas radīšanas, izplatīšanas, valdīšanas, piekļuves, reklamēšanas procesu, iespējams panākt šīs problēmas atrisinājumu.

 Kibernoziegumu konvencijā norādīts, ka Dalībvalstīm, ir tiesības nepiemērot kriminālatbildību par bērnu pornogrāfijas valdījumu un sagādāšanu. Tomēr, kā liecina to valstu pieredze, kas ir pieļāvušās liberālāku attieksmi attiecībā uz bērnu pornogrāfijas likumdošanu, tad šo normu neiestrādāšana kļūst par bērnu pornogrāfijas veicināšanas faktoru. Tādējādi ieteicams likumdošanā strikti nodalīt atbildību par bērnu pornogrāfijas apriti no citiem līdzīgiem noziegumu veidiem, kā piemēram, erotika vai pornogrāfija.

2. ES dokuments “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā”

1996.gadā ES izstrādāja zaļo dokumentu par nepilngadīgo un cilvēka goda aizsardzību audivizuālajos un informācijas pakalpojumos (On the protection of minors and human dignity in audiovisual and information services) un 1997.gadā COM (96) 487 “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā” (Illegal and harmful content on Internet). Kā ir redzams no pēdējām publikācijām, tad politikas dokumentā “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā” ir ietverts arī minētā ES zaļā dokumenta nostādnes.

Šajā dokumentā norādīts, ka ļoti būtiski nošķirt nelikumīgu informāciju, tas ir informāciju, kuras apriti aizliedz likums no tādas informācijas, ko sauc par kaitīgu informāciju, kuras klasifikācija balstās uz morāles principiem. Šīs divas informācijas klasifikācijas kategorijas izvirza nepieciešamību radikāli diferencēt šo informācijas kategoriju pielietojuma principus un izvirza prasību pēc dažāda rakstura tiesiskiem un tehniskiem pasākumiem. Viena no dokumenta “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā” pamatnostādnēm pauž, ka informācija, kas uzskatāma par nelikumīgu ārpus interneta vides (t.i., presē, TV u.tml.) atzīstama par nelikumīgu arī internetā.

3. ES dokuments “Principi un vadlīnijas kopienas audiovizuālajā politikā digitālajā laikmetā”

Šajā 1999.gadā ES izstrādātajā dokumentā (“PRINCIPLES AND GUIDELINES FOR THE COMMUNITY’S AUDIOVISUAL POLICY IN THE DIGITAL AGE” (COM 1999/657)) teikts, ka regulācijai ir jābalstās uz Cilvēktiesību un brīvību aizsardzību, autortiesību un viņu darbu aizsardzību, vārda brīvību, domu plurālismu, dažādu kultūras tradīciju attīstību, nepilngadīgo interešu un cilvēka goda un cieņas aizsardzību. Minētajā dokumentā norādīts, ka kaitīgas informācijas apjomu nosaka katra valsts individuāli, ņemot vērā valsts politiskās, reliģiskās, ētiskās, kultūras tradīcijas. Katrai valstij ir tiesības noteikt robežšķirtni starp aizliegtu un atļautu informācijas apriti. Jebkurā gadījumā katrai valstij ir jāapzinās, ka ierobežojot konkrētas informācijas apriti pēc satura, tā nedrīkst pieļaut Cilvēktiesību Konvencijas tiesību pārkāpumus.

D. Citu valstu pieredze bērnu tiesību aizsardzības internetā jomā

Lai izprastu bērnu tiesību aizsardzības problēmu internetā un dotu tai atbilstošu risinājumu Latvijā, kā arī nodrošinātu Cilvēktiesību konvencijā pausto pamatnostādņu iedzīvināšanu ir nepieciešams konstatēt, kā līdzīga rakstura problēma tiek risināta citās valstīs.

1. ASV politika interneta regulācijas jomā

ASV federālās valsts līmenī tiek tiesiski regulēta publisko interneta pieslēguma punktu — skolu un bibliotēku pārraidāmās informācijas saturs. 1999.gada janvārī tika pieņemts ASV Likums par bērnu tiesību aizsardzību Internetā. (Childrens’ Internet Protection Act (COPPA)). Šī likuma mērķis ir aizsargāt bērnu privāto dzīvi, aizsargājot tos no maldinošas informācijas, kas tiek vērsta pret bērniem. Likums nosaka četras sistēmas, kā aizsargāt privātumu internetā paredzot www lapu operatoriem, kas uzrauga bērniem domāto interneta mājas lapu un operatoriem, kas apzināti vāc no bērniem iegūto informāciju prasības:

* apgādāt vecākus ar informāciju, kā bērni izmanto internetu;

* paziņot vecākiem pēc viņu lūguma, kāda informācija tiek iegūta no bērna un par bērnu;

* limitēt pieeju informācijai par bērnu, ja bērns izmanto interneta spēles, vai citas informācijas aktivitātes;

* izveidot un nodrošināt ar bērniem saistītas informācijas integritāti, pieejamību un konfidencialitāti.

Informācijas vākšana, uzkrāšana (collection) šajā kontekstā nozīmē tiešu vai pasīvu jebkuras ar bērnu saistītas personiskas informācijas, kas tiek pārraidīta caur operatoru iegūšanu (tērzēšanas istabās, vēstkopās, kā arī citas publikācijās www lapās vai tiešsaites servisos). Pasīva identifikācijas kodu pārraide vai lietošana. Šis termins ietver jebkādu veidu, kādu operators var izmantot, lai uzkrātu informāciju.

Kā norādīts ASV nacionālās bērnu un ģimeņu asociācijas pētījumā, kurā tika apzināti interneta informācijas riski, kuri var ietekmēt bērnu uzvedību, tiek iedalīti sekojoši:

* pedofilu apdraudējuma risks;

* seksuāla rakstura piedāvājumi;

* automātiska pieslēgšanās www lapām, kas satur seksuāla rakstura informāciju.

Šis pētījums parādīja arī tiešo atgriezenisko saisti starp pārraidāmās un saņemamās informācijas saturu un izdarīto likumpārkāpumu dinamiku un raksturu. Aptauja, kas veikta vienā no ASV Kristīgajām skolām liecināja, ka gandrīz puse skolas audzēkņu ir izmantojuši skolas datoru, lai piekļūtu pornogrāfiskajām intereta mājas lapām. Monitorējot skolā pārraidīto informāciju trīs nedēļu laikā atklājies, ka no visas informācijas, kas tika pārraidīta caur skolas datortīklu 6,75% bija pornogrāfija.

2000.gada 20. oktobrī ASV Kongress izskatīja komisijas par Bērnu aizsardzībai internetā http://www.copacommission.org/report/COPAreport.pdf ziņojumu, kurā akcentēja:

* tehnoloģiju un metožu pielietojumu;

* rekomendācijas;

* pozitīvo aizsardzību.

Komisija izskatīja plaša diapazona bērnu aizsardzības tehnoloģiju un metožu pielietojumu, to skaitā filtrēšanas un bloķēšanas pakalpojumus, vecuma pārbaudes pūliņus, iespēju atvērt jaunus virsdomēnus, kas identificētu nepilngadīgajiem kaitīgus materiālus, “zaļos laukumus”— tikai bērniem paredzēta informācija, interneta monitoringa un laika limita noteikšanas tehnoloģijas, tiešsaites pieejamību aizsargājošām tehnoloģijām un viedokļus par atbildības pastiprināšanu par nelikumīgu materiālu izplatīšanu kibertelpā.

Jāpiemin, ka 1999.gadā arī Austrālijā vairākos štatos pēc ASV parauga tika izveidota bērnu tiesību aizsardzības sistēma internetā.

2. Zviedrijas politika interneta regulācijas jomā

Zviedrijā 1998.gadā tika pieņemts elektronisko ziņojumu sistēmu likums. Šī likuma mērķis ir paredzēt interneta pakalpojumu piegādātāju atbildību par acīm redzami nelikumīga satura informācijas, kā piemēram, bērnu pornogrāfija, autortiesību pārkāpumi un rasu naida kurināšana. Piegādātājiem ir jāuzrauga šādas informācijas plūsma administrējamās automatizēta datu aprites sistēmās (BBC), kuru izmanto lietotāju grupa, kam ir kopīgas intereses, nolūkā apmainīties ar informāciju. Mūsdienās BBS ir izveidota kā īpašs failu tīkls, kurš ir pieejams tikai reģistrētiem lietotājiem. Ziņojumu dēļu abonenti parasti nav anonīmi, jo tie parasti par pakalpojumiem norēķinās ar kredītkartēm un tiem tiek piešķirti lietotāju identifikatori. Zviedru likums ar BBS saprot “elektroniskā pasta apmaiņas sistēmu” sk. Lik. 1. pants. http://dsv.su.se/jpalme/society/swedish-bbs-act.html likums aptver vēstules jebkurā informācijas formā (teksts, attēls, skaņa u.c. forma). Likuma 2. pants nosaka, ka tas netiek attiecināts uz:

* uz tīkla pakalpojumu nodrošināšanu vai citu pārraides savienojumu nodrošināšanu pārraidot vēstules vai citu pakalpojumu, kura pārraidei nepieciešams tīkls vai cits pārraides kanāls;

* starpniecība ziņojumu pārraidīšanā valdības aģentūru iekšienē vai starp valdības aģentūrām vai kompāniju vai kompāniju juridisku grupu iekšienē.

* pakalpojumiem, kas tiek aizsargāti pamatojoties ar Zviedrijas Preses brīvības un Cilvēktiesību un brīvību likumiem, kas ir Zviedrijas Konstitūcijas daļa

* vēstulēm, kas domātas tieši konkrētam adresātam. 

III. SECINĀJUMI UN PROGNOZE PAR SEKĀM, KAS RADĪSIES, JA PROBLĒMA NETIKS RISINĀTA

A. Secinājumi

* Pašlaik Latvijā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem nav iespējams tiesiski atrisināt problēmu, kas saistīta ar bērnu aizsardzību internetā, jo neviens no spēkā esošajiem tiesību aktiem, neregulē informācijas saturu internetā un nevar praktiski tikt attiecināts uz to; neparedzot konkrētu tiesisko regulējumu, kas attiecināms uz darbībām elektroniskā vidē, Latvija var kļūt par “brīvo ostu” nelikumīgu darbību veikšanai internetā.

* Ņemot vērā problēmas ciešo saistību ar informācijas tehnoloģiju lietošanu, problēmas risinājums nepieciešami saistāms ar konkrētiem tehniskiem pasākumiem, kas nodrošinātu kaitīgās un nelikumīgās informācijas filtrēšanu/bloķēšanu publiski pieejamos interneta pieejas punktos, īpaši skolās.

