Forumā “Valsts un pilsētas tēla veidošana un mārketings”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”
Vakar, 14.novembrī, foruma “Valsts un pilsētas tēla veidošana un mārketings” pirmajā dienā: “Saffon Brand Consultants” priekšsēdētājs Volijs Olinss (Apvienotā Karaliste), Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, SIA “Birojs 2000” valdes priekšsēdētāja Selga Laizāne un Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš

“Biroja 2000” rīkotais divu dienu forums “Valsts un pilsētas tēla veidošana un mārketings”, kas pulcēja aptuveni 300 cilvēku auditoriju no divdesmit pasaules valstīm, ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzrunu (skat. zemāk) tika atklāts vakar, 14.novembrī. Šo mūsu prezidentes uzstāšanos foruma pirmajā darba dienā vairākkārt augsti un atzinīgi novērtēja lektori, norādot, ka tā bija ne vien valsts amatpersonas uzruna, bet arī profesionāla un emocionāla uzstāšanās. Tā ļāvusi tiem, kuri uz forumu Rīgā un Latvijā ieradušies pirmoreiz, secināt, ka Latvijai ir izpratne par valsts atpazīstamības tēla veidošanas nosacījumiem un visas iespējas to veiksmīgi īstenot.

Foruma pirmās dienas norises raksturoja vairākas pārliecinošas starptautiski atzītu ekspertu uzstāšanās, kā arī viedokļi, ko atļāvās paust foruma auditorija, oponējot speciālistu ieteikumiem. Spilgta bija “Saffon Brend Consultants” priekšsēdētāja Volija Olinsa uzstāšanās. Lektors runāja par valsts sasaisti ar kādu noteiktu preču zīmi (brendu). Nenoliedzami, katras valsts mērķis ir izveidot pasaules mēroga sabiedrībā stabilu, pārliecinošu un ietekmīgu valsts preču zīmi. Veiksmīgi tas izdevies Vācijai, Somijai, Itālijai, Japānai. Jo Vācija arī starptautisko sabiedrisko pētījumu rezultātos saistās ar preču zīmi “Mercedes” un augstu kvalitāti, savukārt Japāna ar mazformāta elektroniskajām tehnoloģijām “Sony”. “Tomēr ir arī neizskaidrojamas ačgārnības. Piemēram, “Nokia”, mēs labi zinām, ir Somijā ražots produkts. Ar to somi lepojas. Taču cilvēki, ja vispār par to domā, tad domā, ka šie mobilie telefoni nāk no Japānas,” konstatēja V.Olinss. Preču zīme veido valsts tēlu, tam nereti ir svarīgs arī emocionālais raksturs. Veiksmīgā gadījumā cilvēki labprāt pērk preci, kam ir augsts prestižs. Taču, kā norādīja V.Olinss, mūsdienu biznesa pasaulē nereti kādas kompānijas piederība noteiktai valstij un vieta, kur prece tiek ražota, nesakrīt. Tāpat jārēķinās, ka nedarbojas patiesi, bet jaunradīti brendi, jo tie spēj iesakņoties sabiedrības apziņā ne agrāk kā 20 gadu laikā. Tā Indija, kuras preču zīme reāli ir elektronisko tehnoloģiju ziņā visaugstāk attīstītā, asociējas vien ar Indijas ziloņiem, tēju un kultūru. V.Olinss pauda atziņu, ka konkurence pasaules valstu starpā valsts preču zīmju eksportā noteikti pieaugs. Pēdējo desmit gadu laikā pasaulē ir izveidojušās 19 jaunas valstis, un šis process turpināsies. Tādēļ katra valsts pamatoti uztraucas par tās tēla kariķētām versijām, kas tiek izplatītas ar neveiksmīgām filmām, vispārinātiem, neprecīziem viedokļiem. Eksperts iesaka pārlieku jūtīgi uz šādām versijām nereaģēt, tomēr arī neignorēt. V.Olinss arī atzina, ka nevar neapstrīdami pateikt, kas ir svarīgākais, ko izmantot kā pirmo valsts preču zīmes izveidē. Būtiski nosacījumi ir pacietība, laiks un procesa koordinācija.

Diskusijā par valsts institūciju darbību valsts tēla veidošanā piedalījās četru valstu pārstāvji. Simons Anholts, “Eartspeak” priekšsēdētājs no Lielbritānijas, kā šīs valsts tēla veidotājs norādīja, ka nedrīkst nonivelēt šo procesu līdz vienkāršām reklāmām. Svarīgi kritēriji ir objektivitāte, ierasto tēlu izmantošanas veidi, informācijas skaidrība un radoša pieeja tās pasniegšanā, konsekvence, koordinācija un valsts stratēģija, kā arī gudrība un pacietība. Nereti valsts tēla veidotāji ļoti neobjektīvi izvērtē, ko piedāvāt savas valsts reklāmai. Runājot par ierastajiem priekšstatiem, S.Anholts atzīst, ka tos nevajadzētu izslēgt no mārketinga stratēģijas: “Ja cilvēkiem skoti saistās ar viskiju un īsajiem bruncīšiem, kāpēc to ignorēt? Vajag to pavērst vēlamajā virzienā.” Vērā ņemama ir arī atziņa par informācijas daudzumu un ilgtermiņa stratēģijas konsekvencēm. Cilvēki mūsdienu pasaulē jau sāk ciest no informācijas pārslodzes, un valsts tēla veidošanā ir jāpieņem ilgtermiņa lēmumi.

Latvijai kā sava veida paraugs ekonomiskās attīstības sasniegumu un Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanas ziņā par piemēru daudzkārt minētās Īrijas ārvalstu tiešo investīciju aģentūras bijušais vadītājs Deivids T. O’Donovans iezīmēja īru 30 gadu veiksmīgo pieredzi. Tagad šī zeme pasaules sabiedrībai saistās ar valsts tēlu — ķeltu tīģeri. Šī zīme iesakņojās aizvadītā gadsimta 90.gados uz valsts straujās ekonomiskās izaugsmes fona. Taču, kā atzina runātājs, toreiz paši īri neapzinājās, ka ar savu darbu veido šādu valsts tēlu. Triju gadu darbs deva rezultātus, jo tika veikti politiski konsekventi soļi. Tie bija: ilgtermiņa nemainīgs politiskais kurss, investīciju piesaiste ar investoriem pieņemamiem nosacījumiem, valdības atbalsts privātajam sektoram, selektīva izvēle valsts rūpnieciskā sektora attīstībai, par pamatu ņemot nozares ar augstu pievienoto vērtību, mērķtiecīga līdzekļu ieguldīšana izglītībā, iestāšanās Eiropas Savienībā, nodokļu politikas maiņa — zemi nodokļi un sociālā kohēzija valsts iedzīvotājiem. “Starp valdību un iedzīvotājiem 30 gadu laikā tika noslēgti pieci līgumi par garantētu algu pieaugumu, par streiku nerīkošanu, par nodokļu politikas maiņu. Un mēs pierādījām, ka ir iespējams izdarīt to, kam sākumā neticēja neviens. Lai to izdarītu, bija vajadzīgs sabiedrības atbalsts,” atzina D. O’Donovans.

Atgādinot, ka foruma auditorija pauda atšķirīgus viedokļus, ir noteikti jāmin Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora Ulda Gravas replika. Viņš visai pārliecinoši oponēja V.Olinsam par Eirovīzijas uzvaru kā vienu no iespējamajiem Latvijas brendiem. V.Olinss neieteica šo faktu izmantot, norādot, ka par sasniegumiem šādos konkursos parasti jūsmo tikai paši uzvarētāji. Savukārt U.Grava ar vārdiem: “Atstāsim aiz borta visus teorētiskos murgus!” pauda pārliecību, ka par Latviju nākamā gada 24. maijā, iespējams, pirmo reizi dzirdēs un skatīs sagatavotos videoklipus vairāk nekā 150 miljonu liela dažādu valstu auditorija, un tas nav mazs skaitlis.

Pēcpusdienā forumā tika piedāvāta iespēja piedalīties trīs paralēlajās sesijās.

Par Latvijas zinātnieku sasniegumiem pozitīva valsts ekonomiskā tēla veidošanā runāja Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) ģenerāldirektors Māris Ēlerts.

“Latvijas zinātnieku sasniegumi dažādās jomās, sekmīga līdzdalība Eiropas Savienības programmās un inovatīvi liela mēroga projekti, piemēram, Zinātnes un tehnoloģiju parks (ZTP), ne tikai veicina konkurētspējīgas un uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstību valstī, bet arī veido pozitīvu Latvijas ekonomisko tēlu pasaulē,” ir pārliecināts Māris Ēlerts.

“Latvija var lepoties ar starptautiski atzītiem atklājumiem un sasniegumiem daudzās jomās. Piemēram, a/s “Sidrabe” ir izstrādājusi augstas tehnoloģijas un iekārtas, ko plaši izmanto mikroprocesoru ražošanā Taivānā un citur pasaulē. Arī mūsu valstī veiksmīgi izdarītās sirds pārstādīšanas operācijas liecina par Latvijas zinātnieku un ārstu konkurētspēju pasaulē,” uzsvēra M.Ēlerts.

“Latvijas zinātnieki ir pierādījuši, ka spēj konkurēt pasaules līmenī arī informācijas tehnoloģijās, biopolimēru (kaulu implantu) izstrādē, ķīmijas, magnetohidrodinamikas (MHD) u.c. pētījumos. Tā, piemēram, Latvijā radītais programmprodukts ”FlyZip”, kas tiek pārdots pasaules interneta veikalos un ir viens no sekmīgākajiem risinājumiem datu kompresijā, apliecina mūsu informācijas tehnoloģiju speciālistu augsto radošo potenciālu un vienlaikus ir sekmīgs piemērs pozitīva Latvijas ekonomiskā tēla veidošanai pasaulē,” atzīmēja M.Ēlerts.

“Fakts, ka šī gada Nobela prēmijas laureāts — Šveices zinātnieks K.Vutrihs — savā darbā atsaucas uz pētījumiem, kurus veikuši Latvijas zinātnieki, uzskatāmi pierāda Latvijas ieguldījumu pasaules līmeņa zinātnes attīstībā un Latvijas zinātnes atdzimšanu,” pieminēja M.Ēlerts.

“Latvijā ir ļoti labas iestrādes arī citās augsto tehnoloģiju jomās, kuras būtu jāattīsta tālāk un jāatrod tām praktisks izmantojums. Latvijai tas dod ne tikai augstu starptautisko atzinību zinātnē, bet arī Eiropas finanšu līdzekļu pieplūdumu, realizējot starptautiskos projektus,” atzīmēja M.Ēlerts.

“Bez zinātnieku līdzdalības, jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un tehnoloģijām nav iespējama veiksmīga konkurētspēja pasaules tirgū. Kā rāda Eiropas un pasaules pieredze, viens no risinājumiem ciešai sadarbībai starp zinātni, izglītību un moderno tehnoloģiju attīstību ir zinātnes un tehnoloģiju parki,” piebilda M.Ēlerts.

Šā gada 17.jūlijā četras Latvijas universitātes — Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte —, kā arī Latvijas Attīstības aģentūra, Rīgas Reģiona attīstības aģentūra, LR Ekonomikas ministrija un LR Izglītības un zinātnes ministrija parakstīja Nodomu protokolu par kopēju sadarbību ZTP parka veidošanā.

Kā viena no pirmajām ZTP projekta sastāvdaļām jāmin “Ampēra institūts”, kura darbība ir balstīta uz Latvijas zinātnieku pasaules mēroga sasniegumiem magnetohidrodinamikas (MHD) pētījumos. To atzinuši arī Vācijas un Francijas pētnieki, kuri šobrīd aktīvi līdzdarbojas “Ampēra institūta” kā Eiropas mēroga zinātnes centra MHD pētījumu jomā izveidošanā Salaspilī.

“ZTP izveides projekta galvenais mērķis ir veidot inovatīvu vidi, kas nodrošinātu ilgtspējīgu zinātnes un izglītības potenciāla attīstību un efektīvu izmantošanu, kā arī palielinātu uz zināšanām balstītu nozaru īpatsvaru iekšzemes kopproduktā,” informēja M.Ēlerts.

Tāpat pieredzē par pilsētas tēla veidošanu dalījās Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks kopā ar Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldnieku Gunāru Krieviņu. Uz pašu uzdoto jautājumu — vai Liepājai ir sava pilsētas preču zīme — runātāji atbildi nesniedza. Tas auditorijai bija jāizvērtē pašai. Liepāja mums, latviešiem, ir “pilsēta, kurā piedzimst vējš”, pilsēta zem liepām, mūzikas un brīvdomātāju gara pilsēta. Taču tā ir arī daudzfunkcionāla pilsēta, kas gatava pārdot tūrisma, tranzīta, rūpniecības pakalpojumus. Kā secināja domes priekšsēdētājs: “Par pilsētas tēlu aprakstošu frāžu trūkumu sūdzēties nevaram. Taču katrai videi der cita pieeja. Un, iespējams, kādam, kas aizmirsīs visu iepriekšējo, Liepāja paliks prātā ar skaistas meitenes tēlu, kas demonstrē “Laumas” veļas komplektu. Svarīgi, ka paliks.”

“Statoil Latvija” izpilddirektore Baiba Rubesa runāja par to, kā investori pieņem lēmumus par investīcijām. Svarīgs ir viss: fakti, valsts politikas kurss, aprēķini par iespējamo peļņu, birokrātijas sistēma, arī kultūra, vide, kafijas pasniegšanas veids un tādas nianses kā investora sievas vērtējums par Latvijas operu vai dzirdētie nostāsti par Latvijas sieviešu pievilcību. Atgādinot šīs iesākumā tik šķietami nebūtiskās nianses, B.Rubesa uzsvēra, ka uz spēles noteikumiem ir jāprot raudzīties gan gudri, gan tālredzīgi.

Šodien forums “Valsts un pilsētas tēla veidošana un mārketings” darbu turpina.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore

Sarmīte Ozoliņa, LAA preses sekretāre

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa foruma “Valsts un pilsētas tēla veidošana un mārketings” dalībniekiem 2002.gada 14.novembrī viesnīcā “Reval Hotel Latvija”

Augsti godātie konferences rīkotāji, ekselences, dāmas un kungi!

Jūs esat pulcējušies, lai pārrunātu jautājumus, kas skar valsts un pilsētas tēlu. Kā Valsts prezidente es šobrīd vēlētos teikt dažus vārdus tieši par valsts prezentācijas jautājumiem, jo par tiem man arī ir vistiešākā pieredze. Kas būtu tas apziņas jeb izziņas, jeb atpazīstamības objekts, par kuru mēs runājam attiecībā uz Latvijas valsti?

Tā ir neatkarīgā Latvijas Republika, kura tika dibināta 1918.gada 18.novembrī. Un mūsu valsts svētku priekšvakarā der atgādināt, ka tā ir tā entitāte, tā ir tā būtne, kuru pašlaik mums ir pienākums stādīt priekšā pasaulei. Protams, šī vieta virs zemes, šī vieta zem saules nedzima tikai reizē ar neatkarīgo Latvijas Republiku, šeit dzīvoja cilvēki, strādāja, cīnījās gadu simtus un pat tūkstošus jau iepriekš, bet tajā brīdī viņus neviens nepazina ne kā Latvijas iedzīvotājus un pat ne vienmēr kā latviešus.

Vaira Vīķe–Freiberga

Selga Laizāne

Šī zeme savā vēsturē pārdzīvojusi ļoti daudzus un dažādus kungus, un katra vara, kas šajā zemē ir valdījusi, ir viņu pasaulē prezentējusi kā daļu no savas būtības, no sava tēla un no sava viedokļa. Viens no iemesliem, kamdēļ latviešu tauta tik sīvi cīnījās par savu neatkarību cīņās, ko nupat 11.novembrī atcerējāmies, cīņās, kas turpinājās vēl veselu gadu un ilgāk pēc Pirmā pasaules kara beigām — 1918. gadā. Šī bija cīņa par izdevību iezīmēt Latviju kā neatkarīgu, suverēnu valsti Eiropas un pasaules kartē un pirmoreiz vēsturē gūt iespēju runāt tās vārdā un tur dzīvojošo iedzīvotāju vārdā, un latviešu tautas vārdā, izsakot savas vēlmes un savu prasību pasaulei. Šī Latvijas Republika piedzīvoja gaužām īsu mūžu, tikai 22 gadus. Tad nāca dubulta okupācija: vispirms no Padomju Savienības, tad — nacistiskās Vācijas un pēc tam ilgi aneksācijas gadi Padomju Savienībā. 18.novembrī svinēsim Latvijas proklamēšanas 84.gadadienu, taču no šiem gadiem tikai 33 ir pavadīti neatkarīgā republikā. Un tas nozīmē, ka laiks, ko šī republika iezīmēja pasaules apziņā, lai vispār paustu par savu eksistenci, ir bijis ārkārtīgi īss. Pievienosim tam klāt faktu, ka šeit dzīvo mazs iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar daudzām citām zemēm, un tad kļūs saprotams, ka Latvijas vārds šobrīd pasaulē it is not a household name (ikdienā bieži lietots vārds).

Es varētu proponēt mazu eksperimentu, ko varat izdarīt gan kā zinātnieki, žurnālisti, gan kā jebkura privātpersona. Ja jūs izdarītu kādu atlasi, paraugu, izvēlētos duci, divus dučus, simt iedzīvotāju Portugālē, Itālijā, Grieķijā un prasītu viņiem: ko jums izsaka vārds “Latvija”? Es baidos, ka ļoti daudzi vispār nespētu atbildēt. Baidos, ka tur būtu diezgan daudz tādu, kas nekad nebūtu par Latviju dzirdējuši, vai, ja būtu dzirdējuši, tad zinātu par to gaužām maz.

