Valsts prezidenta raksts

Par likuma “Grozījumi Civillikumā” otrreizēju caurlūkošanu

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei

Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

2002.gada 31.oktobrī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Civillikumā”.

Minētā likuma 162.panta jaunā redakcija nosaka, ka “nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē vismaz sešus mēnešus un ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērnu un vecāku attiecības”. Likums paredz tiesai tiesības samazināt minēto termiņu līdz trim mēnešiem, ja bērns nodots adoptētāja aprūpē pirms gada vecuma sasniegšanas un ir izpildīti pārējie adopcijas priekšnoteikumi.

Tajā pašā laikā Latvijā spēkā esošā Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos uzliek par pienākumu Latvijas valstij veikt visus vajadzīgos pasākumu, lai vienkāršotu adopcijas nokārtošanas procesus, tiem sekotu un tos paātrinātu. Kā norāda Tieslietu ministrija un Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs savos atzinumos Latvijas Republikas Saeimai, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komiteja ir aicinājusi Latvijas valsti izstrādāt jaunu adopcijas kārtību, lai vienkāršotu un paātrinātu adopcijas procesu.

Minētās Hāgas konvencijas parakstītājvalstis, tajā skaitā arī Latvija, atzīst, ka savas personības pilnvērtīgai un harmoniskai attīstībai bērnam būtu jāaug ģimenē un laimes, mīlestības un izpratnes gaisotnē, atzīstot, ka starpvalstu adopcijas ceļā var nodrošināt pastāvīgas ģimenes priekšrocības bērnam, kam piemērota ģimene nav atrodama viņa vai viņa izcelsmes valstī.

ANO Bērnu tiesību komiteja izsaka bažas par lielo bērnu skaitu, kuri dzīvo bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs. Saskaņā ar Labklājības ministrijas apkopotajām ziņām šobrīd Latvijā šajās iestādēs savu bērnību pavada aptuveni 3600 bērnu, aptuveni 4600 bērnu atrodas internātskolās, 9000 bērniem ir noteikti aizbildņi. Tajā pašā laikā Tieslietu ministrijā ir reģistrēti 540 ārvalstu adoptētājgribētāji, no kuriem visi atbilst Latvijas Republikas normatīvo aktu prasībām attiecībā uz bērnu adopciju Latvijā. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta sniegto informāciju tikai šā gada astoņos mēnešos Tieslietu ministrija ir saņēmusi vēl 138 ārvalstu adoptētāju pieteikumus.

Eiropas konvencijas par bērnu adopciju 9.pants nosaka, ka kompetentajām iestādēm katrā konkrētā gadījumā un nepieciešamajā apjomā ir jāievāc informācija par vairākiem jautājumiem, tajā skaitā arī informācija par bērna un adoptētāja savstarpējo piemērotību un laiku, kurā bērns ir bijis viņa aprūpē un uzraudzībā, atstājot konkrētās metodes, termiņus un kārtības dalībvalstu ziņā. Eiropas konvencija par bērnu adopciju, kā arī citi starptautiskie tiesību akti nenosaka konkrētu aprūpes un uzraudzības termiņu ieviešanu, taču norāda, ka adopciju nenodibina līdz brīdim, kad bērns ir atradies adoptētāju aprūpē pietiekami ilgu laiku, lai dotu iespēju kompetentajai iestādei pamatoti spriest par to nākotnes attiecībām adopcijas nodibināšanas gadījumā.

Vēlos vērst Saeimas uzmanību uz to apstākli, ka katrā konkrētajā un dziļi individuālajā gadījumā šis pietiekami ilgais aprūpes laiks var būt ļoti atšķirīgs un mainīties atkarībā no bērna vecuma un rakstura īpatnībām, piemēram, zīdaiņiem vai pusaudžiem. Nepieciešamais aprūpes ilgums būtu jāizvērtē atbildīgajai bāriņtiesai (pagasttiesai), dodot savu atzinumu, kā arī tiesai, apstiprinot adopciju. Atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, aprūpes termiņš līdz adopcijas apstiprināšanai tiek noteikts atkarībā no bērna vecuma, veselības stāvokļa, adaptēšanās adoptētāja ģimenē un citiem konkrētiem apstākļiem.

Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” nosaka, ka, pieņemot lēmumu par to, ka adopcija ir bērna interesēs, bāriņtiesa pārbauda vairāku apstākļu atbilstību Civillikuma prasībām, tajā skaitā izvērtē, vai ir pamats uzskatīt, ka pēc adopcijas starp adoptētāju un adoptēto veidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības (40.panta 1.daļa). Minētā likuma 22.pants paredz, ka bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumi par adopciju ir saistoši tikai pēc to apstiprināšanas tiesā. Turklāt Eiropas konvencijas par bērnu adopciju 8.pants nosaka, ka kompetentā iestāde nedrīkst nodibināt adopciju, ja tā nav pārliecināta, ka adopcija atbilst bērna interesēm.

Šādā situācijā konkrēta termiņa noteikšana Civillikuma 162.pantā nav uzskatāma par lietderīgu un var radīt situāciju, kurā adopcijas process (īpaši ārvalstu adopcijas process) Latvijā var tikt nepamatoti aizkavēts un pat apturēts, jo šobrīd jāatzīst, ka atbildīgajām institūcijām nav noteiktas skaidras kārtības un izpratnes par to, kādā veidā likuma prasības par bērna aprūpi līdz adopcijas apstiprināšanai vismaz sešus mēnešus varētu nodrošināt, piemēram, ārvalstu adoptētāji. No šā gada 31.oktobrī pieņemtās Civillikuma 162.panta redakcijas teksta nav saprotams, vai šādai aprūpei jānotiek Latvijas Republikas teritorijā, vai tas ir iespējams arī valstī, kurā dzīvo adoptētāji. Tāpat likums nenorāda, kādā juridiskā statusā bērns varētu atrasties adoptētāju aprūpē ārvalstīs tik ilgstošu laika posmu.

Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2002.gada 31.oktobrī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Civillikumā” otrreizējai caurlūkošanai ar lūgumu nodrošināt iespējami ātru un lietderīgu adopcijas nokārtošanas procesu, kā arī veicināt vienotu likuma normu interpretāciju un piemērošanu.

Ar cieņu,

Rīgā 2002.gada 6.novembrī Vaira Vīķe-Freiberga

Valsts prezidenta dokuments Nr.344

Iesniegts Saeimas kancelejā 06.11.2002.

 

 

Grozījumi Civillikumā

Izdarīt Civillikumā šādus grozījumus:

1. Aizstāt visā likumā vārdu “testātors” (attiecīgā locījumā) ar vārdu “testators” (attiecīgā locījumā) un vārdu “testāments” (attiecīgā locījumā) ar vārdu “testaments” (attiecīgā locījumā).

2. Izteikt 14. un 15.pantu šādā redakcijā:

“14. Tiesiskās attiecības, kas saistītas ar bērna paternitāti un tās apstrīdēšanu, apspriežamas pēc Latvijas likuma, ja bērna mātes dzīvesvieta bērna dzimšanas laikā bija Latvijā.

Latvijas likums piemērojams arī tad, ja strīds par bērna paternitāti rodas Latvijā.

15. Tiesiskās attiecības starp vecākiem un bērnu ir pakļautas Latvijas likumam, ja bērnam noteiktā dzīvesvieta ir Latvijā.

Tādas mantas ziņā, kura atrodas Latvijā, vecāki un bērns pakļauti Latvijas likumam arī tad, ja bērnam noteiktā dzīvesvieta nav Latvijā.”

3. Izslēgt 28.panta trešajā daļā vārdus “sabiedrisko stāvokli un”.

4. Aizstāt 38.pantā vārdu “aizbildniecības” ar vārdu “aizbildnības”.

5. Izslēgt 42.panta otrajā daļā vārdus “valsts vai pašvaldības iestādes”.

6. Aizstāt 69.pantā skaitļus “71.-77.” ar skaitļiem “72.-75.”.

7. Izteikt 70.-77.pantu šādā redakcijā:

“70. Laulību šķir tiesa, pamatojoties uz viena laulātā vai abu laulāto pieteikumu.

71. Laulību var šķirt, ja laulība ir izirusi. Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos.

72. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs gadus dzīvo šķirti.

73. Laulātie dzīvo šķirti, ja viņiem nav kopīgas saimniecības un viens no laulātajiem noteikti negrib to atjaunot, noliedzot laulības kopdzīves iespējamību. Kopīga saimniecība var nepastāvēt arī tad, ja laulātie šķirti dzīvo kopīgā dzīvoklī.

74. Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja:

1) laulības turpināšana tam laulātajam, kas pieprasa laulības šķiršanu, ir neiespējama tādu iemeslu dēļ, kuri ir atkarīgi no otra laulātā un kuru dēļ kopdzīve ar viņu būtu neizturama cietsirdība pret laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu;

2) abi laulātie pieprasa laulības šķiršanu vai viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību;

3) viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir piedzimis bērns vai ir gaidāma bērna piedzimšana.

Ja tiesa uzskata, ka, pastāvot šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ir iespējams saglabāt laulību, tā laulāto samierināšanas nolūkā var atlikt lietas izskatīšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

75. Ja viens laulātais prasa laulības šķiršanu tādu iemeslu dēļ, kas nav minēti šā likuma 74.pantā, un otrs laulātais nepiekrīt laulības šķiršanai, tiesa laulību nešķir pirms šā likuma 72.pantā norādītā termiņa un laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu.

76. Laulību nešķir, kaut gan tā ir izirusi, ja un ciktāl laulības saglabāšana izņēmuma kārtā sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešama laulībā dzimuša nepilngadīga bērna interesēs.

77. Laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par laulībā dzimuša bērna aizgādību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu.”

8. Izslēgt 78.pantu.

9. Izteikt 79.-83.pantu šādā redakcijā:

“79. Ja laulība atzīta par neesošu un tikai viens no bijušajiem laulātajiem, laulībā dodoties, ir zinājis, ka tā atzīstama par tādu, tad otram laulātajam, kurš to nav zinājis, ir tiesības prasīt no viņa:

1) atlīdzību par morālo kaitējumu;

2) samērā ar viņa mantas stāvokli līdzekļus, ja tas nepieciešams iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai uzturam.

80. Šķirot laulību vai pēc laulības šķiršanas bijušais laulātais var prasīt līdzekļus no otra bijušā laulātā samērā ar viņa mantas stāvokli, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu un līdzekļi nepieciešami iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai uzturam.

81. Pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu bijušajam laulātajam izbeidzas pēc tam, kad pēc laulības šķiršanas vai atzīšanas par neesošu pagājis tikpat ilgs laiks, cik attiecīgi ilgusi šķirtā laulība vai kopdzīve laulībā, kas atzīta par neesošu. Gadījumos, kad bijušo laulāto kopīgs bērns šajā laikā nav sasniedzis pilngadību un ir tā bijušā laulātā aizgādībā, kuram ir tiesības prasīt līdzekļus, šis pienākums turpinās, līdz bērns sasniedz pilngadību.

Pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu bijušajam laulātajam atkrīt, ja:

1) bijušais laulātais devies jaunā laulībā;

2) bijušā laulātā ienākumi nodrošina attiecīgi iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu;

3) bijušais laulātais izvairās iegūt līdzekļus uzturam ar savu darbu;

4) ir citi apstākļi, kas liecina, ka zudusi nepieciešamība saņemt līdzekļus no bijušā laulātā.

82. Laulātais, kura laulība atzīta par neesošu, dabū atpakaļ savu pirmslaulības uzvārdu. Ja viņš, dodoties laulībā, nav zinājis, ka laulība atzīstama par neesošu, tiesa pēc viņa lūguma var atstāt viņam laulībā iegūto uzvārdu.

Laulātais, kas, dodoties laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa piešķir viņam pirmslaulības uzvārdu. Pēc otra laulātā lūguma tiesa, ja tas neaizskar bērna intereses, var liegt laulātajam, kurš veicinājis laulības iziršanu, saukties laulībā iegūtajā uzvārdā.

83. Ja laulība atzīta par neesošu, katrs bijušais laulātais patur savu pirmslaulības mantu, kā arī to mantu, ko viņš pats iegādājies kopdzīves laikā. Kopīgi iegūtā manta dalāma starp bijušajiem laulātajiem līdzīgās daļās.

Ja abiem laulātajiem, dodoties laulībā, nebija zināms, ka tā atzīstama par neesošu, vai tas nebija zināms vienam no viņiem, kopīgi iegūtā manta dalāma pēc noteikumiem par likumīgā laulībā iegūtas mantas dalīšanu: pirmajā gadījumā — attiecībā uz abiem bijušajiem laulātajiem, otrajā gadījumā — attiecībā uz to laulāto, kuram nebija zināms, ka laulība atzīstama par neesošu.”

10. Izteikt 86.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“Noslēdzot laulību, viens no laulātajiem var savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu, izņemot gadījumus, kad vienam laulātajam jau ir dubults uzvārds.”

11. Papildināt 90.pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“Trešo personu interesēs pieņemams, ka rīcībai ar kustamo mantu šāda piekrišana bijusi, izņemot gadījumus, kad trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka piekrišanas nav bijis vai ka manta, ar kuru viens laulātais rīkojies, ir tāda, kas acīmredzami pieder otram laulātajam.”

12. Izteikt 93.pantu šādā redakcijā:

“93. Laulātais savu mantu vai savu daļu laulāto kopīgajā mantā var nodot pārvaldībā otram laulātajam, kam šī manta ar visiem līdzekļiem jāsargā un jāglabā. Ja laulāto kopīgais nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda, pieņemams, ka otrs laulātais savu daļu šajā īpašumā nodevis viņa pārvaldībā.”

13. 94.pantā:

izslēgt otrajā daļā vārdus “nauda noguldāma uz laulātā — īpašnieka vārda”;

izslēgt trešajā daļā vārdus “un lietošanā” un vārdus “un lietošanas”;

izslēgt ceturto daļu.

14. Izteikt 95.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“Ja laulātie dzīvo šķirti, laulātais, ja nepieciešams, var prasīt līdzekļus no otra laulātā, kurš veicinājis šķirto dzīvi, samērā ar savu un pēdējā mantas stāvokli līdzvērtīga labklājības līmeņa nodrošināšanai vai prasīt līdzekļus uzturam, saprotot ar to ēdienu, apģērbu, mājokli un vajadzības gadījumā — apkopšanu.”

15. Izslēgt 97.pantu.

16. Izteikt 99.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“Par saistībām, ko laulātais noslēdzis uz savu personīgo rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas, šis laulātais atbild vispirms ar savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, — ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā.”

17. Izteikt 100.panta otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“Ja par viena laulātā parādiem vērsta piedziņa uz otra laulātā atsevišķo mantu, pēdējais var prasīt, lai šo mantu atsvabina no piedziņas.

Ja par viena laulātā parādiem vērsta piedziņa uz laulāto kopīgo mantu, otrs laulātais var prasīt mantas dalīšanu un viņa daļas atsvabināšanu no piedziņas.”

18. Izslēgt 101.pantā vārdus “un lietošanas”.

19. Izslēgt 102., 104. un 105.pantu.

20. Izslēgt 107.pantā vārdus “un lietošanas”.

21. Papildināt likumu ar 109. un 110.pantu šādā redakcijā:

“109. Laulāto likumiskās mantiskās attiecības izbeidzas:

1) pēc laulāto vienošanās;

2) ja viens laulātais mirst;

3) šķirot laulību vai pastāvot laulībai — pēc viena laulātā pieprasījuma, ja otra laulātā parādi pārsniedz viņa atsevišķās mantas vērtību vai arī viņa rīcības rezultātā manta var ievērojami samazināties vai izputēt.

Ja laulāto likumiskās mantiskās attiecības izbeidzas ar viena laulātā nāvi, tad pēc pārdzīvojušā laulātā daļas nodalīšanas mirušā laulātā daļa pāriet viņa mantiniekiem.

Dalot laulāto kopīgo mantu, ņem vērā visu laulāto mantu, kas nav atzīstama par viena laulātā atsevišķo mantu (91.p.), — kustamās un nekustamās lietas ar visiem piederumiem, kā arī laulāto prasījumus un saistības.

Laulāto kopīgā manta dalāma pēc mantojuma dalīšanas kārtības vispārējiem noteikumiem (731.p. un turpmākie panti).

110. Ja, pastāvot laulībai, laulāto kopīgā manta sadalīta, viņu mantiskajām attiecībām piemērojami noteikumi par visas laulāto mantas šķirtību (117.p. un turpmākie panti). Saistošu spēku attiecībā uz trešajām personām līgums un tiesas spriedums iegūst pēc to ierakstīšanas laulāto mantisko attiecību reģistrā, bet par nekustamo īpašumu — pēc to ierakstīšanas zemesgrāmatā.

Laulāto mantas sadalīšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.”

22. Izteikt 114.panta otro daļu šādā redakcijā:

“Ja kāds no laulājamiem ir aizbildnībā, viņš laulības līgumu noslēdz ar vecāku vai aizbildņa piekrišanu.”

23. 115.panta pirmajā daļā:

izslēgt vārdus “vai uzrādījuma”;

aizstāt vārdus “bet, ja laulājamie ir nepilngadīgi, — arī viņu likumīgajiem pārstāvjiem” ar vārdiem “bet, ja laulājamais ir nepilngadīgs, — arī viņa likumīgajam pārstāvim”.

24. 134.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“Ar laulības līgumu noteiktā laulāto mantas kopība izbeidzas:

1) kad viens laulātais mirst;

2) kad laulība šķirta vai atzīta par neesošu;

3) kad vienu laulāto atzīst par maksātnespējīgu;

4) pēc laulāto vienošanās par mantas kopības izbeigšanu.”;

izteikt otrās daļas 1.punktu šādā redakcijā:

“1) manta, paliekot turpmāk otra laulātā rokās, var ievērojami samazināties vai izputēt;”.

25. Izslēgt 140.panta otro un trešo daļu.

26. Izslēgt 141.panta otro un trešo daļu.

27. Izslēgt 143.panta otro daļu.

28. Izslēgt 144.pantu.

29. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas pirmās apakšnodaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“Bērna izcelšanās noteikšana”.

30. Izteikt 146.pantu šādā redakcijā:

“146. Par bērna māti atzīstama sieviete, kas bērnu dzemdējusi, ko apstiprina ārsta izziņa.

Par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306.dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums).

Bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306.dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, uzskatāms par dzimušu jaunajā laulībā. Šajā gadījumā bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos (149.p.).

Bērna izcelšanos no tēva, kas ir laulībā vai ir bijis laulībā ar bērna māti, apstiprina ieraksts laulību reģistrā.”

31. Izslēgt 147.pantu.

32. Izteikt 148., 149. un 150.pantu šādā redakcijā:

“148. Paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā.

149. Paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa.

Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir bērna mātei.

Ja bērna māte vai bērna mātes vīrs atzīts par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanas prasību var celt aizgādnis.

Bērns pats var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.

Vīra vecāki var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu šā panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, ja vīrs līdz nāves brīdim nav zinājis par bērna dzimšanu.

Tiesība apstrīdēt bērna izcelšanos ir personiska. Tā nepāriet uz mirušā mantiniekiem, bet viņa celto prasību mantinieki var turpināt.

150. Ja tiesa apmierina prasību, ar kuru apstrīdēts paternitātes pieņēmums, ieraksts par tēvu dzimšanas reģistrā atzīstams par neesošu no tā izdarīšanas dienas.”

33. Aizstāt 151.panta pirmajā daļā vārdus “Laulībā dzimuša bērna” ar vārdu “Bērna”.

34. Izslēgt 152.pantu.

35. Izslēgt pirmās daļas otrajā nodaļā nosaukumu “Otrā apakšnodaļa Ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanās noteikšana” un uzskatīt otrās nodaļas trešo un ceturto apakšnodaļu attiecīgi par otro un trešo apakšnodaļu.

36. Izslēgt 153.pantu.

37. Izteikt 154.pantu šādā redakcijā:

“154. Ja bērna izcelšanās no tēva nav konstatējama atbilstoši šā likuma 146.panta noteikumiem vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra, bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā.”

38. 155.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei personiski iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai vai pie notāra publiski apliecinātu pieteikumu. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā.”;

papildināt pantu ar jaunu sesto daļu šādā redakcijā:

“Bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt ar otra laulātā piekrišanu.”;

uzskatīt līdzšinējo sesto daļu par septīto daļu.

39. 156.pantā:

izslēgt otrajā daļā vārdus “tās vecāki, ja šī persona mirusi”;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“Tiesība apstrīdēt paternitātes atzīšanu ir personiska. Tā nepāriet uz mirušā mantiniekiem, bet viņa celto prasību mantinieki var turpināt.”

40. Izteikt 157. un 158.pantu šādā redakcijā:

“157. Paternitāti tiesa nosaka, ja dzimtsarakstu nodaļai nav iesniegts kopīgs pieteikums par paternitātes atzīšanu vai pastāv šā likuma 155.pantā norādītie šķēršļi paternitātes ieraksta izdarīšanai dzimšanas reģistrā.

Izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šādu faktu.

Pieņemams, ka bērns cēlies no personas, kurai ar bērna māti bijuši miesīgi sakari.

158. Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī persona, kas sevi uzskata par bērna tēvu.

Ja persona, no kuras bērns cēlies, ir mirusi, bērna māte, bērna aizbildnis un bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas var prasīt tiesas ceļā konstatēt paternitātes faktu.”

41. Izteikt 160. un 161.pantu šādā redakcijā:

“160. Ja bērna tēvs brīvprātīgi atzīst paternitāti, bērna uzvārdu, arī pēc bērna reģistrācijas, nosaka atbilstoši šā likuma 151.panta noteikumiem.

Ja paternitāte noteikta tiesas ceļā vai arī tiesa apmierina paternitātes apstrīdēšanas prasību, bērna uzvārdu nosaka tiesa, ņemot vērā bērna intereses.

161. Bērna vecāku uzvārda maiņa sakarā ar stāšanos laulībā neskar bērna uzvārdu.”

42. Izteikt 162.pantu šādā redakcijā:

“162. Nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs.

Nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē vismaz sešus mēnešus, ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība un ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērnu un vecāku attiecības. Tiesa var samazināt minēto termiņu līdz trim mēnešiem, ja bērns nodots adoptētāja aprūpē pirms gada vecuma sasniegšanas un ir izpildīti pārējie adopcijas priekšnoteikumi.

Pilngadīgu personu var adoptēt, ja starp adoptētāju un adoptējamo, pirms viņš sasniedzis pilngadību, jau bija izveidojušās faktiskās vecāku un bērnu attiecības. Šādos gadījumos adopciju var apstiprināt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.”

43. Izteikt 163., 164., 165. un 166.pantu šādā redakcijā:

“163. Adoptētājam jābūt vismaz divdesmit piecus gadus vecam un vismaz astoņpadsmit gadus vecākam par adoptējamo.

Nosacījumu par adoptētāja minimālo vecumu un astoņpadsmit gadu starpību var neievērot, ja adoptē sava laulātā bērnu vai arī brāļus un māsas. Tomēr arī šajā gadījumā adoptētājam ir jābūt vismaz divdesmit vienu gadu vecam, bet adoptētāja un bērna vecuma starpība nevar būt mazāka par sešpadsmit gadiem.

Adoptētājam jābūt rīcībspējīgam.

164. Laulātie bērnu adoptē kopīgi, izņemot gadījumus, kad:

1) adoptē otra laulātā bērnu;

2) otrs laulātais atzīts par pazudušu (bezvēsts promesošu);

3) otrs laulātais atzīts par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ.

165. Adoptēt reizē var vairākus bērnus. Adoptējot brāļi un māsas nav šķirami. Bērnu interesēs pieļaujama brāļu un māsu šķiršana, ja kādam no viņiem ir neārstējama slimība vai ir šķēršļi, kas traucē brāļus un māsas adoptēt kopā.

166. Personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu.”

44. Izteikt 169.pantu šādā redakcijā:

“169. Ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki:

1) adoptētājs;

2) adoptējamais, ja viņš ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu;

3) nepilngadīga adoptējamā vecāki vai aizbildnis.

Māte piekrišanu sava bērna adopcijai nevar dot ātrāk kā sešas nedēļas pēc dzemdībām.

Tiesa var atsvabināt puses no šīs piekrišanas apliecinājuma, ja pēc faktiskajiem apstākļiem tas izrādās neiespējams kāda pastāvīga šķēršļa dēļ vai arī ja nav zināma to personu dzīvesvieta, kuru piekrišana vajadzīga. Tiesa ar publikāciju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” lūdz atsaukties minēto personu.

Ja aizgādību īsteno tikai viens no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju adoptēt, šādu atļauju var dot adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa.

Bērna adopcijai ir nepieciešams bāriņtiesas lēmums, ka adopcija ir bērna interesēs. Bāriņtiesa, pieņemot lēmumu, noskaidro adoptējamā viedokli, ja vien viņš to spēj formulēt, kā arī ņem vērā ziņas par adoptētāju, tai skaitā viņa personību, reliģisko pārliecību, ja tāda ir, mantisko stāvokli, sadzīves apstākļiem, spēju izaudzināt bērnu, kā arī ziņas par adoptējamo, tai skaitā viņa personību, reliģisko pārliecību, ja tāda ir, veselību, priekštečiem.

Pēc ārvalstnieka vai ārvalstīs dzīvojošas personas lūguma bērnu var adoptēt ar tieslietu ministra atļauju un tikai tad, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi.”

45. Izslēgt 170.pantu.

46. 171.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“Adopcija uzskatāma par notikušu, tiklīdz tiesa to apstiprina.”;

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“Bez adoptētāja piekrišanas ziņas par adopciju līdz bērna pilngadībai nav izpaužamas.”

47. 172.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“Adoptētais kļūst par adoptētāju ģimenes locekli, un adoptētājs iegūst tiesības īstenot aizgādību. Adoptētajam var piešķirt adoptētāju uzvārdu atbilstoši šā likuma 151.panta noteikumiem.”;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“Pēc adoptētāju lūguma tiesa var atļaut mainīt arī adoptējamā personas kodu.”

48. Izteikt 173.panta otro daļu šādā redakcijā:

“Ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības ar vecākiem un viņu radiniekiem un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņiem. Tiesības uz pensiju, pabalstiem un citas sociālās tiesības, kas bērnam bija radušās līdz adopcijas brīdim, saglabājas.”

49. Izteikt 174.pantu šādā redakcijā:

“174. Pilngadīgas personas adopcijai piemērojami šīs nodaļas vispārīgie noteikumi par adopciju.”

50. Izteikt 175.pantu šādā redakcijā:

“175. Adopciju var atcelt tiesa, ja:

1) tas ir bērna interesēs;

2) pilngadīgais adoptētais ar adoptētāju vienojušies par adopcijas atcelšanu;

3) adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus.

Ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus, tiesa var noraidīt prasību par adopcijas atcelšanu gadījumos, kad adopcijas atcelšana neatbilst adoptētā interesēm.

Atceļot adopciju, tā izbeidzas ar dienu, kad stājas spēkā tiesas spriedums par adopcijas atcelšanu.”

51. Izteikt 176.panta otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“Ar adopcijas atcelšanu tiek atjaunotas radniecības tiesiskās attiecības bērnam un viņa pēcnācējiem ar bērna bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem. Atceļot bērna adopciju, tiesa lemj par to, kas turpmāk realizēs aizgādību, un par uzturlīdzekļu piedziņu, ja adopcija ir atcelta adoptētāja vainas dēļ.

Ja ar adopcijas nodibināšanu adoptētais bērns ir ieguvis adoptētāja uzvārdu vai citu vārdu, tiesa, ja tas ir bērna interesēs, var saglabāt iegūto uzvārdu un vārdu pēc adopcijas atcelšanas.”

52. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“Aizgādība”.

53. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas pirmās iedaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“I. Vecāku un bērnu personiskās attiecības”.

54. Izteikt 177. un 178.pantu šādā redakcijā:

“177. Līdz pilngadības sasniegšanai (219.p.) bērns ir vecāku aizgādībā.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

178. Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja starp vecākiem rodas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.”