* Problēmas risinājumam nepieciešama bērnu, vecāku un pedagogu izglītošana interneta drošas lietošanas, ētikas jautājumos, informējot arī par iespējamiem apdraudējumiem.

B. Prognoze

Ņemot vērā interneta straujo izplatību Latvijā, kā arī minētos faktus publiskajos interneta pieejas punktos, jāsecina, ka:

* Neparedzot konkrētu rīcības stratēģiju bērnu tiesību aizsardzībai internetā, bērni arvien vairāk var tikt pakļauti internetā brīvi pieejamās negatīvās informācijas ietekmei, kas var kļūt par nopietnu šķērsli pilnvērtīgas personības attīstībai, kā arī var kļūt par vardarbības, likumpārkāpumu un citu nevēlamu parādību veicinošu faktoru bērnu vidū, līdz ar to netiks nodrošināts Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Konvencijas par bērna tiesībām viens no pamatprincipiem — bērna tiesības uz veselīgu attīstību.

* Brīva interneta resursu pieejamība bērniem veicinās iespēju pakļaut tos gan seksuālai, gan psiholoģiskai vardarbībai, tādējādi netiks aizstāvētas Bērna tiesību aizsardzības likuma 15.pantā paustās “Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas”, kas nosaka, ka bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt un negatīvas sociālās ietekmes saskaņā ar likuma 47. panta 1. daļu.

* Neparedzot konkrētus grozījumus normatīvajos aktos Latvijas tiesību akti neatbildīs starptautiskajām prasībām, ko nosaka 1989.gada 20.novembra Konvencija par bērna tiesībām, kā arī Konvencijas papildus protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju neatbildīs starptautisko aktu prasībām, kas nosaka vadlīnijas bērnu tiesību aizsardzībai internetā, kas ietvertas Eiropas padomes 2001.gada 23.novembra Kibernoziegumu konvencijā (Convention on cybercrime), kā arī minētajiem ES un EP un ANO dokumentos norādītajām vadlīnijām. 

IV. PROBLĒMAS RISINĀJUMA METODES UN PRAKTISKIE PASĀKUMI

Ņemot vērā apzināto situāciju publiskajos interneta pieejas punktos, kā arī valsts vispārējo nostāju interneta pakalpojumu jomā, analizējot esošo tiesisko situāciju valstī un citu valstu pieredzi šīs problēmas risināšanā, risinājums paredz sekojošus problēmas risināšanu trijos līmeņos: 

1. Juridiskie risinājumi : tiesību aktu papildināšana.

2. Interneta pakalpojumu sniegšanas pašregulējuma principa veicināšana un tehniskie pasākumi.

3. Sabiedrības izglītošana interneta drošas lietošanas un ētikas jautājumos. 

A. JURIDISKIE RISINĀJUMI: likumdošanas papildināšana, paredzot grozījumus tiesību aktos

1. MK noteikumi 22.11.1995. Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu un publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”

Risinājums:

1. Noteikumu 1. punktā dot pornogrāfijas jēdziena pamatnostādnes, jo šobrīd nav neviens normatīvais akts, kas tieši definētu pornogrāfiju un arī bērnu pornogrāfiju, brutalitāti seksuālās attiecībās u.c.

2. Noteikumos iestrādāt arī bērnu pornogrāfijas jēdziena vispārējās pazīmes, tas ir, nedodot tiešu, precīzu bērnu pornogrāfijas jēdzienu, bet iekļaujot pazīmes, pēc kurām šī informācija bez speciālu ekspertu pieaicināšanas var tikt atzīta par bērnu pornogrāfiju.

3. Noteikumos iestrādāt aizliegumu par bērnu pornogrāfisko materiālu aprites aizliegumu, tas ir, izgatavošanu, pārraidīšanu, demonstrēšanu, uzglabāšanu datorsistēmās vai datu nesējos, izplatīšanu, reklamēšanu, padarīšanu pieejamu u.c. aprites funkcijas.

4. Attiecināt minēto noteikumu prasības uz darbībām elektroniskā vidē.

1.1. Variants a:

Attiecināt esošo noteikumu prasības uz interneta vidi daļā par šo materiālu izplatīšanu un publisku demonstrēšanu jebkurā publiskā interneta pieejas punktā, tai skaitā arī valsts un pašvaldību iestādēs. Noteikumos iestrādāt “izplatīšanas” un “publiskas demonstrēšanas” internetā jēdzienu, paredzot, ka par publisku demonstrēšanu atzīstama erotiska vai pornogrāfiska rakstura informācijas aplūkošana datorekrānā, ja telpā atrodas citas personas vai vairāk kā viena datorsistēma. Minēto noteikumu prasības attiecināmas uz publiskām vietām, publiskām telpām, darba telpām un mācību telpām. Ieteicams būtu iekļaut arī precīzi izstrādātas ierobežojamo darbību definīcijas, kā piemēram, reklamēšana internetā, publiska pieejamība, publiska demonstrēšana un iespējams arī pornogrāfijas satura jēdzienus.

Rezultāts: paredzot šāda rakstura grozījumus MK noteikumi reglamentēs interneta satura izmantošanas kārtību jebkurā publiskās interneta pieejas punktā (interneta kafejnīcas, klubi, skolas, bibliotēkas, “i-punkti”.)

1.2. Variants b:

Attiecināt šo noteikumu prasības internetā (kā minēts variantā a) tikai uz informācijas pieejamību nepilngadīgajiem.

 Rezultāts: paredzot šāda rakstura grozījumus MK noteikumi reglamentēs pieeju interneta resursiem, ņemot vērā publiskā interneta pieejas punkta apmeklētāja vecumu; tas paredzēs katram publiskā interneta pieejas punkta turētājam veikt apmeklētāja vecuma kontroli.

 Priekšlikums: Satiksmes ministrijai izveidot darba grupu, sagatavot grozījumus 22.11.1995. MK noteikumos Nr.348 un iesniegt Ministru kabinetā.

2. Krimināllikums

Risinājums:

2.1. Variants a:

Realizējot ES politiskā dokumenta “Nelikumīgs un kaitīgs saturs internetā” ieteikumus, viena no galvenajām nostādnēm ir nodalīt kaitīgu informāciju, tas ir tādu, ko tiesību normas ierobežo daļēji vai ierobežojums noteikts konkrētai lietotāju grupai, no tādas, kuras aprite ir pilnīgi aizliegta. Šim nolūkam, lai pastiprinātu atbildību par bērnu pornogrāfiju, minēto nodarījuma sastāvu ieteicams izdalīt atsevišķā pantā ar nosaukumu “Bērnu pornogrāfija”, paredzot atbildību par bērnu pornogrāfijas, tajā skaitā datorgrafikas, izgatavošanu, pārraidīšanu, glabāšanu datorsistēmās, reklamēšanu, publisku demonstrēšanu ar datorsistēmu palīdzību, kā arī pieejamības nodrošināšanu, tai skaitā arī hipersaišu glabāšanu. Pantā precīzi definējamas katras darbības robežas.

 Rezultāts: Izdalot atbildību par bērnu pornogrāfijas apriti atsevišķā pantā, likumdevējs dotu iespēju tiesībaizsardzības iestādēm ievērojami pastiprināt cīņu ar bērnu pornogrāfisko materiālu apriti, kuru satura definīcija un pazīmes būtu dotas MK noteikumos 22.11.1995. Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu un publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”

2.2. Variants b:

Papildināt esošo Krimināllikuma 166. pantu ar 4. daļu “par bērnu pornogrāfiju, kas izgatavota datordatu veidā, kā arī, par šādas informācijas pārraidīšanu, glabāšanu, demonstrēšanu, reklamēšanu, vai padarīšanu par pieejamu citādā veidā, ar datorsistēmu vai tīklu palīdzību”, 5.daļā iestrādāt atrunu, ka personas atbrīvo no atbildības, ja bērnu pornogrāfija tiek izmantota zinātniskos vai medicīniskos nolūkos.

 Rezultāts: KL 166. pants kļūtu grūti piemērojams, jo vienā pantā būtu savienoti divi dažādi klasificējami informācijas veidi. Kaut gan tiek pildītas starptautisko institūciju prasības cīņai pret bērnu pornogrāfiju un citiem bērnu tiesību apdraudējuma veidiem, faktiski, neskaidrā normas konstrukcija radītu ievērojamas grūtības tās piemērošanā praksē.

2.3. Variants c:

Papildināt Krimināllikumu ar atsevišķu pantu “Bērnu pornogrāfija”, paredzot kriminālatbildību par bērnu pornogrāfijas izgatavošanu, pārraidīšanu, izplatīšanu, piedāvāšanu, iegūšanu un glabāšanu, ņemot par piemēru 2000.gadā izstrādātās ES Padomes Pamatnostādnes Lēmumprojektam par bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu (Proposal for a Council Framework Decision on combatting the sexual exploitation of children and child pornography; COM(2000) 854 final/2). Tā kā bērnu pornogrāfiju saturoša informācija ir atzīstama par nelikumīgu jebkurā tās aprites stadijā, Krimināllikumā nevajadzētu legalizēt bērnu pornogrāfiju zinātniskiem vai medicīniskiem nolūkiem. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas likumdošana nenosaka subjektu loku, kuriem ir tiesības veikt zinātniskus vai medicīniskus pētījumus. Atļauju glabāt bērnu pornogrāfiju saturošus materiālus varētu sniegt kompetenta institūcija pēc attiecīga pamatojuma saņemšanas, pārliecinoties, ka šie materiāli ir nepieciešami strikti zinātniskiem un medicīniskiem nolūkiem.

 Rezultāts: Bērnu pornogrāfiju saturošu materiālu glabāšana tiks atzīta par krimināli sodāmu un jebkuram šādas informācijas glabātājam tiks liegta iespēja aizbildināties ar zinātnisku vai medicīnisku darbību. Ja zinātniekam būs pamatota nepieciešamība savā zinātniskajā darbībā izmantot bērnu pornogrāfiju saturošus materiālus, tad pēc kompetentas institūcijas atzinuma saņemšanas, viņš šādus materiālus varēs likumīgi glabāt.

 Priekšlikums: Tieslietu ministrijai izveidot darba grupu, sagatavot grozījumus Krimināllikumā un iesniegt Ministru kabinetā.

3. Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”

Risinājums: Šobrīd likumā dotā definīcija par masu informācijas līdzekļiem neietver internetu, turklāt jāatzīst, ka internets arī neatbilst visām masu informācijas līdzekļu pazīmēm. Tomēr, lai īstenotu vienu no ES dokumenta “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā” pamatnostādnēm informāciju kas uzskatāma par nelikumīgu ārpus interneta vides atzīstama par nelikumīgu arī internetā, izskatāms jautājums par atsevišķu šā likuma normu attiecināšanu uz interneta vidi.

Lai tiesību aktā reglamentēto nepublicējamo informāciju, kas noteikta likuma “Par presi un citiem masu informācija līdzekļiem” 7.pantā, piemērotu elektroniskajai videi, koncepcijas izstrādes darba grupa ierosina šo pantu papildināt ar daļu, kas paredzētu informācijas publicēšanas ierobežojumus attiecināt arī uz vairākiem interneta pakalpojuma veidiem, piemēram, interneta portāliem, vortāliem, publiskajām vēstkopām un publiskajiem tērzēšanas kanāliem.

7.pantā nepublicējamās informācijas uzskatījumu papildināt ar terminu “bērnu pornogrāfija”.

 Rezultāts: tiesiski tiks reglamentēts publiski komerciālo interneta pakalpojumu sniedzēju pienākums administrēt informācijas resursus, lai tajos netiktu ievietota likumā noteiktā nepublicējamā informācija

 Priekšlikums: Satiksmes ministrijai sagatavot grozījumus likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” un iesniegt Ministru kabinetā.

 Piebilde: Darba grupas ietvaros tika pārstāvēts viedoklis (G.Kauliņš), ka likumdevējam, izdodot likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” nebija nolūka attiecināt likums uz elektronisko vidi un likumā nav ņemtas vērā elektroniskās vides īpatnības. Attiecinot likuma 7. panta spēku uz elektroniskās vides mēdijiem uz tiem automātiski (pretējā gadījumā normai būtu tikai deklaratīvs raksturs) būs jāattiecina arī panti, kuri sevī ietver atbilstošas sankcijas t.i. 12. pants un V. nodaļas panti. Minētie panti faktiski pieļauj situāciju, kad elektroniskais mēdijs var būt atbildīgs bez vainas, jo elektroniskās vides īpatnības atsevišķos gadījumos lietotājam dod iespēju publicēt informāciju bez tās iepriekšējas saskaņošanas ar mēdija darbiniekiem, bet likums paredz tikai sankcijas pret masu informācijas līdzekli. Tādējādi tika izteikts priekšlikums neveikt šāda veida grozījumus likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem.”

4. Bērnu tiesību aizsardzības likums

Risinājums: Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.panta 1. punktu: “Aizliegts bērnam demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un videoierakstus, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai” izteikt jaunā redakcijā, kurā tiktu noteikts, ka bērnam aizliegts demonstrēt, reklamēt, piedāvāt, pārdot, dāvināt, izīrēt, jebkuru taustāmu kustamu mantu un informāciju jebkurā tās izpausmes veidā (mutisku, rakstisku, audiovizuālu vai elektroniskā vai citā veidā sagatavotu), kur propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50. panta 3.punktu: “Bērnam aizliegts atrasties vietās, kur izgatavo vai demonstrē erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālus” papildināt ar aizliegumu bērnam atrasties vietās, kur arī reklamē, piedāvā, izplata vardarbīga, cietsirdīgu uzvedību propogandējošus, erotiskus un pornogrāfiskus materiālus, savukārt likuma 66.pantu Pašvaldību kompetence bērna tiesību aizsardzībā (2) sadaļā iekļaut papildus punktu, kas noteiktu, ka pašvaldības sadarbībā ar izglītības iestādēm veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību pret likuma 50. panta minētā satura informācijas apriti, nosakot nepieciešamos ierobežojumus šādai apritei konkrētas pašvaldības teritorijā.

 Rezultāts: Bērnu tiesību aizsardzības likumā tiks noteikts princips, ka ierobežojuma ir bērnu pieejas jebkurai kaitīgai un nelikumīgai informācijai neatkarīgi no tās izpausmes veida, pārraidīšanas ierīces un atrašanās vietas. Kā arī tiks paplašināta pašvaldību kompetence problēmas risināšanā savā teritorijā.

 Priekšlikums: Izglītības un zinātnes ministrijai sagatavot grozījumus Valsts bērnu tiesību aizsardzības likumā un iesniegt Ministru kabinetā.

5. Likums “Par pašvaldībām”

Risinājums: likuma “Par pašvaldībām” 43. pantā, kurā uzskaitīti gadījumi, kad “vietējās pašvaldības dome (padome) ir tiesīga izdot saistošus noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos”, iekļaut punktu , kas noteiktu, ka pašvaldība ir tiesīga izdot saistošos noteikumus par pasākumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību pašvaldības teritorijā.

 Rezultāts: Tiktu noteikta pašvaldību kompetence un mehānisms, lai nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību atbilstoši esošajai situācijai konkrētajā pašvaldības teritorijā. Piemēram, pašvaldību saistošajos noteikumos nosakot datorsalonu apmeklējuma ierobežojumus konkrētā pašvaldībā.

 Priekšlikums: Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariātam sagatavot grozījumus likumā “Par pašvaldībām” un iesniegt Ministru kabinetā.

6. MK noteikumu Nr.106 “Informācijas sistēmu drošības noteikumu” iedzīvināšana attiecībā uz skolu informācijas sistēmām.

Risinājums: Saskaņā ar “Vispārējās izglītības likumu”, Izglītības ministrijas kompetencē ir izstrādāt vispārējo izglītības iestāžu paraugnolikumus, kuri citu starpā nosaka gan izglītojamo pienākumus un tiesības, gan pedagogu un citu darbinieku pienākumus un tiesības. Paraugnolikumos būtu iekļaujama prasība katrai skolai izstrādāt informācijas sistēmu drošības noteikumus saskaņā ar MK “Informācijas sistēmas drošības noteikumiem” nr. 106. VII daļu, īpaši akcentējot to, ka skolēniem — sistēmu lietotājiem ir tiesības skolas informācijas sistēmas izmantot informācijas resursus izglītības mērķiem.

 Rezultāts: tiks reglamentēta skolu informācijas sistēmu un interneta lietošanas kārtība, kas noteiks gan pedagoga, gan skolēna tiesības un pienākumus.

 Priekšlikums: Izglītības un zinātnes ministrijai papildināt vispārizglītojošo skolu paraugnolikumus, iekļaujot tajos prasību katrai skolai, kurā izveidota informācijas sistēma, izstrādāt iekšējos informācijas sistēmas un interneta lietošanas drošības noteikumus saskaņā ar “Informācijas sistēmas drošības noteikumiem”.

 B. Interneta pakalpojumu sniegšanas pašregulējuma principa veicināšana un tehniskie pasākumi

1.Interneta pakalpojuma sniedzēju pašregulēšanas principa veicināšana

1.1. Ētikas kodeksa izstrāde

 Risinājums: Latvijas Interneta Asociācijai izstrādāt interneta pakalpojumu sniedzēju (IPS) ētikas kodeksu, kas ietvertu sevī IPS un lietotāju tiesību un pienākumu reglamentu, akcentējot IPS tiesības pārraudzīt lietotāju satura pārraides un nepieciešamības gadījumā brīdināt lietotāju par to, ka viņš var tikt atslēgts no tīkla, ja viņš savā darbībā izmantos nelikumīgu vai kaitīgu informāciju vai apdraudēs citu lietotāju likumīgās intereses

 Rezultāts: tiks noteikti un fiksēti interneta pakalpojumu sniedzēju ētiskas izturēšanās pamatprincipi, kā arī pienākumi un tiesības attiecībā uz interneta resursu un lietotāju.

 Priekšlikums: Satiksmes ministrijai rekomendēt Latvijas Interneta Asociācijai (LIA) izstrādāt interneta pakalpojumu sniedzēju (IPS) uzvedības noteikumu paraugu — ētikas kodeksu.

1.2. “Karstā telefona līnijas” izveide

 Risinājums: Izveidot karstā telefona līniju (hotline) — telefona līniju, kur varētu griezties interneta lietotāji, konstatējot kaitīgas vai nelikumīgas informāciju saturošus interneta resursus. Karstā telefona līnijas operatora pienākumos ietilps ziņot attiecīgajam interneta pakalpojuma sniedzējam par tīklā pieejamo kaitīgo un nelikumīgo informāciju, kā arī sniegt ziņojumus Valsts policijai.

 Rezultāts: interneta lietotājiem būs iespējams efektīvi reaģēt, konstatējot kaitīgas vai nelikumīgas informācijas pieejamību internetā, kā arī IPS tiks sniegts atbalsts, administrējot tīklā pieejamās informācijas resursus, kā arī par nelikumībām tiks informētas tiesībsargājoša iestāde.

 Priekšlikums: Iekšlietu ministrijai paredzēt “Karstā telefona līnijas” izveidi un uzturēšanu, iekļaujot to valsts budžeta pieprasījumā 2003.gadam.

2. Kaitīgās informācijas filtrēšanas nodrošināšana skolās

Risinājums: Lai nodrošinātu skolu interneta resursu lietošanu izglītības mērķiem, ierosinām paredzēt tehnisku iespēju internetā pieejamās kaitīgās informācijas filtrēšanai skolu datortīklos, kurās ir interneta pieslēgums. Kaitīgās informācijas bloķēšana/filtrēšana saskaņojama ar katras konkrētās skolas vadību un īstenojama ar tās akceptu.

 Rezultāts: tiks realizēts tehnisks pasākums bērnu aizsardzībai skolās, mazinot kaitīgas un nelikumīgas informācijas resursu internetā lietošanu, kā arī informācijas sistēmu aizsardzība pret ārēju tehnisku apdraudējumu.

 Priekšlikums: Izglītības un zinātnes ministrijai “Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas” projekta ietvaros izstrādāt plānu informācijas filtrēšanai/bloķēšanai skolu datortīklos, paredzot finansējumu Izglītības un zinātnes ministrijas programmas “Izglītības sistēmas informatizācija” plānoto līdzekļu ietvaros.

3.Interneta pakalpojumu sniedzēju vispārējā atļauja

Risinājums: Interneta pakalpojumu sniedzēju vispārējās atļaujas noteikumos ietvert prasību nodrošināt kaitīgas un nelikumīgas informācijas bloķēšanu pēc klienta pieprasījuma

 Rezultāts: Tiks nodrošināta iespēja interneta pakalpojumu lietotājiem pieprasīt kaitīgas un nelikumīgas informācijas bloķēšanu.

 Priekšlikums: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai paredzēt interneta pakalpojumu sniedzēju vispārējās atļaujas noteikumos iestrādāt prasību nodrošināt kaitīgas un nelikumīgas informācijas bloķēšanu pēc klienta pieprasījuma.

