Lāčplēša ciltij un brīvajai Latvijai piederīgs

Ir iznācis dzejnieka Andreja Eglīša Rakstu I sējums

Foto: A.F.I.

Rakstu kārtošanā ievērots hronoloģiskais princips, atsakoties no tradicionālā dalījuma pēc žanriem. Pirmajā sējumā uzņemti darbi, kas tapuši līdz 1941. gadam. Tie ir dzejoļu krājumi “Zelta vālodze” un “Varavīksna”, romāns “Klusā cīņa”, daži periodikā publicēti raksti, kā arī tā laika žurnālos un laikrakstos atrodami dzejoļi, kas krājumos nav tikuši ievietoti. No savas pirmās grāmatiņas “Kristus un mīla” dzejnieks Rakstiem izvēlējies tikai sešus dzejoļus, jo šo krājumu, kas iznāca 1934. gadā, viņš uzskata par mākslinieciski negatavu. Grāmatā izmantoti fotomateriāli no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājuma. Par tās ietērpu rūpējies mākslinieks Valdis Villerušs. Apgāds “Valters un Rapa” Rakstus laiž klajā ar Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes Kultūras pārvaldes finansiālu atbalstu. Pavisam iecerēti seši sējumi.

Daudzos Andreja Eglīša talanta cienītājus, kas bija pulcējušies uz grāmatas atvēršanas svētkiem, uzrunāja Rakstu sastādītāja, I sējumā publicētās plašās biogrāfiskās apceres un komentāru autore filoloģijas doktore Dzidra Vārdaune:

— Mēs, grāmatas veidotāji un izdevēji, bijām iecerējuši to laist klajā dzejnieka 90. dzimšanas dienā 21. oktobrī, bet apstākļu sagadīšanās dēļ tā iznāca tikai vakar, 13. novembrī. Un tas ir ļoti jauki: 1998. gada 13. augustā dzejnieks uz visiem laikiem atgriezās dzimtenē, un 13. datums viņam ir nozīmīga diena.

Uz jautājumu, kā viņš jūtas, Andrejs Eglītis arvien atbild: “Es esmu mājās un jūtos laimīgs.” Zīmīgi arī, ka Raksti sāk iznākt šai laikā starp tikko aizvadīto Lāčplēša dienu un mūsu valsts pasludināšanas svētkiem.

Mazliet par to, kā es nonācu pie Rakstu sastādīšanas. 1992. gadā mēs literatūras institūtā, kur es tolaik strādāju, veidojām trimdas rakstnieku portretus, un man iekrita tā laime rakstīt par Andreju Eglīti. Tā es sāku sarakstīties ar dzejnieku, kas tajā laikā vēl dzīvoja Stokholmā. Tapa raksts institūta izdotajai grāmatai, arī dažas recenzijas, ko publicēja “Karogs”. Pēc Andreja Eglīša atgriešanās dzimtenē sākās mūsu telefona sarunas un tikšanās. Dzejnieks ieteicās, ka vajadzētu turpināt Edmunda Zirnīša iesākto grāmatu par viņu, kas 1980. gadā iznākusi Amerikā. Kopš tā laika bija tapuši jauni dzejoļi, arī vairāki raksti. Turpināt otra cilvēka iesāktu darbu nav viegli. Taču dzejnieks pats tik interesanti runā un izsaka tik vērtīgas domas, ka es ierosināju rakstīt grāmatu “Andrejs Eglītis stāsta”. Viņš uz to sacīja: “Es jau esmu izrunājis piecus gadus uz priekšu. Vairāk runāt es negribu.” Man tomēr gribējās kaut ko darīt dzejnieka daiļrades labā. Tā nonācām pie Rakstu idejas. Kopā ar izdevniecības vadītājiem izlēmām, ka Rakstu kārtošanas princips būs “Dzejnieks un viņa laiks”. Un pirmajā sējumā ir brīvās Latvijas gadi, par kuriem dzejnieks saka — svētā gaisma, svētais laiks. Tur viss dzied zelta vālodzes balsī, un dzīve atmirdz varavīksnes daudzkrāsainībā.

Gaišā noskaņā par grāmatā ietverto laiku un savu dzīves gājumu runāja Andrejs Eglītis:

— Es esmu mācījies pie vislielākās grāmatas, kurai nav vāku un kuras burti man bijuši nesaprotami. Māte bija mans ceļvedis un skolotājs. Kad biju mazs un vēl neko daudz nesapratu, viņa man mācīja skaitīt: “Nu es gribu gulēt iet, Tēvs, slēdz manas acis ciet.” Kad paaugos, jau varēju noskaitīt “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds.” Un “Zelta vālodzē” jau esmu rakstījis: “Ir māte mani mācījusi, kā vieglāk smagu nastu nest un pērkonlaikā krustu mest. Ir māte mani mācījusi ar saldu līksmi Dievu lūgt, bez prieka puķi nenoplūkt.” Tā ir lielā Debesu un Zemes grāmata, kas mani pavadījusi līdz šai dienai.

Dailes teātra aktrise Marina Janaus atvēra Rakstu skaisto tumšzilo sējumu un ieveda klausītājus Andreja Eglīša dzejas dārzos. Apgāda vadītājs Jānis Rapa atgādināja, ka “Valters un Rapa” pirms gada laidis klajā Andreja Eglīša dzejas krājumu “Sila priede”, kas tautā radusi plašu atsaucību. Daudzi lasītāji varētu pievienoties atzinīgajiem vārdiem, ko pēc grāmatas iznākšanas teicis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš. Rakstu I sējuma ievadā citētas rindas no viņa vēstules dzejniekam: “”Sila priede” ir tāds izturības, vienkāršības un tajā pašā laikā skaistuma simbols. Es teiktu, latviskas izturības un pamatīguma iemiesojums. Bija patīkami jau īsi pēc Jūsu atgriešanās Dzimtenē lasīt mīļo dzejolīti par kukainīti, kurš iet uz savu māju. Tas lika domāt, ka esat iedzīvojies, ka lietas virzās savā dabīgajā ceļā. No sirds vēlu veselību, spēku un mundrumu. Tas ir un būs vajadzīgs to jauno domu un ieceru uzlikšanai uz papīra, kuras gaida visu paaudžu lasītāji.”

Tie varētu būt ceļa vārdi arī Rakstiem. Uz otrā sējuma atvēršanas svētku rīkošanu jau pieteikusies akadēmiskā saime — grāmatnīcas telpas dzejnieka Andreja Eglīša un viņa darba godināšanai izrādījušās pārāk šauras. Turklāt dzejnieks taču ir arī akadēmijas goda loceklis.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore