Par planētas karsto punktu reportieri

Avīzes valodā Ati Klimoviču varētu dēvēt par karsto punktu reportieri. “Laikam jau Afganistānu joprojām var uzskatīt par karstu reģionu, kaut arī nekā drausmīga, izņemot higiēnu un to, ka tu esi pakļauts dažādiem Āzijas vīrusiem, tur nav.” Nupat Atis atgriezies no sava kārtējā piecas nedēļas ilgā brauciena pa Tadžikistānu, Kirgīziju un Afganistānu. Braucienā redzētais ilustrēts ar paša Ata fotogrāfijām - viņš ir viens no retajiem žurnālistiem, kas arī fotogrāfē.

Atis negribētu kļūt par tādu, kas sēž redakcijas komfortablajā krēslā un izmanto savos rakstos tikai ziņu aģentūru materiālus. “Šodien nošāva tik, vakar tik, vēl nolikt pie datora alus pudelīti, kas nopirkta bufetē, - nebraucot uz turieni, man tas liktos amorāli. Ja aizbraucu, es parādu tiem cilvēkiem, ka solidarizējos ar viņiem. Skatoties televizorā un ēdot hamburgeru, tas viss šķiet kā liels šovs, bet patiesībā mēs visi esam saistīti - ar Irāku, ar Čečeniju,” saka Atis. “Paldies Dievam, ka labi beidzās viss ar tiem trim Latvijas iedzīvotājiem Maskavā, bet savā ziņā labi, ka viņi tur bija, - tas lieku reizi parādīja, cik mēs tomēr esam saistīti ar to visu. Var taču kāds tūrists kādreiz atrasties arī Indonēzijā vai vienalga kur.”

Daudzi uzskata, ka Ata darbs ir bīstams. Pašas bīstamākās situācijas esot bijušas Čečenijas kara laikā starp 1994. un 1996. gadu.

“Dienā” Atis strādā kopš 1991. gada. Tad arī bijis pirmais darba brauciens uz Gruziju. Ja parēķina, no šiem vienpadsmit gadiem Atis kādus četrarpus bijis prom. Jebkura cita ģimene droši vien protestētu, bet Ata dzīvesbiedre ir Inese Zandere - žurnāliste, žurnāla “Rīgas Laiks” redaktore. “Inese saprot manu izvēli. Viņa mani ļoti atbalsta - mājā savs kritiskais redaktors.”

Atis savos braucienos daudz kontaktējas ar vietējiem, ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. “Viņi domā tik ļoti atšķirīgi no mums! Es daudz runāju ar galveno tadžiku ģenerāli, ļoti ietekmīgu personu. Dienu pirms tam, kad tika ielaista inde teātrī un “atrisināta” Maskavas problēma, es prasu, kā viņš domā, kā tas atrisināsies? Viņš saka: zini, Ati, tagad taču ir visādas gāzes. Tādas, ka visi paliek stīvi, nekustīgi, un tad ieies specvienība un visu izdarīs. Es saku: var taču iet bojā arī gūstekņi! Viņš atbild: Krievija ar to nekad nav rēķinājusies un, tici man, nerēķināsies arī šoreiz.”

Atgriežoties pie tā, ka redzēt daudzas pasaules zemes tomēr ir skaisti, Atis gandrīz sapņaini saka: “Redzi to pašu Afganistānu, cilvēkus un tās fantastiskās ainas: pilsētā ienāk krēsla, visi kaut kur skrien, afgāņu policists, kurš izmisīgi kaut ko regulē. Tādas vājas gaismiņas un visi iepirkušies tur kustas… Varbūt man tajā brīdī jau trešo dienu sāp vēders, bet atskan dziedājums minaretā - tie mirkļi paliek atmiņā. Turklāt afgāņi ir ļoti viesmīlīgi un vienkārši. Mani vilina tikšanās arī ar kolēģiem, sajūta, ka atrodies īstajā brīdī īstajā vietā, plus mākslinieciskas ainas, ko redzi kā kino. Tad pat no turienes atvestais bronhīts kļūst mazsvarīgs.

“DIENA”; pēc U. Rudaka raksta “Nekā baiga, izņemot vīrusus”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.