Latviešu trimdas vēsture, personības atklāsme

Anna Dagda savā dzīvoklī. Viens no pēdējiem fotouzņēmumiem No Valentīnes Lasmanes albuma

Apgāds “Nordik” 2001.gadā izdeva A.Dagdas “Rakstu” pirmo sējumu ar viņas publicēto un nepublicēto dzeju, prozu, kritikām un apcerēm, kā arī biogrāfiju un nedaudz atmiņām par viņu. Otrajā sējumā bija paredzētas dzejnieces vēstules un dienasgrāmatas. Bet savāktais vēstuļu daudzums ir tik prāvs, ka tas vien aizņems visu sējumu. Turklāt dienasgrāmatu publicēšanai dzejniece pati atstājusi savu veto, atļaujot tās nodot atklātībā tikai pēc viņas simtgades, tātad pēc 2015. gada.

Vēstuļu oriģināli būs pieietami Rakstniecības muzejā, un lai tos nesabojātu, esmu tās pārrakstījusi un patlaban lauzu galvu, pēc kādiem principiem kārtot vēstules grāmatā. Publicēt visu hronoloģiskā secībā ir neiespējami daudzuma dēļ, tām vajadzētu vēl vienu sējumu. Atlase, manuprāt, vajadzīga. Vēstules galvenokārt aptver laiku no 1940. līdz 1995. gadam, rakstītas mātei, māsai un draudzenēm Latvijā. Tajās atspoguļojas dzejnieces privātā dzīve (arī ikdienas frivolitātes — īpaši māsai), bet ir arī bagātīga informācija par latviešu kultūras norisēm Zviedrijā un citur Rietumos. Turklāt Anna Dagda ne tikai ziņo, bet tēlo, paskaidro un vērtē notikušo. Bez mākslas parādībām lasāms arī par bēgļu un zviedru attiecībām darbā un sadzīvē, par bēgļu sabiedrisko aktivitāti. Tā paveras plaša panorāma par latviešu dzīves veidošanos un lejupslīdi Zviedrijā gandrīz pusgadsimta garumā. Manā vērtējumā šīs vēstules nav tikai mūsu trimdas kultūrdzīves liecinieces, bet īsti trimdas vēstures dokumenti. Nozīmīgas tās jo sevišķi tālab, ka līdz šim Zviedrijā nav neviena kaut cik aptveroša kopizdevuma par šo latviešu trimdas atzaru, kādi jau parādījušies par latviešu trimdas mītnēm Anglijā un Vācijā. Bet ir taču vispārzināms, cik spožas un daudzplākšņainas trimdas pirmajos gadu desmitos tieši te, Zviedrijā, bija latviskās kultūras aktivitātes.

Protams, visvairāk Annas Dagdas pārdomas veltītas literatūrai. Dzejniece vienmēr bijusi liela lasītāja, bet pēc pensionēšanās viņa īsti mājo gandrīz vienīgi grāmatās, plaši aprakstot un sūtot izlasīto “uz mājām”, jo Latvijā tas toreiz nebija pieietams. Te ir ziņas par Nobela prēmijas laureātiem, analizēta latviešu daiļliteratūra kā trimdā, tā Latvijā, izsakot savus spriedumus. Mazāk minēta zviedru rakstniecība, kaut gan zviedru tulkojumos Anna Dagda lasīja krievu, čīliešu, afrikāņu, amerikāņu un daudzu citu valodu literāri izcilākos darbus. Kā agrāk viņa mēdza rakstīt recenzijas, tā arī vēstulēs viņa apcer autoru biogrāfijas, analizē un vērtē viņu sacerējumus.

Blakus šīm tēmām vēstules atklāj arī pašas dzejnieces personību. Dzīves norietā būdama Stokholmā “cilvēku badā” (viņas vārdi!), Anna Dagda mēģina ar māsas palīdzību iepazīt tuvus un tālus radus, izjautā par māsas paziņām, draugiem un saviem skolas un studiju biedriem un viņu dažādiem likteņiem, tā papildinot mūsu ļaužu izziņas materiālu.

Vēstulēs daudz poēzijas — dabas apraksti kā nepabeigti dzejoļi. Plaša asociāciju plūsma — kā jau bagātai personībai. Strikti formulētas atziņas, līdztekus šaubām, bailēm un vientulības izjūtām viņas savrupībā. Vēstules taču raksta dzejniece — dziļāk un niansētāk sajūtot savu eksistenci svešatnē, bet arī talantīgāk atrodot vārdus tā izteiksmei.

Jāatzīstas, šais pāris mēnešos pārrakstot Annas Dagdas vēstules, man pašai bija jāapskata arī mans mūžs Zviedrijā, jo mēs abas dzīvojām te tik tuvu. Turklāt Anna Dagda pedantiski atzīmēja visu savos mazajos kalendārīšos — saraksti vēstulēs (kad, kam, par ko), sarīkojumus, teātra izrādes, koncertus, ārstu apmeklējumus, visādas ciemošanās, ceļošanas utt. Bet sastapos arī ar pārsteigumiem, jo spilgti atklājās, cik trausla ir notikušā resp. pagātnes (vai vēstures?) patiesība. Nereti kopīgo gaitu piedzīvojumi, skatīti katrai no sava redzes leņķa, nebūt nesakrita, nebija līdzīgi — to atstāsti bija tik atšķirīgi un vērtējumi tik citādi. Tas vēl vairāk palielina manu mulsumu un gudrošanu, kādā veidā kārtot šo “Rakstu” otro sējumu, lai Annas Dagdas vēstules varētu papildināt mūsu kultūru ne tikai kā trimdas vēstures liecinieces, bet arī kā dzejnieces personības atklāsmes pienesums. Vēliet sekmes, lai mums izdotos!

Valentīne Lasmane — “Latvijas Vēstnesim”

Fragmenti no Annas Dagdas vēstulēm

— māsai Anikai

1964. gada 27. martā

Mīļo māsiņ!

(..) beidzot mans vārds balts uz melna stāv uz dzīvokļa numura durvīm. Un man pieder 30 kv. metri, kuros varu darīt, ko gribu. Tā īsti “dzīvot” vēl neesmu varējusi iesākt. Viss ir tik jauns, vēl ne pie kā nav pierasts. Šī ir pirmā vēstule, ko mēģinu rakstīt. Visi draugi saka, ka bijis vērts gaidīt tos 20 gadus, ja sagaidu tādu dzīvokli. Ne jau tie 30 kv.m. Tie jau visur apm. vienādi, bet tas 3 m platais logs, kur visa dienv.–vak. pilsēta un visa debess, un visi saulrieti guļ tev aiz loga. Bija aizmirsies, ka debess ir tik liela. No mana loga var redzēt 6 tiltus, kuģus, kas iet “cauri” paceļamiem tiltiem, kurus iedrāž debesīs iekšā kā obeliskus, un zem vecmodīgiem smagiem mūra loku tiltiem, pār kuriem iet vilcieni uz kontinentu. Automobiļu straumes kā sīkas krellīšu virknes nemitīgi tek pa ceļiem un tiltiem.

Torņos, debesskrāpjos, fabrikās, reklāmu plauktos ugunis iedegas un izdziest līdzi saules tecēšanai debesīs. Nupat saule nogrima aiz tālā apvāršņa mežiem kā liela sarkana ripa, un pāri pilsētai ir tāda zilgana krēsla ar rožainu atspīdumu. Tu neticēsi, cik daudz koku ir šajā pilsētas vidū. Tepat — līča vidū ir saliņa, kas liekas pilnīgi pieder vārnām un kaijām, kuras nekāda lielpilsēta netraucē. Un niedras aug lielos vālos tepat klinšu piekājē.

Vai es Tev rakstīju par to balto sermuliņu? Visā būvdarbu juceklī un troksnī (tikai 2 no celtnēm gatavas, būs 5) es redzēju spoži baltu sermuliņu skrienam pa tumšo klinti un pazūdam kaut kur (cerams, savās mājās). Tādus spoži baltus sermuliņus esmu redzējusi tikai zviedru filmās (ar tiem medī kaut kādus citus zvērus Zviedr. ziemeļos). Tas baltais zvēriņš man rādās kā šīs vietas “labais gars”. Un kaijas te riņķo apkārt — dažreiz liekas, ka viņas “lūr iekšā pa logiem”. Dzīvoklis ir ārkārtīgi gaišs un blonds. Sienas ir gaiši gaiši pelēkas, gandrīz baltas (tapetes). Grīda gaiši pelēka (linolejs), logi, durvis — balts un gaiši pelēks. Aizkarus arī nopirku gandrīz baltus (mazliet krējuma krāsā) un lampas visas baltas vai iepelēkas. Un balts telefona aparāts. Saule sāk spīdēt jau ap 12-iem un līdz pat rietēšanai nepazūd ne brīdi (ja nav mākoņu). Vasarā cepšos nost. Katra puķe vai zars, ko noliek kaut kur istabā, izskatās ļoti skaista. Pašlaik man ir dzeltenas narcises, izplaukuši forsiju zari un zaļi bērzi. (..)

Ole

— draudzenei Alīsei Bulai

1979. gada 28. jūlijā

(..) Tagad vienīgās vasaras izpriecas ir bēres, kur visi tiekamies (latvieši). Pēdējās bija Ervīna Grīna (red. Jāņa Grīna dēls). Tās bija gaišas ar daudzām puķēm, vainagiem, daudz ļaudīm un brīnumskaistām kokļu spēlēm. Nekad agrāk baznīcā nebija gadījies dzirdēt kokles. Bet Ervīns īpaši mīlēja kokles, un tā 5 jaunas meitenes baltās blūzītēs baltām lentītēm matos spēlēja viņam latviskas meldijas. Baznīca moderna, neparasta. Jumts nav kā jumts, kas saiet kopā ar sienām, bet jumts it kā karājas gaisā, kā gaisā pasviests, sastindzis lakats, kas tikai ar pašiem lakata stūrīšiem pieskaras sienām. Aiz neredzamiem stikliem šūpojas koku galotnes, iet mākoņi un lidinās baltas kaijas. Ervīns mira ļoti negaidīti, pēkšņi pie rakstāmmašīnas redakcijā Ņujorkā.

Tikpat negaidīti un pēkšņi “uz turieni” aizdrāzies doc. Valdemars Ginters, arheologs. Viņam taisījāmies svinēt 80. dzimš. dienu, bet viņš bija tik možs kā 50-gadnieks... Kā varētu nodrošināties ar tādu labu un pēkšņu nāvi? Bez ciešanām un bailēm un garas gaidīšanas? Cauri stikliem — un prom. Lasu patlaban tādu, neparastu eksotisku literatūru kā dienvidamerikāņus! Līdz šim zināju vienīgi Asturios no Gvatemalas (kas dabūja Nobeļa prēm. 1967.g.). Šogad uzdūros kādam autoram no Kolombijas, un tagad atradu veselu antoloģiju zviedru tulkojumā, kas iznākusi 1964.g. Kāda krāsaina, spoža, neparasta literatūra. Kāda neparasta dzīve, cilvēki, ticējumi, cīņas, kāda aizvēsture, kādas revolūcijas, kādi pilsoņu kari. Blakus — par izklaidēšanos — lasu Pāvila Gruznas pēdējo romānu “Mamona gaitnieki”. Tā nav nekāda ievērojama literatūra, bet ir tik patīkami lasīt par “pašu ļaudīm” pašu zemē, pašu Rīgā — ap 95. gadu. Par rakstniekiem (Vik. Eglīša kāzas), aktieriem, komponistiem, gleznotājiem, viņu romāniem–romāniņiem, pašnāvībām, un dzīvošanu. Par šīm lietām nekad vairs neviens nerakstīs — un ak, kas par stāstiem par Kārli Jēkabsonu, par dekadentiem. Par 1905.g. arī daudz vēsturiski nozīmīgu stāstu, epizožu. Un tik viegli lasīt, bez piespiešanās, bez piepūles, gandrīz bez domāšanas... O.

— māsai Anikai

1985. gada 10. augustā

(..) Nupat mūsu latv. emigrantu teātrī redzēju lielisku “Skroderdienu” izrādi. Pirmajās “Skroderdienās” (kā atceros) Rūdi un Kārlēnu spēlēja Baltaisvilks un Ūršeins. Kur tie laiki! Bet šoreiz abus puikas spēlēja īsti 14-gadīgi puikas! Tie bija tik burvīgi, tik patiesi, tie dziedāja, dancoja, spēlēja it kā piedzimuši, uzauguši Blaumaņa laikā, pašā Latvijas vidū... Tā bija tik jauka, tik latviski tīra izrāde (bez īpašām pretenzijām), kādas reti izdodas. Tajā spēlēja arī 2 Jāņa Grīna mazdēli — Jēkabs un Tots un mazmazmeita Maira.

O.

— Alīsei

1985. gada 13. augustā

Lasu patlaban Baltuša “Teiksmu par Juzi” un tā mani dara aplam grūtsirdīgu. Lāga nevaru kopā salikt to teiksmainību un īstenības bargo nežēlību. Toties man ārkārtīgi patīk tulkojuma valoda. Kā Kalva apmīļojis katru vārdu, katru formu, katru teikumu! Kādus neparastus vārdus atradis (kur varētu iztikt ar parastiem), kāda bagātība. Nemaz nevar domāt, ka tas būtu tulkojums. Tikai pēc vietvārdiem, pēc īpašvārdiem vien.

Kā pabeidzu leišu Juzi, tā tūlīt sāku lasīt “Cepuri ar kastaņiem”. Juzis vienmēr atkārto savu “sakāmo”: “Pārāk daudz runā...” Šito sakāmo vajadzētu visiem rakstniekiem pienaglot acu priekšā. Cik viss kļūtu skaidrāks, spilgtāks, lielāks, nozīmīgāks, ja mēs prastu ierobežoties un nerunāt, nerakstīt “pārāk daudz”... Bet to jau nevar nevienam iemācīt. Nesen izlasīju arī Skujiņa “Gultu ar zelta kājām”. Kamēr lasīju, bija ir prieks, ir patikšana, bet nekas nepalika pāri, tūlīt aizmirsās. Dzīvoju tāpat “pamazām” lielā cilvēku barā, bet, ja kāds negaidot tuvojas, tad bēgu prom kā zaķis, mežā iekšā! (..)

Ole

— Alīsei Bulai

1986. gada 19. augustā

(..) Šovasar iznāca Im.Ziedoņa trešā zviedriski tulkotā grām. “Robežlīnijas”, tulkojis tas pats Juris Kronbergs, kas tulkoja pirmās. Recenzija, ko lasīju, bija tik “vīzdegunīga”, ka atkal un atkal no jauna jāapšauba katras tulkošanas jēga... Ja jau dzīvam cilvēkam mēs nespējam piekļūt un to saprast un sajust, kā gan piekļūt svešai dzejai, svešā valodā, svešā tautā. Ir iznākušas arī vairākas antoloģijas — vāciski un angliski, bet arī tās apkritizētas bez žēlastības. Ar prozu būtu citādi, varbūt vieglāk. Ne tik sāpīgi. — Nupat pabeidzu 850 lpp. biezo rom. “Dzīve un liktenis” (ko varētu tikpat labi saukt “Karš un miers”). Autors — Vasilijs Grosmans — pie jums esot bijis ļoti slavens, tikai paspējis nomirt jau pirms 20 gadiem. Rom. sākums “atkušņa laikā”, īstenībā pirms “atkušņa”, jau 1952.g. drukāts avīzē “Novij mir”. Bet pabeigtais darbs 1962.g. kaut kur “iestrēdzis” un autors drīz nomiris. Tagad kādas kopijas nonākušas Parīzē un pēc tam pie mums. Ja būtu dzīvs — noteikti dabūtu Nobela prēmiju. Tik bagātu (idejām un problēmām) darbu, ar tik dzīviem, apaļiem cilvēkiem, tik nesentimentālu, tik traģisku, tik drosmīgu un tik viegli lasāmu (neticami!) sen sen neesmu lasījusi. Stāsts centrējas ap Staļingradas kaujām, tās aizstāvēšanu un atbrīvošanu, aptver kā vāciešus, tā krievus, žīdus un dažādas “mazākuma” tautību problēmas un tādas problēmas, ko nupat cilāja un prasīja pēdējā rakstnieku kongresā. Ka jau pirms 20 gadiem kādi uzdrīkstējās to rakstīt, tas ir vairāk kā neticami. Un turklāt tik inteliģenti, tik vieglā un veiklā stāstījumā, ar tādu garīgu plašumu, ar tādu talantu. (..)

Ole

— Alīsei Bulai

1986.gada 2.decembrī

(..) Tikai Ziemsvētku grūtsirdība nāk nākdama. Ne pēc Spānijas, ne Itālijas neilgojos — savs km skaits (paredzētais) laikam nobraukts. Par savu zemi, par gulēšanu zemē vai staigāšanu pa virsu nekad nekā noteikta neesmu teikusi. Viss mainās kā vēja rādītājs, vai arī: “Es ritu, tālāk ritu”. — Nupat Artura Dimitera nāves paziņojumā viņa brāļa ģimene bija likusi šos skaistos vārdus:

“Skan sērās vēja kokles sārtā miglā

Mirdz rasas vainags tālumā aiz manis.

Es ritu, projām ritu...” Ole

— Alīsei Bulai

1987.gada 7.februārī

(..) “Karogu” lasu jau vairākas nedēļas! Mans personīgais abonements pienāca 20.janv., tad dabūju arī 4 pag. gada nr., un nu esmu izlasījusi visus Tavus nozaimotos autorus. Nesaprotu, ko Tu “ārdies”? Man nerādās ne vizmazākā pretīguma sajūta, tāda man rodas, lasot septiņstāvīgās recenzijas ar satamborētiem visas pasaules svešvārdiem, kur katrs teikums jālasa vairākas reizes. Bels man vienmēr paticis. Ja nu šitas gabals viņam nav izdevies jeb tas “saķēpāts” mums nezināmu apstākļu dēļ, tad domāju, ka šis nebūt nav viņa pēdējais darbs. Gan jau uzrakstīs ko labāku. Vienā recenzijā kāda tante viņam pārmeta to smuko prieka meiteni. Padarīt to par darba vienīgo tēmu, tas taču netaisnīgi. Un tā meitene nu nemaz nav “pretīga”. Par Lāmu nezinu. Man viņš liekas neizglītots jeb par maz izglītots, iecer lietas, ko nevar piepildīt, un ka viņš mani garlaiko, tur nekā nevar darīt. Tad jau Māras Svīres rom., kas sākas šī gada pirmajā nr-ā, liekas cerīgāks. Par Mauriņas un Liz.Skalbes “gabaliņiem” priecājos tāpat kā Tu, tikai jāsaka, ka tieši tās “esejiņas”, kas tur savāktas, izvēlētas, ir trakoti švakas un Mauriņai godu nedara. — Vakarnakt lasīju 12.nr-u, un pirmo reizi man patika Zig.Skujiņš. Izlasīju pat 2 reizes “Dubultfantāziju” un mazajā 17.lpp. stāstā man neko negribējās labot. Inteliģentā iecere, mēra sajūta, interesantā uzbūve, vienkāršā tīrā valoda, taupīgie dialogi, psichiskā ticamība, redzamība, atturīgā ironija — viss man likās labs un pieņemams. Un cik silta un jauka Ulža Zemzara “Ciemos braukšana” — slidināšanās ābeļdārzā ar bērniem. (..)

Ole

Pirmpublicējums.

Sagatavojusi Valentīne Lasmane