Īsais darba mūžs tikai Latvijas diplomātijai

Diplomāts Andrejs Kampe

Prof.Dr.habil hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” 6.11.2002., Nr.161

Vadot departamentu

Jādomā, ka arī Maskavā A.Kampe bija parādījis sevi kā talantīgs diplomāts, jo Ministru kabinets 1938. gada 15. novembrī iecēla viņu par tikko nodibinātā Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta pirmo direktoru, skaitot jau no nākamās dienas. Izpildot ārlietu ministra 22. novembra pavēli Nr.122, A.Kampem jau 3. decembrī kopā ar V.Munteru bija jādodas uz Londonu.

Latvijas ārpolitikas vadītāju pieņēma ļoti augstā līmenī. Jau vizītes pirmajā dienā viņam bija saruna ar britu premjerministru Nevilu Čemberlenu. Viņu pieņēma arī Anglijas ārlietu ministrs lords Edvards Halifakss, viņa vietnieks un citas ievērojamas amatpersonas. Mazās Latvijas pārstāvi ar tikšanos pagodināja arī britu impērijas karalis Džordžs VI. Gandrīz visās šajās sarunās piedalījās A.Kampe un Latvijas sūtnis Londonā K.Zariņš. Viņiem piepalīdzot, V.Muntera vizīte noritēja visnotaļ sekmīgi.

A.Kampe vēl paspēja 1938. gada beigās un 1939. gada pirmajos mēnešos vadīt saimnieciskas sarunas ar Igauniju, Beļģiju un Holandi, kad pienāca laiks atkal doties uz Maskavu. Šoreiz jau kā uz Kanosu.

Lai izpildītu Kremļa prasību Latvijai (tāpat kā Igaunijai un Lietuvai) parakstīt savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS, 1939. gada 2. oktobrī uz Maskavu izlidoja V.Munters un A.Kampe, kā arī padomju sūtnis Rīgā Ivans Zotovs un tirdzniecības pārstāvis Ivans Terentjevs. Tās pašas dienas vakarā sākās V.Muntera un Latvijas sūtņa Padomju Savienībā Friča Kociņa sarunas ar pakta ierosinātājiem Josifu Staļinu, ārlietu tautas komisāru V.Molotovu, viņa vietnieku V.Potjomkinu un citiem impērijas varasvīriem. A.Kampe, cik zināms, sarunās tieši nepiedalījās. Jādomā, ka viņš šajā laikā uzturējās Latvijas vēstniecībā, iepazīstoties un vērtējot padomju puses piedāvāto vienošanās projektu.

Latvijas valdības pilnvarots, V.Munters bija spiests 5. oktobrī parakstīt krievu uzspiesto savstarpējās palīdzības paktu jeb tā dēvēto bāzu līgumu, kas atļāva latvju zemē izvietot ap 25 tūkstošus padomju karavīru. A.Kampe kopā ar ārlietu ministru 6. oktobra pēcpusdienā atgriezās Rīgā.

12. oktobrī viņam atkal vajadzēja izbraukt uz Maskavu, lai kā Latvijas delegācijas viceprezidents piedalītos tirdzniecības sarunās ar PSRS. Tirdzniecības līgumu parakstīja jau 18. oktobrī. Tā darbības laiks gan bija ierobežots no 1939. gada 1. novembra līdz 1940. gada 31. decembrim (iespējams, ka Kremlī jau domāja par Latvijas okupāciju, pēc kuras nekādi līgumi vairs nebija vajadzīgi). 18. oktobra vienošanās paredzēja ievērojama preču apgrozījuma paplašināšanu starp abām valstīm. Latvijas eksports uz PSRS līguma izpildes laikā tika noteikts 30 milj. latu apjomā. Par tādu pašu summu Padomju Savienībai bija jāpiegādā preces Latvijai.

Kad darbs Maskavā bija padarīts, ar V.Muntera 1939. gada 6. novembra pavēli Nr.107 A.Kampi iecēla par delegācijas vadītāju tirdzniecības sarunās ar Vāciju. Viņš novembrī un decembrī, kā arī 1940. gada pirmajā pusē devās uz Berlīni sešas (!) reizes, bet līdz Latvijas aneksijai tā arī neizdevās ar vāciešiem par kaut ko nopietnu saimnieciskās lietās vienoties.

Taču padomju karaspēks pa to laiku jau saimniekoja tam Latvijā ierādītajās bāzēs. Saskaņā ar Ministru kabineta 1939. gada 21. decembra lēmumu A.Kampi nozīmēja par Ārlietu ministrijas pārstāvi latviešu un padomju jauktajā komisijā 5. oktobra pakta realizēšanai. Pildot šos pienākumus, viņš 1940. gada 1. jūlijā vēl piedalījās un runāja marionešu valdības Ministru prezidenta un ārlietu ministra v.i. prof. Dr. A.Kirhenšteina sasauktajā vecā valsts aparāta darbinieku apspriedē, kurā iztirzāja attiecību kārtošanu ar PSRS pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas.

Jaunajai varai vairs nebija vajadzīgi diplomāti, un Ministru kabinets 1940. gada 10. jūlijā pieņēma lēmumu atbrīvot A.Kampi no Līgumu departamenta direktora amata uz paša lūguma pamata, skaitot no 21. augusta pēc kārtējā atvaļinājuma izmantošanas. Čeka arestēja “tautas ienaidnieku” A.Kampi jau 15. oktobrī un deportēja uz “brālīgo” Krievijas Republiku. 1942. gada 16. martā Andrejam Kampem piesprieda nāvessodu. Par ko? Par uzticīgu kalpošanu brīvajai Latvijai.