Partneri mūsu gribu vērtē pēc mūsu darbiem

Ārlietu ministre Sandra Kalniete intervijā Latvijas Radio vakar, 13.novembrī

Intervija Latvijas Radio 13.novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Siksnis

— Latvijas Radio turpina regulāras intervijas ar mūsu valsts ārlietu resora vadītājiem, un šodien pie mums pirmo reizi viesojas Latvijas jaunā ārlietu ministre Sandra Kalniete. Labdien, Kalnietes kundze, ļoti liels prieks redzēt jūs Latvijas radiostudijā.

Sandra Kalniete: — Labdien, tas man būs pirmais pārbaudījums tik nopietnā sarunā.

— Pirmais mans jautājums — kādas kopumā bijušas pirmās dienas jūsu jaunajā amatā?

S.Kalniete: — Ļoti intensīvas. Lai arī Ārlietu ministrijā strādāju kopš tās bezmaz dibināšanas dienas, es tā īsti nevarēju iztēloties, cik ārkārtīgi liels ir ārlietu ministra darba apjoms. Nu tagad es par to pārliecinos.

— Jūsu stāšanās ārlietu ministres amatā tiešām notiek Latvijai ārpolitiski ļoti svarīgā laikā — vispirms jau NATO sammits nākamnedēļ Prāgā. Šajā sakarā, kā zināms, ir izskanējušas ziņas, ka Rietumos pastāv bažas par Latvijas spējām kļūt par alianses dalībvalsti. Arī šodien ietekmīgais laikraksts “Financial Times” ziņo, ka vairākas ASV militārpersonas esot gribējušas, lai Latvija netiktu iekļauta šajā paplašināšanas kārtā drošības dienestu neapmierinošās darbības dēļ. Kā jūs komentētu — vai šī nav pret Latviju vērsta kampaņa pēdējās dienās?

S.Kalniete: — Es negribētu apgalvot, ka tā varētu būt pret Latviju vērsta kampaņa. Drīzāk domāju, ka, kā jau vienmēr pirms ļoti izšķirīgiem lēmumiem, darbojas iekšējā spriedze, kas pastāv dažādās valstu institūcijās. Protams, militārpersonām ir viens priekšstats par to, kā lietas ir jādara, civilierēdņiem — cits priekšstats, bet lēmums par NATO paplašināšanos ir politisks lēmums. Politiski šis lēmums tiks pieņemts. Visas tās nepilnības, kas ir Latvijai, Bulgārijai vai Rumānijai un tā joprojām, tās visas ir novēršamas darba gaitā, un mēs esam pilni apņēmības arī to darīt, jo apzināmies, ka nekad neviens darbs nav pabeigts.

— Vai Ārlietu ministrija šajās dienās līdz Prāgas galotņu apspriedei ir plānojusi kaut kādu īpašu informatīvo kampaņu, kādus skaidrojošus pasākumus, lai nomierinātu iespējamās rietumvalstu bažas?

S.Kalniete: — Es nedomāju, šīs bažas nav izteiktas oficiālā formā, tā drīzāk ir tāda satraukta žurnālistika, kas parādās. Protams, dienesta sarunās mūsu diplomāti arī ir novērojuši, zināmi signāli ir saņemti. Pats būtiskākais tagad būtu, nezaudējot mēra sajūtu, lietišķi darboties, lai to novērstu, un es domāju, ka pēc mūsu darbiem, nevis pēc mūsu informācijas kampaņām mūsu partneri vērtē mūsu patieso gribu lietas mainīt vai pilnveidot.

— Kā jūs prognozējat — vai tomēr nevar rasties vēl kādi šādi līdzīgi paziņojumi?

S.Kalniete: — To, manuprāt, šobrīd neviens nevar prognozēt, man drīzāk ir jāizsaka izbrīns par to, ka, es atceros, mēs iepriekšējā vēstnieku konferencē, kad es vēl biju vēstniece, runājām, cik ārkārtīgi grūts būs šis gads, it īpaši gada otrā puse, cik ārkārtīgi liela spriedze valdīs un kādas provokācijas varētu parādīties. Man ir jāizsaka izbrīns, ka faktiski starptautiskie notikumi ir novērsuši uzmanību no NATO paplašināšanās un provokāciju tikpat kā nav bijis. Grūti pateikt, vai šī ir provokācija, jo es tikko arī dzirdēju ziņu, ka ir aizturēta ieroču krava saistībā ar Bulgāriju. Varbūt, ka tā arī ir provokācija, tā kā dīvaini tas viss tā priekšvakarā parādās.

— Varbūt noslēdzot NATO tēmu — kā jūs domājat, vai Latvija var šobrīd būt droša, ka Prāgā tā saņems uzaicinājumu iestāties NATO?

S.Kalniete: — Droši mēs būsim tajā brīdī, kad lēmums būs pieņemts un tas būs izskanējis no NATO ģenerālsekretāra mutes. Tad mēs būsim droši.