55. Papildināt likumu ar 178.1 pantu šādā redakcijā:

“1781. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības atrisināmas šā likuma 178.pantā noteiktajā kārtībā.

Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, nodibinot uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka atsevišķu aizgādību.

Tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Otram vecākam ir saskarsmes tiesība atbilstoši šā likuma 181. un 182.panta noteikumiem.

Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt.

Ja mirst tas no vecākiem, kura aizgādībā atrodas bērns, kā arī tad, ja viņam nav iespējams aizgādību īstenot, bērns pāriet otra vecāka aizgādībā, izņemot gadījumu, kad bāriņtiesa bērna interesēs atzīst par vajadzīgu iecelt viņam aizbildni.”

56. Izteikt 179.pantu šādā redakcijā:

“179. Vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Ja bērnam ir pašam sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnam nepieciešamo uztura izdevumu segšanai, šos izdevumus var segt no bērna mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, var izlietot daļu no bērna mantas, bet vienīgi ar bāriņtiesas atļauju.

Ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu, šis pienākums līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem. Ja vecvecāku mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņiem uzturēšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli.

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.

Ja ir radies strīds par uzturlīdzekļiem bērnam, tiesa pēc prasītāja lūguma nekavējoties pieņem lēmumu par to, kādā apmērā atbildētājam pagaidām, līdz strīda izšķiršanai, jāsedz bērna uzturēšanas izdevumi. Bērna pagaidu uzturlīdzekļu apmērs nevar būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmēru.”

57. Izslēgt 180.pantu.

58. Izteikt 181. un 182.pantu šādā redakcijā:

“181. Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība).

Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns šķirts no viena vai no abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm.

Vecākiem un personām, kurām ir saskarsmes tiesība attiecībā uz bērnu vai kuru aprūpē bērns atrodas, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

182. Strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tiklīdz ir saņemts bāriņtiesas atzinums, tiesa nekavējoties uzaicina puses paskaidrojumu sniegšanai un nosaka saskarsmes tiesības pagaidu izmantošanas kārtību.

Tiesa var noteikt, ka zināmu laika periodu (nedēļas nogales, brīvdienas skolā, vecāku atvaļinājuma laiku u.tml.) bērns pavada pie tā vecāka, kuram nav piešķirtas aizgādības tiesības, vai arī viņu satikšanās laiku.

Saskarsmes tiesību attiecībā uz bērnu var ierobežot, turklāt, ja nepieciešams, var noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai trešās personas klātbūtnē vai noteiktā vietā, ciktāl tas atbilst bērna interesēm. Tiesa var uz laiku atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams.”

59. Izslēgt 184.pantu.

60. Papildināt 185.pantu ar otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“Bērns var vērsties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki noteikuši viņam nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.

Domstarpību atrisināšanai, ja nepieciešams, bērnam ieceļams aizbildnis.”

61. Izteikt 186. un 187.pantu šādā redakcijā:

“186. Vecāki kopīgi pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās (koppārstāvība). Ja vecāki dzīvo šķirti, koppārstāvība iespējama tikai tad, ja abi vecāki ir vienojušies par kopīgu aizgādību vai ir pieņemams, ka pastāv vecāku kopīga aizgādība (178.1 p.).

Viens no vecākiem vienpersoniski pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, ja:

1) otrs vecāks nav sasniedzis pilngadību, izņemot gadījumu, kad viņš ir stājies laulībā;

2) otrs vecāks ir miris;

3) ar vienošanos vai tiesas spriedumu aizgādības tiesības piešķirtas vienam vecākam, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar likumu bērnu viņa personiskajās attiecībās pārstāv abi vecāki;

4) par kādu no vecākiem nodibināta aizgādnība sakarā ar viņa atzīšanu par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai sakarā ar izlaidīgu vai izšķērdīgu dzīvi, alkohola vai narkotiku pārmērīgu lietošanu.

Katram no vecākiem ir tiesības veikt tiesiskas darbības, kuras ir bērna interesēs, ja pastāv nokavējuma risks. Par veiktajām darbībām viņam ir pienākums nekavējoties paziņot otram vecākam, izņemot gadījumu, kad šīs darbības veicis tas vecāks, kuram ir tiesības vienpersoniski pārstāvēt bērnu.

187. Īstenojot tiesības noteikt bērna dzīvesvietu, vecāki var atprasīt bērnu no jebkuras trešās personas. Šīs vecāku tiesības var ierobežot, ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu (203.p.).”

62. Papildināt 188.pantu ar trešo un ceturto daļu šādā redakcijā:

“Bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.

Mazbērniem jāapgādā katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni.”

63. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas otrās iedaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“II. Vecāku un bērna mantiskās attiecības”.

64. Izteikt 194.pantu šādā redakcijā:

“194. Ja vecāki bērna mantu pārvalda neatbilstoši bērna interesēm, bāriņtiesa var uzlikt viņiem par pienākumu sniegt norēķinos sīkas ziņas arī par izdevumiem bērna uzturam (191.p.), pieprasīt pietiekamu bērna mantas nodrošinājumu, kā arī atstādināt viņus no bērna mantas pārvaldības, uzdodot to vienam no vecākiem vai īpaši šim nolūkam ieceltam aizbildnim.”

65. 195.pantā:

aizstāt 1.punktā vārdus “patstāvīgi nodarbojoties” ar vārdiem “ar vecāku piekrišanu patstāvīgi nodarbojoties”;

papildināt 3.punktu ar vārdiem “izņemot mantu, kas piešķirta noteiktam mērķim”.

66. Aizstāt 197.pantā vārdus “vecāku varai pakļautie” ar vārdiem “vecāku aizgādībā esošie”.

67. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas trešās iedaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“III. Aizgādības tiesību izbeigšanās un aprobežošana”.