 C. Sabiedrības izglītošana drošas interneta lietošanas un ētikas jautājumos

Internetā esošās nelikumīgās un bērniem kaitīgās informācijas pieejamības problēmas risināšanā būtiska nozīme ir pasākumiem, kas attīsta bērnu, bērnu vecāku, pedagogu un sabiedrības kopumā zināšanas par interneta lietošanas un ētikas jautājumiem. Ar drošu interneta lietošanu tiek saprasta sabiedrības, īpaši bērnu informētība par interneta lietošanu un tā radītajiem apdraudējumiem.

Tādējādi būtu paredzami dažādi ilglaicīgi izglītības pasākumi, kas adresēti atsevišķi nodalāmām mērķauditorijām:

* bērni;

* vecāki un pedagogi.

Izglītojošie pasākumiem ir jābūt veidotiem pēc šādiem principiem:

* tiem ir jābūt pastāvīgiem;

* tiem ir jābūt vispusīgiem, tas nozīmē, ka izglītojošie pasākumi ir jāattiecina ne tikai uz visiem apdraudējuma veidiem internetā, bet arī jābūt fokusētiem uz lietotāju pienākumiem un atbildību par pieļautajiem pārkāpumiem internetā.

1.Izglītības programmu pilnveidošana

Risinājums:

* Iekļaut interneta drošas lietošanas un ētikas jautājumus vispārējās izglītības mācību priekšmetu standartos;

* Iekļaut augstskolu izglītības studiju kursa programmās pedagogu sagatavošanu drošas interneta lietošanas un ētikas jautājumos;

* Iekļaut skolu pedagogu tālākizglītības programmās sagatavošanu drošas interneta lietošanas un ētikas jautājumos, iekļaujot informāciju par iespēju filtrēt, bloķēt pieeju kaitīgajai informācijai skolu interneta tīklos.

 Rezultāts: mācību programmu ietvaros tiks aktualizēts interneta drošas lietošanas un ētikas jautājums

 Priekšlikums: Izglītības un zinātnes ministrijai papildināt vispārizglītojošo, augstskolu, skolu pedagogu tālākizglītības mācību programmu standartus, iekļaujot tajos jautājumus, kas saistīti ar interneta drošas lietošanas un ētikas jautājumiem

2. Interneta portāla izveide interneta lietošanas jautājumos bērniem/vecākiem/pedagogiem

Risinājums: Tā kā pašlaik Latvijā nav neviena tieši bērniem adresēta interneta portāla vai lapas, kas kalpotu kā pedagoģisks infobrokeris bērnu darbībai internetā un sniegtu nepieciešamo palīdzību arī bērnu vecākiem un skolotājiem (piemērs: interneta portāls Vācijā http://www.internet-abc.de/daten/html/index.php ), tādējādi būtu nepieciešams attiecīgs Latvijas bērniem adresēts interneta portāls, kurā bērniem saistošā veidā būtu pieejama informācija:

* par interneta lietošanas jautājumiem,

* izglītošana elementāros interneta lietošanas jautājumos

* par iespējamiem apdraudējuma avotiem, lietojot internetā;

* skaidrojums par nelegālo un kaitīgo informāciju;

* padomi, kā iespējams izvairīties, piemēram, no seksuālas uzmākšanās čatā u.c. informācija, kā jārīkojas šādos gadījumos, t.sk., kādās iestrādēs iespējams griezties.

Portālā paredzama atsevišķa sadaļa vecākiem/pedagogiem, kurā būtu iekļauta informācija par iespēju filtrēt, kontrolēt, bloķēt internetā pieejamo kaitīgo un nelikumīgo saturu gan māju, gan skolu, bibliotēku interneta pieslēguma punktos, kā arī informācija par filtrēšanas programmām, kā arī iespējamo sadarbību šajā jomā ar interneta pakalpojumu sniedzējiem.

 Rezultāts: izveidota pozitīva alternatīva bērniem izmantojot internetu, radot bērniem saistošu, atraktīvu interneta portālu, kas izglītotu bērnus interneta lietošanas, drošības un ētikas jautājumos

 Priekšlikums: Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar Satiksmes ministriju un interneta pakalpojumu sniedzējiem izstrādāt portāla konceptuālās nostādnes un portāla izveides projektu, paredzot portāla izveides izmaksas Izglītības un zinātnes ministrijas programmas “Izglītības sistēmas informatizācija” plānoto līdzekļu ietvaros.

3. Informatīvie materiāli

Risinājums: Izveidot dažādu vecuma grupu bērniem (nodalot trīs vecuma grupas — sākumskolas, pamatskolas, vidusskolas vecuma bērni) saistošus bukletus par interneta drošas lietošanas un ētikas jautājumiem, nodrošinot bukletu pieejamību gan skolās, bibliotēkās un citos publiskajos interneta pieejas punktos, kurus apmeklē bērni.

 Rezultāts: skolās, bibliotēkās un citos publiskajos interneta punktos dažāda vecuma bērniem būs pieejama informācija par internetu, tā lietošanu un ētiku.

 Priekšlikums: Valsts bērna tiesību aizsardzības centram izstrādāt projektu informatīvo materiālu sagatavošanai un realizēt, finansējumu paredzot:

3.1. Variants a:

Valsts programmā bērnu stāvokļa uzlabošanai 2003.gadam;

3.2.Variants b:

Izmantot Valsts programmas seksuālās vardarbības pret bērnu novēršanai (VPSVPB) 2000.–2004.gadam sadaļas “Prevencija un izglītība” 3.pasākumā (Izstrādāt informatīvus materiālus par bērnu tiesību aizsardzību) paredzētos līdzekļus — Ls 3550 2003. un Ls 3550 2004.gadā, piesaistot papildus līdzekļus no NVO un sabiedriskajiem fondiem. 

