Starptautiskajā sabiedrībā nav nekādu šaubu, ka padomju režīms Latvijai tika uzspiests varmācīgi — vispirms ar neatkarīgas valsts okupāciju un tai sekojošu kolonizāciju.

Ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums — latviešiem, ir lietuvieši.

Šķiet, ka pasaules sabiedrība vāji orientējas procesos, kas risinās mūsdienu Baltijā. Runājot par postkoloniālismu un tā problēmām, reti kad tiek pieminētas Baltijas valstis.

Ielēkt ar vienu rāvienu no padomju veida sociālisma Rietumu tipa labklājības sabiedrībā vienkārši nav iespējams. Turklāt ar visai lielu pārsteigumu nākas konstatēt, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki.

Mūsdienu globalizācijas skartajā pasaulē identitātes apzināšanās un saglabāšana ir viena no aktuālākajām problēmām. Tā skar gan veselas valstis, gan atsevišķu indivīdu. Valstis šim nolūkam rada attiecīgus institūtus un algo augsta līmeņa reklāmas speciālistus. Cilvēkam ar šo problēmu jātiek galā pašam jau no senseniem laikiem. “Izzini sevi!” sludināja senie grieķi un orienta filozofi. Un tomēr cilvēks, ko no viņa anonīmās eksistences izcēla un par indivīdu salīdzinoši nesen padarīja renesanses humānisma ideoloģija, modernajā pasaulē atkal riskē pazaudēt savu identitāti. Latvijā abas šīs problēmas – valsts identitātes un cilvēka identitātes jautājumi ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti. Tāpēc tie nav aplūkojami atsevišķi viens no otra.

Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citur pasaulē par šo jautājumu runā maz. Šai parādībai ir vairāki izskaidrojumi. 20. gadsimta 50. gados par šiem iemesliem rakstīja Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs savā grāmatā “Sagūstītais prāts” (3). Mūsdienās vispusīgu šīs problēmas analīzi sniedzis Dr. Kārlis Račevskis (Ohaijo universitāte, ASV). Latvijā par šiem jautājumiem visizsmeļošāk rakstījis filozofs Dr. Vilnis Zariņš.

Starptautiskajā sabiedrībā nav nekādu šaubu, ka padomju režīms Latvijai tika uzspiests varmācīgi – vispirms ar neatkarīgas valsts okupāciju un tai sekojošu kolonizāciju, kā izsmeļoši izskaidrojis bijušais Latvijas ārlietu ministrs un pašreizējais Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē Georgs Andrejevs (1, 2). Pirmais dokuments, kurā tika norādīts uz trīs Baltijas valstu okupāciju, bija Dānijas pārstāves Antuanetes fon Lovzovas (von Lowzow) referāts (Doc.1173). Šo referātu 1960. gada 28.septembrī noklausījās Eiropas Padomes Konsultatīvā (tagad – Parlamentārā) asambleja. Jau nākamajā dienā asambleja pieņēma rezolūciju Nr.189 “Par situāciju Baltijas valstīs to piespiedu inkorporācijas Padomju Savienībā divdesmitajā gadadienā”. G. Andrejevs izceļ faktu, ka šajā dokumentā ir konstatēta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas militārā okupācija un vardarbīgā inkorporācija Padomju Savienībā, kā arī fakts, ka šī pretlikumīgā aneksija tikusi veikta, nedodot tautām brīvi paust savu gribu. Turpmākajos gados par Baltijas jautājumiem tika pieņemtas vēl trīs rezolūcijas: (Doc. 1665) “Par pašreizējo situāciju Baltijas valstīs”, 1963. gada 19. septembrī, kurā tika norādīts, ka “īstenībā tās ir padomju kolonijas”.1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlaments apsprieda Politiskās komisijas ziņojumu (Doc. 1–656/82) “Situācija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā”, kura apspriešanas rezultātā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju un to publicēja Eiropas Kopienas oficiālajā avīzē Journal officiel des Communautes europeens (No C 42/77) 1983. gada 14. februārī. Šī dokumenta konstatējošās daļas D paragrāfā rakstīts, ka “Eiropas Parlaments nosoda Padomju Savienības realizēto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova–Ribentropa pakta rezultātā un kas turpinās pašlaik”. (izcēlums — S.A.) G. Andrejevs raksta, ka nevar neatzīmēt arī F paragrāfu, kurā norādīts, ka trīs Baltijas valstu armiju astoņu gadu ilgās pretošanās cīņās to brīvības vārdā kritušo upuru skaits lēšams tūkstošos, bet aptuveni 665 000 civiliedzīvotāju kopš 1940. gada tikuši deportēti uz Sibīriju spaidu darbos. Savukārt Baltijas valstīs turpmākajos gados tika ieplūdināti ap 1,5 miljoni iedzīvotāju no citiem Padomju Savienības reģioniem. Tomēr Latvija joprojām ir vienīgā Eiropas valsts, kas pēc visiem pēckara gadiem vēl nav spējusi atjaunot savu pirmskara pamatiedzīvotāju skaitu. Rezolūcijas rekomendējošās daļas 2. paragrāfā Eiropas Parlaments aicināja ārlietu ministrus iesniegt Baltijas valstu jautājumu izskatīšanai ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā. Šo dokumentu parakstīja visi 10 Eiropas Parlamentu veidojošo valstu pārstāvji no Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Grieķijas, Itālijas, Īrijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Vācijas.

Pēdējais dokuments, uz kura īpašo nozīmi norādījis G. Andrejevs, ir 1987. gada 28. janvārī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pieņemtā “Rezolūcija par baltiešu stāvokli” (No 872). Šī dokumenta 6. paragrāfā asambleja izsaka nožēlu par Baltijas valstīs realizēto piespiedu imigrāciju, kuras rezultātā draud baltiešu asimilācija un nacionālās identitātes zaudēšana. Šo dokumentu parakstīja visas – skaitā 21 – Eiropas Padomes dalībvalstis.

Tomēr šķiet, ka pasaules sabiedrība vāji orientējas procesos, kas risinās mūsdienu Baltijā. Runājot par postkoloniālismu un tā problēmām, reti kad tiek pieminētas Baltijas valstis. Vai tāpēc, ka par koloniālo jūgu pieņemts tēlaini runāt kā par paša “baltā cilvēka nastu”, ko viņš aiznesis pāri jūrām un uzkrāvis citu rasu un kontinentu piederīgajiem? Un doma, ka baltie cilvēki varētu kolonizēt sev līdzīgos, šķiet absurda? Vai varbūt sava loma ir upura nepatikai atgriezties pagātnē un stāstīt par saviem pārdzīvojumiem? Vai arī te jūtama postmodernā pasaules uzskata ietekme ar savu nosacīto ētisko relatīvismu? Tāpat plaši un ilgi tika uzskatīts, ka kreisi noskaņotā jeb marksistiskā ideoloģija savā būtībā ir antikoloniāla. Pirmā balss, kas skaļi un publiski protestēja pret šo kļūdaino pieņēmumu, piederēja Česlavam Milošam (3). Kāpēc šo balsi nesadzirdēja vairums Rietumeiropas inteliģences? Vai tāpēc, ka viņiem likās, ka “zina labāk”? Vai arī tā bija bērnišķīgā vēlme nezaudēt savu “lielo rozā sapni”?

Prof. Kārlis Račevskis šajā sakarībā raksta: “Ievērojams izņēmums ir nesens pētījums Ņujorkā publicētajā, akadēmiskajās aprindās labi pazīstamajā žurnālā PMLA (Publications of Modern Language Association). Speciālists koloniālisma jautājumos Deivids Čioni Mors konstatē divus, šķietami pretrunīgus apstākļus: pirmkārt, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušajā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz vērības tiek piegriezts šim faktam(..), ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās – valoda, ekonomika, politika, cīnīšanās pretī, brīvības atgūšana un tai sekojošās grūtības (oriģinālā “paģiras” — S.A.) – viss tas būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju varai pakļautajām teritorijām kopš 1989., resp. 1991. gada. Tas pats attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. un Āfriku pēc 1958. gada. (5, 23)

Tās kopīgās iezīmes, kas situāciju mūsdienu Latvijā padara salīdzināmu ar situāciju Dienvidāzijā vai Āfrikā attiecīgajos laika posmos un ko D.Č. Mors nodēvē par “paģirām”, manuprāt, pareizāk būtu nosaukt par postkoloniālisma sindromu. Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses, tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka nekas nenotiek pats no sevis, ka kapitālisms tā veidošanās stadijā ir visai nežēlīgs, bet ielēkt ar vienu rāvienu no padomju veida sociālisma Rietumu tipa labklājības sabiedrībā vienkārši nav iespējams. Turklāt ar visai lielu pārsteigumu nācās konstatēt, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstījis Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie bija vienīgie cilvēki jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.

1991. gadā, kad man gadījās pirmo reizi tikties ar kolēģiem no Londonas universitātes Slāvistikas un Austrumeiropas institūta, vaicāju institūta direktoram prof. Maiklam Brančam: “Kā jums liekas, kad mēs sāksim dzīvot labāk, tā kā cilvēkiem klātos?” Smaidot un ne brīdi nevilcinādamies viņš atbildēja: “Pēc 35 gadiem.” Jautāju, kāpēc tieši pēc 35 gadiem. “Tāpēc, ka tad jūsu parlamentu sāks veidot cilvēki, kas dzimst tagad, neatkarības apstākļos”. Mums visiem ne reizi vien nācies gan priecāties, gan skumt, ka lielu pārmaiņu laiks sakrīt ar mūsu dzīves laiku.

Līdzīga situācija ir arī citās bijušajās padomju bloka valstīs. Tā, raksturojot pašreizējo situāciju Polijā, M. Kruls, Varšavas universitātes vēstures profesors, raksta: “Padomju tipa tautsaimniecības varēja izlikties par industriālās modernizācijas iemiesojumu, taču lielākajā daļā PSRS bijušo satelītvalstu marksistiski ļeņiniskā ekonomika ieslodzīja milzīgu skaitu cilvēku zemnieku saimniecībās. Šodien šī zemnieku rezerves armija rada visnopietnākos politiskos konfliktus, kādi vien redzēti Polijā kopš komunisma krišanas un laikā, kad tā cenšas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti.” (2, 2)

Tieši tādiem vārdiem varētu raksturot arī situāciju Latvijas laukos un sabiedrībā kopumā. Turklāt daudzi lauku iedzīvotāji mūsdienu Latvijā, kas tiek uzskaitīti par zemniekiem, sava cienījamā vecuma dēļ būtu ieskaitāmi valsts apgādājamo sarakstos, bet viņiem piederošo zemi būtu jāmudina izmantot ( ar nomas palīdzību vai kā citādi) darbspējīgiem un darboties gribošiem cilvēkiem. Tomēr šis process ietver radikālu sociālo lomu, arī identitātes maiņu.

Postkoloniālisma sindromam raksturīgā dramatiskā sociālo lomu maiņa būtībā ir dziļa identitātes krīze. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pamatiedzīvotāji teorētiski kļuva par pilntiesīgiem savas zemes saimniekiem, bet pēckara ienācēji cittautieši no sev pierastā “atbrīvotāju” statusa teorētiski kļuva par kolonistiem. Abas iedzīvotāju grupas praktiski nebija gatavas šādai lomu maiņai. Latvijas neatkarība šoreiz bija atnākusi straujāk, nekā ļaudis bija domājuši. 1991. gada augusta pučs dažu dienu laikā šo jautājumu atrisināja. Turklāt par Latvijas neatkarību iestājās daudzi Latvijā dzīvojošie cittautieši, tāpēc tie sava neoficiālā statusa maiņu un diskusijas sabiedrībā par šo tēmu uztvēra ļoti sāpīgi. Vēsturiski šie cilvēki Latvijā bija nonākuši dažādi. Sākumā tie ieradās kopā ar padomju karaspēku Otrā pasaules kara beigās pilnīgā pārliecībā par savu atbrīvotāju misiju, toties vietējiem iedzīvotājiem tas bija kārtējais okupācijas karaspēks. Tad sekoja atvaļinātās militārpersonas, kam gluži kā Senās Romas leģionāriem pēc izdienas ļāva apmesties plašās impērijas kolonijās; lietojot vēsturiski korektu terminoloģiju, tieši šos cilvēkus arī var dēvēt par kolonistiem. Tiem sekoja ekonomiskie bēgļi — sākotnēji no kara un vēlāk no nesaimnieciskuma izpostītajiem PSRS reģioniem, kā arī cilvēki, kas te nonāca pēc augstskolu beigšanas ar darba norīkojumiem. Īpaši šis process pastiprinājās pēc 1959.gada, un to var dēvēt par Latvijas slēpto kolonizāciju. Kaut arī šiem cilvēkiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas nebija pamatiedzīvotājiem attiecībā uz valodas lietošanu, sadzīves apstākļiem, darba un karjeras iespējām un daudzām citām jomām, viņus ieplūdināja tik lielā skaitā, ka vairs nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus arī viņiem – gadiem ilgā nīkšana kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos un desmitiem gadu ilgās dzīvokļu rindas, faktiskais cilvēka beztiesiskums saskarē ar birokrātisko valsts aparātu utt. zināmā mērā satuvināja pamatiedzīvotājus un ienācējus. Kaut gan būtiskas atšķirības psiholoģijā saglabājās. Tēlaini izsakoties, tā bija atšķirība starp grauda un dzirnakmens psiholoģiju.

Tieši tāpat kā graudi starp dzirnakmeņiem jutās ne tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, bet arī citu austrumbloka valstu ļaudis, kaut tur kolonizācija bija vairāk garīga nekā fiziska. Kā atzīmējis K. Račevskis:

“Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, Čehijas prezidents Vāclavs Havels. Havels komunistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo, kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju: Posttotalitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnībā piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokrātijai padotā valdība tiek saukta par tautas valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Indivīda totāla degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu – par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvības paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies savos melos. Tādēļ tā ir spiesta viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it kā tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuru principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas”. (5, 24)

Galvenā atšķirība ienācēju un pamatiedzīvotāju psiholoģijā bija tā, ka pirmie šai ideoloģijai ticēja, bet otrie – neticēja. Tālākais jautājums: ja ticēja, tad tāpēc, ka bija izdevīgi tai ticēt vai arī sava naivuma un neizglītotības dēļ? Šis ir ārkārtīgi delikāts jautājums, un uz to pilnīgi atklāti var atbildēt tikai sirdī katrs cilvēks pats sev. Ja šī ticība bija īsta un neviltota un nāca no nepietiekamas izglītības, tad tikai lieku reizi apstiprinās fakts, ka Krievija vairumā gadījumu kolonizēja kaimiņu teritorijas, kuras bija sasniegušas augstāku attīstības un izglītības līmeni nekā pati Krievija. Ja ticēt bija izdevīgi, tad automātiski vairs nevar būt runa par augstiem mērķiem. Līdz ar to starp abām pusēm pastāv zināma neveiklības sajūta, kā rezultātā abas jūtas neērti: viena — savu melu dēļ, otra — tāpēc, ka bija spiesta izlikties šiem meliem ticam.

Tāpēc postkoloniālisma sindromam Latvijā ir savas īpatnības:

1. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ienācēji to nav atstājuši, kā tas bija klasiskās koloniālisma jūgu nometušu valstu situācijās (Indija, Alžīra u.c.), bet gan turpina dzīvot, izliekoties, ka nekas nav mainījies, ka dzīvo tajā pašā valstī, kāda tā bija agrāk, un nereti cenšas pasniegt savu privilēģiju zaudēšanu kā minoritāšu apspiešanu vai cilvēktiesību pārkāpumus.

2. Latvijas pamatiedzīvotāji savukārt izliekas, it kā ienācēju nemaz nebūtu, un tos ignorē, uzskatot, ka viņu problēmas nav Latvijas problēmas; tā starp abām iedzīvotāju grupām neveidojas dialogs. Gluži tāpat neveidojas dialogs starp Latviju un Krieviju. Šķiet, ka īsākais ceļš uz savstarpēju sapratni būtu Krievijas atvainošanās Baltijas valstīm par saviem nodarījumiem, tās robežu oficiāla nospraušana un konstruktīva dialoga sākums, nevis laiku pa laikam izvērstās Baltijas valstu nomelnošanas kampaņas.

3. Bijušajai metropolei savi, kādreiz šeit iesūtītie cilvēki vairs nav vajadzīgi, bet viņu bērni ir dzimuši Latvijā un bieži uzskata to par savu vienīgo dzimteni.

4. Pēc neatkarības atjaunošanas politiskā vara nokļuva Latvijas pamatiedzīvotāju rokās, bet ekonomiskā vara lielākoties nokļuva ienācēju rokās, kas, izmantojot savus padomjlaika privileģētos amatus, komunistiskās partijas, komjaunatnes u.c. tā laika valstisku organizāciju naudas fondus un kontaktus, izveidoja gan jaunās Latvijas spēcīgākās ekonomiskās privātstruktūras, gan ēnu ekonomiku,

5. tādējādi savukārt radot labvēlīgu augsni korupcijai (arī kontrabandai, centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas utt.), ko veicināja pieredzes un zināšanu trūkums likumdošanā un valsts pārvaldē,

6. gan valstiskuma apziņas trūkums plašā Latvijas sabiedrībā, nespēja sevi identificēt ar valsti. Tieši “morāli mazvērtīgu cilvēku nonākšana pie varas un labklājības, plašu sabiedrības aprindu demoralizācija” (8,130) ir viens no kolonizācijas smagākajiem pēcefektiem. Tomēr tas ir likumsakarīgi. Dž. Neru šādi raksturoja ļaudis, kas bija nākuši pie varas Indijā koloniālā režīma laikā: “Kā jau tas bija dabīgi šādos apstākļos, šie cilvēki kļuva uzpūtīgi, pavēlnieciski un nicināja sabiedrības viedokli. Būdami aprobežoti un šauru apvārsni, viņi sāka sevi uzskatīt par gudrākajiem cilvēkiem zemes virsū. Kalpošanu Indijai viņi uzskatīja par kalpošanu pašiem sev. Viņi izveidoja savstarpējās apbrīnas sabiedrību un nepārtraukti slavēja cits citu. Nekontrolēta vara un autoritārisms neizbēgami noveda pie tā, ka Indijas ierēdņi praktiski bija īstie Indijas kungi.” (4, 434)

7. Fakts, ka Latvijas pamatiedzīvotājiem gadsimtiem ilgi bija liegta iespēja veidot savu valsti, ka latviešu aristokrātija tika iznīcināta jau 14. gadsimtā pirms nacionālas valsts izveidošanās (Rietumeiropā nacionālās valstis pamatos izveidojās renesanses laikmetā 13.—16.gs.), latviešu sabiedrībai ir svarīgs trūkums, jo tieši aristokrātijai vēsturiski ir bijusi īpaši svarīga vieta valstiskuma idejas nostiprināšanā. Rietumeiropā tieši aristokrātijas pārstāvji paaudžu paaudzēs gadsimtiem ilgi veidoja profesionālās diplomātijas tradīcijas, izkopa valstiski stratēģiskas domāšanas principus.

8. Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem praktiski bija liegtas tiesības nodarboties ar jurisprudenci, garīdzniecību, profesionālu mākslu, tirdzniecību, bet padomju laikos – ar Latvijas iedzīvotājiem tradicionālo jūrniecību. Šīs nišas aizņēma cittautieši, tāpēc latviešiem šajās jomās vēl nav izveidojušās spēcīgas tradīcijas, kā rezultātā bieži vērojama neprasme veidot savas valsts tēlu (arī valstisko identitāti) un veiksmīgi aizstāvēt savas intereses starpvalstu līmenī.

9. Saglabājies padomjlaika komunikāciju stils, kas izpaužas kā:

1) orientēšanās uz korporatīvām jeb partijiskām interesēm, nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm, 2) jēdziena ‘nacionāls’ izpratne kā ‘etnisks’, nevis ‘valstisks’ un ar to saistītās problēmas, 3) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana, 4) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā, 5) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem, 6) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā, 7) skaļa, agresīva runas maniere.

Latvija pasaules vēstures kontekstā stāv vientuļa un unikāla. Kā atzīmē Knuts Skujenieks: “Ja Baltija ieņem īpašu vietu Eiropas panorāmā, tad Latvija savukārt ieņem īpašu vietu Baltijā. Vēsturiski Latvija ir bijusi ne tikai Baltijas, bet arī visas Austrumeiropas krustcelēs. Sensenos laikos šajā teritorijā sastapās baltu un somugru cilšu virsotnes, cilšu pamatnes atradās daudz viendabīgākās kaimiņzemēs. Tas ir vēstures cienīgs fakts, ka no šī cilšu un tautību konglomerāta izveidojās latviešu tauta. Šo laiku atbalsis vēl jūtamas Latvijas multikulturālajā panorāmā. Gadsimtiem ilgi visas kaimiņu lielvaras dalījušas un šķēlušas mūsu zemi un mūsu ļaudis. Un tikai 20. gadsimtā, pēc Pirmā pasaules kara, Latvija kļuva neatkarīga un vienota.” (6) Vēsture liecina, ka daudzās ciltis un tautības izveidoja latviešu tautu, gadsimtu gaitā apvienojoties pret svešzemju iebrucējiem, sākot aptuveni no 13. gadsimta. Tā, no vienas puses, iebrucēji veicināja latviešu tautas konsolidāciju, no citas — kavēja tās attīstību, atvēlot latviešiem tikai vergu vai kalpu lomu.

Sākot ar 14. gadsimtu, Latvija ir veidojusi robežšķirtni starp rietumniecisko Hanzas savienību un orientālo Zelta ordu, faktisko robežu starp Rietumiem un Austrumiem, bet plašākā kontekstā tā bija robežšķirtne starp zemkopju un lopkopju psiholoģiju. Zemkopju psiholoģijai raksturīga “cieņa pret jebkuru dabas objektu un dzīvo radību, tiekšanās neaizņemt pasaulē vairāk vietas kā nepieciešams, pozitīvo un negatīvo spēku līdzsvars dabā un cilvēka dvēselē”.(6) No šādas attieksmes izaug arī tradīcija turēt kārtībā apmetnes vietu. Zemkopja dzīvesveids radījis arī monogāmiju un no tās izrietošo ciešo sadarbību starp vīrieti un sievieti visās dzīves jomās, un vienādu cieņu pret abiem kā līdzvērtīgiem sadarbības partneriem.

Lopkopju psiholoģija būtiski atšķīrās: lopkopim bija svarīgi aizņemt pēc iespējas plašāku vietu un to izmantot, kamēr derīga, bet tad doties ar saviem ganāmpulkiem tālāk. Rezultātā nozīme tika atvēlēta mitekļa iekārtošanai un ērtumam, bet apkārtnes tīrībai un turēšanai kārtībā netika piešķirta nekāda nozīme. Lopkopji varēja atļauties vairākas sievas, jo lopkopība nodrošināja ar pārtiku daudz stabilāk nekā zemkopība. Un lopkopības darbos sievietes bija salīdzinoši mazāk nodarbinātas, tāpēc arī attieksme pret sievieti izveidojās kā pret mazāk nozīmīgu sabiedrības locekli.

Psiholoģiski šī robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem iet caur Latviju arī tagad, modernajā kultūrā. Vislabāk tā redzama uzskatu sadursmē par indivīda un valsts attiecībām. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka starp valsti un iedzīvotājiem jāpastāv sava veida “sabiedriskā līguma” attiecībām, kur katrai no līgumā skartajām pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, un valsts prezidentam ir drīzāk reprezentatīvas funkcijas, nevis reāla lēmējvara. Cita iedzīvotāju daļa uzskata, ka valstī prezidentam jābūt ar visplašākajām pilnvarām un izpildvaru – sava veida modernizēts Austrumu despots vai valdnieks, kura personīgā iejaukšanās atrisina visus jautājumus, normalizē jebkuru dzīves sfēru. Daļēji šie uzskati izauguši un joprojām tiek balstīti arī baznīcas tradīcijā. Sākot ar 9.gadsimtu, Rietumeiropas baznīcas tradīcija, kaut dažreiz tīri formāli, tomēr pacēla ticību un augstākās humanitārās vērtības pāri atsevišķu valstu interesēm un vēlāk attīstīja arī indivīda brīvas izvēles un personīgās atbildības principus, kas rezultātā noveda pie cilvēku brālības, vienlīdzības un brīvības idejas un izveidoja mūsdienu demokrātijas pamatus. Austrumeiropas pareizticīgā tradīcija savukārt attīstīja nacionālas baznīcas un nacionālas valsts ideju, kur indivīda dzīve un darbība ir pakļauta nacionālas valsts interesēm un kalpošana savai valstij ir reizē arī kalpošana Dievam. Latvijā mēs varam atrast abus šos domāšanas modeļus.

Tomēr sabiedrības diskusija par parlamentāriešu vai visas valsts pilsoņu vēlētu prezidentu patiesībā ir jautājums par parlamentāru vai prezidentālu demokrātiju. Pēdējā gadījumā, ja prezidentu ievēlē visi valsts pilsoņi, valstī, kurā nav īpaši senas demokrātijas tradīcijas, prezidents var kļūt par īstu Austrumu despotu. Tomēr jau šādas diskusijas risināšanās vien liecina, ka: a) vai nu ļaudis neuzticas deputātiem, ko paši ievēlējuši savas valsts parlamentā (drīz pēc vēlēšanām, kad vēl īsti nebija zināmi pat vēlēšanu rezultāti, kāda aptauja liecināja, ka tikai 1/10 skatītāju tic, ka jaunievēlētie parlamentārieši savu interešu degpunktā liks valsts, nevis paši savas intereses), b) vai arī totalitāra jeb autoritāra režīma apstākļos, kad ļaudīm nebija dota iespēja piedalīties valsts politikas reālā veidošanā, tie kļūst par pūli, kam galvenokārt interesē pilns vēders, bet pārējos jautājumus tie labprāt atvēl lemt “tiem, tur augšā”.

Latvijas valstiskā identitāte nākotnē lielā mērā būs atkarīga no tā, kādu sabiedrības modeli izveidos tās iedzīvotāji, kam jāatrisina vairākas dilemmas. Cittautiešu dilemma ir jautājums, vai viņi spēj sevi identificēt ar Latvijas valsti, vai arī viņi to uztver kā pagaidu mītnes zemi, kurā spiesti atrasties īslaicīgi. Latviešu dilemma ir saprast, ka mūsdienu pasaulē jēdziens “nacionāls” nozīmē “valstisks”, un atvērt savu sabiedrību cilvēkiem, kas ir lojāli Latvijai.

Krievu žurnālists Aleksandrs Šabanovs rakstā “Latvijas krievi, kādi mēs esam?” izrādījis drosmi būt par vienu no pirmajiem autoriem, kas runā par reālo situāciju, kāda tā ir Latvijā šajā jautājumā pēc 11 atjaunotās neatkarības gadiem: “(..) mūsu (vismaz Latvijas krievvalodīgo) sabiedrība savā domāšanā ir padomiska un totalitāra, kaut gan vēsturiski, ģeogrāfiski un pat pēc rīcības veida pieder Rietumiem, tikai pagaidām to nevēlas atzīt.

Krievvalodīgie pretojas valsts valodas prasībām un latviešu valodas ieviešanai vidusskolās 2004. gadā, skaidrojot to ar nevēlēšanos pazaudēt savu identitāti. Manuprāt, diemžēl šī identitāte nemaz nav krieviska vai slāviska, bet drīzāk padomiska un totalitāra. Un tajā padomiskumā un totalitāriskumā diemžēl ir gana daudz krievu vaibstu. Bet Padomju Savienības vairs nav, tās identitāte pamazām zūd, un no tā, protams, rodas padomju cilvēku garīgās ciešanas. Jā, PSRS vēl dzīvo Baltkrievijā un Piedņestras Republikā, jā, lielā Latvijas daļā. Bet cik ilgi?

Kāpēc par Latvijas cilvēku mentalitāti es saku “padomiskā”? Es negribu aizvainot neviena svētās jūtas, bet par padomju pieeju liecina kaut vai 9.maija svinēšana – sarkanie karogi pie Uzvaras pieminekļa, atbilstošas runas no tribīnes, dziesmas un cita tā laika anturāža. Tajā dienā un vietā šķiet, ka pēdējos vienpadsmit gados nekas nav mainījies, un organizatori un dalībnieki to sajūtu speciāli uztur. Jebkuram objektīvam novērotājam ir skaidrs, ka tā ir nostalģija pēc PSRS. Kā arī skaidri redzamas despotisma pazīmes dziesmās un runās. Mērķis (uzvara Otrajā pasaules karā) attaisno līdzekļus (kā teikts dziesmā: “Mi za cenoj ņe postoim”). Paši saprotat – uzvarētājus netiesā.

Es saprotu uzvaras pār fašismu nepieciešamību – cita ceļa nebija un nav. Bet jau ir pienācis laiks izanalizēt un pasacīt, ka tajā uzvarā ne viss bija labs. Un galvenais sliktais PSRS uzvarā bija pilnīga necieņa pret cilvēka dzīvi.”

Tieši šī necieņa pret cilvēka dzīvi visskaidrāk raksturo atšķirību starp Austrumu autoritāro un Rietumu demokrātisko domāšanas veidu un vērtību skalu. Kā pierādījumu A. Šabanovs min faktu, ka ne PSRS, ne Krievijas kino visā plašajā kara filmu klāstā nav nevienas, kas savā ideoloģijā būtu tuvas ASV uzņemtajai filmai “Glābjot ierindnieku Raienu”, “ kas liecina par valdošo sabiedrisko domu vienā un otrā pasaules daļā” (7, 2). A. Šabanovs uzskata, ka arī latviešu domāšanas veidu ietekmējusi totalitārisma sistēma, tomēr sev raksturīgajā delikātumā viņš atsakās iedziļināties šajā tēmā, jo etniski nepieder pie latviešiem. Savukārt es piederu pie etniskajiem latviešiem, tāpēc mēģināju tēmu par latvisko identitāti turpināt.

Mūsdienu latviešiem derētu reāli apzināties savas identitātes stiprās un vājās vietas. Pie “vājajām vietām” es pieskaitītu faktu, ka tieši padomju kolonizācijas laikā latviskā identitāte ir pamatīgi deformēta: ir devalvēts tikums, it īpaši darba tikums; latvieši bieži kautrējas no savas tautības vai arī tieši otrādi – ir iedomīgi uz to, it kā piederība pie tās būtu viņu nopelns, bet tajā pašā laikā savu valodu un apziņu piesārņo ar jēdzieniem, ko filozofs Vilnis Zariņš gleznaini nosaucis par “okupācijas laika sanesumiem” (8, 130). Kādā citā rakstā viņš raksturo sīkāk latviskās identitātes deformāciju un tās sekas: “Kā ilgstošas svešzemnieku kundzības rezultātā izveidojies trūkums latviešu tautas raksturā jāmin bieži sastopamā latviešu mantīgo un valdošo aprindu kultūras neizkoptība. Tās aprindas, kas būtu varējušas sasniegt un uzturēt augstu izglītības, profesionālās kvalifikācijas un kultūras līmeni, kas materiālās labklājības un arī garīgās attīstības aspektā būtu pietiekami neatkarīgas, lai varētu suverēni spriest, nebrīvības gadsimtos nevarēja izveidoties. Tās jau attīstības sākumā pārtautoja vai iznīcināja. Gara aristokrātijas un augstu kultūru apguvušās elites tradīciju trūkuma rezultātā latviešiem bieži ir sliktas manieres un neizkopta gaume, vāja pretdarbība alkoholisma, narkomānijas un citu sabiedrisku netikumu ietekmei, kūtrība un nepietiekama uzņēmība. Vājība ir arī gausā atbrīvošanās no minoritātes un pakļautas tautas apziņas, nepietiekama apņēmība cīnīties par savas tautas interesēm.

Dažos mūsdienu Latvijas valdošām aprindām piederīgajos vērojama ilgstošajā nebrīves periodā iedresēta sulaiņa apziņa – tieksme izpatikt naidīgiem svešzemniekiem un pašiem sevi apliecināt galvenokārt ar iznireļu attieksmi pret pasauli – kāri pēc greznām automašīnām, dārgām savrupmājām, trokšņainas uzdzīves un izšķērdīgiem ceļojumiem. Tas gan nav nekas specifiski raksturīgs Latvijai un latviešu tautai. Citu tautu valdošo aprindu dzīvesveida atdarinājumi Latvijas parvēniju uzvedībā ir tikpat parasti kā citu Eiropas zemju iznireļiem un arī Āfrikas valstu valdošo aprindu pirmajai paaudzei pēc neatkarības atgūšanas. Citām tautām piederīgo Latvijas jaunbagātnieku dzīvesveids nav kulturālāks. Kad kontrabandisti un narkodīleri sāks saņemt saviem nodarījumiem atbilstošus sodus, nekulturālo ļaužu īpatsvars bagāto aprindās samazināsies.

Latvijas iedzīvotāju apziņā izplatīti arī citi netikumi, kas raksturīgi jaunām sabiedrībām pēc koloniālisma jūga nokratīšanas: relatīvi vāja valstiskuma apziņa, stipra tieksme būt opozīcijā, bezatbildība un nemākulība, bet, ja gadījies nonākt valsts vadībā vai veikt citas sabiedriski nozīmīgas funkcijas, arī nespēja stratēģiski domāt. Tautas plašākajās aprindās saglabājusies spēja varonīgi cīnīties gan par sev tuviem un svarīgiem, gan arī par iluzoriem un nevajadzīgiem mērķiem; tik stipra ticība skaistiem solījumiem, kas doti bez seguma, ka tā drīzāk ir lētticība. Tomēr, ja demokrātiskā sabiedrība Latvijā attīstīsies vēl dažus gadus, var gadīties, ka tautas spriešanas spēja būs augusi ātrāk nekā valdītāju un valdīšanas pretendentu tikumi.” (9, 140)

Šķiet, šis pēdējais paredzējums ir piepildījies ātrāk, nekā raksta autors cerējis – raksts publicēts maijā. Nesenajās Saeimas vēlēšanās, kas norisa oktobrī, kļuva skaidrs, ka vairums vēlētāju balsojuši pret tām partijām, kas bija ilgstoši atradušās pie varas šajos 11 neatkarības gados.

Pie latviskās identitātes trūkumiem es pieskaitītu arī pārmērīgu sabiedriskās kautrības, bikluma ieaudzināšanu bērnos, kas ir pārspīlēta tā pati nevēlēšanās aizņemt vairāk vietas, nekā nepieciešams. Tomēr hipertrofētā veidā tā mazina latviešu iespējas pašrealizēties un radoši darboties mūsdienu pasaulē, veicina neuzņēmību un kūtrumu.

Pie “stiprajām vietām” es pieskaitītu latviskās mentalitātes tradicionālo daudzslāņainību, kas izskaidro mūsu sabiedrības atvērtību pasaulei un jaunām ietekmēm, un vāji izteiktas ksenofobijas tendences latviešu sabiedrībā.

Latviešiem piemīt spēcīga “ģenētiskā atmiņa”, kas mūsdienu sabiedrībā visbiežāk izpaužas kā lepnums par savām senajām saknēm. Ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums, ir lietuvieši. Lietuviešu un latviešu valodas ir vissenākās indoeiropiešu valodas mūsdienu Eiropā. Mūsu valoda ir aristokrātiska vēsturiskā kontekstā, no tās izriet mīlestība uz savu zemi un lepnums par tās skaistumu, arī zināma pašpārliecība, atvērtība pret jauno vai svešādo un tieksme pēc izglītības.

Tai pašā laikā latvieši augstu vērtē individuālās dzīves neaizskaramību. Tradicionāli latvieši visai reti dzīvojuši ciematos – vairums aizvien dzīvojuši viensētās, kas celtas ar tādu aprēķinu, ka kaimiņus sliktākajā gadījumā var redzēt, bet ne dzirdēt.

Arī Latvijas modernā kultūra ir izteikti daudzslāņaina. Kā atzīmējis Knuts Skujenieks, tā ir daudzslāņaina gan laikā, gan telpā – vācu, poļu, lietuviešu, igauņu, līvu, baltkrievu, ebreju kultūru ietekmes laiku pa laikam sastopamas gan folklorā, gan valodā, gan sadzīvē. Runājot par daudzslāņainību laikā, jāatzīst, ka līdzās mūsdienīgām, kristīgām un no klasiskās grieķiski–romiskās kultūras ņemtām paradigmām latviešu modernajā kultūrā pastāv ārkārtīgi sens mitoloģisks slānis, ko vairums Rietumeiropas tautu jau sen zaudējušas. Daļēji tas izskaidrojams ar faktu, ka kristietība Latvijā atnāca stipri vēlāk nekā citās Eiropas zemēs. Turklāt kristietību latviešiem varmācīgi uzspieda svešzemnieki, sākot ar 13. gadsimtu, bet Latvija kā viena no pirmskristīgās Eiropas kultūras citadelēm reāli saglabājās līdz pat 16. gadsimtam. Latvieši nekad nav bijuši fanātiski jeb ortodoksāli kristieši šī vārda tiešā nozīmē. Viņi vienmēr saglabājuši zināmu garīgu neatkarību, kas daļēji bija iespējams tāpēc, ka vietējā nobilitāte, kas būtu varējusi kalpot kā saikne starp iebrucējiem un vietējiem ļaudīm, tika iznīcināta jau 14. gadsimtā, bet tās vietā nākusī svešzemnieku aristokrātija nespēja atrast ceļu uz latviešu sirdīm. Latvieši gadsimtiem ilgi saglabājuši dziļu cieņu pret dabu, izglītību un sievieti. Iespējams, ka tieši šajos aspektos latvisko mentalitāti visspēcīgāk ietekmējusi pirmsindoeiropeiskā senās Eiropas kultūra ar tai raksturīgo Lielo Māšu kultu. Šķiet, ka latviešu kultūrā sievietei ir bijusi tik liela nozīme, kā varbūt nekur citur Eiropā.

Atsaucoties uz Knuta Skujenieka pētījumiem, jau 17. gadsimtā lasīt un rakstīt pratēju skaits latviešu vidū bijis krietni augstāks nekā Vācijas, Anglijas vai Francijas zemnieku vidū. 18. gadsimta sākumā izdarītā tautas skaitīšana savukārt liecina, ka latviešu vidū ar lasītprasmi izcēlušās tieši sievietes. Bez tam latvieši tajā laikā vēl bija dzimtcilvēki, nevis brīvi ļaudis. Iespējams, šīs senās kultūras tradīcijas iespaidā Latvija kļuva par vienu no pirmajām valstīm Eiropā, kas praktiski atrisināja analfabētisma problēmu jau 19./20. gadsimtu mijā, tāpat latviešu sieviešu emancipācijas pamatjautājumus. Latvijā tradicionāli vienmēr ir pastāvējusi jaukta izglītības sistēma, kur no zēniem un meitenēm ir prasīts vienlīdz daudz, bet arī ir dots vienlīdz daudz.

Tajos Latvijas rajonos, kur kristīgā tradīcija pilnībā atrada ceļu uz ļaužu sirdīm, piemēram, caur hernhūtiešu brāļu draudzēm, tradicionālā folklora ir praktiski izzudusi. Tomēr arī modernajā sabiedrībā latvieši savās reliģiskajās simpātijās cenšas saglabāt toleranci. Šo situāciju raksturojis Knuts Skujenieks ar šādu piemēru: “Jāņu vai Ziemsvētku svinēšana it kā sadalās divās daļās: svētku priekšvakara rituāli ir izteikti pagāniski, kamēr svētku rīts ir baznīcas ziņā. Taču šo divu reliģisku elementu klātbūtne latvieša apziņā nav duālistiska. Vienlaikus jāatzīmē Latvijas multireliģiozā situācija: katoļi, luterāņi, pareizticīgie, baptisti kopīgi veido tautas seju.” (6) Te gan minētas tikai tradicionālās kristīgās konfesijas, bet mūsdienu Latvijas reliģisko spektru nu papildinājuši gan musulmaņi, gan budisti, gan daudzas citas, Latvijai netradicionālas reliģijas.

Attiecībā uz latviešu tradicionālās kultūras daudzslāņainību laikā dzejnieks minējis vēl kādu daiļrunīgu piemēru, analizējot plaši pazīstamu tautasdziesmu:

Melna čūska miltus mala

Vidū jūras uz akmens,

Tos būs ēsti tiem kungiem,

Kas bez saules strādināja.

“Starp šīs dziesmas pirmajām divām un pēdējām divām rindām guļ distance, kas mērāma nevis gadsimtos, bet gadu tūkstošos. Sākumā ir viens no visklasiskākajiem un vissenākajiem mītiem – mīts par pasaules radīšanu. Beigu daļā mēs redzam feodālo verdzību, klaušu sistēmu, kas samērā viegli pakļaujas hronoloģijai. Varbūt čūskas mīta agrīnā nozīme aizmirsta un to dziedātājs jau uztver kā absurdu, melīgu vai pat sātanisku, kā atriebības ieroci.” (6)

Apziņa, ka šis senču atstātais kultūras mantojums – ap 3 miljoniem tautasdziesmu jeb vairāk nekā viena tautasdziesma uz katru Latvijas iedzīvotāju – stiprina un pacilā katra latvieša pašapziņu arī mūsdienās. Iespējams, arī tāpēc mūsdienu latviešu kultūrā dzeja ir viens no visaugstāk vērtētiem radošās pašizteiksmes veidiem un, atšķirībā no daudzām citām valstīm, joprojām populāra visos iedzīvotāju slāņos. Gan dzejā, gan prozā, gan tēlotājā mākslā, neskatoties, pie kura novirziena kritiķi viņus arī lai pieskaitītu, latviešu autori visbiežāk rod iedvesmu tieši Latvijas dabā un vidē. Tieši šādā aspektā vistiešāk izpaužas mūsdienu latviešu apziņas un radošās inteliģences saknes zemkopju kultūrā. Mūsu ģenētiskā atmiņa ir izturējusi ne tikai agrāko laiku pārbaudi, bet arī 20. gadsimta agresijas, liekulību un politiskās nodevības. Daudzos latviešos tas ir viesis pārliecību, ka droši mēs varam paļauties tikai paši uz sevi. Tomēr mēs atkal esam atvērti pasaulei.

Tagad, neilgi pirms paredzētās pievienošanās plašākām neatkarīgu valstu apvienībām, mēs jūtamies, it kā atgrieztos savā īstajā vietā, pie kuras vienmēr esam piederējuši, bet no kuras mēs ar varu esam bijuši uz laiku atšķirti. Jautājums, ko sev pašlaik uzdodam, ir tāds: kāds būs mūsu ieguldījums šajā kopīgo bagātību krātuvē? Varbūt mums jau ir kaut kas tāds, ko modernā pasaule ir pazaudējusi un tagad cenšas atkal atrast?

Citētā literatūra:

1. Andrejevs G., Okupācija starptautiski atzīta jau sen, Diena, 27. aprīlis, 2002.

2. Kruls M., Polijas zemnieku dumpis, Diena, 6. aprīlis, 2002.

3. Milošs Č., Sagūstītais prāts, Zvaigzne ABC, 1998.

4. Nehru J., How Britain Ruled in India, Glimpses of World History, Oxford University Press, 1995.

5. Račevskis K., Cilvēki būrī, Jaunā gaita, VOL.XLVI 2001, No 4.

6. Skujenieks K., Stāvot uz sliekšņa (referāts, nolasīts LU zinātniskā konferencē 2002.gada 1. novembrī; citēts ar autora atļauju).

7. Šabanovs A., Latvijas krievi, kādi mēs esam?, Diena, 14. oktobris, 2002.

8. Zariņš V., Kad okupanti ir it kā aizgājuši…, Karogs, Nr.4, 2001.

9. Zariņš V., Humānisms un postkoloniālisma kultūra, Karogs, Nr.7, 2002.