Latviešu diplomāts ar pasaules vārdu

Diplomāts Vilis Māsens

Prof.Dr.habil hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Vilis Māsens ir vidzemnieks. Šūpulis kārts 1902. gada 17. novembrī Dikļu pagastā, gaišā vietā, kur latvieši pulcējās pašos pirmajos dziedāšanas svētkos. No turienes jauneklis, pabeidzis Valmieras pilsētas reālskolu, devās uz Eiropas otro galu – Londonu, kur studēja vietējās universitātes juridiskajā fakultātē (1924—1926), pēc tam absolvēja Anglijas galvaspilsētā viengadīgu ekonomikas un politikas zinātņu skolu, bet pa starpām izmanījās vienu semestri pamācīties starptautisko tiesību akadēmijā Hāgā. V.Māsens noapaļoja akadēmisko izglītību Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kā arī aizstāvot doktora disertāciju Heidelbergas universitātē Vācijā.

Mācoties Vakareiropas augstajās skolās, viņš teicami apguva turienes valodas, kas lieti noderēja, strādājot Latvijas ārpolitiskajā dienestā (pēc pusotra gada darba Valsts kontrolē).

Ar ārlietu ministra biedra Voldemāra Salnā 1922. gada 22. maija pavēli Nr.57 V.Māsenu iecēla par šā resora Administratīvi juridiskā departamenta kancelejas reģistratora v.i. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14. apr., 965.l., 30.lp.). Kā labi izglītotu cilvēku, bet diplomātijā iesācēju — pieticīgi. Bet darbs, jādomā, gāja no rokas, jo jau tā paša gada 16. novembrī V.Salnais ieskaitīja V.Māsenu ministrijas štatos kā ierēdni uz brīvā līguma pamata ar reģistratora algu. Un vēl pēc nepilna pusgada viņu kā labu Anglijas pazinēju nosūtīja darbā Latvijas ģenerālkonsulātā Londonā.

Pavadījis piecus gadus britu metropolē, V.Māsens, izpildot ministrijas pavēli, atgriezās Rīgā, lai strādātu sava resora preses nodaļā. 1930. gada 10. oktobrī viņu dienesta labā pārcēla par III šķiras sekretāru Latvijas sūtniecībā Kauņā (turpat, 32.lp.). Nebija ne viegli, ne ātri iet augšup pa dienesta kāpnēm. Tikai 1931. gada 20. oktobrī ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa pavēli Nr.73 V.Māsenu iecēla par atašeju (turpat, 32. lp.).

Vēl viņam vajadzēja trīs gadus (1933—1936) nostrādāt par atašeju un II šķiras sekretāru sūtniecībā Parīzē, lai, izpildot ministra Vilhelma Muntera 1937. gada 16. jūlija pavēli Nr.68 (turpat, 35.lp.) kļūtu par ministrijas Rietumu nodaļas vadītāju. Jau 7. septembrī viņam vajadzēja doties uz Ženēvu, lai viņš kā Latvijas papildu delegāts (substitūts) piedalītos Tautu Savienības 18. pilnsapulces darbā. 1938. gada janvārī V.Māsenam bija jāpavada V.Munters braucienā uz Šveici, lai būtu klāt minētās savienības padomes 100. sesijā un pēc tam dotos uz Romu, kur ministram vajadzēja parakstīt Latvijas un Vatikāna konkordāta papildinājumu sakarā ar katoļu teoloģijas fakultātes atvēršanu Latvijas Universitātē. 1938. gada maijā V.Māsens atkal piedalījās Tautu Savienības padomes sesijā Ženēvā.

V.Munters 1938. gada 23. aprīlī izdeva pavēli Nr.38, ieceļot V.Māsenu par Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītāju, nomainot šajā amatā Emīlu Vīgrabu (turpat, 35.lp.) (par pēdējo bija publicēts mans raksts “Latvijas Vēstneša” šā gada 15. oktobra laidienā). Tā bija V.Māsena diplomāta karjeras augstākā virsotne. Arī laiks, kad vēstures dzirnas samala Latvijas neatkarību. Laiks, kad arī V.Māsens, cik tas stāvēja viņa spēkos, centās nosargāt savu valsti.

Jaunajā ampluā V.Māsens 1939. gada februāra sākumā piedalījās kārtējā Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē Kauņā un tā paša gada decembrī līdzīgā sasauksmē Tallinā (turpat, 36.lp.). Igauņu galvaspilsētā Latviju pārstāvēja arī V.Munters, tirdzniecības departamenta direktors Aleksandrs Dinsbergs, Latvijas sūtņi Igaunijā un Lietuvā Vilis Šūmanis un Ludvigs Sēja.

V.Māsens ministra V.Muntera uzdevumā 1939. gada 19. decembra vēstulē informēja Latvijas sūtņus par Tallinas konferences norisi un pieņemtajiem lēmumiem. Viņš atzīmēja, ka sanāksme noritēja draudzīgā garā un visi centās runāt pēc iespējas atklāti. Tās dalībnieki pārsprieda pašus svarīgākos, trim valstīm kopējus saimnieciskos un politiskos jautājumus. Par politiskām problēmām diskutēja galvenokārt ārlietu ministri trijatā (V.Munters, Ants Pīps – Igaunija un Jozs Urbšis – Lietuva – R.T.). Saimnieciskā komisija, kuras darbā, jādomā, piedalījās arī V.Māsens, izstrādāja īpašu dokumentu, kurā bija precizēta triju valstu pozīcija ekonomisko sakaru jautājumos.

Konference veltīja daudz uzmanības baltiešu jaunajām attiecībām ar Padomju Savienību, galveno vērību pievēršot praktiskiem jautājumiem, kādi radās sakarā ar krievu karaspēka atrašanos Baltijas valstīs. Kontakti visumā kārtojas apmierinoši, bet, novērtējot līdzšinējo pieredzi, nav jāaizmirst, ka te darīšana ar “svešu ķermeni mūsu zemēs, ar cilvēkiem, kuriem citāda pieeja pie lietām un kas pieraduši pie citas kārtības”. Tas traucē dažādu jautājumu ātru nokārtošanu, bet pie tā jāpierod.

Ministri, sūtņi un eksperti apsprieda arī jautājumu par Baltijas valstu pozīciju Tautu Savienībā. Nolēma šīs organizācijas pilnsapulcēs “turēties stingri kopā”. Realizējot šo lēmumu, Latvijas pastāvīgais delegāts Ženēvā (Jūlijs Feldmanis – R.T.) pirmo reizi deklarēja visu triju Baltijas valstu vārdā, ka tās atturēsies no balsošanas par rezolūciju Somijas iesnieguma lietā (izslēgt Padomju Savienību no Tautu Savienības – R.T.).

V.Māsens 1939. gada 29. decembra vēstulē sūtņiem “pro memoria” vēstīja galvenokārt par baltiešu attiecībām ar PSRS. Viņš pa karstām pēdām informēja savus padotos par tajā pašā dienā Rīgā notikušo Baltijas valstu jaukto komisiju pārstāvju sanāksmi dažādo jautājumu pārrunāšanai, kurus izvirzījuši krievi un kuri nākotnē varētu rasties sakarā ar padomju karaspēka uzturēšanos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Latviju jauktajā komisijā reprezentēja ģen. Mārtiņš Hartmanis, Ārlietu ministrijas līgumu departamenta direktors Andrejs Kampe un Iekšlietu ministrijas pārstāvis. Rīgas sanāksmes dalībnieki nolēma, ka visos attiecību jautājumos ar PSRS trīs valstis uzturēs kontaktus, centīsies ieturēt kopēju līniju un izvairīties no atšķirībām savā rīcībā. V.Munters, runājot apspriedē, norādīja, ka visām trim valstīm vajadzētu kopīgi kārtot dažādus jautājumu ar krieviem. Viņš devis Latvijas sūtnim Maskavā Fricim Kociņam instrukcijas pakta izpildē uzturēt kontaktus ar saviem baltiešu kolēģiem.

Latvijas attiecības ar PSRS dominēja arī V.Māsena 1940. gada 3. janvāra vēstulē “Pro memoria”. Viņš informēja savus ārzemju padotos, ka Maskavā sūtnis F.Kociņš izsaukts pie ārlietu komisāra vietnieka V.Potjomkina, kas aizrādījis, ka no Latvijas lielā skaitā izbraucot poļu karavīri un ka daļa no tiem dodoties uz Somiju. Padomju sūtnis Rīgā Ivans Zotovs līdzīgā garā runājis ar V.Munteru. Pēdējais atbildējis, ka tas ir pilnīgi nepareizi. No Latvijas visā decembrī uz Zviedriju izbraukuši 40 poļi. No Lietuvas caur Latviju uz Zviedriju devušies 430 poļi, ieskaitot sievas un bērnus. Nav zināms, ka kāds no tiem būtu gribējis braukt uz Somiju. V.Māsens pasvītroja: “Ziņas no Berlīnes saka, ka sadarbība starp Vāciju un Padomju Savienību aug un stiprinās.”

Ar 1940. gada 3. martu datētajā vēstulē “Pro memoria” tās autors apskatīja jautājumus sakarā ar savstarpējā palīdzības pakta pildīšanu. V.Māsens atzīmēja, ka lielas grūtības rada krievu jūras kara flotes daļas, kas negrib atzīt nekādu priekšniecību, rīkojas patvarīgi un uzstāda visādas prasības gan pēc citām telpām, gan pēc ģimenes locekļu ielaišanas (Latvijā – R.T.). Mūsu Ārlietu ministrijai paziņots, ka gribot sūtīt uz Latviju būvdarbu veikšanai īpašu 1200 cilvēku bataljonu un 1500 brīva līguma darbiniekus, turklāt ne vienus, ne otrus nevarot ieskaitīt [padomju karaspēka] kontingentā. V.Munters atteicies pieņemt šādu prasību, jo tas varētu nostādīt zem jautājuma zīmes pašu paktu. V.Māsens rakstīja: “Mums jāpamatojas savā rīcībā tikai uz pakta noteikumiem, kas paredz vietas bāzēm un aerodromiem un nosaka, ka šīm bāzēm un aerodromiem ierādītos iecirkņos tiesība turēt stingri ierobežotu padomju bruņotu sauszemes un gaisa spēku daudzumu, kuru maksimālais skaitliskais sastāvs nosacīts ar atsevišķu vienošanos. Paktā nav runas par kaut kādām citām padomju daļām. Pieņemot padomju viedokli, mēs pielaižam, ka bez paktā minētiem spēkiem uz mūsu teritorijas var uzturēties vēl citi, kas nav līgumā minēti, un tad vairs nav nekādu robežu.”

V.Māsens informēja Latvijas diplomātus par ziņām, kādas bija saņemtas no Lietuvas un Igaunijas sūtņiem Rīgā P.Dailides un L.Rebanes. Lietuvas sūtnis Maskavā L.Natkevičs esot teicis ārlietu tautas komisāram V.Molotovam, ka kalpojošais personāls līgumā nav paredzēts un ka tādā gadījumā jāpanāk šajā jautājumā īpaša vienošanās. Runa esot tikai par 30 (sic! – R.T.) vojentorgiem (veikaliem – R.T.).

Nelūgto viesu apetīte bija neizmērojama. L.Rebane informēja, ka krievi Hapsalā prasot dzīvokļus ar  70 000 kvadrātmetru kopplatību 5 tūkstošiem ģimenes locekļu (3 tūkstoš sievām un 2 tūkstoš bērniem). Bez tam 7 skolas un 7 bērnudārzus. Viņi gatavojoties celt monumentālas celtnes no akmens arī ārpus bāzēm. Gribot ievest strādniekus, motivējot savu prasību ar to, ka Igaunijā viņu neesot, uz ko igauņi atbildējuši, ka varot dot 10 tūkstoš strādnieku.

I.Zotovs sarunā ar V.Munteru garāmejot esot skāris jautājumu par Intūrista restorāna atvēršanu Rīgā. “Tam mēs nekad nepiekritīsim,” lielīgi rakstīja V.Māsens. Droši vien būtu piekrituši, ja Latvija pēc trim mēnešiem netiktu sovjetizēta...

1940. gada 27. maija vēstulē V.Māsens lielākoties informēja sūtņus par kara ministra un armijas komandiera ģen. Krišjāņa Berķa braucienu uz Maskavu. Ielūgums tika saņemts jau 1939. gada novembrī. Latvija ierosināja triju Baltijas valstu augsto militāristu kopējo vizīti, bet tad izrādījās, ka Igaunijas armijas virspavēlnieks ģen. J.Laidoners jau bija vienojies ar krieviem par sava brauciena datumu un kopēju apmeklējumu vairs nevarēja noorganizēt. 1940. gada maijā Maskava un Rīga vienojās, ka K.Berķis ieradīsies padomju galvaspilsētā 1. jūnijā (vizīte ilga līdz 12 jūnijam, tai bija tikai protokolāra nozīme – R.T.).

Kā jau tas pienācās Baltijas nodaļas vadītājam, V.Māsens 1940. gada 10. jūnijā Spilves aerodromā tikās ar Lietuvas ārlietu ministru J.Urbši, kas caur Rīgu devās uz Maskavu palīgā savas valsts premjerministram A.Merķim sarunās ar Kremli, kas jau gatavoja savus ultimātus Baltijas valstīm. V.Māsens savā atzīmē ierakstīja: “Vēl līdz šim brīdim nezinot, ko krievi īsti vēloties: nekādas prasības, nedz priekšlikumi neesot saņemti. Līdzšinējās sarunās ar Merķi izpaužoties liela krievu neapmierinātība ar Lietuvu un, starp citu, arī ar Baltijas valstu savstarpēju sadarbību un sazināšanos, tā esot vērsta pret krieviem, visi dažādie triju valstu pārstāvju braucieni un apciemojumi esot sīki reģistrēti no krieviem. Tā kā ārlietu ministram visi dažādie jautājumi esot labāk zināmi, tad Merķis izteicis vēlēšanos, lai ministrs būtu pie rokas vajadzīgās informācijas sniegšanai.”

V.Māsens 1940. gada X dienā – 17. jūnijā –, kad jaunas sarkanarmijas daļas pārplūdināja Latviju, atgriezās no Tallinas, kur viņš bija atradies kārtējā dienesta komandējumā. Drīz pēc tam augstais ierēdnis vēl saņēma 9 dienu ilgu atvaļinājumu, bet, tā kā A.Kirhenšteina marionešu valdībai diplomāti vairs nebija vajadzīgi, ar Ārlietu ministrijas likvidatora tieslietu tautas komisāra A.Jablonska 1940. gada 9. septembra pavēli Dr. Vili Māsenu atbrīvoja no ieņemamā amata šā resora darbības izbeigšanas dēļ (LVVA, 2570.f., 14.apr., 965.l., 36.lp.).

V.Māsenam izdevās izvairīties no izsūtīšanas, bet, tuvojoties otrajai padomju okupācijai, viņam neatlika nekas cits kā 1944. gadā doties trimdā. Sešus gadus pavadījis Vācijā, doktors emigrēja uz ASV, kur no 1954. līdz 1958. gadam bija Komitejas Latvijas brīvībai priekšsēdis. Līdztekus tam viņš rosmīgi piedalījās latviešu juristu apvienības darbā un Baltijas juristu apvienības izveidošanā.

Taču pasaules mēroga diplomāta vārdu Dr. V.Māsens ieguva ar savu aktīvo piedalīšanos Apspiesto Eiropas nāciju asamblejas nodibināšanā. No asamblejas dibināšanas 1954. gadā līdz 1958. gadam V.Māsens bija tās Ģenerālkomitejas un līdz ar to pašas asamblejas priekšsēdis, pēc tam līdz pat savai nāvei palika minētās Ģenerālkomitejas loceklis un asamblejas sakarnieks ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, Apspiesto nāciju latviešu delegācijas vadītājs. Līdz ar to viņš pārstāvēja ne tikai 9 komunistu jūgā nonākušās Eiropas tautas un viņam bija tiesības runāt 100 miljonu cilvēku vārdā, bet arī vairāk nekā jebkurš cits varēja aizstāvēt latviešu intereses un propagandēt mūsu tautas un valsts brīvības atgūšanu. Šī darbība, kas deva iespēju apmeklēt 30 valstis četros kontinentos, tikties ar astoņu valstu vadītājiem un 24 ārlietu ministriem, nodrošinājusi V.Māsenam paliekošu vietu kā latvju tautas, tā visas pasaules brīvības cīņu vēstures lappusēs.

Ne tikai Latvijas, bet pēc kara arī globāla mēroga diplomāts doktors Vilis Māsens aizgāja viņsaulē Ņujorkā 1964. gada 15. jūlijā. Viņa vārdam Latvijas diplomātijas vēsturē ir goda vieta.