Par darbaspēka apsekojumu pagājušajā gadā

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2000. gada novembrī veiktā darbaspēka izlases apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 966,8 tūkstoši cilvēku (48,5% no iedzīvotāju kopskaita 15 gadu vecumā un vairāk). Tikai 1,5% no tiem dažādu iemeslu dēļ nestrādāja. Savā lauku saimniecībā galvenokārt ar mērķi saražot produkciju personiskajam patēriņam bija nodarbināti 7,3 tūkstoši cilvēku (0,8% no nodarbināto kopskaita).

Par nodarbinātām tiek uzskatītas visas tās personas, kas apsekojuma nedēļā veica kādu darbu vismaz vienu stundu, kā arī personas, kuras pārskata periodā kāda iemesla dēļ (atvaļinājums, slimība, darbs maiņās vai darbam sezonas raksturs) nestrādāja, kaut arī tām bija darbs.

Nodarbināto kopskaitā vīriešu ir nedaudz vairāk nekā sieviešu, attiecīgi 50,9% un 49,1%. Gandrīz katrs sestais nodarbinātais (17,7%) strādā apstrādājošajā rūpniecībā, kā arī katrs sestais tirdzniecībā (16,0%), katrs septītais — lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā (13,3%).

Atsevišķos darbības veidos — būvniecībā, ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, arī elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē, transporta un sakaru, zvejniecības jomā — pārsvarā strādā vīrieši, savukārt veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, izglītībā, viesnīcās un restorānos, finansu starpniecībā, mājsaimniecībās ar algotu darbaspēku galvenokārt nodarbinātas sievietes. Jāatzīmē, ka darbības veidos, kur dominē sieviešu darbs, bieži ir viszemākās algas.

Apsekojuma dati liecina, ka vīriešu īpatsvars ir lielāks tādās profesiju grupās kā armijas profesijas, iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri, kvalificēti strādnieki un amatnieki, arī vadītāji pārsvarā ir vīrieši. Sievietes galvenokārt ir kalpotājas, vecākās speciālistes un speciālistes, kā arī strādā pakalpojumu un tirdzniecības sfērā.

Gandrīz trim ceturtdaļām vecāko speciālistu ir augstākā izglītība, bet personām, kuras ir atbildīgos amatos un ir dažāda līmeņa vadītāji, pusei (51,1%) ir augstākā izglītība. Vairākumam profesiju grupās ir vidējā izglītība, taču vairāk nekā trešdaļai (36,5%) lauksaimniecības un zivsaimniecības speciālistu ir tikai pamatizglītība vai zemāka.

Latvijas likumdošanā ir noteikts darba nedēļas ilgums 40 stundas. Taču ekonomiskie apstākļi daudzus cilvēkus spiež strādāt ilgāk, nekā noteikts likumdošanā, lai gūtu papildu ienākumus. Tai pašā laikā ir uzņēmumi, kas nevar saviem strādājošajiem samaksāt par pilnu darba dienu, radot nevēlamas sekas: darbinieki ir spiesti strādāt nepilnu darba dienu vai ņemt neapmaksātas brīvdienas. Piespiedu brīvdienas vai saīsinātu darba nedēļu ekonomisku un finansiālu iemeslu dēļ (izejvielu un materiālo resursu trūkums, grūtības ar izstrādājumu realizēšanu u.tml.) var uzskatīt par slēptā bezdarba formām.

Apsekojuma dati liecina, ka gandrīz puse (48,3%) nodarbināto strādā likumdošanā noteikto 40 stundu darba nedēļu, tikai 22,2% strādā mazāk par 40 stundām nedēļā (pārsvarā tās ir sievietes), bet 31,5% — vairāk par oficiālo darba nedēļu (savukārt šajā grupā lielākā daļa ir vīrieši). Tas liecina, ka daudzi cenšas strādāt vairāk, lai iegūtu papildu ienākumus.

Pavisam valstī nepilnu darba laiku strādājošo (t.i., parasti strādā mazāk par 40 stundām nedēļā, izņemot tos, kuri paši uzskata sevi par pilnu darba laiku nodarbinātiem, neatkarīgi no nostrādāto stundu skaita) bija 107,1 tūkstotis cilvēku, bet vairāk nekā puse (62,2 tūkstoši cilvēku) no tiem bija spiesti to darīt piespiedu kārtā dažādu iemeslu dēļ — nebija varējuši atrast darbu pilnai darba dienai, ar administrācijas rīkojumu noteiktais darba dienas ilgums neatbilda pilnam darba laikam vai nepietika darba pilnai darba dienai.

Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos bieži vienā darbā nopelnītā samaksa nav pietiekama, tādēļ iedzīvotāji meklē iespēju papildināt savus ienākumus, strādājot vēl kādu darbu. Aptaujas rezultāti liecina, ka 46,9 tūkstošiem cilvēku (4,9% no nodarbināto kopskaita) ir papilddarbs. Taču iespējams, ka to skaits ir lielāks, jo ne katrs aptaujātais vēlas atklāt savu papildienākumu avotu un sfēru, kurā darbojoties tie iegūti. Par iedzīvotāju ekonomiskas dabas problēmām liecina fakts, ka 48,4 tūkstoši cilvēku (5% no visu nodarbināto kopskaita) meklēja kādu papilddarbu, turklāt gandrīz katram vienpadsmitajam (9,3% no visu papilddarbu meklējušo kopskaita) vismaz viens papilddarbs jau bija.

Darba meklētāji

Par darba meklētājiem uzskatāmas personas 15 un vairāk gadu vecumā, kas apsekojuma nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba (atvaļinājums, slimība u.c.), pēdējo četru nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu un darba atrašanas gadījumā bija gatavas tuvāko divu nedēļu laikā sākt strādāt. Minētās personas varēja būt vai arī nebūt reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā.

Apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā ir 165,1 tūkstotis darba meklētāju jeb 14,6% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (nodarbinātajiem un darba meklētājiem). Pilsētās to īpatsvars ir augstāks nekā laukos — attiecīgi 16% un 10,8%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos varētu būt tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī tās personas, kurām galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas un personīgajā palīgsaimniecībā, un daudzi, kuri zaudēja darbu kolektīvo saimniecību sabrukuma rezultātā, tagad strādā savās saimniecībās. Darba meklētāju vīriešu īpatsvars ekonomiski aktīvo vīriešu skaitā valstī kopumā ir nedaudz augstāks nekā sievietēm (attiecīgi ekonomiski aktīvo sieviešu skaitā), veidojot 15,6% un 13,5%.

Vairāk nekā pusei (55,8%) no visiem darba meklētājiem ir iepriekšējā darba pieredze. Jāatzīmē, ka saskaņā ar starptautisko metodoloģiju, ja darba meklētājs pārtraucis strādāt pirms trim gadiem, viņa darbs netiek uzskatīts par darba pieredzi.

Divas piektās daļas no darba meklētājiem ar darba pieredzi (43,9%) agrāk nodarbināti rūpniecībā un būvniecībā, gandrīz puse (48,4%) bija nodarbināti pakalpojumu sfērā.

Vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 29 mēneši. Vairāk nekā puse no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk nekā 12 mēnešus.

Bez darba palikušajiem tika jautāts arī, kādas darbības viņi ir veikuši, lai darbu atrastu. Atbilžu sadalījums liecina, ka trešdaļa darba meklētāju reģistrējušies Nodarbinātības valsts dienestā, katrs ceturtais iztaujāja radiniekus, draugus un paziņas, viena piektdaļa regulāri sekoja darba sludinājumiem presē u.c., apmēram sestā daļa darba meklējumos devās tieši pie darba devējiem. Privātajos nodarbinātības dienestos griezušies tikai katrs trīsdesmit trešais bez darba palikušais. Iespējams, ka daudzus no šāda soļa atturējusi samaksa par tajos sniegtajiem pakalpojumiem. Sludinājumus presē ievietojuši tikai 2,5%, bet 0,3% darba meklētāju mēģināja paši izveidot savu uzņēmumu.

Ekonomiski

neaktīvie iedzīvotāji

Bez nodarbinātajiem un darba meklētājiem ir daļa iedzīvotāju, kas netiek uzskatīti par darbaspēku, tātad ir ekonomiski neaktīvi (apmēram divas piektdaļas no visiem iedzīvotājiem 15 un vairāk gadu vecumā). Vairāk nekā pusi no tiem (62%) veido pensionāri, kas saņem pensiju, bet nedaudz vairāk nekā piekto daļu (22%) — skolēni un studenti, kas mācās dienas nodaļā un apsekojuma nedēļā nestrādāja.

Tomēr īpaša uzmanība šajā grupā jāpievērš personām, kas ir potenciālie darba meklētāji, bet ir zaudējuši cerības atrast darbu vai arī nezina, kur un kā darbu meklēt. Apsekojuma rezultāti liecina, ka 2000. gada novembrī valstī tādu cilvēku, kas zaudējuši cerības atrast darbu (51 tūkst.) un kas nezina, kur un kā to meklēt (13 tūkst.), ir 64 tūkstoši (7,4% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita).

Centrālās statistikas pārvaldes Darba statistikas daļa