DALĪBVALSTU NOLĪGUMS PAR TIESVEDĪBAS NODOŠANU KRIMINĀLLIETĀS

DALĪBVALSTIS,

ŅEMOT VĒRĀ ciešās attiecības starp to tautām,

UZSVEROT VĒLMI paplašināt tiesu iestāžu sadarbību, veidojot Eiropu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu tiek garantēta personu brīva pārvietošanās,

ŅEMOT VĒRĀ 21.pantu Eiropas Konvencijā par savstarpēju palīdzību krimināllietās, kas noslēgta Strasbūrā, 1959.gada 20.aprīlī,

BŪDAMAS PĀRLIECINĀTAS par to, ka minēto noteikumu piemērošanas nolūkā tie ir jāpapildina ar tādiem sīkāk izstrādātiem noteikumiem par tiesvedības nodošanu krimināllietās, kuri veicinātu taisnīgu tiesas spriešanu un samazinātu tādu gadījumu skaitu, kad pastāv piekritības konflikti,

BŪDAMAS PĀRLIECINĀTAS par to, ka tiesvedības nodošanā krimināllietās ir jāņem vērā iesaistīto personu intereses, jo īpaši cietušo intereses,

PATUROT PRĀTĀ Eiropas Konvenciju par tiesvedības nodošanu krimināllietās, kas noslēgta Strasbūrā, 1972. gada 15. maijā,

ir vienojušās par turpmāko.

1. pants

1. Šajā nolīgumā “nodarījums” ir:

— darbības, kas ir noziedzīgi nodarījumi;

— darbības, kas ir administratīvie pārkāpumi vai administratīvu aktu pārkāpumi, par kuriem paredzēts naudas sods, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja nodarījums ir pārvaldes iestādes kompetencē, attiecīgajai personai ir iespēja vērsties tiesu iestādē.

2. Parakstot šo Nolīgumu vai deponējot tā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu, dalībvalstis var deklarācijā norādīt tos nodarījumus, uz kuriem tās paredz neattiecināt šo nolīgumu. Pārējās dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu.

2. pants

Dalībvalsts, kuras jurisdikcijā atbilstīgi tās tiesību aktiem ir saukt pie atbildības par kādu nodarījumu, var iesniegt lūgumu īstenot tiesvedību dalībvalstij, kuras pilsonis ir aizdomās turētā persona, dalībvalstij, kurā pašlaik atrodas aizdomās turētā persona vai dalībvalstij, kurā pastāvīgi dzīvo aizdomās turētā persona.

3. pants

1. Tiesvedību lūguma saņēmējā dalībvalstī var īstenot vienīgi tad, ja darbība, ar ko pamato lūgumu īstenot tiesvedību, būtu nodarījums, ja tiktu izdarīts šajā dalībvalstī.

2. Ja nodarījumu izdarījusi lūguma iesniedzējas dalībvalsts publiskā dienestā esoša persona vai ja tas izdarīts pret minētās dalībvalsts publiskā dienestā esošu personu, publiska rakstura iestādi vai īpašumu, tad pret šo nodarījumu lūguma saņēmējā dalībvalstī vēršas tāpat, kā pret nodarījumu, ko izdarījusi tās dalībvalsts publiskā dienestā esoša persona vai kas izdarīts personām, iestādēm vai īpašumu, kas lūguma saņēmējā dalībvalstī atbilst nodarījuma objektam.

4. pants

Šā nolīguma piemērošanas nolūkā lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetencē ir atbilstoši tās tiesību aktiem saukt pie atbildības par nodarījumiem, kas minēti iepriekšējos pantos saistībā par kuriem iesniegti lūgumi īstenot tiesvedību.

5. pants

Dalībvalstis paplašina savstarpējo sadarbību krimināllietās, ietverot arī pasākumus, kas vajadzīgi šā nolīguma īstenošanai, lai uzklausītu iesaistītās personas, jo īpaši cietušos.

6. pants

Lūguma saņēmēja valsts lemj par to, vai saistībā ar lūgumu būtu jāveic kādas darbības, un tūlīt par to informē lūguma iesniedzēju valsti. Tiesvedību reglamentē lūguma saņēmējas valsts spēkā esošie tiesību akti.

7. pants

Ja lūguma saņēmēja valsts ir pieņēmusi lūgumu īstenot tiesvedību pret personu, kas tiek turēta aizdomās par nodarījumu, lūguma iesniedzēja valsts izbeidz pret šo personu tiesvedību par to pašu nodarījumu. Tomēr lūguma iesniedzēja valsts atgūst savu jurisdikciju, ja lūguma saņēmēja valsts, kas pieņēmusi lēmumu pārtraukt tiesvedību, atbilstīgi 10. pantam dara zināmu lūguma iesniedzējai valstij, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem šāds lēmums nav šķērslis turpmākai tiesvedībai.

8. pants

Jebkādas darbības, kas tiesvedības vai pirmstiesas izmeklēšanas nolūkā veiktas kādā dalībvalstī saskaņā ar tajā spēkā esošajām tiesību normām, vai jebkādas darbības, kas pārtrauc vai aptur noilguma termiņu, tāpat ir spēkā kādā citā valstī tāpat kā tad, ja tās būtu likumīgi veiktas šajā valstī.

Ja vienīgi lūguma saņēmējas valsts tiesību akti prasa, lai tiktu iesniegta sūdzība vai izmantots kāds cits tiesvedības ierosināšanas veids, tad šīs formalitātes ir jāveic termiņā, kas noteikts lūguma saņēmējas valsts tiesību aktos, un pēdējai minētajai par to jāinformē lūguma iesniedzēja valsts. Termiņš sākas dienā, kad lūguma saņēmēja valsts pieņem lūgumu īstenot tiesvedību.

9. pants

Ja lūguma iesniedzēja valsts informē par lēmumu iesniegt lūgumu īstenot tiesvedību, tad lūguma saņēmēja valsts var piemērot tādus pagaidu pasākumus, tostarp apcietinājumu, kuru piemērošana būtu atļauta atbilstoši tās tiesību aktiem, ja nodarījums, attiecībā uz kuru lūdz īstenot tiesvedību, būtu izdarīts tās teritorijā.

Ja lūguma iesniedzēja valsts informē par lēmumu iesniegt lūgumu īstenot tiesvedību un ja lūguma saņēmējas valsts jurisdikciju pamato vienīgi 4.pants, tad lūguma saņēmēja valsts saskaņā ar šo nolīgumu var piemērot drošības līdzekļus pēc lūguma iesniedzējas valsts pieprasījuma. Turklāt lūguma saņēmēja valsts nedrīkst aizdomās turēto personu apcietināt, izņemot, ja

a) lūguma iesniedzējas valsts un lūguma saņēmējas valsts tiesību akti atļauj apcietināšanu par attiecīgu nodarījumu un

b) ir iemesls bažām par to, ka aizdomās turētā persona varētu izvairīties no izmeklēšanas un tiesas vai traucēt patiesības noskaidrošanu.

Attiecībā uz drošības līdzekļu piemērošanu lūguma iesniedzēja valsts iesniedz lūguma saņēmējai valstij vajadzīgos dokumentus, izmantojot jebkādus atbilstīgus līdzekļus, kas nodrošina rakstisku reģistrāciju.

Parakstot šo nolīgumu vai deponējot tā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu, dalībvalstis var deklarācijā norādīt tos šā panta trešajā daļā minētos dokumentus, kurus tā prasa iesniegt saistībā ar apcietināšanu, kā arī termiņu, kurā jāiesniedz lūgums īstenot tiesvedību un 12.pantā minētie dokumenti.

10. pants

Lūguma saņēmēja valsts informē lūguma iesniedzēju valsti par tiesvedības izbeigšanu, kā arī par jebkādu nolēmumu, kas pieņemts, beidzot tiesvedību, tostarp par to, vai saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem šāds nolēmums ir šķērslis turpmākai tiesvedībai. Pēc lūguma iesniedzējas valsts lūguma tā nosūta rakstiska nolēmuma kopiju.

11. pants

Sodam, kas paredzēts par attiecīgo nodarījumu, ir jābūt noteiktam lūguma saņēmējas valsts likumos, ja vien minētie likumi neparedz ko citu. Ja lūguma saņēmējas valsts jurisdikciju pamato vienīgi 4. pants, tad šajā valstī piespriestais sods nedrīkst būt bargāks par sodu, kas paredzēts lūguma iesniedzējas valsts tiesību aktos.

12. pants

Lūgumu īstenot tiesvedību iesniedz rakstiski un tam pievieno:

a) krimināllietas materiālu oriģināleksemplāru vai apliecinātu kopiju, lietas faktu izklāstu un, vajadzības gadījumā, citus attiecīgus dokumentus;

b) attiecīgo tiesību aktu kopijas vai, ja tas nav iespējams, norādi uz attiecīgajiem tiesību aktiem.

