Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Lāčplēša dienā Rīgas Brāļu kapos 2002.gada 11.novembrī

Augsti godātās augstākās valsts amatpersonas, godātie virsnieki, karavīri, mīļā tauta!

Kungi mani karā sūta

Ar to ledus zobentiņ’.

Karā bija karsta saule —

Izkūst ledus zobentiņš;

Izkūst ledus zobentiņš,

Pazūd manis augumiņš.

Karavīram, dodoties kaujā, ir jābūt gatavam atdot savu dzīvību. Un gadu simtiem cauri Latvija ir godājusi savus karavīrus, vienalga, vai tie senos laikos cīnījās paši zem savu cilšu virsaišu un karaļu karogiem vai vēlākos gadsimtos — dažādu svešu kungu karapulkos. Bet varonības gars un spēja cīnīties ir bijusi latviešiem raksturīga cauri gadu simtiem.

Labāk mani karā kāva,

Ne celiņa maliņā —

Māsiņai liela slava —

Karā kauti bāleliņ’.

Svinīgā godasardze un ieroču šķiru karogi pie mūžīgās uguns Rīgas Brāļu kapos Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

Latvieši vienmēr ir godājuši un cienījuši karavīra godu un spēju upurēties, un tas palīdzēja mums noorganizēt un izveidot pirmo Latvijas armiju pirms 84 gadiem. Tā bija pirmā reize kopš gariem gadu simtiem, kad latviešu vīri un zēni varēja stāties zem pašu zemes karoga. Šodien, 11.novembrī, pasaule atzīmē to brīdi, kad beidzās Pirmais pasaules karš, bet mums, latviešiem, karš nebūt nebija beidzies 11.novembrī vienpadsmitos no rīta. Mums vēl bija dibināma sava republika, mums vēl bija jācīnās kara laukā, lai tās eksistenci nodrošinātu. Nāca latvieši no visām malām un bija gatavi cīnīties un krist par savu tēvu zemi. Un te nu viņi guļ pie Mātes Latvijas kājām rindu rindām — mirušie starp dzīvajiem — un mēs esam atnākuši, lai godinātu viņu piemiņu un lai, galvu noliekuši, pateiktos viņiem par to upuri, ko viņi nesa, lai taptu neatkarīga, brīva Latvijas valsts. Te nu viņi guļ Latvijas zemes klēpī, pie Mātes Latvijas kājām, un viņu lietās asinis nebija veltīgas, jo tās ļāva pacelt augstu neatkarīgās Latvijas karogu. Bet šai pašā dienā mēs godināsim arī visus tos, kas krituši gan pirms, gan pēc tā laika, kas atdevuši savu dzīvību pārliecībā, ka viņi to dara taisnības un savas Tēvijas labā. Otrajā pasaules karā latviešiem vajadzēja cīnīties zem svešiem karogiem pretējās pusēs, bet viņi cīnījās varonīgi un arī atdeva savas dzīvības cerībā, ka tas līdzēs atjaunot mūsu brīvību, cerībā, ka tam, tāpat kā brīvības cīnītājiem, būs kāds rezultāts. Arī viņu priekšā mēs šodien noliecam galvu, arī viņi gāja karā gatavi atdot visu, lai citiem būtu dzīvība un brīvība.

Šodien mēs esam atkal savā zemē, savā valstī un paši zem sava karoga. Es novēlu, lai Latvijai nekad vairs nebūtu savi dēli jāzaudē bezcerīgās cīņās. Un es esmu pārliecināta, ka nākotnē ar savu draugu un sabiedroto palīdzību mums vienmēr izdosies savu zemi nosargāt un turēt to drošu. Aicinu tautu godāt savus karavīrus — gan kritušos, gan dzīvos. Un simboliski te stāv dzīvie rindās starp mirušajiem, viņi ir tie, kas pārņem šo brīvības lāpu savās rokās, viņi ir tie, kas Latvijas godu nesīs tālāk, viņi ir tie, kas vienmēr būs gatavi stāvēt un krist par Latvijas brīvību. Lai Dievs svētī visus mūsu karavīrus! Dievs svētī Latviju!

Valsts prezidenta preses dienests

9.novembrī, godinot bojā gājušos angļu un franču jūrniekus: Latvijas Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Ilmārs Lešinskis, admirālis Gaidis Andrejs Zeibots, Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa 2002.gada 11.novembrī

Augsti godātās augstākās valsts amatpersonas, goda viesi, diplomātiskā korpusa pārstāvji, virsnieki, karavīri, Latvijas tauta!

Mēs esam pulcējušies Brīvības pieminekļa pakājē, lai godinātu varoņus šai varoņu piemiņas dienā. Latvijai tā ir Lāčplēša diena, kas iedibināta par godu tiem, kuri cīnījās un atdeva dzīvību, lai Latvijas Republika kļūtu par īstenību. Rietumeiropas valstīs un daudzviet pasaulē šodien 11.novembris tiek atzīmēts kā Pirmā pasaules kara noslēguma diena, kad ieroči tika nolikti, kad lielgabali beidzot klusēja un kad izbeidzās asiņains karš, kas prasīja miljoniem un vēl miljoniem jaunu cilvēku dzīvību.

11.novembrī pulksten vienpadsmitos daudzās pasaules malās tiek pieminēts šī asiņainā kara beigu posms. Tas bija domāts kā karš, kas nobeigs visus karus, kas iedibinās miera valsti Eiropā un pasaulē. Toreiz tās bija cerības, uz kurām dzima arī neatkarīgā Latvijas valsts, bet mums nebija lemts lielgabaliem klusēt tūliņ pēc valsts nodibināšanas — vēl varu sagrāba lielinieki, vēl iebruka vācu Bermonta spēki, un tikai gadu vēlāk, 1919.gadā, Latvijas bruņotajiem spēkiem izdevās gūt uzvaru šeit pat Rīgā, atsitot vācu spēkus, kas bija ieņēmuši Rīgu. Latvija tajā brīdī pierādīja, ka tā ir ne tikai deklarēta uz papīra kā jauna republika Eiropas valstu zvaigznājā, tajā brīdī Latvijas vīri ar savām asinīm pierādīja, ka spēj šīs valsts neatkarību aizstāvēt un noturēt.

Šodien mēs stāvam uz jauna vēstures sliekšņa, kad esam sagatavojušies un gaidām uzaicinājumu pievienoties tādai aliansei un militārai apvienībai, kur daudzas demokrātiskas un brīvību mīlošas valstis viena otru ir solījušās aizsargāt un pasargāt, ja briesmas draud jebkurai no tām. Mēs Latvijā jau vairāku gadu garumā esam ļoti nopietni strādājuši un gatavojušies, lai arī Latvija varētu piebiedroties šai aliansei, lai arī Latvija varētu kļūt par locekli NATO dalībvalstu saimē.

Mēs Latvijā savu drošību uztveram ļoti nopietni, jo vēstures rūgtā mācība mums atkal un atkal ir atgādinājusi, ka valsts, kas nespēj pienācīgi par savu drošību rūpēties, ļoti viegli var zaudēt savu brīvību, savu neatkarību un savu suverenitāti. Mēs Latvijā zinām, kāda ir brīvības cena, un mēs Latvijā zinām, kas ir nebrīvības cena. Mēs pārāk labi zinām starpību starp brīvību un nebrīvību, starp suverenitāti un tās zaudēšanu. Tamdēļ mēs visi Latvijā saprotam, ka ieguldījums mūsu drošībā — tas ir ieguldījums mūsu nākotnē, un tauta stāv vienota aiz mūsu karavīriem un viņus ciena, un viņus atbalsta.

Rīgas Brāļu kapos: Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, ārlietu ministre Sandra Kalniete, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (augšējā attēlā)	Vakar, 11.novembrī, Lāčplēša dienā, pirms svinīgas atklāšanas un ziediem, — Mūkusalas ielā pie Dzelzceļa tilta Induļa Rankas veidotais piemineklis cīnītājiem pret Bermonta karapūļiem Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mēs esam uzsākuši garu ceļu un ceram, ka pēc vienpadsmit dienām varēsim atzīmēt šim ceļam sasniegumu, kas norādīs, ka esam gājuši pareizā virzienā un pareizā tempā. Bet, protams, mums ceļš būs jāturpina arī nākotnē, mums daudz kas vēl darāms, mums jāturpina sakārtot un attīrīt savu valsti, mums jāturpina stiprināt, pilnveidot, attīstīt savus bruņotos spēkus. Mēs esam ļoti daudz jau veikuši un par to varam būt lepni. To, ko esam paveikuši, ir novērtējuši un izvērtējuši, ir svēruši un mērījuši citu valstu eksperti un politiķi. Mums Latvijā nav par ko kaunēties, mēs varam būt lepni uz savu valsti un uz saviem bruņotajiem spēkiem. Mums ir apņēmība — gan politiskā, gan praktiskā — turpināt ieguldīt savā drošībā, un es zinu, ka Latvijas vīri un zēni, un, jā, arī sievietes ir gatavas saskatīt bruņotos spēkus kā respektablu, cieņas pilnu vietu, kurai ziedot savu darbu, savas pūles un savus spēkus. Bruņotie spēki Latvijā piedāvā cilvēkam interesantu un bagātīgu karjeru.

Mēs Latvijā veidosim tādus bruņotos spēkus, kas aizstāvēs ne tikai Latviju vien, bet spēs iesaistīties kopējā aizsardzībā. Mums citi nāks palīgā vajadzības brīdī, mēs būsim gatavi palīdzēt citiem. Jau šobrīd mēs darbojamies ciešā saskaņā ar saviem Baltijas kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu — un ar viņiem kopā sastrādājamies gan bruņoto spēku personāla sagatavošanā, gan visdažādākajās tehniskajās lietās, kā, piemēram, gaisa spēki, spēja novērot gaisa telpu virs visām trim Baltijas valstīm.

Mēs turpināsim šo aizsākto ceļu, kur Latvija jau vairāku gadu garumā ir sūtījusi savus augsti apmācītos, profesionālos, augsti novērtētos speciālistus, brīvprātīgus speciālistus, uz tādām vietām, kur ir vajadzīga starptautiskā palīdzība miera uzturēšanai. Latvija to ir darījusi, dara šobrīd un ir gatava darīt arī nākotnē. Mēs vēlamies stāvēt sardzē par savu valsti un tās brīvību, bet mēs esam gatavi stāvēt sardzē arī par demokrātisko pasauli, par tās vērtībām un par brīvību, lai tā valdītu visur pasaulē, lai visur būtu tās pašas cilvēku tiesības un tās pašas demokrātiskās iespējas, kādas tagad esam ar mokām izcīnījuši arī savai valstij.

Es aicinu šodien visu tautu godināt Latvijas karavīrus — gan tos, kas ir atdevuši savu dzīvību un krituši par tēvu zemi, gan tos, kas tagad stāv mūsu bruņoto spēku rindās. Mēs paļaujamies uz saviem dēliem, lai viņi mūs varētu aizstāvēt. Latvija ir lepna uz saviem dēliem, uz saviem karavīriem. Dievs, svētī Latviju!

Ministru prezidents Einars Repše un Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre pie Brīvības pieminekļa; Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, pieņemot militāro parādi Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

9. novembrī Bolderājā pie pieminekļa Latvijas brīvības cīņās bojā gājušajiem angļu jūrniekiem svinīgā piemiņas brīdī ziedus nolika Lielbritānijas un Francijas vēstnieki, militārie atašeji, Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube un citas augstas militārpersonas un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

Pirms 83 gadiem

Brīvības cīņās 1919.gadā pavērsiena punkts bija kauja par Rīgu, par tās atbrīvošanu. Bermonta vācu un krievu karapulkiem bija liels dzīvā spēka un ieroču pārsvars — vairāk nekā piecdesmit tūkstošu karavīru, simt lielgabalu, seši simti ložmetēju, piecdesmit mīnmetēju, simt divdesmit lidmašīnu. Latviešiem bija ap desmit tūkstošu ierindas karavīru un pustūkstotis virsnieku. Kaut arī oktobrī no ārzemēm tika saņemti ievērojami ieroču sūtījumi, karavīru rīcībā bija tikai četrdesmit septiņi lielgabali, nedaudz vairāk kā vienpadsmit tūkstošu šauteņu, septiņdesmit četras automātiskās šautenes, tolaik sauktas par mašīnflintēm, trīsdesmit viens bumbu metējs.

Armijas vadība izstrādāja kaujas operāciju plānu un nolēma izšķirošo uzbrukumu sākt novembrī. Mūsu armija pirms Rīgas atbrīvošanas operācijas ieņēma šādas pozīcijas: Latvijas divīzija atradās Daugavas kreisajā krastā pozīcijās no Voleru muižas līdz Buļļu muižai. Vidzemes divīzija sargāja labo Daugavas krastu no Sarkandaugavas līdz Stopiņiem. No Stopiņiem līdz Jaunjelgavai pozīcijās bija Valmieras pulks.

Armijas komandieri lūdza sabiedroto flotes vadību, lai tā ar savu artilērijas uguni atbalsta latviešu uzbrukumu. Angļu un franču karakuģi, kas stāvēja reidā iepretim Daugavas grīvai, no saviem lielgabaliem atklāja uguni, apšaudot ienaidnieka pozīcijas un aizmuguri. Galvenā trieciena realizētāja bija Latgales divīzija. Kaujas bija sīvas — Pārdaugavā vien krita vairāk nekā seši simti brīvības cīnītāju. Bet 11. novembrī agri no rīta skanēja visi Rīgas baznīcu zvani — Rīga bija atbrīvota. Latvijas brīvības cīņās dzīvību zaudēja deviņi britu jūrnieki, seši tika ievainoti.

Piemiņas brīdī 2002.gada 9. novembrī Bolderājā

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

“Cienījamie klātesošie! Jūsu ekselences, Lielbritānijas un Francijas vēstnieki! Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs! Karavīri!

Katrai paaudzei, katram karavīram ir lemts būt dažādu notikumu dalībniekam. Arī mēs šeit esam turpinājums tiem notikumiem, kas 1919. gada novembra dienās risinājās Rīgā un Daugavas krastos. Šīs cīņas ir bijušas nozīmīgas, to apliecina tas, ka šodien ir brīva Latvijas valsts, ka mēs veidojam un tālāk nostiprinām šo valsti un ka tas ir bijis iespējams. Šīs cīņas ir priekšnoteikums tam, ka mūsu valsts var būt. Parādītā karavīru varonība, komandieru kaujas spēja un prasme aicināt cīņā bija apliecinājums un šo ilgu piepildījums.

Ne mūsu tautai un karavīriem vieniem bija pa spēkam pieveikt tos vēsturiskos apstākļus, noteikumus, kuri izšķīra – būs uzvara vai zaudējums. Tas, ka mūsu armijai šī uzvara bija sasniedzama, lielā mērā bija iespējams, pateicoties tieši mūsu atbalstītājiem, un šajās cīņās tie bija franču un britu karavīri. Noliekot galvas tālu no savas dzimtenes, karavīri, kuri nekad neatgriezās savā zemē, ir pelnījuši vislielāko mūsu tautas cieņu, jo viņu dzīves piepildījums varēja būt citāds. Mēs esam šeit pulcējušies, lai ar savu klātbūtni vēlreiz pieminētu šo karavīru dzīves gājumu un vēsturiskos notikumus un apliecinātu savu cieņu viņu dzīvei un paveiktajam.”

Francijas vēstnieks Mišels Fušē savā runā atgriezās tālajā 1919. gadā, atzīstot, ka toreiz bez diplomātiskās atzīšanas jaunajai Latvijas valstij tomēr bija nepieciešama arī aktīva militāra iejaukšanās, lai nosargātu Latvijas neatkarību. Divu jūras spēku divizionu sastāvā sabiedrotie atbalstīja Latvijas armijas plānoto Rīgas atbrīvošanas operāciju laikā no 1919.gada 15. oktobra līdz 15. novembrim. Vēstnieks atzīmēja — šāds piemiņas brīdis atsauc atmiņā, ka valstu solidaritāte bija nepieciešama tajos vēsturiskajos brīžos un ir arī nepieciešama tagad, kad uz spēles likta drošība un brīvība. Šā notikuma nozīme kļūst labi redzama arī šodien, kad Latvija atrodas uz NATO un Eiropas Savienības sliekšņa un vēlas dot savu ieguldījumu stabilākas un drošākas Eiropas veidošanā. Francija un Lielbritānija strikti atbalsta Latvijas brīvo izvēli par iestāšanos šajās organizācijās un ir līdzās Latvijai, lai palīdzētu stiprināt tās suverenitāti.

Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Endrū Tesorjērs savā uzrunā sacīja, ka jūrnieku ziedotās dzīvības nedrīkst būt veltas, ka viņi savas asinis lējuši par to, lai mūsu nākotne būtu labāka. E.Tesorjēram šis piemiņas brīdis ir īpaši svēts, jo viņš pats dienējis Britu karaliskajā flotē. Vēstnieks apliecināja, ka Lielbritānija arī turpmāk ir gatava sadarbībai ar Latviju, lai palīdzētu veidot spēcīgus bruņotos spēkus.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube runāja par latviešu karavīru varonību, kuri, ņemot vērā pretinieka skaitlisko un tehnisko pārākumu, forsēja plato Daugavu un sekmīgi pabeidza Rīgas operāciju. Bet sabiedroto kuģu lielgabalu atbalsts bija nozīmīgs, angļu jūrnieki atdeva savu dzīvību Latvijas brīvības vārdā, un tas ir dziļi simboliski pirms NATO sammita Prāgā, ka mēs ejam pie tiem pašiem sabiedrotajiem, kas mums kādreiz palīdzēja, un mēs savukārt esam gatavi ar saviem karavīriem, ar saviem jūrniekiem iet plecu pie pleca kopā ar viņiem, ja tas būs nepieciešams.

Piemiņā un pateicībā

Iedibināta skaista tradīcija, ka nesakoptajā Bolderājā ir kāds svēts stūrītis, kur pieminēt un godināt britu jūrniekus. No militārā viedokļa nav grūti aplēst, kādi būtu jau tā ne mazie latviešu zaudējumi, ja toreiz uz mūsu armijas lūgumu franču kontradmirālis “neapšaubāmi atbalstīt” vietā būtu sacījis “nē”. Iespējams, ka latviešu vīru varonība būtu paveikusi savu un Rīgu atbrīvotu, jo ne Bermonts, ne fon der Golcs, ne barons Korfs neticēja, ka šī pusapģērbtā, vāji apbruņotā karavīru saujiņa spēs apturēt labi plānoto vācu un krievu spēku uzbrukumu un pēc tam tos sakaut.

Ziedus pie piemiņas obeliska sabiedroto jūrniekiem Bolderājā (augšējā attēlā) noliek Apvienotās Karalistes vēstnieks Endrū Tesorjērs, Francijas vēstnieks Mišels Fušē (videjā attēlu rindā); Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (apakšējā attēlu rindā pa kreisi) Foto: Andris Kļaviņš

Vera Valtere-Gribača, kas ir neiztrūkstoša šā piemiņas pasākuma dalībniece, Latvijas Jūras spēku krasta apsardzes kuģa “Kristaps” krustmāte, sacīja: “Traģiskākais, ka jūrnieku kaps ir jūras dzelme. Labi, ka var šeit, pie obeliska Bolderājā, nolikt angļu varoņiem ziedus. Man kā kuģa krustmātei atliek lūgt, lai Jūras māte ved krastā vienmēr labo, balto ziņu, lai mūsu jūras vārti vienmēr būtu vaļā draugiem, sabiedrotajiem, bet vienmēr aizvērti tiem, kas mūsu valstij vēl ļaunu. Mēs šodien vedam vainagus jūrā kritušajiem, un lai jūra aizšūpo ziedus līdz viņiem piemiņā un pateicībā.”

Andris Kļaviņš – “Latvijas Vēstnesim”