Par nepārtraukto paplašināšanos

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jaunais Francijas vēstnieks Latvijā Mišels Fušē

Svarīgu savas dzīves daļu vēstnieks pavadījis, studējot pārejas procesus Eiropā, īpaši šajā reģionā. Viņa karjera ir oriģināla – tas Francijā esot retums, kad pētnieks vai profesors kļūst par diplomātu. «Neesmu nevienas politiskās partijas biedrs, šis ārlietu ministra piedāvājums nāca manu zināšanu, iepriekšējās pieredzes un intereses par norisēm Eiropā un pasaulē dēļ,» saka vēstnieks. Tagad viņš nomainījis pētniecisko darbu uz praktiskākām aktivitātēm, tādām kā divpusējo attiecību stiprināšana starp Latviju un Franciju.

Vēstnieka iemīļots jēdziens ir eiropeizācija, kas aplūkots arī viņa pēdējā grāmatā. «Būt Eiropas Savienībā nenozīmē iestāties kādā klubā, bet gan drīzāk kļūt par kāda nepārtraukta procesa daļu. Eiropeizācija nav tikai Eiropas Savienības paplašināšanās – tā ir sava veida sabiedrības, ekonomikas, infrastruktūras, kultūras transformācija. Problēma ir nevis paplašināties, bet veikt to sekmīgi. Tāpēc kandidātvalstis nav jāpamāca, jo Eiropa pati atrodas nepārtrauktā pārmaiņu procesā, ceļā uz lielāku atklātību un demokrātiju,» saka Mišels Fušē. «Mēs esam daļa no šī procesa tāpat kā jūs, līdz ar to mums ir daudz kopīga.»

Galvenais, kas patlaban ir kopīgs dažādām Eiropas valstīm, spēja dzīvot kopā mierīgi. «Tas ir kas jauns, ja runājam par pēdējiem desmit gadiem, taču arī šeit ir izņēmumi (Balkāni),» saka vēstnieks. Vienojošais ir spēja kopīgi atrisināt domstarpības demokrātiskā veidā – tas nenozīmē vienprātību, bet gan spēju izlīdzināt atšķirības diskusiju un kompromisu ceļā.

Mišela Fušē disertācijas tēzes apkopotas grāmatā Frontes un robežas, kas izdota 1988.gadā. Taču tās secinājumi ES kandidātvalstīm varētu būt aktuāli, īpaši jau valstīm, kuru robeža, kā Latvijai, vienlaikus būs arī Eiropas Savienības austrumu robeža. «Ir svarīgi kontrolēt un pārvaldīt robežas, taču vienlaikus tām jābūt atvērtām un to šķērsošanai jābūt sakārtotai,» uzsver kādreizējais profesors. «Mēs zinām, no kurienes nākam, lai tā būtu Vācija, Francija vai kāda cita valsts. Mums vienmēr būs vēsturiskās, politiskās, ģeopolitiskās robežas, tās nosaka mūsu nacionālo identitāti,» uzsver Mišels Fušē. «Daudzos gadījumos robežas Eiropā tika noteiktas karadarbības rezultātā. Tām ir vēsturiska vērtība. Tomēr valstis, kam ir kopīgas vērtības, var nolemt daļēji izdzēst robežas starp demokrātijām, kā teicis viens no ES dibinātājiem Robērs Šūmans. Svarīgākais ir spēja komunicēties, paliekot tiem, kas esam.»

Vaicāts, cik valodas jāzina īstam eiropietim, vēstnieks uzsver, ka tas atkarīgs no apstākļiem, bet divu vai trīs valodu zināšanas esot būtiskas. «Mēs Francijā domājam, ka mums jāzina angļu valoda un kādas kaimiņvalsts valoda. Es protu spāņu un portugāļu valodu,» vēstnieks saka perfektā angļu valodā. «Francijā sāku apgūt arī latviešu valodu, ko šeit noteikti turpināšu,» saka Mišels Fušē, atvadoties ar īsti latvisku «paldies» un «arlabvakaru».

“DIENA”; pēc I. Arkliņas raksta “Profesors vēstnieka amatā”