Par pārsteigumu latviešu folklorā

Svetlana Rižakova

Pirms saņemt Folkloras gada balvu par pētījumu “Ornamenta valoda latviešu kultūrā”, etnogrāfe no Maskavas Svetlana Rižakova nodejoja deju Ziemeļindijas stilā. Daudzām Latviešu biedrības nama zālē sēdošajām akadēmiski izglītotajām dāmām par izbrīnu pēc godināšanas viņa skaidrā latviešu valodā pateicās ar uzrunu.

Iesākumā ikviens, kas iepazinies ar trīsdesmitgadīgo Svetlanu, ir pārsteigts. Vai tad ne? Viņa ir ieguvusi vēstures zinātņu kandidātes grādu Krievijas Zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūta Eiropas nodaļā un studentiem pasniedz Indijas reliģiju mācību. Etnogrāfe, kas jau kuro gadu “pārziemo” Indijā, nenogurusi mācās indiešu klasisko deju pie skolotājiem un pēta cilšu tradīcijas vietās, kur eiropieši savu kāju nav spēruši. Desmit gadus dejo indiešu klasiskās dejas kathak stilā un, ja atradīs finansējumu, vēl šogad publicēs grāmatu “Indiešu deja - pārvērtību māksla”. Maskavā dzimusi krieviete, bet iemācījusies runāt latviski… Vasarās viņa pāris nedēļu dzīvojas pa Latvijas novadiem, vācot materiālus jauniem pētījumiem. Grāmatu par latviešu ornamentu jau uzrakstījusi!… No drošiem avotiem zināms, ka ar sieviņām Latgalē viņa runā arī latgaliski!

Ja pieņemam teoriju par dvēseles pārdzimšanu, vai vari izskaidrot, kas tu esi?

Gudri cilvēki man ir teikuši, ka savās iepriekšējās dzīvēs esmu bijusi Indijā. Lai gan jau šajā dzīvē mana izcelsme arī ir no Indijas - Krievijā manas vecmāmiņas meitas uzvārds bija Gandina. Tas ir diezgan izplatīts uzvārds Gudžaratā - Gandi. Tas nozīmē, ka viņas senči nav bijuši ne brahmanas, ne kšatriji, bet vaišjas. Tā saucamā Indijas buržuāzija - tirgotāji, zemkopji. Faktiski tas ir… ķermenis, kas notur tautu un ceļ labklājību.

Taču ar Latviju man viss noticis apzināti. Jau bērnībā veidojušās emocionāli skaistas atmiņas, kad ar saviem vecākiem vasaras pavadīju Latvijā, Latgalē, Maltas pusē. Kad braucām prom, kaimiņi vienmēr mums nesa dāvanas - ziedus, pienu, sieru, krējumu. Tā mīļi un sirsnīgi.

Studējot universitātē, mani interesēja Eiropas ziemeļu reģions. Tik daudz informācijas un vienlaikus tik daudz nezināmā! Taču, kā tas notiek labās pasakās, uzradās vecītis un sniedza kamoliņu, lai atrastu izeju no informācijas meža. Sastapos ar lingvistu - baltu, slāvu, kā arī pārējo indoeiropiešu valodu, vēstures un mitoloģiju pētnieku Vladimiru Toporovu, kurš ir ne tikai izcils zinātnieks, bet arī sirdsgudrs cilvēks. Tad es arī paņēmu šo kamoliņa diega galu rokā un nevarēju vairs atlaisties. Sāku pētīt baltus un mācījos latviešu valodu.

Kādus tu mūs, latviešus, redzi?

Ļoti dažādus. Lai gan vienā vārdā var pateikt - latvieši ir viensētnieki. Katrs par sevi. Arī pilsētās. To var gluži labi redzēt, šo sētu, ko katrs latvietis sev apkārt uzbūvējis mentālā plāksnē. Arī ap Latvijas krieviem sajūtu to pašu. Latvijas krievi kļūst atturīgāki, latviskāki.

Vai tad katrs savā novadā neesam atšķirīgi?

Protams, Latgale no Kurzemes atšķiras. Piemēra pēc pastāstīšu atgadījumu. Biju Helmi Staltes mazdēla krustabās. Sāku sarunāties ar vienu dziedātājsievu no Otaņķiem. Viņa man rādīja lakatu un teica, ka tam esot simt gadu - viņas māte, tajā ietīta, nesta uz baznīcu krustīt. Nu skaisti, vai ne? Bet lakats izskatījās tāds… tāds… jauns un košs. Mana draudzene Iveta Tāle izsaucās: “Vai, taupīgie kurzemnieki! Mums jau sen kodes būtu saēdušas!” Vidzemnieki ir tādi ļoti ieturīgi. Klusi. Viņi nav tik spilgti kā latgaļi vai kurzemnieki, bet man ir sajūta, ka tādi krampīgi.

Nebaidies, ka tev nav savu māju, gruntsgabala, bet vienmēr esi ceļā un dažādos ļaudīs?

Nē! Man pagaidu dzīvošana ir visur kur - Maskavā, Krievijā, Rīgā vai Indijā. Es tā jūtos labi. Es gribu gan Latviju, gan Indiju, un varu teikt, ka to esmu arī dāsni saņēmusi. Mans sirdsdraugs Maksims pēc tautības ir puslatvietis, puskrievs, un viņš sēž mājās un tulko sanskritu! Viņš ir tāda stabila ass, kā Kaabas melnais akmens, ap kuru es varu mierīgi riņķot un skraidīt pa pasauli. Indijā vispār es atpūšos no Rietumu civilizācijas.

Ja mana motivācija strādāt Indijā vai Latvijā būs gaiša, balta, arī mans ceļš būs viegls. Balts ceļš man dos īstos cilvēkus, iesviedīs notikumos, kas man paredzēti un ko esmu pelnījusi. Tikai jāzina, ko gribu. Ja nezināsi, visu pazaudēsi. Man visas durvis parasti atveras.

Pēdējos gados tu uz Indiju brauc kā etnogrāfe vai arī kā agrāk - papildini indiešu dejas mākslu pie skolotājiem?

Agrāk tiešām braucu uz Deli pie skolotājiem un mācījos tikai dejot. Mēnešiem dejoju! Taču drīz vien atskārtu, ka apkārt ir dzīve. Ļoti nepierasta, savdabīga dzīve, kuru amatu kārtībā arī sāku pētīt. Tagad par saviem līdzekļiem dodos uz Indijas visdažādākajām vietām un skatos, vēroju, krāju redzētos dārgumus bloknotā, audiolentēs un filmēju.

Braucot uz Latviju, man līdzi ir dažādas mapītes. Par Aglonu, par bērēm, par vēl kaut ko. Es zinu noteikti, ka uzrakstīšu par bēru tradīcijām Latvijā. Tas ir fantastiski! Katru reizi manas mapes pildās un apaug ar materiāliem.

Ko esi nolēmusi darīt ar Barona dzimšanas dienā saņemto Folkloras gada balvu?

Maksims uzrakstīja lielisku grāmatu par Mahākavja poēzijas žanru. Es viņam saku: “Vo, un kad indieši tev dos balvu? Redzi, es uzrakstīju grāmatu par latviešiem, man uzreiz tika balva. Redzi, cik latvieši ir uzmanīgi pret savu kultūru?” Esmu ļoti laimīga. Patiesībā es pieredzu, kā darbojas pasaules likums, ka par visu saņem pēc nopelniem.

“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”;  pēc L. Muktupāvelas intervijas “Es nemaz nevaru pateikt, kas es esmu”