“Sauciet kāds vārdā mani! / No vēja bezgala ceļiem
Atpakaļ manā zemē, / Tur, kur mans iesākums mīt”

— Anna Dagda

“Dzejniece Anna Dagda pieder paaudzei, par kuru Ingrīda Vīksna savulaik “Daugavā” (1945., I) rakstīja: “Dzīvē tie iegāja Latvijas varenības uzplaukuma stundās, kad tomēr visas debesu puses bija jau draudīgu mākoņu pilnas. Mums gan vēl bija sava valsts, bet pēc tās jau kāri snaikstīja taustekļus sarkanie austrumi. Jaunais, topošais cilvēks un dzejnieks izjuta gan spēcīgi gara varenību, kas slēpās viņa tautā un tās praviešos, bet viņš nevarēja arī neredzēt tās briesmas un nenovēršamo katastrofu, kas tai draudēja, un tamdēļ jo baigāki tam bija jāizjūt liktenīgie draudi, kas karājās pār visu tautu un tās jauno audzi.” Dagda šai paaudzē pieder pie tiem, ko lasošā skatam aizsedza laikmeta katastrofas putekļi līdz brīdim, kamēr tie nosēdās. Un nosēdās putekļi īsteni visai nesen, kad trimdas radīto, glabāto un krāto sāka pārcilāt pazemotie un apvainotie Latvijā, lai arī no savas puses celtu tiltu tautas vienībai, lasītu kopā tās pastāvēšanai tik vajadzīgo pašcieņu un kultūru.” — Tā Annas Dagdas Rakstu pirmā sējuma ievadā raksta grāmatas sastādītāja un komentāru autore Anda Kubuliņa.

Anna Dagda aizgāja Aizsaulē 1996. gada 27. februārī Stokholmā, kur bija pavadīti pēdējie piecdesmit dzīves gadi. Par mantinieci dzejniece bija iecēlusi savu labāko draudzeni un tuvāko līdzgaitnieci no studiju gadiem līdz mūža izskaņai — literatūrzinātnieci Valentīni Lasmani. Jau tā paša gada septembrī Annas Dagdas pelnu urna, izpildot viņas māsas vēlēšanos, tika pārvesta dzimtenē un guldīta zemes klēpī Plūdoņa kapos pie Bauskas. Nākamajā rudenī tur atklāja tēlnieka V.Barkāna veidoto pieminekli, kurā iekaltas Annas Dagdas dzejas rindas: “Man caur sniegiem/ jātiek, jātiek mājās.” Par dzejnieces atstātajiem ietaupījumiem tika radīts Annas Dagdas fonds, lai atbalstītu latviešu dzejnieku otrās grāmatas izdošanu Latvijā. Par pirmo laureāti 1998. gadā kļuva Inguna Jansone ar krājumu “Šampūns un balzams”. Nākamā izvērtēšana notika 2000. gadā, taču iesūtītie manuskripti neatbilda izvirzītajām prasībām un prēmija izpalika. Pērn par laureātu kļuva Māris Salējs ar dzejas grāmatu “Mana politika”. Iesniegtos manuskriptus vērtē žūrija literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas vadībā. Kopā ar viņu žūrijas komisijā strādā Inta Čaklā, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs un Knuts Skujenieks. Šajās dienās notika žūrijas komisijas sēde, kurā vērtēja šogad iesniegtos rokrakstus. Kā pastāstīja Anda Kubuliņa, arī šoreiz neviens no iesniegtajiem darbiem nav atbildis noteiktajiem mākslinieciskajiem kritērijiem un 2003. gada aprīlī konkurss tiks izsludināts atkal.

Bet Valentīne Lasmane savās vēstulēs no Stokholmas jau kopš pagājušā pavasara stāsta par Annas Dagdas dienasgrāmatām un vēstuļu kalniem, ko viņa rūpīgi pārraksta un kārto izdošanai. Viņa laipni piekrita dalīties ar “Latvijas Vēstneša” lasītājiem savās pārdomās un atsūtīja arī dažus fragmentus no dzejnieces vēstulēm. Anna Dagda, īstajā vārdā Olga Veronika Taube, draugu lokā tikusi saukta par Olitu. Vēstulēs viņa visbiežāk parakstījusies — Ole, retāk — O. un vēl retāk — Olita.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore