— Tiesībsargājošo institūciju darbība vienmēr bijusi sabiedrības īpašas uzmanības lokā. Par to jūs esat stāstījusi arī mūsu iepriekšējās intervijās “Latvijas Vēstnesim” saistībā ar Valsts prezidenta kancelejā iesūtītajām vēstulēm. Kā ir pašlaik, vai vēstuļu saturs ir mainījies un kā mainījies?

— 2001. gadā Valsts prezidenta kancelejā tika saņemtas 8916 vēstules, šogad desmit mēnešos tās skaitāmas jau pāri 7000. Tātad varam secināt, ka pagājušā gada līmenis varētu tikt pārsniegts. Jāpiebilst, ka pēdējos mēnešos dažādu iesniegumu, sūdzību skaits palielinājies. Iespējams, ka tas saistīts gan ar Saeimas vēlēšanu posmu, gan valdības maiņu un vēl citiem jautājumiem. Nesen Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā, kas saistīts ar mūsu valsts gatavošanos iestājai Eiropas Savienībā, Latvija kārtējo reizi saņēmusi ieteikumu sakārtot tieslietas un iekšlietas, stingrāk vērsties pret korupciju. Šajā ziņā lietderīgi atcerēties pavasarī — 21. maijā — notikušo Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdi, kurā piedalījās arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un kurā tika izteikti pārmetumi tiesām, arī citām tiesībsargājošajām institūcijām. Attieksme pret kritiku sākumā bija visai dīvaina — Tiesnešu biedrība sasauca ārkārtas sapulci, uzaicināja Valsts prezidenti, lai uzklausītu konkrētus piemērus, faktus. Taču Vaira Vīķe–Freiberga bija savu viedokli paudusi Saeimas komisijā, un tam bija pamats — sakārtot savas lietas, novērst trūkumus tiesu darbā.

Foto: A.F.I.

Tieši šajā laikā pieauga sūdzību skaits par tiesām, arī policiju un prokuratūru. Protams, tās pārbaudot ar kompetentu iestāžu starpniecību (Valsts prezidentei pēc likuma nav tiesību iejaukties tiesībsargājošo institūciju darbībā), daļa vēstulēs izteiktās kritikas neatbilda īstenībai un norādītie fakti neapstiprinājās.

— Kādi ir raksturīgākie pārmetumi mūsu tiesām Valsts prezidentei adresētajās vēstulēs? Lai gan tiesas ir neatkarīgas, tomēr to darbs cieši saistīts ar valsts pilsoņu, iedzīvotāju ikdienu.

— Situācija ir visai īpatnēja. Protams, sūdzības saņemam katru gadu, bet pēdējā laikā izvirzās tie jautājumi, par kuriem Latvija ne vienreiz vien kritizēta šajos Progresa ziņojumos, tas ir, par ilgajiem apcietinājuma termiņiem, līdz pieņemts tiesas spriedums pat pirmajā instancē, bet bieži vien tiek pārsūdzēti šie spriedumi, un atkal paiet laiks… Dažkārt iznāk: cilvēks nu beidzot notiesāts, bet sods, kas piespriests, galvenokārt atbilst laikam, ko viņš pavadījis nebrīvē, vai vēl paradoksālāk — var izrādīties, ka apsūdzētais attaisnots tiesā. Tāpēc rodas jautājums — vai tiesas spriedums ir objektīvs un pamatots, vai piespriestais sods ir adekvāts nodarījumam vai atbilstošs jau izciestajam nebrīvē? Šā gada 1. novembrī stājās spēkā 20. jūnijā pieņemtie grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, kas droši vien mazinās spriedzi šajā ziņā, taču līdz šim, pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtās informācijas, cietumos bez galīgā tiesas sprieduma atrodas aptuveni 43 procenti tiesājamo. Tas nevar nesatraukt. Desmit mēnešos mūsu dienesta izskatīšanā nodotas 188 sūdzības par dažādiem ar tiesu darbību saistītiem konkrētiem gadījumiem, turklāt Valsts prezidentes padomniecei likumdošanas jautājumos Sandrai Kukulei ir ne mazāk kā 50 vēstuļu, kas skar tiesu darba organizācijas vai vēl dažas citas problēmas. Tātad kopā — vairāk nekā 200 vēstuļu par tiesām. Salīdzinājumam — 1999. gadā tādu bija 73, 2000. gadā — 185, bet 2001. gadā — 176 vēstules. Mainījies arī vēstuļu saturs – aptuveni simt vēstuļu no 188 ir par tiesas spriedumu likumību un pamatotību, iespējamo tiesnešu korumpētību, neapmierinošo darba organizāciju vairākās tiesās u. tml.

— Vai ir minēti konkrēti piemēri šajos iesniegumos?

— Jā, ir nosaukti atsevišķi tiesneši, tiesas, noziedzīgam nodarījumam neadekvātie spriedumi. Lielāko daļu šādu iesniegumu sūtām Ģenerālprokuratūrai, daļu — Augstākajai tiesai, Tieslietu ministrijai. Manuprāt, Augstākās tiesas Senāts paveica ļoti svētīgu darbu, izanalizējot un apkopojot tiesu praksi — spriedumu atbilstību likumam narkotiku lietās. Šajā ziņā bija jūtamas Krimināllikuma atsevišķu pantu (253.panta) nepilnības, likumdevējs pēc Valsts prezidentes ierosinājuma to pēc tam palaboja, nodalot atbildību narkotiku tirgotājiem, piegādātājiem un arī lietotājiem. Lai šie tiesas spriedumi būtu samērojami ar nodarījumu, par ko arī cilvēki iepriekš bija sarūgtināti, rakstot vēstules Valsts prezidentei. Jāpiebilst, ka iepriekš tika apkopota plaša informācija, un pēc tam Valsts prezidente iesniedza priekšlikumus Saeimai, ierosinot izdarīt grozījumus Krimināllikumā. Arī man iznāca piedalīties darba grupā, kas izstrādāja minētos grozījumus, kurus pēc tam pieņēma Saeima. Šajā sakarā gribu vēl teikt, ka tiesu prakses apkopojumi daudz ko dod gan pašiem tiesnešiem, gan likumu izstrādātājiem, gan sabiedrībai. Un, lai gan tiesneši mums ir gudri, gribas ticēt, ka arī godīgi cilvēki, taču reizēm var arī kļūdīties, turklāt arī likumi ir pilnveidojami, jo tiesu var spriest tikai likuma robežās.

Otrs lielākais sūdzību bloks, ja var tā sacīt, ir par ieilgušajiem lietu izskatīšanas termiņiem tiesās. Turklāt šajā kategorijā ietilpst aptuveni 40 atkārtotas sūdzības. Saskaņā ar likumu mēs tās sūtām konkrētai tiesai, tiesas priekšsēdētājam vai Tieslietu ministrijai. Šajā ziņā gribu piebilst, ka nereti cilvēki raksta mums tāpēc, ka ir neziņā, kad viņa lieta tiks izskatīta, jo no tiesām nav atbildes. Vai tiešām tik grūti uzrakstīt vai citādi paziņot cilvēkam par to? Šobrīd nav saprotams, kāpēc, savulaik grozot Krimināllikumā šo piekritības principu pirmās instances tiesām, lai atslogotu apgabaltiesu darbu, sastrēgumi atkal radušies apelācijas lietās apgabaltiesās. Tā sakot, cik garš, tik plats… Un sūdzības par šiem ieilgušajiem termiņiem nerimstas. Personīgi uzskatu: lai ar šo problēmu tiktu galā, Tieslietu ministrijai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību tiesu darba organizācijai. Labi, ka uzcelts jaunais Tiesu nams, pakāpeniski uzlabojas materiāli tehniskā bāze, taču ne vienmēr tiesu zāles tiek izmantotas racionāli. Ir citas organizatoriskas un, protams, arī finansiālas problēmas.

— Vai Valsts prezidente, tās kanceleja ir informēta par situāciju tiesībsargājošajās institūcijās, vai jūtama šī atgriezeniskā saikne par daudzajās vēstulēs paustajām problēmām?

— Nosūtot vēstules attiecīgajām institūcijām, lai tiktu pārbaudīti fakti, lūdzam, lai par svarīgākajiem jautājumiem tomēr mēs saņemtu informāciju. Tas jo īpaši svarīgi ir jomās, kas skar valsts drošību – kā ārējo, tā iekšējo. Šeit jāmin labā sadarbība ar Ģenerālprokuratūru, ģenerālprokuroru Jāni Maizīti un citām vadošajām amatpersonām, kas sniedz perfektu, plašu informāciju. Jāpaslavē arī Augstākā tiesa (AT), tās priekšsēdētājs Andris Guļāns, kurš informēja Valsts prezidenti sakarā ar tām sūdzībām, kas bija iesūtītas AT pēc viņas uzstāšanās Saeimas komisijā, vēl citām un attiecās uz AT kompetenci. Manuprāt, Tieslietu ministrijai nosūtītās sūdzības, kas skatāmas tās kompetencē, ne vienmēr tiek pietiekami dziļi izanalizētas, īpaši tās, kas skar tiesu darba organizācijas, tiesu spriedumu izpildes jautājumus. Nereti mēs saņemam to atbilžu kopijas, ko ministrija nosūtījusi konkrētai personai, skaidrojot vienu vai otru gadījumu, uzskaitot likumus. Saudzīgi izsakoties, manuprāt, tāda attieksme ir nekorekta pret Valsts prezidenti.

— Ko jūs varat pastāstīt par to vēstuļu saturu, kas skar prokuratūras darbu? Vai šeit kas būtiski mainījies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

— Skaitliski tās ir pieaugušas, un, iespējams, tāpēc, ka notiek sīkāka šķirošana. Desmit mēnešos mūsu dienesta pārziņā nodotas 115 sūdzības, pērn visā gadā bija 91, bet 2000. gadā — 201. Galvenokārt cilvēki ir neapmierināti ar garajiem izmeklēšanas procesiem, drošības līdzekļu piemērošanu, atteikšanos ierosināt vai izbeigt krimināllietu. Citreiz lieta beidzot nonākusi tiesā, bet novilcināta tieši izmeklēšanas dēļ. Samērā daudz — aptuveni 50 sūdzību — ir par izziņas iestāžu rīcību, jo, kā paredzēts likumā, prokuratūra pārrauga šo iestāžu darbu jau no paša noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un izmeklēšanas sākuma. Minēšu konkrētu piemēru. Kāda sieviete mums rakstīja, ka Ziemeļu rajona prokuratūra atteikusies ierosināt krimināllietu par viņas vīra nāves gadījumu, minēja apstākļus, kādēļ, pēc viņas domām, lēmums nav taisnīgs. Vēstuli nosūtījām Ģenerālprokuratūrai, un nesen — oktobra vidū — saņēmām atbildi, ka lēmums par atteikšanos ierosināt šo lietu atcelts un notiek papildu pārbaude. Protams, kāds būs galīgais rezultāts, nav zināms, taču laikam tomēr ir pamats šajā lietā iedziļināties. Līdzīgs piemērs bija par Jēkabpils rajona prokuratūras lēmumu izbeigt lietu par kādu avārijā bojāgājušo. Arī šo prokuratūras lēmumu Ģenerālprokuratūra atcēlusi. Nereti prokuratūrai nosūtām pārbaudei vēstules par dažu tiesas spriedumu likumību un pamatotību, iespējams, ka atklājas jauni apstākļi, un tad lietu nāktos pārskatīt. Lai gan tiesas ir neatkarīgas, tomēr likumos ir paredzēti izņēmumi, kad spriedumu prokuratūra var noprotestēt, un tādējādi vēlāk to iespējams pārskatīt. Šādas sūdzības visbiežāk ir par laupīšanām, bandītismu, arī korupciju un vēl citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Turklāt jāpiebilst, ka sakarā ar pēdējiem grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā vairākas lietas tiesnesis var izspriest vienpersoniski, tādējādi pieaug tiesneša loma un atbildība taisnīgas tiesas spriešanā. Saprotams, ka netrūkst tādu cilvēku, kuri nav apmierināti ar prokurora vai tiesneša, tiesas darbu, ja viņš galarezultātā izrādījies zaudētājs. Nu tad uzskata: es jums parādīšu un rakstīšu daudzas reizes uz visādām instancēm, arī Valsts prezidentei, jo, pēc sūdzības rakstītāja domām, tieši viņai šis spriedums ir jāatceļ, neieklausoties atbildēs, ka viņai nav likums piešķīris šādas tiesības. Turklāt prokuratūra pati arī vērtē savu kolēģu darbu, izskata pieļautos pārkāpumus, un vainīgie saņem pelnītu sodu. Tā ka mums nav pamata uzskatīt, ka prokuratūra izturētos pārāk liberāli pret gadījumiem, kad atklāta dienesta stāvokļa izmantošana, kukuļņemšana vai kāds cits pārkāpums.

— Šķiet, jau otro reizi pēdējos gados Latvijā pabija Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas locekļi, iepazīstoties ar situāciju izmeklēšanas iestādēs, cietumos. Vai šie komitejas secinājumi kļūst zināmi plašākai sabiedrībai? Cik atceros, par 1999. gada apmeklējuma rezultātiem bija visai skopas ziņas, taču arī toreiz tika minēti fakti par aizturēto cilvēku nelikumīgu aizturēšanu, sišanu, ņirgāšanos policijā un dažviet ieslodzījuma vietās.

— Cik man zināms, nesen Latviju apmeklēja šīs komitejas locekļi, tajā ir arī Latvijas pārstāve, taču komiteja savus secinājumus atsūta tikai pēc kāda laika, tā ka pašlaik par to nekas nav zināms. Toties varu teikt, ka Valsts prezidentes kancelejā šajā gadā ir vismaz divdesmit sūdzību par vardarbību, nepamatotu aizturēšanu, ņirgāšanos par cilvēkiem policijas struktūrās. Tas ir divreiz vairāk nekā pagājušajā gadā. Ir bijuši gadījumi, ka sūdzība par kādu personu nonāk izskatīšanā tai pašai amatpersonai. Iekšlietu struktūrām ir pašām sava inspekcija, kas izanalizē dažādus pārkāpumus policistu vidū, tas ir pareizi, bet, ja runa ir par šo darbinieku attieksmi pret citām personām, par cilvēktiesību pārkāpumiem, noziegumiem, mūsuprāt, vajadzētu iejaukties prokuratūrai. Saprotams, ka tas palielinātu jau tā visai lielo prokuroru darba slodzi, taču par šādu risinājumu iestājās arī nu jau bijušās Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Dzintars Kudums. Domāju, ka arī Valsts prezidente šos jautājumus neizlaidīs no sava redzesloka.

— Kāda daļa no iesūtītajām vēstulēm, kurās izteiktas pretenzijas pret tiesībsargājošajām institūcijām, ir nepamatotas? Redzu, ka jums te dažās lietās ir biezu biezās mapes…

— Jā, patiesi šī sarakste reizēm krājas simtos lappušu. Varu teikt, ka aptuveni ceturtdaļa sūdzību par tiesām, to spriedumiem ir nepamatotas. Kā jau minēju, ir cilvēki, kuri, neuzvarējuši tiesas procesā, daudzkārt sūdzas dažādās instancēs, arī Valsts prezidentei. Viņiem tiek izskaidrots, ka taisnība nav viņu pusē, taču sarakste nebeidzas, mūs nosauc par nekompetentiem juristiem, biedē ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tās ir katras personas tiesības! Bet tā vien liekas, ka daudzi nelasa ne mūsu likumus, ne Satversmi, paužot savu viedokli kā vienīgo pareizo. Manuprāt, pienācis laiks pārskatīt 1994. gadā pieņemto likumu par sūdzību un iesniegumu izskatīšanu valsts un pašvaldību iestādēs, jo tas ir novecojis, mūsu valsts pievienojusies vairākām starptautiskajām konvencijām, tāpēc situācija, pati dzīve prasa izdarīt korekcijas. Vai ir pareizi, ja uz vienu un to pašu jautājumu iesniedzējam jāatbild neskaitāmas reizes, jāklausās pārmetumi valsts amatpersonām, kuras godprātīgi un pareizi izskatījušas sūdzību. Prokuratūras likumā ir noteikta prokurora rīcības pārsūdzēšanas kārtība un tas, kādu prokuratūras amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi. 1994. gadā pieņemtā likuma normas būtu jāizvērtē un jāsaskaņo ar citiem likumiem jautājumos par sūdzību izskatīšanu.

— Vai jūsu dienesta darbiniekiem iznāk pieņemt arī mutvārdu sūdzības, tas ir, cilvēki pie jums ierodas aprunāties, personiski nodot vēstuli?

— Jāsaka gan, ka šādas iespējas ir ierobežotas galvenokārt telpu trūkuma dēļ. Tiesa, dežūrtelpā ir galds, daži krēsli. Iepriekš piezvanot, mūsu dienesta darbinieki var sastapt apmeklētāju, saņemt vēstuli vai uzklausīt cilvēku. Pati šogad esmu tādā veidā pieņēmusi vairāk nekā 60 apmeklētāju, ir speciāls žurnāls šādām vajadzībām. Bieži vien cilvēkam vajadzīgs padoms, ko darīt, kurp vērsties, lai rastu kādu risinājumu. Un viņš aiziet apmierināts, jo ir uzklausīts. Dažkārt vecāks cilvēks piezvana pa telefonu, lūdz padomu. Vai tad grūti viņam atbildēt? Lai gan Apžēlošanas dienestā esam tikai dažas darbinieces, slodze ļoti liela, jo bez jau minēto kategoriju vēstulēm jāizskata apžēlošanas lūgumi, par kuriem regulāri lemj Valsts prezidente, cenšamies izskatīt katru vēstuli. Liela patiesība ir vārdos, ka aiz katras vēstules ir dzīvs cilvēks — ar savām sāpēm, sarūgtinājumu, ierosinājumu. Iespēju robežās šādos gadījumos ir jāpalīdz.

Rita Belousova, “LV” tieslietu redaktore