“Celies un topi gaišs!”

— Ernests Gliks

Ernesta Glika 350.dzimšanas dienā — par Latviešu Bībeles trīssimtgadi

Ojārs Zanders. Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmeņos. Jumava. 2002.

Nedisputēsim šoreiz, vai Bībele visām tautām un visiem laikmetiem ir vienīgais garīguma avots. Vai no katrs Bībeles lappuses Dieva vārds skan vienādi spēcīgi. Bet, bez šaubām, Bībele nav ikdienišķa, parasta grāmata. Tā ir grāmatu grāmata, kas vismaz reizi mūžā būtu jāizlasa ikvienam, arī tiem, kas sevi neuzskata par kristiešiem, bet ciena atšķirīgu reliģiozu pārdzīvojumu. Meklē kultūras saknes un kopsakarus. Jāizlasa Bībele lēnām, bez steigas, ik lappusi pārdomājot. Un liels notikums katras tautas vēsturiskajā gaitā ir tas gads, kad tā pirmo reizi saņēmusi Bībeli savā dzimtajā valodā. Jaunā derība latviešiem datēta ar 1685.gadu, Vecā derība — ar 1689.gadu, bet viss Bībeles izdevums tā īsti tautā laists tikai 1694.gadā.

Atsevišķi evaņģēlija fragmenti un psalmi latviski tulkoti jau 16.gadsimtā un atrodami Kēnigsbergas iespiedumā latviešu draudzēm 1587.gadā. Tie ir lasāmi arī pirmā Rīgas tipogrāfa N.Mollīna 1615.gadā izdotajā Latviešu rokasgrāmatā (Handbuch).

(..) Bet Bībeles vai Jaunās derības izdevuma latviešiem vēl nav, lai gan no 1621.gada Vidzeme ir zviedru pakļautībā un Zviedrijas karalis ir viens no spēcīgākajiem luterānisma garantiem Eiropā. Zviedru valodā Bībele iznākusi 1541.gadā, somu valodā — 1642.gadā; jādomā arī par latviešiem un igauņiem, kas tāpat ir Zviedrijas pavalstnieki. 1662.gadā Vidzemes superintendents, bijušais Tērbatas universitātes sengrieķu un ebreju valodas profesors Johans Georgs Gecels rakta Zviedrijas karalim, ka Bībeli nepieciešams tulkot latviešu un igauņu valodā. Ilgstošajos karos daudzas baznīcas sagrautas, trūkst luterāņu garīdznieku. Vidzemē vēl liela pagānisma un katoļticības ietekme, nav arī lauku skolu. Geceļa ierosinājumu apspriež Zviedrijas valsts padome un nolemj: “Karaliskā majestāte atzīst, ka Bībeles tulkojums, sevišķi latviešu valodā, ļoti vajadzīgs un derīgs. Tādēļ karaliskā majestāte pilnvaro ģenerālgubernatoru kopā ar superintendentu norīkot dažus labus un saprātīgus vīrus, kas Bībeli skaidri un neviltoti varētu pārtulkot. Starplaikā karaliskā majestāte apsvērs līdzekļu sagādi iespiešanas izdevumiem.” Nolemj, ka kādi desmit vietējie mācītāji paraugam tulkos psalmus, lai tad vēlāk ķertos pie visas Bībeles. Bet Geceļa aizbrauklainšanas dēļ uz Somiju 1664.gadā šī iniciatīva apsīkst uz vairākiem gadu desmitiem.

Starp darbam aicinātajiem neatrodam Raunas mācītāja un pirmā vērā liekamā latviešu tautības zinātnieka Jāņa Reitera vārdu. Bet tieši viņš ar savām senebreju, grieķu, latīņu, latviešu, vācu, zviedru, somu, igauņu, Domājams, arī krievu, poļu, franču valodas zināšanām varēja būt piemērots šim darbam. 1662.gadā viņš Rīgā publicējis tēvreižu krājumu 40 valodās, kas atkārtoti izdots Rostokā 1675.gadā (Oratio Dominica XL linguarum). Bet Reiteru apvaino novirzēs no ortodoksās luterticības un pārāk lielā patstāvībā.

Šā vai tā J.Reitera veikums neatrod atbalstu Vidzemes vācu garīdzniecībā, un jaunajam superintendentam Johnam Fišeram (no 1673.gada) ir citi tālejoši nodomi: dibināt otru tipogrāfiju Rīgā, kas baznīcas grāmatas drukātu ne tikai Vidzemei, bet arī Zviedrijai. Latviešu Bībeles tulkojumam piesaistīt Ernestu Gliku, kas ieradies pēc studijām Vācijā, domājams, 1675.gadā.

Karalis Kārlis XI ir labs karotājs, bet ar necilu izglītību. Toties dievbijīgs un labprāt atbalsta J.Fišera ierosinājumu: iekārtot Rīgā tieši viņam, superintendentam, pakļautu grāmatu apgādu, spiestuvi, sietuvi un burtu lietuvi — “Vidzemes vienkāršās un nabadzīgās jaunatnes kristīgās audzināšanas labā”. Par tipogrāfijas vadītāju J.Fišers no Vācijas uzaicina Johanu Georgu Vilkenu, bet sev patur grāmatu izvēli un finansēšanu. Jau pirms Bībeles iznākšanas E.Gliks iesaistās grāmatu apgāda darbā, sagatavojot katehismu, lūgšanu grāmatu, domājams, arī kādu latviešu ābeci.

1681.gadā J.Fišers dodas uz Zviedriju, lai dabūtu karaļa atļauju tulkot Bībeli latviešu un igauņu valodā.

Un tagad par Ernestu Johanu Gliku, kas, pēc jaunākajiem pētījumiem, dzimis 1654.gada 18.maijā, netālu no Halles Vācijā. Viņa tēvs bijis mācītājs, vectēvs — grāmatiespiedējs Leipcigā. Par Ernestu ģimenes Bībelē ierakstīts: “Ernests mūsu pastarītis. Lai Dievs mums dod piedzīvot no viņa prieku.” Pēc mājmācības un Altenburgas latīņu skolas E.Gliks studē teoloģiju Vitenbergā un Leipcigā. Kā jau minējām, 1675.gadā ierodas Latvijā.

Savā autobiogrāfiskajā skicē (1699) E.Gliks raksta: “Pirmais trūkums, ko, ierodoties šai zemē (Vidzemē), ar savām gan jaunajām, tomēr Dieva godam kalpot gribīgām acīm ieraudzīju, bija, ka latviešu baznīcai nav Bībeles un ka tādēļ dievkalpojumi šai valodā ir visai nožēlojamā stāvoklī. Apdomāsim, kā klātos nabaga dvēselēm, ja Dieva baznīcā Vācijā vai Zviedrijā nebūtu pašu valodas.” Viņš sāk pētīt un pēc iespējas pilnīgi apgūt latviešu valodu. Domājams, ka E.Gliks devis ierosmi J.Fišeram sākt kārtot latviešu Bībeles tulkošanas un izdošanas jautājumus. Bet, lai pie tāda darba ķertos, E.Gliks nolemj vispirms papildināt Hamburgā savas zināšanas senebreju un grieķu valodā.

E.Gliks Bībeli sāk tulkot, būdams mācītājs Daugavgrīvā Rīgā, un turpina šo darbu Alūksnes draudzē, kur viņš aizvada 20 mūža gadus (1683 – 1702). Vēlāk E.Gliks ir arī Kokneses novada prāvests. Uzskaitot E.Glika pienākumus lielajā Alūksnes draudzē, karaļa kancelejas rakstā par jauniecelto mācītāju sacīts: “Par visu to viņam Dieva priekšā ir vīrišķīgi jāatbild.” E.Glika vārdiem runājot, viņš šeit sprediķojis par “latviešu tautas postu un muižniecības slinkumu rēpēties par viņu (latviešu) dvēselēm”. Tāpat kā J.Reiteram Raunā E.Glikam Alūksnē, iestājoties par latviešu garīgo labklājību, iznāk asi konflikti ar vietējiem muižniekiem, ko viņš sauc par sātana kalpiem. Seko pat divu vietējo muižnieku iebrukums mācītājmuižā un fizisks pāridarījums. Kādā prāvā pret muižniekiem E.Glika liecinieki ir vietējie zemnieki. Alūksnē E.Glikam izveidojas ģimene, viņam ir četras meitas un divi dēli, un E.Glika bērnaukle un audžumeita Marta, kā zināms, vēlāk kļūst par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I (1725—1727).

E.Gliks saprot, ka ar sprediķošanu vien zemnieku garīgo līmeni nepacels; vajadzīgas arī skolas. E.Glika autobiogrāfijā lasām: “Alūksne bija pirmā vieta latviešu Vidzemē, kur ar Dieva žēlastību manas ierašanās pirmajā, 1683.gadā trīs skolas reizē sāka darbību, kaut arī ar pārdrošu uzdrīkstēšanos. Augstais Dievs tomēr šo darbu svētīja, un jau 1684.un 1685.gadā varēju no manis apmācītiem skolas puišiem dažus nosūtīt kā skolmeistarus uz citām vietām un nodot citu mācītāju rīcībā, kas arī pēc šā parauga sāka ierīkot skolas. Tādā veidā visu Kokneses rajonu sākumā apgādāja ar skolmeistariem.”

Pēc Alūksnes, Apes un Zeltiņiem laukskolu tīkls izveidojās visā Vidzemē. Bijusi pat iecere arī latviešiem dibināt vidusskolas (latīņu skolas). Protams, ne viss sekmējies. Reizēm E.Gliks skolēnus mitinājis savā dzīvoklī un devis tiem savu pavalgu. “Cik bēdīgi šeit stāv ar nevāciešu ticību, tas vairāk ir apraudams, nekā aprakstāms,” atzīst E.Gliks pirmajos Alūksnes gados. “Starp desmitiem viens māk tēvreizi, un starp simtiem viens to mazumiņu, ko viņi mēdz skaitīt no 5 katķisma galvas gabaliem. Tādēļ baznīca un altāris stāv tukši, ka nav patikšanas ne pie tā vārda, ne pie tā sakramenta. Pret šādu postu var ko līdzēt vienīgi caur skolām.” Alūksnes skolai, piemēram, 1689.gadā izdalīti 100 latviešu katehismi, 20 latviešu dziesmu grāmatas un 56 ābeces. Latviešu skolas bērnu garīgo mundrumu parādījuši tie latviešu jaunekļi, kas vesti uz Stokholmu un pārklaušināti paša karaļa priekšā. Arī J.Fišers latviešu Bībeles 1689.gada izdevuma priekšvārdā atzinis, ka latviešu skolas līdz šim uzskatītas par izsmieklu, bet latvieši esot izrādījušies par tik neparasti spējīgiem, ka tas, kas to pats nav redzējis, to nemaz nevarot ticēt.

Atgriezīsimies pie Bībeles tulkojuma. E.Gliks sācis ar Jauno derību, kas bijusi pārtulkota un cenzēta jau 1683. gada vasarā. Tās priekšvārds “Mīļais latvieti”, domājams, ir paša E.Glika sacerēts, un tur ir rinda, kas sākas ar vārdiem: “Celies un topi gaišs!” Centīgi strādājot, visas Bībeles tulkošana ilgusi astoņus gadus. E.Gliks kā savu vienīgo palīgu piemin studentu, vēlāko Lielvārdes mācītāju Kristiānu Vitenu, kas sekmējis tekstu izvēli, tulkojumu salīdzināšanu, komentēšanu, pārrakstīšanu. (..) jāpievienojas viņa pētniekam G.Hilneram, kas raksta: “Latviešu Luteram savs darbs bija jāstrādā bez kāda Melanhtona, zemnieku draudzes vidū, taisni kultūras pasaules malēniešos. Tie ir īstie spēka vīri, kas tā vienatnē lielu darbu ved galā.” Līdzīgi Glika veikumu vērtē Vilis Plūdonis savā “Latvju literatūras vēsturē”: “Tikai caur Gliku Bībeles piebriedušais kodols kļuva latviešiem pilnīgi pieietams, tāpat kā caur Mārtiņu Luteru tas nāca rokās vācu tautai.”

Lai gan E.Gliks latviešu valodu sācis apgūt tikai pēc 21. mūža gada, profesors Pēteris Šmits tulkojumam devis labu vērtējumu: “Glika Bībeles valoda nav, zināms, bez kļūdām, bet tomēr viņa ir daudz labāka, nekā tanīs laikos varējām sagaidīt.” Plūdonis te atradis zīmīgus senlaicīgus vārdus, piemēram: austriņš (rīta vējš), bezvalodis (mēmais), buls (sausums), māsēns (māsas dēls), avoksnains (bagāts ar ūdeni). Un reizē te meklēti jauni valodas slāņi, kas spētu izteikt Bībeles saturu.

Par Bībeles tulkošanu E.Gliks saņēmis kādus 866 dālderus; Rīgā dzīvojot, arī brīvu mājokli, uzturu, apkuri un apgaismošanu. Bet Bībeles veltījumā Kārlim XI nav minēts tulkotāja E.Glika vārds, toties figurē visuvarenais Vidzemes ģenerālsuperintendants J.Fišers. Savs nopelns, protams, arī J.Fišeram kā spiestuves organizatoram, līdzekļu gādātājam un Bībeles izplatītājam. Vairāk nekā desmit gadus ilgā un neatlaidīgā sarakste ar Kārli XI liecina, ka dabūt tos apmēram 6500 dālderus latviešu Bībeles izdevumam nebūt nebija tik viegli. Piemēram, 1685. gada iesniegumā E.Gliks raksta: “Ar grāmatspiedēju un burtu lējēju ir nolīgts par vissīkāko. Arī papīrs iepirkts, cik lēti vien varēja.”

Bībeles iespiešana 1500 eksemplāros, liekas, pabeigta tikai 1693. gadā, bet karaļa atļauja to izplatīt saņemta 1694. gada 30. septembrī ar piebildi: “Lai latviešu Bībeli varētu publicēt, karaliskā majestāte atzīst par vajadzīgu, lai Vidzemes un Kurzemes mācītāji, kas strādājuši gar šīs Bībeles latvisko versiju, dod reversālu, ka viņi stāv un atbild par to, ka versija visādā ziņā ir pareiza un tajā nav atrodamas nekādas piedauzības.” Bībeles ātrāku iespiešanu un izplatīšanu aizkavēja arī apstāklis, ka līdztekus latviešu izdevumam Rīgā paredzēja drukāt igauņu Bībeles tulkojumu, bet igauņi ilgi nevarēja vienoties, kādā dialektā to publicēt — Dienvidigaunijas (Tērbatas) vai Rēveles (Tallinas). Kamēr šos jautājumus apsprieda un lēma, kavējās arī latviešu Bībeles iespiešana. Pilns igauņu Bībeles izdevums, kā zināms, iznācis tikai 1739. gadā.

“Tā svēta grāmata” apmēram 2500 lappušu biezumā bija jau ilgi gaidīta latviešu luterāņu draudzēs. Vēl 1694. gadā J.Fišers iesniegumā karalim sūrojas: “Jūsu karalisko majestāti esmu jau vairākkārt padevīgi informējis par nevācu draudžu postu, kas dzīvoja bez Bībeles un kam tādēļ nebija īstenas Dieva atziņas, kādu dod rakstītais Dieva vārds. Kā katrs mācītājs pratis, viņš tulkojis, ko iedomājās par Dieva vārdu, bieži vien par Dieva vārdu uzdodot, kas nedz izteiksmes, nedz jēdzienu ziņā neatbilda Svētajam garam. Tādēļ Dieva atzīšanā nebija progresa un ticībā drošības.”

Vidzemes baznīcas un skolas, tāpat Kurzemes mācītāji saņem kopā apmēram 250 brīveksemplārus, bet pārējos 1250 pārdod par četriem pieciem dālderiem gabalā. Tā kā Bībele domāta arī lasīšanai mājās, to iegādājās arī latviešu zemnieki, kas 17. gadsimta nogalē nebūt nav vairs neprašas lasīšanā. Glika Bībeli mācītājs Kārlis Kundziņš nosauc par “gara brīvības pasludinājumu miesas verdzības laikos”, un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts to dēvē par vecās latviešu rakstniecības stūrakmeni.

Tulkošanas darbu pabeidzis, E.Gliks iedēsta sava nama priekšā divus ozoliņus: vienu Vecajai derībai, otru — Jaunajai. Glika ozoli vēl tagad zaļo Alūksnē.

E.Glika mūža nogali apēno bada un mēra gadi, Ziemeļu kara sākums. G.Hilners domā, ka E.Glika spalvai pieder arī “Lūgšana, mēra laikā sakāma”. Pēdējos trīs mūža gadus E.Gliks aizvada Krievijā, kur daudz pagūst krievu kultūras labā. Viņš, piemēram, dibina pirmo akadēmisko ģimnāziju Krievijā, ko var uzskatīt par nākamās Zinātņu akadēmijas priekšteci. E.Gliks miris 1705. gadā un apglabāts Maskavas vācu kapos pie Marijas birzs. Pazīstamais krievu vēsturnieks N.Karamzins šo kapa vietu vēl 1812. gadā atradis, lai arī nātrēs un dadžos ieaugušu. Starp kapakmenī iecirstajām rindām bijuši vārdi: “Ar prātu un drosmi apdāvināts laimē un nelaimē.” Tagad šī kapa vieta vairs nav atrodama, jo pāri izaugusi pilsēta. Jau Latvijas Republikas laikā nesekmējās centieni pārvest E.Glika trūdus uz Latviju. Paliek profesora Luda Bērziņa teiktais: “Bet, ja nu arī Latvijā nav iespējams glabāt Glika trūdus, lai latviešu tautā glabājas viņa vīrišķīgais un dievticīgais darba gars.”

Glika Bībeles pirmizdevumu triju gadsimtu laikā saglabājies maz. Tās gājušas bojā karos, ugunslaingrēkos, stihiskās nelaimēs, piemēram, daudz nepārdoto eksemplāru zuduši lielajos Rīgas plūdos 1709. gadā. Kad 1739. gadā iznāk atkārtots Bībeles izdevums, pirmo, jau krietni nodeldēto izdevumu zemnieki dažkārt liek līdzi šķirstā saviem mirušajiem tuviniekiem.

Vairākums Bībeles pirmizdevumu glabājas lielajās Rīgas zinātniskajās bibliotēkās, kādas — arī provincē un privātās kolekcijās. Glika Bībele atrasta Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un vēl citās ārvalstīs. Tā Štrālzundes pilsētas arhīvā šovasar izdevās ieraudzīt latviešu Bībeles pirmizdevumu, ko kāds livonietis ar dāvinājuma ierakstu 1703. gadā atstājis senajā Hanzas pilsētā Rostokā. Izstādē Misiņa bibliotēkā skatāma Glika Bībele, kas nākusi no izcilā krājēja grāmatu plaukta. Kāda cita Glika Bībele ir ar dzejnieka Valda Grēviņa grāmatzīmi. Parādītas arī vairākas citvalodu 17. gadsimta Bībeles. Tās, protams, nav tieši tās, ko izmantojis tulkošanai E.Gliks, bet tālaika Svētie raksti tie ir.

(..) Gribētos nobeigt ar vārdiem, ko teicis pats E.Gliks, runādams par Bībeles vietu cilvēka dzīvē: “Izstum sauli no pasaules, un tev cits nekas neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibens.”