Kas Ojāram Vācietim bija Pārdaugava?

Dzejniece Ludmila Azarova:

Dzīves vieta, māja — te viņš apmetās 1960.gada janvārī, novietoja rakstāmgaldu pie loga ziemeļpusē, kur tālumā, aiz dūmakas, ēkām, koku un krūmu zariem varēja uzminēt Rīgas siluetu, un nodzīvoja šeit līdz savai pēdējai dienai 1983.gada novembrī.

Darba istaba zem mākoņiem un zibeņiem — dzejnieks bieži izdomāja, izfantazēja savus dzejoļus kustībā, staigājot pa Āgenskalna, Torņakalna ieliņām, gar Mārupītes ievu un nātru džungļiem, pa Zaķusalas, Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam.

Aizraujošo ceļojumu zeme, ģeogrāfiskā karte ar baltiem plankumiem, neatklātā valsts, kuru varēja sākt iepazīt bez kavēšanās, agri no rīta. Iet, kur deguns rāda, un cerēt uz piedzīvojumiem un pārsteigumiem.

Milzīgā intelektuālā telpa — to aizpildīja dižie gari: Krišjānis Barons, Rainis, Aspazija, Plūdons, Akuraters, Brīvzemnieks, Zenta Mauriņa, Canders, Stradiņš, Straubergs, Merķelis, Purvītis, Ubāns, Liberts, Dārziņš. Tas ir Pārdaugavas kultūrslānis. Viņu pēdas bija salasāmas, viņu balsis uzrunāja dzejnieku Pārdaugavas ielās. Patvērums pilsētas zaļajā kabatiņā pie dzirnavu ezera, kur varēja paglābties no pūļa un kņadas.

Un galvenais — spēcīgs emocionālais lauks, kura gandrīz kosmisko iedarbību dzejnieks apzinājās, bet sargāja, neatšifrēja un paturēja noslēpumā, kā reizēm neatklāj mīļotās meitenes vārdu.

Šī pasaule, redzamā un neredzamā, stāv aiz katra dzejoļa šajā nelielajā krājumā. Var būt, paturot to prātā, mēs būsim vairāk atvērti un saprotoši, uzminēsim zemteksta traģiku un uztversim valodas burvību. Un pēkšņi ieraudzīsim — dzejnieka un savu — dvēseles nospiedumu.

Nosaukumu grāmatai devis dzejolis “Stūrītis Pārdaugavā”. Kā atceramies, šis “stūrītis” neļaujas uzlikties uz papīra tieši, lai tas būtu kā pirksta nospiedums, kā portrets fotogrāfijā, jo: “Gan sētai,/ gan paksim,/ gan kokam /un puķei, /un guļošam kaķim /nāk klāt kāda gaisma. /Caur zaļo un pelēko/ stīdz kāda sarkana stīga/ un pulsē.” Un dzejniekam nākas atzīt:

Visam,

uz ko vien mēs godīgi skatāmies,

mēs uzliekam

savējās dvēseles nospiedumu.

Krājums izauklēts Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā. Ar Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Unibankas atbalstu to laidis klajā apgāds “Pils”. Kā grāmatas atvēršanas svētkos sacīja sakārtotāja Zinta Pencele, impulsu tās veidošanai devuši daudzie muzeja viesi: “Uzņemot apmeklētājus, man nākas atkal un atkal staigāt pa dzejnieka takām Pārdaugavā un runāt dzeju, kas tapusi un dzīvo pie Māras dīķa un Arkādijas parkā, līkumotās un zaļumos slīgstošās Torņakalna ieliņās. Un cilvēki bieži vien izteikuši vēlēšanos lasīt šo dzeju grāmatā, ko varētu ilustrēt Pārdaugavas skati.”

Nu ir gan grāmata, gan ilustrācijas — pavisam neparastas, ar daudzu jaunu cilvēku dvēseles nospiedumiem. Laimīgs gadījums uz Ojāra Vācieša māju bija atvedis tehniskās jaunrades nama “Annas-2” fotostudijas audzēkņus, kas te iekārtoja savu darbu izstādi. Kopā ar savu vadītāju Andreju Grantu jaunieši ienāca Pārdaugavā, par kuru viņi teica — tā atrodas Daugavas sirds pusē, ienāca vecajā mājā un Ojāra Vācieša dzejas pasaulē. Dzima projekts “Ojāra Vācieša dzejas tematikas un motīvu fotogrāfiskā vizualizācija dzejnieka poēzijas telpā Pārdaugavā”, kas sagatavoja ceļu šai grāmatai, kurā ir Ojāra Vācieša dzeja un sešu jauno fotogrāfu Pārdaugavas redzējums. Gunda Balode, Andris Eglītis, Didzis Grodze, Līga Gulbe, Līga Laurenoviča un Laila Halilova nav mēģinājuši ilustrēt Meistara dzeju, viņi meklējuši dzejnieka pasauli caur savu fotoobjektīvu.

Andrejs Grants: “Esmu pateicīgs liktenim, ka mēs tikām aicināti piedalīties šādas grāmatas veidošanā. Tas jauniešiem deva lielisku iespēju pārbaudīt savus spēkus. Tā bija ļoti nopietna uzdrīkstēšanās: jauniešiem, kas vēl mācās, nostāties blakus talantam, kam ir ko teikt un kas prot to pateikt. Es domāju, ka pārbaudi izdevies izturēt. Jauniešu darbi ir piesātināti ar domām, ar patiesām jūtām.”

Tie nav ekskursiju, pastaigu dzejoļi, un labi, ka jaunieši to uztvēruši, atzina dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova. “Vietas un maršruti, kas minēti dzejoļos, nav prototipi. Tās ir pārdomas, kas jāizlasa bez vārdiem un jāuztver no viena vārda, no viena burta. Dzeja runā pati, un tas ir dialogs dvēseles klusumā.”

Noraus veco lapu kaudzi,

stādi zīles smalkas,

ne jau tev, bet citām audzēm

tiks tās ozolšalkas.

(..)

Bīdi sānis lapu kaudzi,

stādi zīles smalkas —

atšalks tev no tālām audzēm

tavas ozolšalkas.

Dzejolis par zīlēm nav no šīs grāmatas, taču tas liekas visā šai projektā ļoti iederīgs. Kaut aprit jau divdesmitais gads, kopš Ojāra Vācieša nav mūsu vidū, viņa dzeju nekādi nevedas nosaukt par literāro mantojumu. Tā joprojām piedalās procesā, urda prātus, šķiļ jaunrades dzirkstis. Grāmatas atvēršanas svētkos savu ģitāru trinkšķināja Andris Kārkliņš, jo viņš Ojāra dzeju jūtoties uzņēmis savā asinsritē un sacerējis ar viņa dzeju vismaz piecdesmit dziesmu. Domas par dzīvības ceļiem un robežām raisa Gundas Balodes fotogrāfija, ko mākslinieks Juris Petraškevičs izmantojis grāmatas vākam. Sarkanie burti uz melnā fona “stīdz kā sarkana stīga un pulsē”.

Aina Rozeniece,  “LV” nozares redaktore