Par rūpēm, ko prasa mežs

Pēc Valsts meža dienesta datiem, Latvijā ir aptuveni 153 000 privāto mežu īpašnieku. Savukārt mežu īpašumu skaits tiek lēsts ap 159 000, un vidējais tā lielums ir tikai astoņi hektāri. Tam gan īsti nepiekrīt Mežu īpašnieku konsultatīvā centra direktors Gundars Skudriņš. Viņš stāsta, ka patlaban drīzāk mežu īpašnieku skaits sarucis jau līdz 60 000-70 000, tikai daudzas īpašumtiesības nav pilnībā noformētas.

Pirmajā brīdī šķiet - tu nopērc vai iestādi mežu un dzīvo cepuri kuldams. Tas aug lēni, taču neapturami. Paši mežinieki gan uzsver, ka mežs prasa rūpes un kopšanu. Tikai rūpējoties un laikus veicot visus nepieciešamos mežsaimniecības darbus, var iegūt kvalitatīvu koksni, ko iespējams nākotnē pārdot par augstāku cenu. Tad ieguldītās investīcijas būs tā vērtas.

Jāņem vērā, ka mežs tev kā īpašniekam ļauj sagaidīt īsto brīdi, kad koksnes cenas tirgū ir nosacīti augstākās. Ja koks, gaidot uz labāku tirgu, paliks nenocirsts vēl kādu gadu, liela nelaime no tā nebūs.

Patlaban laukos par laimīgu uzskata to, kurš līdz ar zemes reformu atguvis sava vectēva iekopto mežu, jo tas bieži vien ir kā ielāps, kas palīdz savilkt kopā galus. Doma, ka meža pirkšana vai stādīšana varētu būt labs ilgtermiņa ieguldījums, Latvijā vēl nav īsti iedzīvojusies, taču šādu cilvēku kļūst arvien vairāk, atzina G. Skudriņš. Diez vai tu vari rēķināties, ka katrā ciemā varēsi nopirkt sev tīkamu mežu par lētu naudu. Tie laiki ir pagājuši.

“Vairākumam gan nav nekādas sajēgas. Viņi nesaprot, ka mežs ir ekonomikas sastāvdaļa. Ar to var labi pelnīt, taču tas ir arī jākopj. Tikai aptuveni par 30 procentiem var teikt, ka viņiem mežs ir īpašums - viņi aktīvi strādā un mežs ir investīciju vieta,” skarbi saka G. Skudriņš. Pārējiem 70 procentiem mežs vienkārši piederot. Šiem cilvēkiem nav ne idejas, ne vēlmes kaut ko darīt.

Lai veiktu ieguldījumus mežā, vajadzīga tā sauktā garā nauda, tas ir, jārēķinās, ka tās aprite nebūs ātra un atgūšana nepieciešamības gadījumā var būt visai laikietilpīga. Piemēram, no lēmuma pārdot vērtspapīrus līdz brīdim, kamēr parādās pircējs, var paiet visai īss laiks, savukārt mežu var neizdoties pārdot pat daudzus mēnešus. Parasti šādas investīcijas var veikt, ja ir uzkrājumi vai iespēja saņemt ilgtermiņa kredītu par zemām procentu likmēm.

“Latvijā pašlaik ir ļoti laba cena vidēja vecuma un jaunam mežam. Izdevīgāk ir pirkt šādu mežu, nevis stādīt. Patlaban par lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenu var nopirkt 20 gadus vecu egļu audzi,” atzina G. Skudriņš.

Latvijā ir daudz aizaugušu lauksaimniecības zemju, un to varētu arī apmežot. Lai arī uzņēmēji meža stādīšanu atzīst par ne īpaši izdevīgu, taču patlaban tikai tā saņem valsts atbalstu. Var izmantot Eiropas Savienības pirmsstrukturālā fonda SAPARD līdzekļus un atgūt līdz 50% no meža stādīšanā un kopšanā ieguldītajiem līdzekļiem. Projektu pieteikumu var iesniegt Lauku atbalsta dienestā. Šogad jau saņemti 132 šādi projekti, apstiprināti - 124.

Iespējams, ka meža stādīšana varētu kļūt pievilcīgāka pēc Latvijas iestāšanās ES, kad būs pieejami vairāki ES strukturālie fondi. Iespējams, varētu tikt atbalstīta jaunaudžu kopšana un mežu atjaunošana galvenokārt ar tādām koku sugām kā ozols, liepa, kļava un osis, kas Latvijā ir visai aizmirsti koki, taču to koksnes ir starp augstvērtīgākajām.

“DIENA”; pēc A. Pelānes raksta “Zaļais ieguldījums”