— Kā zināms, decembra beigās Kopenhāgenā savukārt mēs gaidām uzaicinājumu pievienoties Eiropas Savienībai. Kā rit darbs vēl pēdējās iestāšanās sarunās, kam, jūsuprāt, vēl jāpievērš īpaša uzmanība šajā mēnesī, kas vēl atlicis līdz Kopenhāgenai?

S.Kalniete: — Tieši šodien notika ārkārtas Eirointegrācijas padomes sēde un Latvijas sarunu vedējs Andris Ķesteris lūdza valdības pilnvarojumu — prasīt vēl papildus dažas pozīcijas lauksaimniecības jautājumos. Arī par lauksaimniecības kvotām un citiem skaitļiem acīmredzot sarunas būs līdz pēdējam brīdim. Es būtu ārkārtīgi gandarīta, ja tās beigtos 11.decembrī Vispārējo lietu padomes laikā, bet nav izslēgts, ka tās beigsies Kopenhāgenā pašas galotņu tikšanās laikā, jo jautājumi ir tik ārkārtīgi nozīmīgi mums, un tādi paši ir arī citām kandidātvalstīm. Protams, arī Eiropas Savienības dalībvalstīm ir savas intereses un savas problēmas, jo arī viņiem ir šī paplašināšanās jāparāda un jāpārdod savu valstu iedzīvotājiem, nodokļu maksātājiem un tā joprojām. Tā ka tas ir tāds ļoti, ļoti spraigs konsultāciju un dialogu posms, kurā mēs esam iegājuši.

— Vai jūs varat dot vispārēju vērtējumu tam, kā Ārlietu ministrija līdz šim veikusi savu darbu Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību un NATO?

S.Kalniete: — Iespējams, ja es būtu politisks ministrs, tad man būtu cits skatījums, bet, tā kā visus šos gadus esmu ar šiem jautājumiem strādājusi pati, tad arī zinu, cik neiedomājami sīkumains un rūpīgs ir bijis šis darbs, un es varu tikai uzteikt Latvijas sarunu komandu, jo Latvija ir saņēmusi visvairāk pārejas periodu. Mums pašlaik izskatās, ka ir arī lieliskas cerības tomēr izcīnīt Latvijai samērā pieņemamus noteikumus lauksaimniecības sadaļā. Mēs nekad neiegūsim to, ko esam sapņojuši, bet sarunas tālab jau notiek. Šīs sarunu komandas kompetence, kā arī visu citu iesaistīto ministriju attiecīgo personu entuziasms un profesionalitāte, kā Latvija ir strādājusi šajos pēdējos divos gados, liecina par pilnīgi jaunas kvalitātes ierēdņu izveidošanos, tieši eiroierēdņu.

— Viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm, protams, ir attiecības ar Krieviju. Kādas tās, jūsuprāt, šobrīd ir, vai tās var uzlabot, un kas jādara, lai tās uzlabotu?

S.Kalniete: — Attiecības vienmēr var uzlabot un it īpaši ar Krieviju. Attiecības ar Krieviju šobrīd ir daudzveidīgas, tās notiek vairākos līmeņos. Varbūt politiskajā līmenī es varētu apgalvot, ka ir jūtama tendence, ka pašlaik politiskais dialogs visā drīzumā varētu aktivizēties. Tā bija ļoti sarežģīta apaļa frāze, ko es tagad izteicu, tipiska diplomātu valodai.

— Varbūt jūs varētu paskaidrot.

S.Kalniete: — Ir tādas pazīmes, kas liecina, ka mēs esam pozitīva pagrieziena tuvumā. Acīmredzot nākamgad varam cerēt uz augsta līmeņa politiskiem kontaktiem, es vēl arvien saku — cerēt, jo notikumi dažreiz attīstās citādi, nekā mēs to varētu vēlēties vai plānot. Tai pašā laikā jāpasvītro, ka praktiskā sadarbība ar Krieviju ir tik intensīva kā nekad agrāk. Kaut vai daži skaitļi — mēs pašlaik esam sagatavojuši parakstīšanai piecus līgumus, un, cik noprotam, arī Krievijas puse ir gatava tos parakstīt. Ekspertu sarunas rit vēl par pieciem līgumiem specifiskās jomās. Ir tādi līgumi, ko Latvija ļoti vēlētos parakstīt un ko Latvija ir iesniegusi Krievijai, bet kas pašlaik atrodas latentā stāvoklī, un Krievijas puse par tiem neizsakās. Savukārt atkal jāsaka — ir trīs līgumi no Krievijas puses, kur ir apliecināta liela interese pie tiem strādāt un tos parakstīt, bet tur atkal mēs esam atturīgāki. Tad ir pārrobežu sadarbība, ir sadarbība starp robežsargiem, ir sadarbība ar muitu, ir iekšlietās, ir kultūrā, un tās ir būtiskas katras valsts dzīves jomas, bez kurām valsts nevar pastāvēt. Tā ir lieliska bāze, lai mēs kvalitatīvi ietu tālāk.

— Kalnietes kundze, aptuveni pirms gada intervijā “Lauku Avīzē” teicāt, ka “tajā brīdī, kad Krievija būs gatava atvainoties Latvijas tautai, vēsturē daudz kas mainīsies”. Vai tas nozīmē, ka jūs centīsieties panākt šādu Krievijas atvainošanos?

S.Kalniete: — Tobrīd “Lauku Avīzē” interviju sniedza nevis vēstniece Sandra Kalniete, nevis ministre Sandra Kalniete, bet gan privātpersona, kas bija tikko uzrakstījusi grāmatu par Sibīriju. To es atgādinu, lai jūs saprastu kvalitāti, kādā es runāju tajā brīdī. Šobrīd es drīzāk teiktu tā — mērķis jau nav akurāti panākt, lai tā vai cita valsts atvainojas. Ļoti svarīgi, lai šis process noritētu valstī pašā. Un tas nevar notikt ne šodien, ne rīt, jo tas ir ilgstošs vērtību pārvērtēšanas process. Lielbritānijai, tas mans mīļākais piemērs, bija nepieciešams vairāk nekā simt gadu, pirms Anglijas karaliene bija gatava atvainoties Jaunzēlandei par maoru tautai nodarīto ļaunumu. Tai pašā laikā tikai nesen, kad Vācija svinēja 50 gadus kopš Otrā pasaules kara beigām, pirmo reizi Vācija vispār sāka tādu pašu sarunu par to, kas tad ir bijis šis karš, kādas ir bijušas tā sekas un cena, ko vācu tauta ir maksājusi, jo beidzot ir viena paaudze, kurai šis karš ir vēsture, nevis pašu pārdzīvota pieredze. Un tāpēc es domāju, ka tad, kad Krievija būs gatava runāt par šo ļoti sāpīgo posmu arī Krievijas pašas vēsturē, tad Krievija pilnībā būs atveseļojusies.

— Kā jūs domājat, kā šis process šobrīd notiek Krievijā?

S.Kalniete: — Man ir diezgan maz informācijas, jo tie ilgie gadi, ko esmu strādājusi Francijā, man liedz spriest par to, bet neapšaubāmi, ka tas reiz notiks, jo agri vai vēlu tas notiek visur.

— Kā jūs šobrīd vērtējat to, kas notiek Čečenijā? Šis jautājums šobrīd ir atkal kļuvis aktuāls Eiropā un pasaulē.

S.Kalniete: — Latvijas Ārlietu ministrija aizstāv viedokli, ka ir jāatrod politisks noregulējums Čečenijas jautājumam, jo ne tikai Čečenijā, bet arī citur pasaulē ir pierādījies, ka ar agresivitātes un kara darbības eskalāciju problēmas netiek atrisinātas. Veicināt šo politisko dialogu jebkurā formā – tas ir Eiropas Savienības mērķis, tā ir Amerikas Savienoto Valstu autoritāšu pausta nostāja. Vai situācija ir tāda arī pašā Krievijā un Čečenijā, to ir grūti spriest, katrā ziņā šis barbariskais ķīlnieku sagrābšanas akts — tas bija liels šoks mums visiem. Kā mēs atceramies, trīs Latvijas iedzīvotāji cieta, un Latvija arī piedāvāja atpūsties rehabilitācijas sanatorijā Jūrmalā desmit Krievijas ķīlniekiem, jo tas cilvēciski bija ļoti grūti. Es tai brīdī atrados Francijā un visu to vēroju Francijas televīzijā. Domāju, ka miljoniem cilvēku pasaulē to skatījās. Es nedomāju, ka Čečenijas patriotiem un mēreni noskaņotajiem patriotiem šis akts nāca par labu.

— Un vēl pēdējais jautājums. Kalnietes kundze, jūs darbojaties valdībā, kuras vadītājs ir solījis jaunus laikus un darīt daudz ko savādāk nekā iepriekšējās valdības. Vai ir kas tāds, ko jūs gribētu paveikt, kaut kas tāds, kam nav pietiekami pievērsušies iepriekšējie ārlietu ministri un valdības?

S.Kalniete: — Man jāsaka, ka ir kāda joma, ko varbūt nevajadzētu saistīt ar Ārlietu ministriju, jo tas nav bijis Ārlietu ministrijas uzdevums, bet netiešā veidā tas ļoti ietekmēs nākamgad ne tikai Ārlietu ministrijas, bet visu mūsu darbu. Tas ir jautājums par to, kā sagatavosim cilvēkus, kā mēs viņus informēsim par to, kas ir Eiropas Savienība. Tam es gribētu pievērsties, pat ja tas nav tikai Ārlietu ministrijas uzdevums. Līdz šim uzdevums — informēt par Eiropu — pilnībā bija Eiropas integrācijas biroja atbildība. Un man jāsaka ar nožēlu, ka Latvija ieņem tiešām vienu no pēdējām vietām eiroskepticisma ziņā starp kandidātvalstīm. Manuprāt, vēl tikai Čehija atrodas turpat. Tā ka šajā jomā Eiropas integrācijas birojs varbūt nav bijis pietiekami aktīvs. Un es vērsīšos pie Ministru prezidenta un aicināšu arī pārējos valdības locekļus ļoti aktīvi iesaistīties tieši šajā dialogā ar cilvēkiem un katram savu jomu izskaidrot.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā