Lai esam droši un aizsargāti savā darbā

Jānis Bērziņš, Valsts darba inspekcijas direktors, — “LV”

— Novembra sākumā notika starptautiska konference par moderno darba inspekciju. Kāpēc moderno, vai ir kādas jaunas nostādnes?

— Tāpat kā citās jomās, arī darba inspekcijā nekas nestāv uz vietas, viss attīstās. Valsts darba inspekcija (VDI) darbojas jau desmit gadus. Tā tika atjaunota 1993. gadā. Šajos desmit gados daudz kas ir gājis uz priekšu, mainījies, kaut vai mūsu inspektoru izglītošanā. Latvija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, un tai ir arī prasības pret darba inspekciju.

Jebkurā demokrātiskā valstī darba inspekcija nestrādā viena pati, tā sadarbojas ar citām institūcijām — ar darba devēju konfederāciju un arodbiedrību. Mēs esam noslēguši sadarbības līgumu ar abām šīm organizācijām, apmaināmies gan ar informāciju, gan ar pieredzi. Jo vairāk darba ņēmēji un darba devēji sadarbosies ar VDI, jo drošāka un veselīgāka būs darba vide. Mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam izglītojošiem un informējošiem pasākumiem, jo bieži darba devējs nezina savus pienākumus, un darba ņēmējs — savas tiesības. VDI sadarbojas arī ar Valsts izglītības inspekciju, Sanitāro inspekciju, Valsts būvinspekciju. Visas Latvijas uzraudzības inspekcijas ir apvienojušās koordinācijas padomē. Mēs esam izstrādājuši metodiku, kā mūsu inspektoriem vajadzētu apsekot iestādes, piemēram, skolas. Rūpējoties par darbiniekiem draudzīgu darba vidi, mēs domājam par to, lai neradītu liekus šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībai.

— Vai darba devēji labprāt sadarbojas ar Valsts darba inspekciju?

— Patīkams pārsteigums mums bija Latvijas Attīstības aģentūras pētījums, kurā 40% aptaujāto darba devēju izsaka vēlmi sadarboties ar darba inspekciju. Savā darbībā mēs cenšamies īstenot Eiropas Savienības (ES) prasību, ka inspektors nedrīkst būt kā policists. Sadarbībai ir jābūt konstruktīvai, mūsu darbiniekiem ir daudz jāstrādā konsultatīvi. Šis gads informatīvajā ziņā mums ir ļoti saspringts, jo no 1. janvāra stājās spēkā Darba aizsardzības likums un 1. jūnijā — jaunais Darba likums.

Mēs sadarbībā ar Brīvo arodbiedrību savienību un Darba devēju konfederāciju esam rīkojuši virkni semināru, lai konsultētu gan darba ņēmējus, gan darba devējus par izmaiņām, ko paredz jaunie likumi.

Agrāk VDI amatpersona, ierodoties uzņēmumā, veica apsekošanu un noteica risku, bet tagad risks ir jānosaka pašiem darba devējiem. Uzņēmumu vadītājiem ir jāizveido iekšējās uzraudzības organizatoriskā struktūra. Tas nozīmē, ka ir jānosaka kārtība, kādā tiek veikta darba aizsardzības uzraudzība, jāsadala amatpersonu pienākumi un atbildība. Darbavietās ir jābūt darba aizsardzības speciālistam, kurš tad arī veic riska identifikāciju un pasākumus, lai to novērstu. Ļoti svarīgs jautājums ir sociālā dialoga veidošana uzņēmumā. Ja darba devējs ir atklāts pret darbiniekiem, paskaidro, kā izsargāties no iespējamā riska darba vietā, tad darbinieks jūtas drošāk un aizsargātāk. Sociālā dialoga priekšrocības ir arī tās, ka paši darbinieki savam darba devējam var izteikt priekšlikumus, kā uzlabot darba vides kvalitāti. Darba aizsardzības likums paredz arī uzticības personu izvēlēšanu no darbinieku vidus. Tas pārsvarā tiek ievērots darbavietās, kurās ir arodbiedrības. Diemžēl arodbiedrības aptver tikai 30% strādājošo. Mēs šai ziņā veicam izskaidrošanas darbu, jo uzticības personas nav opozīcija darba devējam, tās gluži otrādi var palīdzēt veikt iekšējo darba drošības uzraudzību uzņēmumā. Analizējot negadījumus darbavietās, es esmu pārliecināts, ka puse no tiem varētu nenotikt, ja kolēģi ar autoritāti (uzticības personas) biedriski norādītu uz esošo risku pārējiem darbiniekiem. Uzticības personu institūcija veiksmīgi darbojas arī Eiropas Savienības dalībvalstīs.

— Kā jūs skaidrojat to, ka arodbiedrības aptver tik mazu skaitu strādājošo? Vai tā ir pašu darbinieku pasivitāte vai arī to neveicina darba devēji?

— Daudzos gadījumos paši darbinieki neredz jēgu, kādēļ viņiem vajadzētu būt arodbiedrības biedriem. Mums ir arī neoficiāla informācija, ka daudzos uzņēmumos darba devējs pasaka: pie manis arodbiedrības nebūs. Arodbiedrības ir ļoti būtiskas darba ņēmējiem, jo ir daudzi gadījumi, kad darba devēji pārkāpj darbinieka tiesības. Ļoti pozitīvs ir darba koplīgums, kas būtiski uzlabo darbinieka sociālo aizsargātību. No otras puses, darba ņēmējiem ir jāsaprot darba devējs, viņa finansiālais stāvoklis, un koplīgums būtu veselīgs kompromiss starp darba ņēmēju vēlmēm un darba devēja iespējām.

— Vai šobrīd Latvijas uzņēmumos ir droša un veselīga darba vide?

— Es to vērtēju kā viduvēju. Protams, ir darba devēji, kas ievēro likumdošanu un cenšas darba vidi padarīt maksimāli draudzīgu darbiniekiem, bet ir arī gadījumi, kad netiek ievērotas elementārākās darba drošības normas. Pārkāpumu gadījumos mēs piemērojam naudas sodu amatpersonām un izsakām brīdinājumu par uzņēmuma slēgšanu, ja pārkāpumi netiks novērsti. Taču uzņēmuma slēgšana ir pēdējais solis. To mēs darām nelabprāt, jo tas rada sociālo spriedzi un palielina bezdarbu, īpaši laukos.

— Kādas ir galvenās problēmas, ar kurām inspektori sastopas ikdienā?

— Viena no galvenajām problēmām ir tā, ka darba devēji neievēro jaunāko likumdošanu darba aizsardzībā. Uzņēmumos nav darba aizsardzības speciālista, netiek ievēlētas uzticības personas. Problēmas ir ar pašvaldību uzņēmumiem, jo tur trūkst finanšu līdzekļu. Piemēram, skolās ir vairāki riski — katlumājas, sporta zāles, ķīmijas klases, virtuves. Tāpat izplatīts ir darbs pie datora, kas arī prasa ievērot zināmus darba aizsardzības noteikumus.

— Liela problēma, kas rada zaudējumus valsts ekonomikai un padara sociāli neaizsargātu darba ņēmēju, ir algas maksāšana aploksnē un darbs bez līguma. To gan ir grūti atklāt, ja pats darba ņēmējs par to nesūdzas. Kā VDI risina šo jautājumu?

— Mēs ļoti cieši sadarbojamies ar Valsts ieņēmumu dienestu, veicam kopīgus reidus darbavietās “melnā darba” apkarošanai. Cenšamies izskaidrot darbiniekiem, ka, nodokļus maksājot tikai no minimālās algas un pārējo saņemot aploksnē, cilvēks pats sevi aplaupa vecumdienās vai slimības gadījumos. Praksē ir daudzi gadījumi, kad cilvēks strādā bez darba līguma, un tad, kad darba devējs viņu izmet uz ielas, neko nesamaksājot, darbinieks vēršas darba inspekcijā, bet mums ir grūti viņam palīdzēt, jo bijušās darba attiecības, ja nav noslēgts līgums, var pierādīt tikai ar lieciniekiem tiesā. Viena no problēmām — kā identificēt cilvēkus, kas strādā bez darba līguma. To ir grūti izdarīt, ja birojs, kurā ir darba līgumi, atrodas vienā vietā, bet pati darba vieta citur, piemēram, būvlaukumā vai tirdzniecības vietās. Mūsu darbiniekiem nav tiesības aizturēt šos cilvēkus, lai noskaidrotu viņu personības. Tad mēs rīkojamies kopā ar municipālo policiju. Mūsu priekšlikums ir vienkāršs: katram darbiniekam ir jāizsniedz darba apliecība, kuru viņš nēsā sev līdzi un kurā ir norādīts darbinieka personas kods un darba līguma numurs. Iebildes no darba devējiem ir tādas, ka tas dārgi maksā. Mēs esam veikuši aprēķinus — vienas šādas apliecības cena būtu tikai 30 santīmi. Mūsu sāpju bērni ir jaunieši ar vidējo izglītību, kas aiziet darbā tirdzniecībā. Bieži vien jaunieti pieņem bez darba līguma darbā tirdzniecības vietā. Pēc pāris mēnešiem paziņo, ka ir konstatēts iztrūkums un atlaiž. Valsts darba inspekcija labprāt konsultē visus darba ņēmējus par viņu tiesībām un aicina ziņot par pārkāpumiem darbavietās. Mēs darba devējam neizpaužam darbinieka vārdu, kas mums ir norādījis uz pārkāpumiem.

— Vai ir bijuši gadījumi, ka cilvēki sūdzas VDI, ka viņiem algu maksā aploksnēs?

— Par to sāk sūdzēties, tikai darbu zaudējot, arī slimības gadījumā, kad ir niecīgs pabalsts.

— Kurās tautsaimniecības nozarēs ir visnelabvēlīgākā situācija darba aizsardzības ziņā?

— Nākamā gada prioritāte mūsu darbā būs kokapstrāde, kur notiek 25% no visiem nelaimes gadījumiem darbavietās. Diemžēl šajā jomā daudzi darba devēji negrib saprast, ka labi darba apstākļi nodrošina arī produkcijas kvalitāti. Mēs plānojam tikties ar attiecīgās nozares arodbiedrību. Inspekcija atbild arī par tirgus uzraudzību — kādi darbagaldi un cits materiāli tehniskais aprīkojums ienāk mūsu valstī, un vai tas atbilst Ministru kabineta noteiktajām normām. Mūsu prioritāte pagājušos trīs gadus bija būvniecība un celtniecība. Būvniecības nozare visvairāk ir saistīta ar melno darbu un ārvalstnieku nodarbināšanu bez darba atļaujām. Šajā aspektā mēs sadarbojamies arī ar robežsardzi.

— Spēkā ir stājies gan Darba aizsardzības likums, gan Darba likums. Kā jūs vērtējat, cik šobrīd aizsargāts darba tirgū ir darba ņēmējs?

— Ja darba ņēmējs labi pārzina likumdošanu, tad arī risks ir mazāks. Diemžēl cilvēki ne vienmēr zina savas tiesības. Pirmkārt, ir jābūt darba līgumam, kurā ir noteikts darba laiks, samaksa, atvaļinājumi, iekšējā kārtība. Ir gadījumi, kad uz VDI zvana darba devējs un prasa, kā ir ar vidējo izpeļņu, ar atlaišanu no darba. Kad mēs jautājam, vai viņam ir jaunie likumi, daudzi darba devēji atbild, ka viņiem to nav un viņi nav ar šiem likumiem arī iepazinušies. Pašlaik noslēdzas “Phare” projekts par darba apstākļu uzlabošanu privatizējamos un privatizētos uzņēmumos. Drīzumā nāks klajā arī darba devēja rokasgrāmata. Ir arī izveidota darba grupa, kas gatavo izmaiņas jaunajā Darba likumā saistībā ar vidējās izpeļņas aprēķināšanu cilvēkam, kurš devies komandējumā.

— Sarežģīta situācija darbinieku aizsargātības ziņā ir mazajos un vidējos uzņēmumos, it īpaši laukos, kur darba devējam trūkst līdzekļu darba apstākļu uzlabošanai, savukārt darba ņēmējs bezdarba apstākļos ir gatavs strādāt ar jebkādiem nosacījumiem.

— Ir jāuzdod jautājums, vai darba devējs ir motivēts uzlabot darba apstākļus. Vērtējot situāciju, man diemžēl jāatzīst, ka darba devējiem trūkst šīs motivācijas. Ir likums, kas nosaka obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbavietās, tie ir 0,9%. Bet, piemēram, kokapstrādē riska faktors ir nesalīdzināmi lielāks nekā birojā. Ir kāds labs uzņēmums, kurā nav neviena nelaimes gadījuma, un ir uzņēmumi ar tik daudziem nelaimes gadījumiem, ka darba devēja izmaksas pārsniedz apdrošināšanā iemaksāto. Manuprāt, ir jāpārskata apdrošināšanas likme, ņemot vērā uzņēmuma riska pakāpi. Šāda prakse ir arī Eiropā, ja uzņēmumā riska pakāpe ir 1%, apdrošināšana varētu būt, piemēram, tikai 0,5%. Protams, darba apstākļu uzlabošana nav lēts prieks, taču tas atmaksājas. Ja darba devējs veic preventīvus pasākumus un, piemēram, 20 vai 30 darbiniekiem nodrošina individuālos aizsarglīdzekļus, apdrošināšanas likmi varētu arī samazināt.

— Konferencē tika runāts par Eiropas Savienības pieredzi saistībā ar jaunajiem riskiem darbavietās. Kādi tie ir un cik aktuāli Latvijā?

— Tā ir ergonomikas problēma — muskuļu un skeleta saslimšana (radikulīts, osteohondroze) traktoristiem, šoferiem, arī cilvēkiem, kas strādā ar datoru. Ir jādomā arī par attiecīgu darba vietu iekārtojumu invalīdiem. Jaunie riski saistās arī ar psihosociālo stāvokli darba vietā — stress, alkoholisms, psiholoģiskais terors, seksuālā uzmākšanās. Mūsu inspektori ir piedalījušies zviedru speciālistu semināros tieši par psihosociālo risku novēršanu darba vietās. Piemēram, kā palīdzēt darbiniekiem, kas strādā tirdzniecības vietā un ir bijuši pakļauti bandītiskam uzbrukumam. Ārzemēs ar šādiem darbiniekiem strādā uzņēmuma psihologs, mums diemžēl “slīcēju” glābšana ir pašu “slīcēju” rokās.

— Vai VDI pietiek cilvēkresursu un finanšu līdzekļu savas darbības īstenošanai?

— Tas ir sāpīgais jautājums par civildienesta ierēdņu niecīgo atalgojumu. Mēs katru gadu apmācām 12 līdz 15 jaunus inspektorus. Katra inspektora apmācība maksā 400—500 latus. Katru gadu mēs zaudējam tikpat daudz inspektoru, protams, tos labākos. Atalgojumam būtu jābūt konkurētspējīgam, jo kadru mainība diemžēl ir liela.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore