Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.165., 13.11.2002.

3. Ļeņingradas “Latviešu nacionālais centrs”

Jūlija Groda “lieta”

1944. gada 2. septembrī laikraksts “Tēvija” publicēja plašu rakstu “Sarkanie mori. Padomju latviešu Bērtuļu gads” ar dokumenta fragmenta fotokopiju. Tajā norādīts, ka atbildīgo IeTK darbinieku vajadzībām IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 3. nodaļas priekšnieks valsts drošības majors Pereļmutrs bija sagatavojis pilnīgi slepenu cirkulāru, kurš saucās – “Orientieris latviešu nacionālistiskā centra lietā”. Tajā sniegtas ziņas par to, kad un kā šis “centrs” izveidots, kas bijuši tā vadītāji un dalībnieki. Minēto dokumentu vācieši bija ieguvuši, kad viņu rokās bija nonācis kāds Smoļenskas arhīvs. Par šā “centra” iznīcināšanu vēsturniece Aina Hofrāte 1990. gada 15. septembrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu “Mērķtiecīgs genocīds”. Kā viens no latviešu “sazvērnieku” vadītājiem minēts arī Jūlijs Grodis.

Ieskats viņa krimināllietā uzskatāmi atklāj gan to, kā IeTK darbinieki safabricēja lietas par t.s. latviešu kontrrevolucionārās organizācijas un tās dažādu “centru” pastāvēšanu, gan arī par tās dalībnieku izdarītajiem un iecerētajiem “noziegumiem”. Arī šajā apsūdzības lietā IeTK izmeklētāju galvenā izmeklēšanas metode bija arestēto piekaušana un spīdzināšana, bet tās rezultāts — daudzu cilvēku nošaušana vai ieslodzīšana gulaga nāves nometnēs.

PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Ļeņingradas apgabala pārvaldes darbinieku Šapiro, Ņikonoviča un Avdejeva safabricētais J. Groda pratināšanas protokols

1937. gada 29. novembrī

 

Apsūdzētā Jūlija Josifa dēla Groda pratināšanas protokols

J.J. Grodis dzimis 1899. gadā Kaltenruņā, latvietis, PSRS pilsonis. Latvijā ir radinieki. Bija VK(b)P biedrs no 1919. gada. Bijušais Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks, bijušais SZSA pulkvedis.

Jautājums: — Šodien jūs iesniedzāt iesniegumu ar paziņojumu par jūsu piederību Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas vadošajam centram. Kad un kas jūs iesaistīja šajā pretvalstiskajā organizācijā?

Atbilde: — Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas vadošajā centrā mani 1933. gada sākumā Maskavā iesaistīja bijušais SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks – Jānis Kārļa dēls Bērziņš.

Jautājums: — Kādos apstākļos Bērziņš jūs savervēja?

Atbilde: — Ar Bērziņu es iepazinos 1931. gadā, kad mani iecēla par ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieku. Bērziņš tad bija SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks. Periodiski ierodoties Maskavā, es dienesta darīšanās satikos ar Bērziņu, mēs ar viņu ātri satuvinājāmies. Kā jau es mūsu iepazīšanās sākumā pamanīju, manu tuvināšanos viņam veicināja viņa spilgti redzamais nacionālistiskais noskaņojums.

Uzzinājis, ka es esmu latvietis, kurš agrāk dzīvojis Latvijā, Bērziņš savukārt man pastāstīja, ka viņš agrāk atradies Latvijā un aktīvi piedalījies Latvijas sociāldemokrātiskajās organizācijās, pieslejoties to labējam novirzienam. (..) Bērziņš vienmēr sajūsmināti runāja par nacionālistiskās kustības attīstību Latvijā. Viņš atzina (tas bija 1933. gadā), ka Ulmanim, kas vadīja nacionālistisko kustību Latvijā, ar Vācijas palīdzību neizbēgami ir jānonāk pie varas. Viņš uzskatīja, ka Ulmaņa politika patiešām var nodrošināt Latvijas nacionālo attīstību un tās tiesības uz patstāvīgu valsti.

Reizē ar to Bērziņš sarunās ar mani (tās notika viņa darba kabinetā vai dzīvoklī) bieži runāja par latviešu stāvokli Padomju Savienības teritorijā. Viņš izrādīja īpašu neapmierinātību ar to, ka latviešiem, kuri aktīvi piedalījās Pilsoņu karā, padomju valdība ir atņēmusi visas privilēģijas.

Tā spriežot, viņš izdarīja skaidri izteiktu kontrrevolucionāru secinājumu par to, ka latviešiem, kuri atrodas Padomju Savienībā, ir jāsniedz vispusīga palīdzība, kā viņš teica, “savas dzimtenes” Latvijas nacionāli politiskajā nostiprināšanā. Kad es paziņoju par savu piekrišanu viņa secinājumiem, bet vienlaikus izteicu šaubas par iespēju atrodoties Padomju Savienībā, sniegt Latvijai reālu atbalstu, Bērziņš teica, ka man neesot taisnība, ka tie latvieši, kuri atrodas Padomju Savienībā, var Latvijai sniegt lielu palīdzību, ja viņi darbosies organizēti. (..) Bērziņš man pastāstīja, ka Padomju Savienībā pastāv spēcīga nacionāla latviešu organizācija, kura apvieno nacionālistiski noskaņotus latviešus, kā Sarkanās armijas komandierus, tā arī tos, kuri atrodas padomju iestādēs. Viņš norādīja, ka organizāciju vada “vadības centrs”, kurš atrodas Maskavā un sastāv no SZSA augstākā komandējošā sastāva. Šī latviešu kontrrevolucionārā nacionālistiskā organizācija, kā man pastāstīja Bērziņš, savu darbību saskaņo ar trockistu un labējo centriem, par mērķi izvirza Padomju Savienības varenības novājināšanu, lai priekšā stāvošajā karā nodrošinātu Vācijas armijas uzvaru, kā rezultātā Latvija saņems savu robežu paplašināšanu uz padomju teritorijas rēķina un nostiprinās savu nacionālo varenību.

Bērziņš man piedāvāja kopā ar viņu aktīvi piedalīties šās organizācijas darbā. Tolaik, neticot šās organizācijas darbības galīgiem panākumiem, es šaubījos, taču Bērziņš ar pierunāšanu un draudiem piespieda mani piekrist aktīvai līdzdalībai organizācijā.

Jautājums: — Kas jums ir zināms par organizācijas struktūru un tās vadošo sastāvu?

Atbilde: — No sarunām ar Bērziņu, bet vēlāk no sarunām ar citiem organizācijas dalībniekiem man bija zināms, ka organizāciju vada “latviešu nacionālais centrs”, kurš atrodas Maskavā.

Centra sastāvā ir:

1. Jānis Jāņa dēls Rudzutaks – bijušais Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks,

2. Daņiļevskis (pareizi – Jūlijs Daniševskis – J.R.) – Mežu eksporta tresta pārvaldnieks,

3. [V]. Krastiņš – bijušais divīzijas komisārs un Kominternes Latvijas sekcijas sekretārs, viņu IeTK orgāni arestēja 1932.g.,

4. [V.] Knoriņš – profesors,

5. Krūmiņš – bijušais Kominternes Latvijas sekcijas sekretārs,

6. [J.] Vācietis – kādas kara akadēmijas bijušais profesors Maskavā,

7. Roberts Pētera dēls Eidemanis – bijušais Osoviahima (Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība – J.R.) priekšsēdētājs,

8. Jēkabs Ivana dēls Alksnis – SZSA Gaisa karaspēku priekšnieks,

9. Kirils Andreja dēls Stucka – SZSA Bruņutanku komandsastāva kvalifikācijas kursu priekšnieks,

10. [A.] Miezis – militārais darbinieks,

11. Gitis,

12. Kārkliņš – PSRS Valsts bankas valdes priekšnieka vietnieks.

Līdzās “vadošajam centram” pastāvēja militārā grupa, kurā ietilpa:

1. Jēkabs Ivana dēls Alksnis,

2. Kirils Andreja dēls Stucka,

3. Vācietis – bijušais Kara akadēmijas pasniedzējs,

4. Gitis,

5. Roberts Pētera dēls Eidemanis,

6. Bērziņš – SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks,

7. Romāns Voiceha dēls Longva,

8. Pēteris Matveja dēls Ošlejs – SZSA Apgādes pārvaldes priekšnieks,

9. Ernests Friča dēls Apoga – SZSA Sakaru pārvaldes priekšnieks.

Latviešu nacionālistisko kadru sakoncentrēšanās vietās “latviešu nacionālais centrs” izveidoja vietējās nacionālās grupas, kuras vadīja vietējo organizāciju praktisko kontrrevolucionāro darbību. Man ir zināms tāda rakstura organizācijas vietējais centrs Ļeņingradā, kurā ietilpst:

1. Gailis – bijušais Kominternes (Komunistiskā internacionāle – J.R.) pilnvarotais,

2. Jānis Franča dēls Vītols – Latvijas (tā tekstā – J.R.) strēlnieku sekcijas priekšsēdētāja vietnieks, bijušais izdevniecības “Prometejs”direktors,

3. Eizenšmidts – Latvijas (tā tekstā – J.R.) Pedagoģiskās skolas direktors,

4. Bouze (Bauze – J.R.) Roberts Pētera dēls – bijušais Ļeņingradas laikraksta “Krasnaja gazeta” redaktors,

5. Jānis Jura dēls Eiduks – Latvijas (tā tekstā – J.R.) rakstnieks,

6. Jansons – bijušais Pretgaisa aizsardzības štāba priekšnieks,

7. Daukmans (Laukmanis – J.R.) – bijušais Latvijas (tā tekstā – J.R.) izglītības nama vadītājs,

8. Luters – bijušais Kominternes Latvijas sekcijas vadītājs,

9. Pētersons Kārlis Jāņa dēls – ĻKA kara tribunāla kolēģijas loceklis,

10. Ozoliņš – bijušais Ļeņingradas apgabala tiesas priekšsēdētājs,

11. Nolcītis –bijušais Ļeņingradas pilsētas Sverdlovskas rajona VK (b)P rajona komitejas sekretārs.

Šo centra kara grupu sastādīja: korpusa komandieris Stucka, brigādes komandieris Kalvāns, es – Grodis, latviešu strēlnieku sekcijas priekšsēdētājs Andrejs Ivana dēls Mežaks un viņa vietnieks Jānis Franča dēls Vītols.

Jautājums: — Norādiet organizācijas konkrētos uzdevumus un tās praktisko darbību.

Atbilde: — Lai saglabātu Latvijas nacionālo patstāvību, paplašinātu tās teritoriju un nostiprinātu tās valstisko varenību, mēs uzskatījām par nepieciešamu organizēt Sarkanās armijas sakāvi gaidāmajā karā, lai novērstu iespēju tai ieņemt Latvijas teritoriju un organizēt tur padomju varu. Tādējādi organizācijas galvenais uzdevums bija – Sarkanās armijas sakāves sagatavošana gaidāmajā karā. Tāpēc organizācija veica darbu šādos virzienos:

Sacelšanās grupu izveidošana Padomju Savienības pierobežas rajonos ar rietumu valstīm.

Ar šādu grupu izveidošanas praktisko darbu Ļeņingradas apgabalā bija aizņemti: Stucka, Mežaks, Vītols un Pētersons K.J.

No Stuckas vārdiem man ir zināms, ka Mežaks, viņš – Stucka, Vītols un Pētersons izveidoja Ļeņingradā no latviešu strēlniekiem militārā ziņā labi sagatavotu vienību, kuras kadriem bija jāvada sacelšanās organizācijas apgabalā, bet visuzticamākie un vislabāk sagatavotie kadri bija paredzēti izmantošanai teroristiskajā darbā pret padomju valdību.

2. Diversiju mērķiem Sarkanās armijas aizmugurē organizācija domāja izmantot t.s. aktīvās grupas, kuras es savā darbā izlūkošanas daļā organizēju pierobežas joslā.(..)

3. Padomju izlūkdienesta darbības dezorganizācija Baltijas valstīs, apzināti atšifrējot izlūkus un dezinformējot Sarkanās armijas vadību, paziņojot nepatiesas ziņas par Baltijas valstu bruņojumu. Bez tam Latvijas izlūkdienestam ar aģentūras palīdzību nodeva spiegošanas ziņas par Sarkano armiju.

Šo darbu Bērziņa uzdevumā Ļeņingradas centrā veicu es – Jūlijs Grodis, būdams ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks. (..)

Jautājums: — Turpiniet liecības par organizācijas praktisko darbību.

Atbilde: — Pēc Bērziņa vārdiem, ar kuru es tikos līdz pēdējam laikam (protokolā ar roku ierakstīts” un kuru es periodiski informēju par savu kā organizācijas dalībnieka darbību”—J.R.), Man bija zināms, ka organizācija Sarkanajā armijā veica šādu kontrrevolucionāru kaitniecības darbu:

Aviācijā

Alkšņa vadībā tika izveidots daudz aviācijas apakšvienību, pateicoties tām, viņam izdevās sadrumstalot materiālo daļu un lidotāju tehnisko sastāvu un līdz ar to padarīt veselu rindu svarīgāko aviācijas vienību par kaujas nespējīgām.

Kara sakaros

Organizācijas dalībnieka Ernesta Franča dēla Apogas vadībā tika dezorganizēta dzelzceļa transporta mobilizācijas sagatavošana kara gadījumā, lai nepieļautu karaspēka operatīvu sakoncentrēšanu.

SZSA apgādē

Organizācijas dalībnieka Ošlejas vadībā tika sagatavota SZSA apgādes pārtraukšana (..).

Jautājums: — Vai jūs savu darbu saskaņojāt ar citām kontrrevolucionārajām organizācijām?

Atbilde: — (..) 1935. gadā Stucka mani informēja, ka viņam esot sakari ar latviešu labējām aprindām Ļeņingradā, piemēram, ar bijušo Ļeņingradas apgabala izpildu komitejas priekšsēdētāju Strupi, bijušo VK(b) Karēlijas apgabala komitejas sekretāru Irkli un Volcīti, ar kuriem viņš saskaņo mūsu organizācijas darbību.

No Stuckas vārdiem man ir arī zināms, ka Karēlijā Irkļa vadībā tiek organizēti somu nacionālistiskās sacelšanās organizācijas kadri (..).

Kas attiecas uz sakariem ar militāri fašistisko sazvērestību, man no Bērziņa vārdiem ir zināms, ka Alksnis, Apoga, Bērziņš, Ošlejs un Eidemanis vienlaikus ir arī militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieki, kurā viņus iesaistīja Tuhačevskis (M.Tuhačevskis — PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks, Padomju Savienības maršals, arestēts 1937. gada jūnijā, nošauts — J.R.). (..)

Jautājums: — Kurus no organizācijas dalībniekiem savās liecībās jūs vēl neesat nosaucis?

Atbilde: — Es vēl neesmu nosaucis šādas personas, kuras man pēc Bērziņa un Stuckas vārdiem ir zināmas kā aktīvi latviešu kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas dalībnieki:

1. Ābels — Baltijas jūras kuģniecības politdaļas priekšnieks,

2. Štrauss — latviešu strēlnieku sekcijas izdevniecības sekretārs,

3. Anuševičs — Ārlietu tautas komisariāta diplomātiskais kurjers. (..)

Pratināja: IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes

priekšnieka vietnieks valsts drošības vecākais majors Šapiro

 

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes

5. daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Ņikonovičs

 

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5. daļas 4. nodaļas

priekšnieks valsts drošības vecākais leitnants Avdejevs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.l., 1.sēj., 48., 49., 50., 51., 52., 53., 54., 55., 56., 57., 58.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Izvilkums no IeTK Galvenās drošības pārvaldes darbinieku Nikolajeva, Jamņicka, Kazakeviča un Jakovļeva safabricētās J.K.Bērziņa liecības par J.Grodi

1955.gada 23.aprīlī

 

Pārskata izziņa

Jāņa Kārļa dēla Bērziņa, dzimuša 1886. gadā Latvijā, latvieša, bijušā SZSA (Strādnieku zemnieku Sarkanā armija — J.R.) Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka, 2. ranga armijas komisāra, bijušā VK(b)P no 1905. gada, lietā.

Iepriekšējā izmeklēšanā 1937. gada 28. novembrī pašrocīgi rakstītajā iesniegumā viņš liecināja, ka spiegošanas darbā ir bijis saistīts ar Grodi. (..)

Viņu savervējis vācu izlūkdienests, piemēram, Vācijas atašejs PSRS ģenerālis Kestrings (1930. gada beigās). 1937. gada 30. novembra pratināšanā (pratināšanas protokols rakstīts ar mašīnu, Bērziņš parakstījis) viņš liecināja: “Mani iesaistīja sadarbībā ar Latvijas izlūkdienestu Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Grodis.

Grodi es pazinu kā Kara akadēmijas speciālās daļas klausītāju. Mēs ar viņu satuvinājāmies un sagājāmies kā latvieši — nacionālisti, kuri nolēmuši cīnīties pret padomju varu, orientējušies uz Vāciju. Grodis vienā no sarunām apmēram 1930. gada vidū tā tieši man arī teica, ka (..) viņa dzimtene — tā ir Latvija un Latvijas interesēs viņš ir gatavs uz visu, pat uz to, kas negatīvi skaitās noziegums — uz Dzimtenes nodevību. (..) Viņš teica, ka esot saistīts ar Latvijas izlūkdienesta priekšnieku Hartmani. (..) Es devu piekrišanu sadarboties ar Latvijas izlūkdienestu.

(..) Latvijas izlūkdienests,” paziņoja Grodis, “sadarbojas ar Angliju.” Latvijas interesēs Hartmanis un Grodis lūdza mani dot piekrišanu sadarboties ar Anglijas izlūkdienestu (..). Es arī tam piekritu.

Ar Latvijas un Anglijas izlūkdienestiem es sakarus uzturēju ar Groda palīdzību (..).

Uz jautājumu, kurš no latviešu fašistiskās spiegu organizācijas viņam ir zināms, kā vienu no tās dalībniekiem Bērziņš nosauca Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku Grodi. (..)

1937. gada 25. decembra pratināšana apstiprināja, ka Grodis ietilpis Latvijas spiegu organizācijas sastāvā. (..)

Tajā pašā pratināšanā viņš liecināja:

“Lielu spiegošanas rakstura darbu izvērsa Grodis (..). Grodis, kuru es personīgi savervēju latviešu organizācijā, 1930. gadā nodibināja sakarus ar Latvijas izlūkdienestu (..) un ar Freimaņa palīdzību apgādāja Anglijas un Latvijas izlūkdienestus ar spiegošanas materiāliem.

Ar Anglijas izlūkdienestu viņš saistījās ar Latvijas izlūkdienesta palīdzību, bet pēc tam viņam bija tieša sakaru līnija caur Somiju.

Grodis bija saistīts ar Anglijas izlūkdienesta pārstāvi Vaismanu, pārējās viņa sakaru līnijas es nezinu. Ar Latvijas izlūkdienestu – Latvijas izlūkdienesta pulkvedi Vidiņu viņam bija tieši sakari ar sava palīga Freimaņa palīdzību.

Viņš Anglijas un Latvijas izlūkdienestus apgādāja ar materiāliem, kuri parādīja Ļeņingradas kara apgabala, Ļeņingradas garnizona un Ļeņingradas pilsētas pretgaisa aizsardzības daļu kaujas sagatavotību.

(..) Grodis galvenokārt parādīja Baltijas flotes stāvokli (..).”

Tiesā Bērziņš sevi par vainīgu atzina, apstiprināja iepriekšējās izmeklēšanas liecības, bet par Grodi neko neliecināja.

PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija 1938.gada 29.jūlijā pēc KPFSR KK 58.-1b, 58.-8.-11.panta Bērziņu notiesāja ar augstāko soda mēru. Spriedums izpildīts 1938.gada 29.jūlijā.

Izmeklēšanu veica: PSRS IeTK galvenās valsts drošības pārvaldes 5.daļas bijušais priekšnieks valsts drošības 3.ranga komisārs (Nikolajevs)

valsts drošības majors (Jamņickis)

jaunākais leitnants (Kazakevičs)

operatīvais pilnvarotais (Jakovļevs)

Apsūdzības slēdzienu apstiprināja Rozovskis. 2.sējumā Bērziņš apstiprina savas liecības par to, ka Grodis ir organizācijas biedrs. (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors justīcijas apakšpulkvedis Ņesterovs

LVA, 1986.F., 2.APR., p-4863.L., 3.SĒJ., 32., 33., 34., 35.lpp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Turpmāk — vēl