Lūguma iesniedzēja valsts rakstiski informē lūguma saņēmēju valsti arī par jebkādām procesuālajām darbībām vai pasākumiem, kas veikti lūguma iesniedzējā valstī pēc lūguma nosūtīšanas un kuri varētu iespaidot tiesvedību. Šo informāciju papildina ar visiem attiecīgajiem dokumentiem.

13. pants

Iesniedzamos dokumentus sagatavo lūguma iesniedzējas valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām.

Ikviena dalībvalsts var, iesniedzot deklarāciju, paturēt tiesības prasīt, lai 9. vai 12. pantā minētie attiecīgie dokumenti tiek iztulkoti tās valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Pārējās dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu.

14. pants

1. Apmaiņa ar lūgumiem īstenot tiesvedību un visiem attiecīgajiem paziņojumiem notiek starp lūguma iesniedzējas valsts Tieslietu ministriju un lūguma saņēmējas valsts Tieslietu ministriju.

2. Pamatojoties uz īpašiem nolīgumiem vai, ja tādu nav, steidzamos gadījumos, lūgumus un attiecīgos dokumentus var nosūtīt un saņemt tieši lūguma iesniedzējas valsts un lūguma saņēmējas valsts tiesu iestādes.

3. Steidzamos gadījumos, kā arī atbilstīgi īpašiem nolīgumiem lūgumus īstenot tiesvedību un attiecīgos dokumentus var nosūtīt ar Starptautiskās Kriminālpolicijas organizācijas (Interpola) starpniecību, vai arī izmantojot jebkādus atbilstīgus saziņas līdzekļus, kas nodrošina rakstisku reģistrāciju, tostarp telekopiju.

4. Kā noteikts otrajā un trešajā daļā, minēto dokumentu kopijas nosūtīs lūguma saņēmējas valsts Tieslietu ministrijai, ja vien šī valsts nav deklarējusi, ka tāda nosūtīšana nav vajadzīga.

5. Nosūtīšanai var izmantot arī diplomātiskos kanālus.

15. pants

1. Attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir līgumslēdzējas puses Eiropas Konvencijā par savstarpēju palīdzību krimināllietās, kura noslēgta Strasbūrā, 1959. gada 20. aprīlī, un Eiropas Konvencijā par tiesvedības nodošanu krimināllietās, kas noslēgta Strasbūrā, 1972. gada 15. maijā, kā arī Beniluksa Līgumā par izdošanu un savstarpēju palīdzību krimināllietās, kas noslēgts Briselē, 1962. gada 27. jūnijā, un Līgumā par tiesvedības nodošanu, kas 1974. gada 11. maijā Briselē noslēgts starp Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, šo nolīgumu piemēro vienīgi tiktāl, ciktāl tas papildina minētos nolīgumus vai arī veicina tajos ietverto principu īstenošanu.

2. Šis nolīgums aizstāj iepriekšējos divpusējos nolīgumus, kas reglamentēja tos pašu jautājumus attiecībās starp jebkurām divām dalībvalstīm. Tomēr šīs dalībvalstis var savstarpēji vienoties par to, ka patur spēkā dažus tādu divpusēju nolīgumu noteikumus.

16. pants

1. Šo nolīgumu var parakstīt dalībvalstis. To ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Itālijas Republikas Ārlietu ministrijai.

2. Šis nolīgums stājas spēkā 90 dienas pēc dienas, kad ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus ir deponējušas visas valstis, kas ir Eiropas Kopienu dalībvalstis dienā, kad šis nolīgums tiek atvērts parakstīšanai.

3. Ikviena dalībvalsts deponējot ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu vai jebkurā laikā pēc tam līdz šī nolīguma spēkā stāšanās dienai var deklarēt, ka šis nolīgums ir piemērojams šīs valsts attiecībās ar pārējām dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas to pašu 90 dienas pēc šādas deklarācijas deponēšanas.

4. Dalībvalstis, kas nav iesniegušas šādu deklarāciju, var nolīgumu piemērot attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām dalībvalstīm, pamatojoties uz divpusējiem nolīgumiem.

5. Itālijas Republikas Ārlietu ministrija informē dalībvalstis par visām parakstīšanām, dokumentu deponēšanām vai deklarācijām.

17. pants

Šim nolīgumam var pievienoties ikviena valsts, kas kļūst par Eiropas Kopienu dalībvalsti. Pievienošanās dokumentus deponē Itālijas Republikas Ārlietu ministrijai. Attiecībā uz valstīm, kas pievienojas šim nolīgumam, tas stājas spēkā 90 dienas pēc pievienošanās dokumenta deponēšanas.

Itālijas Republikas Ārlietu ministrija dalībvalstu valdībām nodod apliecinātas kopijas.