D. Koncepcijā paredzēto praktisko pasākumu finansiālās izmaksas

1. Interneta portāla izveide bērniem/vecākiem/pedagogiem par interneta drošas lietošanas un ētikas jautājumiem

Mērķis — radīt bērniem saistošu, atraktīvu interneta portālu, kas izglītotu bērnus interneta lietošanas, drošības un ētikas jautājumos

2. Informatīvo materiālu izdošana par interneta drošas lietošanas un ētikas jautājumiem

Mērķis — nodrošināt ar informāciju par interneta lietošanas jautājumiem katra vecuma bērnus, nodrošinot bukletu pieejamību skolās un citos publiskajos interneta pieejas punktos

3.Karstās telefonu līnijas izveide

Mērķis — nodrošināt iespēju interneta lietotājiem ziņot par kaitīga un nelikumīga informācijas resursu pieejamību internetā.

4. Programmatisko resursu iegāde un uzstādīšana, lai nodrošinātu interneta informācijas resursu filtrēšanu skolās

Mērķis — nodrošināt skolu interneta informācijas resursu lietošanu izglītības mērķiem, filtrējot un bloķējot pieeju kaitīgai un nelikumīgai informācijai internetā, kā arī nodrošināt tehnisku aizsardzību.

IZMANT0TĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Administratīvo pārkāpumu kodekss, 07.12.1984., “Ziņotājs” nr.51 01.01.1984.

2. ANO Bērnu tiesību deklarācija, 20.11.1959., NAIS/ http://www.vbtac.lv/resursi/deklar.html

3. ANO Konvencija par bērna tiesībām, 20.11.1989., NAIS/ http://www.vbtac.lv/resursi/konvbernties.html

4. ANO Konvencijas par bērna tiesībām papildus protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju

5. Bērnu tiesību aizsardzības likums, pieņemts 19.06.1998., “Latvijas Vēstnesis” nr. 199, 08.07.1998.

6. Bibliotēku likums//Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs. — 1998, Nr.13.

7. IZM 2001.okt/nov. pētījums “5–12.klašu skolnieku attieksme pret informācijas tehnoloģijām un to izmantošana skolās, esošās pieejas datoriem un internetam noskaidrošana”, http://www.izm.gov.lv/lv/petijumi/01/11.htm

8. Koncepcija par tīkla “Internet” pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un valsts uzraudzības sistēmas izveidi

9. Krimināllikums, “Latvijas Vēstnesis” nr. 199/200 08.07.1998.

10. Likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, pieņemts 20.12.1990, “Ziņotājs” nr.5. 14.02.1991.

11. MK 21.03.2000. noteikumi nr.106 “Informāciju sistēmu drošības noteikumi”, “Latvijas Vēstnesis” 109/110 24.03.2000.

12. MK 22.11.1995. noteikumi Nr.348 “Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu un publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”, “Latvijas Vēstnesis” nr.187, 01.12.95.

13. MK 20.11.2001. noteikumi Nr. 487 “Filmu izplatīšanas noteikumi”, “Latvijas Vēstnesis” nr.171, 27.11.2001.

14. Valsts vienotā bibliotēku informācijas sistēma: Sistēmas darbības koncepcija. - Rīga: BO VSIA “Bibliotēku informācijas tīklu konsorcijs”,2001. - 28 lpp.

15. Action plan Europe 2003 A co-operative effort to implement the Information Society in Europe. Action Plan prepared by the Candidate Countries with the assistance of the European Commission.

16. EC Action Plan on promoting safer use of the Internet (276/1999/EC)

17. EC Cybercrime Convention, http://conventions.coe.int/Treaty/en/Treaties/Html/185.htm  

18. EC Recommendation on the protection of children against sexual explutation, Rec(2001)16

19. EC Recommendation of the selfregulatoion of content in cyberspace, Rec (2001)8

20. EC Policy document “On the protection of minors and human dignity in audiovisual and information services”.

21. EU document “Illegal and harmful content on Internet”. COM (96) 487

22. EU document “PRINCIPLES AND GUIDELINES FOR THE COMMUNITY’S AUDIOVISUAL POLICY IN THE DIGITAL AGE” COM (1999/657)

23. Explanatory memorandum http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/185.htm  

24. Libraries and Intellectual Freedom: IFLA/FAIFE. — http://www.faife.dk/

25. Panel on ’safe use of new interactive technology, Presentation by R.Dossow. Workshop papers Luxemburg on 11-12. June 2001.

26. Promoting Safer use of Interactive technologies European Commission Information Society technologies: Content, Multimedia. Tools and Markets. Management of information and content, including the Action Plan on Illegal and harmful content on the Internet.

27. Report IAP Safer Internet Action Plan safer use of Interactive technologies by Jukka Kemppinnen. Luxemburg on 11-12. June 2001.

28. US Childrens’ Internet Protection Act (COPPA, http://www.copacommission.org/report/COPAreport.pdf

29. US Communication decency Act, sk. Lag (1998:112) om ansvar för elektroniska anslagstavlor; Swedish Law on Responsibilities for Internet Information Providers, sk. http://dsv.su.se/jpalme/society/swedish-bbs-act.html  

30. Workshop on “safe use of new interactive technologies” Report on subgroup on legislation, self-regulation and hotlines, contribution by Ruth Dixon. Workshop papers Luxemburg on 11–12. June 2001.