68. 198.pantā:

aizstāt pirmajā rindkopā vārdus “vecāku vara” ar vārdu “aizgādība”;

izslēgt 3.punktā vārdus “ar vecāku piekrišanu”;

izteikt 5.punktu šādā redakcijā:

“5) kad aizgādības tiesības vecākiem atņemtas ar tiesas spriedumu (200.p.)”.

69. Aizstāt 199.pantā vārdus “izbeigto vecāku varu” ar vārdiem “atņemtās aizgādības tiesības”.

70. Izteikt 200.pantu šādā redakcijā:

“200. Ja vecāki ar bērnu apietas sevišķi slikti, kā arī tad, ja viņi nerūpējas par bērnu vai nenodrošina bērna uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību, viņiem var atņemt aizgādības tiesības. Aizgādības tiesību atņemšanu vienam vai abiem vecākiem kā galējo līdzekli piemēro tiesa. Tiesa, neatņemot aizgādības tiesības, var arī brīdināt vecākus un uzlikt viņiem par pienākumu izpildīt noteiktas darbības bērna apdraudējuma novēršanai.

Atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. Ja aizgādība, ko varētu īstenot otrs vecāks, nepietiekami aizsargātu bērnu no apdraudējuma vai aizgādības tiesības tiek atņemtas abiem vecākiem, tiesa uzdod bāriņtiesai iecelt bērnam aizbildni.”

71. Izslēgt 202.pantu.

72. Izteikt 203.pantu šādā redakcijā:

“203. Bērna aprūpes tiesības vecākiem tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:

1) ir faktiski šķēršļi, kas kādam no vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu;

2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ).

Šajos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, bet, ja arī tam ir šķēršļi, — bāriņtiesa gādā par bērna ārpusģimenes aprūpi.

Atņemtās aprūpes tiesības vecākiem atjaunojas, kad bāriņtiesa atzīst, ka vairs nepastāv šā panta pirmā daļā minētie apstākļi. Ja sešu mēnešu laikā no aprūpes tiesību atņemšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par nepieciešamību atņemt vecākiem aizgādības tiesības, izņemot gadījumus, kad aprūpes tiesības nevar atjaunot no vecākiem neatkarīgu apstākļu dēļ.”

73. Aizstāt 218.pantā vārdus “bet uz laukiem — pagasttiesas” ar vārdiem “novados — novadu bāriņtiesas un pagastos — pagasttiesas”.

74. Izteikt 222. un 223.pantu šādā redakcijā:

“222. Bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis.

223. Tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi.”

75. Izteikt 224.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“Vecāki, kuri zaudējuši aizgādības tiesības, nevar būt arī bērna aizbildņi. Ja pēc tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla dēļ abi vecāki zaudē aizgādības tiesības, bērnam nodibināma aizbildnība, bet, ja tās zaudē tikai viens vecāks, aizbildnība nodibināma gadījumos, kad tas nepieciešams bērna interesēs.”

76. Papildināt 225.pantu ar vārdiem “ja bērns bija abu vecāku kopīgā aizgādībā”.

77. Papildināt 226.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“Ja tas no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, dodas jaunā laulībā, bāriņtiesa, ja bērna intereses to prasa, veic nepieciešamos uzraudzības pasākumus un vajadzības gadījumā ieceļ bērnam aizbildni. Bērna mantas pārvaldībā vecāks, kurš dodas jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību.”

78. Izslēgt 228.pantu.

79. Izslēgt 229.panta ceturto daļu.

80. Izslēgt 230.pantā vārdus “vai vecvecāku”.

81. Izteikt 234.pantu šādā redakcijā:

“234. Ja bērns palicis bez aizgādības, ikvienam, bet it īpaši bērna tuvākajiem radiniekiem, ir pienākums vērsties bāriņtiesā par aizbildņa iecelšanu.”

82. Izteikt 235.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“Aizbildnība pār nepilngadīgajiem, izņemot šā likuma 229.pantā minēto gadījumu, piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem, bet tam ir nepieciešams bāriņtiesas apstiprinājums.”

83. Izteikt 237.pantu šādā redakcijā:

“237. Ja aizbildnis ir pagaidām kavēts uzņemties aizbildnību, līdz šo kavēkļu novēršanai bāriņtiesa ieceļ pagaidu aizbildni.”

84. Aizstāt 238.pantā vārdus “ņemt nepilngadīgo savā gādībā” ar vārdiem “ņemt nepilngadīgo savā aprūpē”.

85. Papildināt 241.pantu ar vārdiem “vai ciest viņa intereses”.

86. 242.pantā:

aizstāt 3.punktā vārdus “atņemta vecāku vara” ar vārdiem “atņemtas aizgādības tiesības”;

izslēgt 5.punktā vārdus “vai vecvecāki”;

papildināt 8.punktu ar vārdiem “vai viņi ir tuvi bērna radinieki”.

87. Aizstāt 260.panta otrajā daļā vārdus “kuri reglamentē darba attiecības” ar vārdiem “stājas darba attiecībās vai”.

88. Aizstāt 273.pantā vārdus “attiecīgai tiesai” ar vārdiem “attiecīgajam notāram”.

89. Izslēgt 296.panta pirmajā daļā vārdus “valsts vai pašvaldības”.

90. Izteikt 339.panta 4.punktu šādā redakcijā:

“4) ja vecākiem atjaunotas aizgādības tiesības.”

91. Izslēgt 394.panta trešo daļu.

92. Izteikt 399.pantu šādā redakcijā:

“399. Likumisko mantojuma tiesību nodibina tikai tāda radniecība, kas rodas:

1) ar dzimšanu likumīgā laulībā;

2) ar dzimšanu tādā laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu, vai ne vēlāk kā 306.dienā no šādas laulības izbeigšanās;

3) ar paternitātes atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā.”

93. Izteikt 401.pantu šādā redakcijā:

“401. Adoptētais un tie viņa lejupējie, kas adopcijas laikā bijuši nepilngadīgi vai dzimuši pēc adopcijas, manto no adoptētāja vai viņa lejupējiem kā viņa bērni.

No adoptētā manto viņa lejupējie, kā arī adoptētājs un viņa lejupējie. Šajā gadījumā adoptētā pusbrāļi un pusmāsas pielīdzināmi īstiem brāļiem un māsām.”

94. Izslēgt 429.pantā vārdus “vai viņu vietā stājušies vectēvs vai vecmāmuļa”.

95. Aizstāt 431.pantā vārdus “kā arī aiz iemesliem, kas dod tiesību laulātam prasīt laulības šķiršanu uz 70.-72., 74., 76. un 77.panta pamata” ar vārdiem “kā arī gadījumos, kad:

1) laulātais pārkāpis laulību;

2) laulātais apdraudējis otra laulātā dzīvību, veselību, sitis vai spīdzinājis viņu;

3) laulība ir izirusi un laulātie vairāk nekā trīs gadus dzīvo šķirti.”

96. Aizstāt 438.pantā vārdus “Pagasttiesu likumu noteikumus” ar vārdiem “likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” noteikumus”.

97. Izslēgt 448.panta 2.punktu.

98. Izteikt 488.panta pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Ja notārs no viņam iesniegtā testamenta vai mantojuma līguma redz, ka mantojumam iecelts pēcmantinieks, viņš par to paziņo tiesai, kas nodibina aizgādnību mantojuma saraksta sastādīšanai (665.p).”

99. Aizstāt 633.panta pirmajā teikumā vārdu “tumšus” ar vārdu “neskaidrus”.

100. Aizstāt 643.pantā vārdus “pie notāra uzrādījuma kārtībā” ar vārdiem “notariālā kārtībā”.

101. Aizstāt 657.pantā vārdu “miertiesnesim” ar vārdu “notāram”.

102. Aizstāt 658.pantā vārdu “tiesa” ar vārdu “notārs”.

103. Aizstāt 659.pantā vārdus “tiesai pašai no sevis” ar vārdiem “notāram pēc savas iniciatīvas vai pēc mantinieka, mantojuma aizgādņa, testamenta izpildītāja, mantojuma atstājēja kreditora vai citu ieinteresēto personu lūguma”.

104. Izslēgt 660.pantā vārdus “kam piekrīt mantojuma lieta”.

105. 665.pantā:

aizstāt pirmajā daļā vārdu “tiesa” ar vārdu “notārs”;

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“Aizgādnis var arī lūgt tiesu izpildītājam vai pagasttiesai sastādīt mantojuma sarakstu.”

106. Izteikt 666.pantu šādā redakcijā:

“Kad likumīgā spēkā ir stājies tiesas spriedums vai lēmums vai notārs ir izdevis mantojuma apliecību par mantojuma pieprasītāju tiesībām, aizgādnība izbeidzas un līdz ar to izbeidzas aizgādņa tiesība rīkoties mantojuma masas vārdā.

Aizgādnis nodod mantojumu līdz ar galīgo norēķinu (663.p.) atzītiem mantiniekiem pret parakstu un iesniedz to bāriņtiesai, kas pēc paraksta saņemšanas atsvabina aizgādni no viņa pienākumiem.”

107. Aizstāt 697.pantā vārdu “tiesas” ar vārdu “notāra”.

108. Aizstāt 698.pantā vārdu “tiesa” ar vārdu “notārs”.

109. Aizstāt 709.pantā vārdu “tiesas” un vārdu “tiesa” ar vārdu “notārs” (attiecīgā locījumā).

110. 731.pantā:

izteikt pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Mantojumu dala labprātīgi (mājas kārtībā, pie notāra vai pagasttiesā) vai tiesas ceļā, ja līdzmantinieki nevar vienoties.”;

aizstāt otrajā teikumā vārdu “apgabaltiesai” ar vārdu “tiesai”.

111. Izslēgt 732.pantā vārdus “kā mājas kārtībā, tā arī tiesas ceļā”.

112. Aizstāt 738.pantā vārdu “apgabaltiesai” ar vārdu “tiesai”.

113. Izteikt 743.panta trešo teikumu šādā redakcijā:

“Vienādos apstākļos priekšroka dodama radiniekiem.”

114. Aizstāt 779.pantā vārdu “patīgā” ar vārdu “savtīgā”.

115. 785.pantā:

aizstāt pirmajā daļā vārdu “tiesa” ar vārdu “notārs”;

aizstāt otrajā daļā vārdu “tiesai” ar vārdu “notāram”.

116. Izslēgt 825.pantu.

117. Izslēgt 826.pantā vārdu un skaitli “un 825.”.

118. Papildināt 1321.panta pirmo daļu ar teikumu šādā redakcijā:

“Ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošana izdarāma pēc noteikumiem par labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā.”

119. Izslēgt 1923.pantā vārdu “laulībā”.

120. Izteikt 1924.panta pirmās daļas 2.punktu šādā redakcijā:

“2) ja laulības iziršanu ar savām darbībām veicinājis tikai apdāvinātais;”.

121. Izslēgt 2169.pantu.

122. Aizstāt I pielikuma (1102.pantam) “Publisko ezeru un upju saraksts” 1.nodaļas “Publisko ezeru saraksts” 132., 136. un 138.punktā vārdus “Rušonu pag.” ar vārdiem “Rušonas pag.”.

123. Aizstāt II pielikuma (1115.pantam) “Ezeru saraksts, kuros zvejas tiesības pieder valstij” 164., 167., 168., 169., 170., 171., 172. un 174.punktā vārdus “Rušonu pag.” ar vārdiem “Rušonas pag.”.

Likums stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 31.oktobrī.