Bet mans jautājums tad būtu: cik daudz jebkurā zemē vidusmēra iedzīvotājs zina par citām zemēm pasaulē? Vēl es varētu uzaicināt klātesošos izdarīt kādu citu mazu pārbaudi. Paņemiet papīra lapu un dažās minūtēs uzrakstiet uz tās visu, ko jūs zināt par Sansalvadoru, par Paragvaju un Zimbabvi. Pēc tam pārbaudiet, cik jums ir bijis pareizu atbilžu, pareizu detaļu, pareizu faktu par šīm zemēm. Vai varbūt salīdzinājuma pēc to pašu vingrinājumu varētu atkārtot, piemēram, ar Slovēniju, Slovākiju un Albāniju. Salīdziniet, vai jums, kā es pieņemu, vairums eiropiešiem, ir vairāk zināšanu par Eiropas kontinentu un mazāk par valstīm no citiem kontinentiem, vai jums ir vienādi niecīgas zināšanas par abiem, vai arī, un tādā gadījumā es jūs sirsnīgi apsveicu ar erudīciju un plašām zināšanām, jums ir vienādi plaša un pilna informācija par šīm minētajām zemēm. Bet, ja gadījumā konstatējat, ka jūsu zināšanas par šīm zemēm ir nepilnīgas, tad tas varbūt palīdzēs noskaidrot kontekstā to situāciju, kurā atrodas Latvija, ar ko tādai zemei kā Latvija ir jāsastopas, nonākot kontaktā ar citām zemēm. Pirmais ir tātad, vai jūsu sarunu partneris vispār zina, kas tā Latvija tāda ir un kur tā atrodas. Tas, protams, ir pats sākums. Nākošais — ja zināma atpazīstamība ir, ar ko viņam Latvija asociējas: varbūt miglains tēls mazliet izplūdušām kontūrām, vairāk vai mazāk piepildītu saturu par to, kas ir Latvija. Bet tas nav vēl viss. Jūs varētu objektīvi izspriest, cik daudz cilvēkam ir zināšanu par Latviju, jo tā ir tā bāze, tas ir tas pamats, uz kura veidosies jūsu tālākā saruna. Ja cilvēks ir jau desmit gadu garumā Latvijā strādājis un viņam šeit ir bizness un ikdienas kontakts ar Latviju, tad, protams, jūs viņam nestāstīsiet to pašu, ko jūs stāstītu kādam cilvēkam, ko jūs tikko kādās tālās pasaules malās esat sastapis. Svarīgi ir arī zināt, kādas intereses ir jūsu sarunu partnerim, kādā līmenī norit saruna un kādā nolūkā jūs vēlaties kontaktēties.

Ja es kā Latvijas Valsts prezidente dodos valsts vizītē uz svešu zemi, tad man ir paredzama programma, sava politiskā dienaskārtība, kas man ir jāīsteno. Tas ir — reprezentēt Latviju, Latvijas Republiku kā suverēnu valsti ārvalstu amatpersonu apziņā. Ja dodas kāds cilvēks, kas meklē biznesa kontaktus, tad viņš domā pavisam par kaut ko citu, runā ar citu auditoriju, citādā tonī, un ir cits saturs. Ja uzdevums ir ieinteresēt ļaudis braukt uz Latviju kā tūristiem, tad stāstīsiet citas detaļas un runāsiet citā tonī. Galvenais ir zināt, kas ir jūsu mērķauditorija, sarunu temats, uz ko ir liekami akcenti. Nav jēgas stāstīt par lauku tūrisma detaļām: vai tur var airēties ar laiviņām, vai jāt ar zirgiem, kad prezidents runā ar citas valsts prezidentu par Eiropas politikas lietām. Ja iznāk par to izbraukumā parunāties, tad tas ir ļoti jauki, bet tas nav galvenais mērķis. Turpretim, ja jūs runājat ar kādu tūrisma aģentūras pārstāvi vai ar kādu investoru, sarunas tonis un saturs būs pavisam citāds. Varētu vaicāt, no kurienes ir nākusi tā informācija, kas ir jūsu sarunas biedram? Es tikko minēju fundamentālās, elementārās, faktoloģiskās informācijas esamību vai neesamību, kas ir jūsu klausītāja vai sarunu biedra rīcībā. Kur ļaudis tās parasti smeļas? Normāli tas droši vien būtu meklējams ik dienas skolas audzināšanā. Lielajam vairumam cilvēku viņu priekšstats par pasauli, par Eiropu balstās uz to, kas viņiem skolā ir mācīts. Un te nu mums jāsaprot, ka visus tos pusgadsimtu ilgos gadus, kad Latvija bija iekļauta Padomju Savienībā, ļoti daudzās Eiropas zemēs un arī citur pasaulē skolas grāmatās tāda Latvija vispār nefigurēja, tā vispār kartē nebija iezīmēta. Varbūt ar maziem punktiņiem, ar maziem nesalasāmiem burtiņiem kaut kur atzīmēta viena no 15 padomju republikām. Bija tāds liels rozā traips uz kartes un trekniem burtiem rakstīts USSR vai kā nu kurā valodā. Tādos apstākļos, bērnam izaugot, neveidojas priekšstats par Latviju, tā ir izdzēsta no pasaules kartes, tā ir izdzēsta ne tikai no politiskās kartes, tā ir izdzēsta arī no apziņas, no mentālās kartes, no tās Eiropas un pasaules, kas bērna apziņā veidojas, viņam augot. Ļoti svarīgs faktors ir vēsture — kā tā tiek prezentēta. Ja Latvija, piemēram, kā entitāte neparādās uz Eiropas vēstures skatuves, tad, pats par sevi saprotams, izpratne par tās tagadnes centieniem un nākotnes mērķiem nevar būt pilnīga, ja neviens nezina, no kurienes nāk šī valsts ar savām pretenzijām un savām vēlmēm un centieniem. Vēsture ir tas, kas nosaka, kā mēs izprotam vispār spēles laukumu. Eiropas vēsture ir tā, kas nosaka to spēles laukumu, kas ir Eiropa. Ja jūs atšķirat angļu valodā iznākušās enciklopēdijas vai vēstures grāmatas, piemēram, par Rietumu pasaules piedalīšanos Otrajā pasaules karā, tad rodas iespaids, ka tik tiešām Otrais pasaules karš ir skāris tikai Rietumu un Dienvidu Eiropu. Tur savu dalību ņēmuši arī kanādieši un amerikāņi un pa daļai arī austrālieši un jaunzēlandieši, jo viņi tika iesaistīti britu karaspēkā. Bet par notikumiem Austrumu frontē, par notikumiem Centrālajā un Austrumeiropā šādos vēstījumos par Otro pasaules karu, es pati esmu par to pārliecinājusies un redzējusi, bieži vispār nekas nav pateikts. Un, ja ir pateikts, tad ļoti maz, un nav teikts, ka tas objektīvi atspoguļo mūsu skatījumu uz lietām. Tātad ne tikai latviešiem jāsaskaras ar informācijas vakuumu, ar tukšumu, ar eventuāli nepilnīgu vai pat tīši sagrozītu informāciju. Un šeit es vēlētos uzsvērt vienu svarīgu apstākli: visus gadus, kad Latvija bija Padomju Savienības anektēta un okupēta, visai pasaulei tika izplatīta padomju propaganda par to, kā šī aneksija ir notikusi, kādi ir attaisnojumi, kādi tai ir bijuši rezultāti, un, protams, Latvijas liktenis tajā brīdī tika prezentēts no tāda izpratnes un redzes loka, kāds tajā brīdī Maskavā bija valdošās partijas un varas orgānu oficiālais viedoklis. Un tas ne tuvu neatspoguļoja Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedokli, katrā ziņā — ne latviešu tautības iedzīvotāju viedokli. Arī šī attieksme ir atstājusi savas pēdas. Tas ir kaut kas, ar ko Latvijai politiskā līmenī ir jācīnās. Ne velti mums tagad pie Prezidenta kancelejas jau vairāku gadu garumā darbojas Vēsturnieku komisija, un viens no Vēsturnieku komisijas mērķiem ir mudināt un veicināt, un atbalstīt vēsturiskus pētījumus, kas spētu Latvijas notikumus pusgadsimta laikā atspoguļot no cita, nevis tā laika padomju propagandas viedokļa. Šajā jomā ir absolūts objektīvu pētījumu vakuums, tas ir jāaizpilda, un tas prasīs vēl ilgus gadus.

Ja runājam par Latvijas prezentāciju pasaulē, tad būtu jāatšķir šie dažādie aspekti, ko jau agrāk pieminēju, — politiskais aspekts, ekonomiskais un cilvēcisko kontaktu, tūrisma aspekts.

Ja runājam par Latvijas tēlu, par Latviju, kādu mēs to redzam Eiropā un pasaulē, tad, protams, tas ir mūsu 18.novembra republikas, šīs atjaunotās republikas, tēls. Tā ir zeme, kas atguvusi brīvību, kas ir pārgājusi no okupācijas uz neatkarību, kas ir pārgājusi no centralizētas ekonomikas uz brīvo tirgu, no totalitārisma uz demokrātiskām struktūrām. Latvija ir zeme, kas ir gājusi cauri ļoti straujām, ļoti radikālām, ļoti dziļām, ļoti fundamentālām reformām. Šīs reformas vēl nav galā, mums vēl ir daudz darāmā, un mēs virzāmies uz priekšu. Mūsu ārpolitikas prioritātes — pievienošanās ES un NATO aliansei — ir tās, kas palīdz un zināmā mērā dod struktūru un veidolu mūsu šodienai un mūsu nākotnes mērķiem. Un šie divi ārpolitiskie mērķi, lūk, ir izvirzījuši Latvijas Republikai zināmus priekšnosacījumus, zināmas prasības. Mēs ceram, ka jau pēc dažām dienām tiksim uzaicināti piebiedroties NATO aliansei un mazliet vēlāk, pēc dažām nedēļām, tiksim uzaicināti pievienoties ES. Un tajā brīdī mēs iekļaujamies jau zināmā politiskā telpā, kas pēc savām prasībām un kritērijiem, un atlases jau veido iesaistītās valsts tēlu. Tajā brīdī, kad Latvija kļūs par ES dalībvalsti, tajā brīdī, kad Latvija kļūs par NATO dalībvalsti, cilvēks, kurš savā mūžā neko nav dzirdējis par Latviju, tomēr kaut ko būs dzirdējis par ES, viņš kaut ko būs dzirdējis par valstīm, kas iekļaujas NATO. Mums jau būs radīta zināma atpazīstamība — kāda tipa valsts vai zeme Latvija varētu būt. Tā noteikti ir tāda zeme, kurā valda demokrātija, tā ir tāda zeme, kurā valda brīva prese, brīva cilvēku plūsma un kustība, runas brīvība, valda cilvēktiesības un demokrātiskie principi. Cilvēkam, dodoties uz šo zemi, ir sava veida garantija, ka viņš zina, uz kurieni viņš brauc, kas tā ir par vietu. Tas būtu zināms pamats, izejas punkts. Bet, protams, gan ES, gan NATO šobrīd ir jau diezgan daudz dalībvalstu, un pēc šī paplašināšanās viļņa abām šīm supranacionālajām organizācijām dalībnieku būs vēl vairāk. Un tajā brīdī Latvijas uzdevums būs iegūt sev tēlu, lai tā varētu tikt atpazīta visā šajā nāciju saimē. Te nu ir jautājums par to, kā mēs panākam, ka, uzrunājot Latvijas prezidenti, cilvēks viņai neprasa: “Sakiet, lūdzu, — vai jums tur Igaunijā ļoti daudz ir smēķētāju, vai jūs arī smēķēšanu kontrolējat?” Tad man ir jāsaka: “Ziniet, es nezinu, cik Igaunijā ir smēķētāju, bet es jums varu pastāstīt par Latviju.” Cilvēkam ir kaut kāds priekšstats par Baltijas valstīm, bet tajā brīdī, ar mani sarunājoties, viņš vēl nav varējis atšķirt vienu no otras. Un ne jau tikai atšķirt vienu Baltijas valsti no citas, bet tāpat, es domāju, grūtības ar atpazīstamību varētu būt Slovēnijai ar Slovākiju, tāpat Latviju un Lietuvu var sajaukt zemes nosaukuma fonētikas dēļ. Kā valsts var panākt savu atpazīstamību? Es uzskatu, ka galvenais šeit ir darbs un laiks. Darāmā ir daudz, tas nenotiek pats no sevis, to arī nevar vienā dienā, tur vajadzīgs laiks un, teiksim atklāti, lai jebkādas aktivitātes izvērstu, ir vajadzīgi līdzekļi. Ir vairāk nekā skaidrs, ka valstij ar 250 miljoniem iedzīvotāju ir vieglāk iegūt atpazīstamību, uzmanību un ievērību nekā tādai, kurai ir 2,3 miljoni iedzīvotāju. Gan tās ekonomiskais, gan politiskais svars nav liekams gluži vienos svaru kausos. Tas nozīmē, ka mazai valstij ir jāstrādā varbūt desmitreiz vairāk, varbūt simtreiz vairāk. Es esmu pārliecināta, ka ar laiku izdosies panākt, ka tā vietā, lai prasītu — kā jums klājas, kas jums tur Igaunijā noticis, cilvēki jautās: kā jums tur Latvijā klājas, pastāstiet — kas Latvijā šobrīd noticis? Vēl labāk, ja viņi man pastāstīs, ko tikko dzirdējuši par to, kas te Latvijā noticis.

Es līdz šim runāju par informāciju tādā nozīmē kā bitu un baitu kopumu, ko cilvēks ir vai nav spējīgs atcerēties un pateikt. Šādu informāciju, es jau minēju, var iegūt skolas grāmatās. Bet te Latvijas institūtam varbūt būtu interesants darbs — vai jums ir tāds pētījums par visām patlabanējām Eiropas Savienības valstīm, kas parāda, cik lapās, paragrāfos, rindās un fotogrāfijās skolu vēstures un ģeogrāfijas grāmatās ir minēts par Latviju. Un, ja nav, tad varbūt te būtu darbs Izglītības ministrijai, lai tas tur būtu. Ļaudīm vajag kādu avotu, kur iegūt informāciju, un tās ir, piemēram, enciklopēdijas. Es pati esmu skatījusies, piemēram, Encyclopaedia Britannica, kas skaitās ārkārtīgi prestižs izdevums, kas tiek papildināts ar jauniem izdevumiem, un, ticiet man — lēnām maļ tās dzirnas, informācijas updating (precizēt, papildināt ar jaunāko informāciju) notiek visai lēni. Latvijā vajadzētu būt kādai valsts organizācijai, kas tam seko. Katrā ziņā — kas pārlūko Eiropas valstu, Kanādas, Amerikas lielākās enciklopēdijas, pārbauda šķirkļus “Latvija”, “Baltija” un apskatās informāciju. Bet, protams, mūsdienās ir šī laimīgā situācija, ka mums ir internets, nav jāgaida, kamēr tiek izrediģēts un izdots nākamais enciklopēdijas sējums, mēs varam momentā ielikt Latvijas institūta mājaslapā, Attīstības aģentūras mājaslapā, ministriju, valsts un dažādās citās lapās informāciju par Latviju. Es domāju, ka informatīvā plāksnē mums nepieciešami, protams, arī dažādi bukleti, grāmatas un tā tālāk. Bet, piemēram, bukletos mums ir nepieciešama ne tikai tāda informācija, kas ir skaidri saprotama un aktuāla, bet tai ir jābūt arī pasniegtai saprotamā un skaidrā valodā. Man nupat atsūtīja no Anglijas bukletu, ko 2001.gadā izdevusi Ārlietu ministrijas Konsulārā daļa. Tur ir visādi vērtīgi fakti ceļotājam no Anglijas uz Latviju. Bet angļu valoda ir vienkārši šausmīga, tā ir absolūti zem katras kritikas. Un ar šādu materiālu, es baidos, drīzāk ir iespējas atbaidīt potenciālu tūristu nekā pievilināt. Te nu ir tādi kvalitātes kritēriji, par kuriem jādomā un kuri ir ļoti būtiski.

Es vēlētos beigt ar domu, ka valsts tēls nav tikai sausa informācija par to, cik valstij kvadrātkilometru, cik iedzīvotāju, kas ir galvenās industrijas nozares, kādās valodās runā, kādā krāsā karogs un kas ir galvaspilsēta. Valsts ir viss, kas tajā notiek, kas jau agrāk ir noticis, viss, pēc kā tā cenšas un ko cer sasniegt tās iedzīvotāji, viss, ko ikviens no viņiem dara. Ja cilvēks atbrauc vienu dienu uz Latviju, paskatās, kāds ārā ir laiks, ja viņam lidlaukā vai uz ielas iznāk sastapties ar kādu rupju un nelaipnu cilvēku, ja viņš staigājot nokrīt un salauž kāju, tad viņš aizbrauks no Latvijas ar vissliktākajām atmiņām un norakstīs uz visiem laikiem šo zemi kā intereses objektu. Turpretim tie, kas bija atbraukuši, piemēram, uz Rīgas astoņsimtgades svinībām un redzēja, kā viss šeit notiek, aizbrauca ar visbrīnišķīgākajām atmiņām un sajūsmu par to, kas ir Rīga un kas ir Latvija. Tātad iespaidi par kādu zemi galu galā ir mozaīka, kur ikviens šīs valsts iedzīvotājs ar savu rīcību, ar savu attieksmi, ar savu nostāju gabaliņu pa gabaliņam būvē kopējo ēku, kas ir iespaids par valsti. Un tur ir gan oficiālie pasākumi, pieņemšanas, organizācijas, konferences, debates, notikumi, baleta un operas apmeklējumi un tā tālāk, gan arī vienkārši ikdienišķā saskare ar cilvēkiem uz ielas. Kāda izskatās Latvija, staigājot pa Rīgas ielām vecpilsētā? Kāda tā izskatās Purvciemā vai Imantā, staigājot pa ielām? Kāda tā izskatās Maltā vai Rēzeknē? Kāda — Ventspilī vai Liepājā? Vai Talsos? Viss kopā veido mozaīku. Ja tikai viens cilvēks atbrauc un redz, tas, protams, ir nepilnīgs iespaids. Mans secinājums ir — mums veidosies jo pilnīgāks tēls un ieskats par to, kas ir Latvija, jo vairāk, jo intensīvāki būs mūsu kontakti ar citiem ļaudīm pasaulē. Vai tie būtu diplomātiskie kontakti, ko veic Valsts prezidents, ministrijas, visi ministri, diplomāti, dažādi mūsu oficiālie pārstāvji, vai tie būtu mūsu sportisti, mūsu mākslinieki, mūsu tūristi, kad viņi brauc uz citām zemēm, vai tie būtu tūristi vai amatpersonas, kas brauc pie mums, — tas viss piedalās šajā procesā.

Es novēlu konferences dalībniekiem auglīgas debates, interesantas sarunas. Lai tās iestādes, kam ir jādomā par konkrētiem rīcības plāniem Latvijas tēla veidošanai, — lai tās, it īpaši šajā konferencē, gūst iedvesmu un labus padomus. Lai jums visiem veicas!