Lai nacionālā bagātība nenogrimst dūkstīs

Juris Kalniņš, Latvijas Melioratoru biedrības priekšsēdētājs, Dr. habil. sc. ing. Ansis Zīverts, Dr. silv. Gunārs Ģērķis — “Latvijas Vēstnesim”

Vairākas tautas saimniecības nozares, bet īpaši lauksaimniecību un mežsaimniecību, kā arī transportu, būtiski ietekmē klimats un atsevišķu gadu meteoroloģisko apstākļu īpatnības. Latvijas klimatu būtiski iespaido okeāna gaisa masas un Baltijas jūras tuvums. Tāpēc pat pēc vidējiem rādītājiem ir raksturīgs nokrišņu pārsvars pār summāro iztvaikošanu. Liekais mitrums Latvijā caurmērā ir 250 mm gadā, bet slapjos gados – pat 500–600 mm. Turklāt katru pavasari sniega kušanas laikā un dažkārt arī vasarās (bieži vien ražas novākšanas laikā) augsnes pārliekais samitrinājums ir ievērojams. Tieši potenciāli auglīgāko smilšmāla un māla augšņu efektīva izmantošana lauksaimniecībā bez to drenēšanas, kā arī produktīva, t.i., nepārtraukta un paplašināta, mežsaimniecība bez pārmitro augšņu nosusināšanas Latvijā nav iespējama. Ļoti svarīgi, ka Latvijā jau ir vairāk nekā 1,5 miljoni ha drenētu lauksaimniecības zemju un nosusināti aptuveni 0,7 miljoni ha meža zemju.

Ar paaudžu iekopto labumu mantojumā

Lauksaimniecības un mežsaimniecības hidrotehniskā meliorācija jau izsenis ir apliecinājusi sevi kā nozīmīgu attīstību veicinošu, vietām pat izšķirošu pasākumu. Pirmās rakstiskās ziņas par mitro zemju nosusināšanu Latvijas teritorijā atrodamas laikrakstos 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Lielākoties tās vēstī par upju regulēšanu un lauksaimniecības zemju, īpaši pļavu, nosusināšanu. Meža zemes šai laikā tika nosusinātas netieši, susinot apkārtējās pļavas un uzlabojot meža ceļus koksnes izvešanai, kā arī medību vajadzībām. Tomēr jau visai drīz sākusies arī mežu susināšana. Meža īpašniekus uz to pamudinājis koksnes lielais pieprasījums pasaules tirgū un augstās cenas, izvirzot mežsaimniecību jau toreiz par vienu no ienesīgākajām saimnieciskajām nozarēm.

Krass pavērsiens mūsu zemes meliorācijā sākās pagājušā gadsimta 30. gados, it īpaši pēc 1928. gada, kad nepārtrauktās lietus gāzes pārplūdināja tīrumus un pļavas, liela daļa ražas palika nenovākta un sapuva tīrumos. Visi meži reljefa zemākajās vietās ilgstoši applūda: sākās strauja mežu pārpurvošanās, meža ražības samazināšanās un vietām arī koku nokalšana. Šī dabas stihija uzskatāmi pierādīja, ka mūsu klimatiskajos apstākļos slapjo un pārpurvoto zemju nosusināšana ir viens no svarīgākajiem pasākumiem lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstībā. Līdz ar to strauji paplašinājās lauksaimniecības zemju nosusināšana un kultivēšana, bet 1929. gadā meža zemju nosusināšanai Meža departamenta Mežierīcības daļas ietvaros nodibināja Mežu meliorācijas sekciju, kuras uzdevums bija arī nosusināšanas projektu izveide un īstenošana. No 1929. gada līdz 1940. gadam nosusināja 175 tūkstošus ha valsts meža, turklāt grāvju rakšanu veica ar roku darba rīkiem.

Lauksaimniecībā no 1919. gada līdz 1939. gadam nosusināja aptuveni 55 tūkstošus ha zemes, tajā skaitā 83% ar drenām, un izraka 14 tūkstošus km ūdensnoteku.

Meliorācijas sistēmu būvniecība lauksaimniecības zemēs Latvijā, tāpat kā vairākās citās Eiropas valstīs, ievērojami paplašinājās pēc Otrā pasaules kara. To noteica arvien smagākas tehnikas ienākšana lauksaimnieciskajā ražošanā un arī toreizējās ekonomiskās sistēmas pastāvīgā un neatrisināmā “pārtikas programma”. Bet jāatceras, ka tās sekmīgu izpildi Latvijā nodrošināja meliorācijas tradīcijas, augstais zināšanu līmenis un speciālisti projektu izveidē un būvdarbu izpildē. Pēc 1997. gada 1. janvāra oficiālās statistikas, no 2,52 miljoniem ha lauksaimniecības zemju 1,56 miljoni ha (62%) bija meliorēti. Atzīmējami arī šādi veikto darbu apjomi: 3,5 tūkstoši km regulētu upju un strautu, izrakti 73 tūkstoši km novadgrāvju, ierīkoti 5,6 tūkstoši hidrotehnisko un transportbūvju (aizsprosti, regulatori, dambji, tilti, caurtekas). Pašreizējā cenu mērogā viss minētais ir novērtēts par aptuveni 2 miljardiem latu.

Arī meža meliorācijas apjomi pēc Otrā pasaules kara krasi palielinājās. To izraisīja pieaugošais koksnes pieprasījums un arvien smagākas tehnikas ienākšana cirsmā, bet nodrošināja valsts finansējums un jau pirmskara meža meliorācijas speciālistu zināšanas un pieredze. 50. gadu beigās un 60. gados izvērsās plaša pārmitro meža platību nosusināšana un meža autoceļu būve. Galvenokārt šajā periodā tika nomeliorēta apmēram puse (aptuveni 700 tūkstoši ha) no mūsu pārmitrajiem mežiem, kas vidēji palielināja koksnes krāju uz vienu ha no 107 m3 uz 174 m3, un meža autoceļu līmenis valsts mežos sasniedza 0,75 km uz 100 ha meža zemju platības. Darbu apjomi sāka samazināties ar 70. gadiem, ko izraisīja jau minētā “pārtikas programma”, kad galvenie resursi tika novirzīti lauksaimniecībai. Tomēr līdz Latvijas valstiskuma atjaunošanai valsts meža resors vēl spēja ik gadu uzbūvēt vai kapitāli izremontēt 300 km meža autoceļu.

Tad nāca vēsturisko pārmaiņu laiks. Mainījās valsts iekārta – padomju parauga plānveida saimniecības vietā stājās brīvā tirgus ekonomika. Veidojot jaunas valsts pārvaldes struktūras, beidza pastāvēt Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrija, vēlāk atteicās arī no Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas. Visas attiecīgās funkcijas patlaban ir nodotas Zemkopības ministrijai (ZM). Nav jau tik svarīgi, kā sauc attiecīgo valsts institūciju, bet gan kā tiek pildīti valstij un tautsaimniecībai nozīmīgi uzdevumi, kuru sekmīga veikšana ir mazāk atkarīga no darbinieku skaita un birokrātiskā iedalījuma, bet vairāk no viņu kompetences, atvēlētajām pilnvarām un finansējuma. Pašlaik ZM sistēmā par lauksaimniecības meliorācijas jautājumiem valsts līmenī ir atbildīga Lauku atbalsta dienesta (LAD) Atbalsta departamenta Lauksaimniecības daļa, kur tos pārzina tikai divi speciālisti centrālajā aparātā.

Pievēršoties stāvoklim meža meliorācijā, secinām, ka par šiem jautājumiem visā pašlaik saskaldītajā meža nozares vadībā atbild tikai viens darbinieks valsts akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži”. Ir jāatceras, ka visos laikos, pie visām valdībām, sākot ar carisko Krieviju, meža resoru iestādēs vienmēr līdzdarbojušies kompetenti meža meliorācijas speciālisti. Bet 1993. gadā toreiz vēl pastāvošās Meža ministrijas vadība nolēma iztikt bez meža meliorācijas projektēšanas speciālistiem, kuri līdz tam laikam sekmīgi darbojās institūtā “Meliorprojekts”. Lēmums tika pamatots šādi: “Nekādu meliorāciju, mēs nedrīkstam nonākt pretrunā ar pasaules dabas fonda (WWF) nostādnēm.” Kāda toreiz bija WWF nostāja, par to liecina mežniecībās izplatītie plakāti: “Slapjie meži – Latvijas dabas bagātība”. Bet žurnālā “Meža dzīve” (1993., Nr. 5) varēja lasīt: “Vienalga, vai tas [ceļš] atrodas tropu lietu mežos vai Sibīrijas taigā, pa ceļu ienāk paša meža degradācija” (Uģis Rotbergs). Piemērus varētu turpināt.

Zemes reforma atjaunoja īpašuma tiesības uz zemi, tādējādi sabruka piespiedu kolektivizācijas radītās lielsaimniecības. Sadalot bijušo lielsaimniecību laukos ierīkotās meliorācijas sistēmas atbilstoši zemes īpašumu robežām, ievērojami pieaudzis koplietošanas meliorācijas būvju daudzums, kuru uzturēšana jānosaka un jāregulē starp dažādiem zemes īpašniekiem. Mainījušies arī valsts pienākumi un atbildība.

Ja ūdens notekas ieaug sakņu mudžekļos

Diemžēl pagaidām Latvijas nacionālā bagātība – meliorētās zemes un tajās ierīkotās meliorācijas sistēmu būves un ierīces – nepārtraukti nolietojas, jo meliorācijas sistēmu kopšanai un remonta mašīnu iegādei netiek piešķirts pietiekami valsts līdzekļu. Lai uzturētu darba kārtībā valsts ūdensnotekas, tās ik gadu jāsakopj aptuveni 9000 km garumā. Taču apjomi gadu no gada samazinās – 2000. gadā sakoptas ūdensnotekas 4835 km kopgarumā, bet 2001. gadā – 3923 km. Valsts budžeta līdzekļu izlietojums meliorācijas sistēmu ekspluatācijai kopš 1999. gada nemitīgi samazinās. 1999. gadā šim mērķim subsīdijās, investīcijās un dotācijās kopā bija izlietoti 2 miljoni 227 tūkstoši latu, bet 2001. gadā — vairs tikai 1 miljons 780 tūkstoši latu. Tātad situācija meliorētajās zemēs kļūst arvien kritiskāka, un zemnieku pašu spēkos patlaban nav iespēju stāvokli uzlabot.

Situāciju sarežģī vēl arī tas, ka visas lauksaimniecības meliorācijas sistēmu būves un ierīces ar Ministru kabineta 1991. gada lēmumu ir pārskaitītas valsts meliorācijas dienesta (ZM LAD) bilancē un zemes reformas gaitā reizē ar zemes īpašumiem tiek nodotas zemes īpašniekiem bez atlīdzības.

Laiks nestāv uz vietas, un, pēc LAD speciālistu uzskaites datiem, šobrīd netiek apstrādāti aptuveni 500 tūkstoši ha lauksaimniecībā izmantojamas zemes, un aptuveni 260 tūkstošus ha agrāk nosusināto zemju vairs nevar intensīvi izmantot bez meliorācijas sistēmu rekonstrukcijas vai remonta.

Bez jau iepriekš minētās nepietiekamās ūdensnoteku sakopšanas meliorācijas speciālistus satrauc vēl daudzas citas problēmas. Minēsim galvenās. Kopumā polderos ūdens režīmu regulē 54 sūkņu stacijas, kuru sūkņi jau ir nostrādājuši 30 un vairāk gadu un ir fiziski un morāli novecojuši. Ir nepieciešami līdzekļi šo staciju rekonstrukcijai un modernizācijai. Pēc speciālistu atzinuma, avārijas stāvoklī atrodas Lubāna ezera Aiviekstes un Kalngala slūžas. Strauji aizaug pirmās kārtas (valsts) ūdensnotekas, tādējādi palielinās gultnes raupjums un paaugstinās ūdens līmenis. Ilgstošās lietus gāzēs vasarā var applūst ūdensnotekām piegulošās platības, radot jūtamus zaudējumus zemes īpašniekiem. Piemēram, pagājušā gada Līgo nakts lietavu dēļ Jelgavas un Bauskas apkaimē vasaras palu ūdeņos 8-10 diennaktis mirka Svētes, Misas, Vilces un vēl citas Zemgales upēm piegulošās platības, izpostot gan sējumus, gan ceļus, kā arī applūdinot pļavas un mežus.

Vēl kāda problēma, kas skar gan lauksaimniecību, gan mežsaimniecību, — pārtraukto meliorēto zemju aizaugšana ar nezālēm un dabiskā apmežošanās ar krūmiem un nereti ar mazvērtīgiem kokiem. Tā šīs zemes platības tiek atstātas ārpus ražošanas un ekonomiskās aprites. Diezin vai mēs nebūsim pasaulē pirmie, kas mēģinās audzēt mežu ar segtām drenām nosusinātās platībās, nezinādami, kā tas ietekmēs mežaudzi, bet zinādami, ka drenas nobloķēsies ar kokaugu un ušņu saknēm un sāksies platību atkārtota pārpurvošanās.

Milzīgu postu lauksaimniecībai un mežsaimniecībai nodara bebru radītie aizsprosti, kas saistīti ar pārmērīgo bebru savairošanos. Taču šo uzstādinājumu ietekme uz hidroloģisko, hidroķīmisko un hidrobioloģisko režīmu nav pētīta un tiek izklāstīta iedomātu pieņēmumu līmenī, nereti jūsmojot par bebru darbības it kā tikai pozitīvo lomu. Kādas sekas ir šai pārprastajai pietātei pret “dabas hidrotehniķiem”? Divi piemēri. Pirmais – no 2001. gada 17 sagatavotajiem ūdensnoteku rekonstrukcijas projektiem 12 projektu nepieciešamību bija izraisījusi bebru darbība. Otrais – Gulbenes rajona Līgo pagastā Ušurupes 4,8 km garā posmā bija 18 aizsprosti, vidēji viens uz 267 metriem. Situācija prasa saprātīgu risinājumu, kopīgi sadarbojoties gan valsts, gan sabiedriskajām institūcijām, īpaši ar mednieku kolektīviem.

Gandrīz 10% no Latvijas teritorijas aizņem purvi. Tas ir vairāk, nekā Eiropas valstīs uzskata par optimālu mitrzemju daudzumu. Tāpēc bez konkrēta mērķa mākslīgu mitrzemju veidošana Latvijā nav vajadzīga. Kā zināms, purvi ir zemes nogabali ar pazeminātu fotosintēzes intensitāti, t.i., tie ir teritorijas, kurās mazāk intensīvi tiek patērēta atmosfēras ogļskābā gāze un lēni atmosfērā tiek atgriezts skābeklis. Purvos ir palēnināta arī ūdens apmaiņa. Diemžēl, hidroloģiskie novērojumi tagad netiek veikti nevienā no Latvijas purviem, tajā skaitā lielākajā un ļoti interesantajā Teiču purvā. Līdz ar to dažu ornitologu un zaļo aktīvistu spriedelējumi par purvu lomu Latvijā pašreiz nav pamatoti ar dabā veiktiem hidroloģiskiem novērojumiem.

Ir zināms, ka zemes kadastrālā vērtība meliorētām zemēm ir par 30–40% augstāka nekā nesusinātām. Taču faktiskā vērtība labi drenētām augsnēm ir vēl lielāka. Turpretī, šīm zemēm aizaugot ar krūmiem un kokiem, meliorācijas sistēmas iziet no ierindas, un ar laiku šo zemju kadastrālā vērtība būs jāpazemina. Līdz ar to samazināsies nekustamā īpašuma nodokļu veidā valstij iekasējamā naudas summa. Tādēļ lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošana ir jāparedz atbilstoši melioratīvai situācijai, teritorijas reģionālās attīstības plānam, ievērojot ainavas īpatnības un sugu daudzveidību. Ja šie noteikumi tiks ignorēti, degradēsies lauku vide, mazināsies tās pievilcība gan uzņēmējdarbībai, gan tūrismam.

Lai ceļi vestu uz cirsmām, nevis otrādi

Jaunu platību melioratīvā apgūšana, ieskaitot nepieciešamo ceļu būvi, pēdējos desmit gados ne lauksaimniecības zemēs, ne mežos nav notikusi. No padomju sistēmas pārmantotiem melioratīvās celtniecības valsts uzņēmumiem, kuru tehnika un kadri bija galvenie melioratīvo darbu veicēji, jūtami samazinājās gan darba apjomi, gan finansējums. Laikā no 1993. līdz 1997. gadam tie bija pakļauti privatizācijai un tika pārveidoti par uzņēmējsabiedrībām. To darba iespējas arī bija ļoti ierobežotas.

Līdz 1996. gadam darbojās meliorācijas sistēmu valsts pārvaldes, kuras sekoja hidrotehnisko būvju un meliorācijas sistēmu stāvoklim, un šo pārvalžu mehanizētie iecirkņi veica nepieciešamos remontus. Pēc reorganizācijas mehanizētie iecirkņi tika privatizēti, lai tie kļūtu par uzņēmējsabiedrībām, bet pašas meliorācijas sistēmu valsts pārvaldes pievienoja attiecīgā rajona lauksaimniecības departamentiem.

Pēc lielajām pārmaiņām mūsu valsts un tautas dzīvē toreizējā Meža ministrijas vadība deklarēja, ka tās uzdevums būs valsts funkciju veikšana ar budžeta piešķirtajiem līdzekļiem. Galveno saimniecisko darbību, tajā skaitā arī meliorācijas sistēmu un meža ceļu remontus un jaunbūves, paredzēja uzticēt meža izmantotājiem – dažāda ilguma nomniekiem. Ar nelieliem izņēmumiem cerības neattaisnojās, reta firma ieguldīja līdzekļus infrastruktūras uzturēšanai. Lai stāvokli uzlabotu, 1994. gadā tika izveidots Mežsaimniecības attīstības fonds (MAF), kura līdzekļu izlietojums bija paredzēts arī meža infrastruktūras (meliorācija un ceļi) attīstībai. Tomēr nekas būtisks šajā jomā netika veikts. Fondu 2000. gadā likvidēja, un līdz šim tas nav atjaunots.

Mežizstrādē izmantotā augstražīgā, bet arī smagā tehnika ir vairāk piemērota sausām, noturīgām gruntīm un labi būvētiem ceļiem. Pārtraucot pārmitro meža platību susināšanu un jaunu meža autoceļu būvi, sākās sarežģījumi mežu izstrādē un apsaimniekošanā. Bet līdz šim tiek meklēti vieglākie risinājumi: nevis no jauna būvēti ceļi tuvojas attālām cirsmām, bet cirsmas ar dažādiem ieganstiem “pienāk” pie ceļiem. Šīs iespējas samazinās, un tādēļ tiek pasūtīti tādi “ekonomiskie” aprēķini, lai meža izmantošanu padarītu “elastīgāku” un varētu pie vēl esošiem ceļiem nocirst gados jaunākas audzes. Ar 2000. gada 1. janvāri izveidotā valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, kas ir nostādīta valsts meža infrastruktūras straujās lejupslīdes priekšā, pašlaik jau sāk izrādīt centienus to apturēt un pat attīstīt infrastruktūru. Bet pagaidām daudzie objektīvie un subjektīvie faktori bremzē šo procesu.

Kā Latvijā varēja rasties ignorējoša attieksme pret meliorāciju — lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstības pamatu? Jāsecina — cēloņi lielā mērā jāmeklē to vadošo personu kompetencē, kas ir atbildīgas par valsts likteņiem, bet diemžēl līdz šim nav spējuši vai gribējuši izprast mūsu zemkopības attīstības galvenos priekšnosacījumus. Nenoliegsim, ka kļūdas tika pieļautas arī meliorācijas nozarē. Bet tās var izprast un labot tikai tie, kas pārzina šo nozari.

Kad draud izzust gan vārds, gan arods

Protams, jārod atbilde uz jautājumu: kas sagaidāms nākotnē, vai turpināsies Latvijas lauksaimniecības un mežsaimniecības lejupslīde? Jāatzīst — turpināsies, jo pārrāvums meliorācijā ir radīts. Vienīgi atliek minēt, cik ilgs tas būs un cik smagas būs sekas. Ja arī mūsu zemkopības likteņu noteicējiem pašlaik rastos izpratne, pat tad tūlītējam finansējumam ir vajadzīgs “ieskrējiena laiks”. Bet nekas nestāv uz vietas, un esošās meliorācijas sistēmas un būves aizvien straujāk iziet no ierindas. Turpinās iekopto platību pārpurvošanās.

Nepieciešamā finansējuma piešķiršana un vajadzīgās tehnikas iegāde ir pats vieglākais šajā procesā, bet kompetentu kadru sagatavošana un klātnākušo teorētisko zināšanu apgūšana prasīs noteiktu laiku. Lielais vairums no vēl esošajiem meliorācijas speciālistiem ir sasnieguši un pārsnieguši pensijas vecumu. Iegūtās zināšanas viņi ir saglabājuši, tomēr to lietā likšanas spējas ar gadiem iet mazumā. Bet jaunie speciālisti vietā nenāk. Tas notiek visos līmeņos: Latvijas Lauksaimniecības universitāte meliorācijas speciālistus sagatavo vairāk nekā nosacīti, un kādreizējais Mālpils meliorācijas tehnikums vairs nepilda savu uzdevumu. Drīz nebūs arī tiešo meliorācijas darbu veicēju, jo strādāt ar mehānismiem pārmitrajās platībās nav tas pats, kas rakt tranšeju, piemēram, gāzes vadam.

Bet svarīgākais — kā un kad tiks atjaunoti augstākās kvalifikācijas meliorācijas zinātnieku kadri? Mēs nedrīkstam aizmirst tādas personības kā Pēteris Nomals, Pēteris Konrāds, Jānis Odiņš, Censonis Šķiņķis, Kaspars Bušs u.c. Un šobrīd izskatās, ka nebūs turpinātāju tam, ko ir darījis Bernhards Sarma un vēl dara Pēteris Bušmanis, Haralds Smilga, Jānis Valters un Pēteris Zālītis u.c. Ir arī jāatceras, ka zinātnes attīstība kopumā pasaulē nekad neapstājas. Pie mums gan diemžēl nīkuļo.

Mālpilī 35 gadus bija unikālais Meliorācijas un zemkopības muzejs. Pašlaik tas ir jurģu priekšā, un nav zināms, vai vispār turpmāk varēs efektīvi pildīt savu misiju meliorācijas popularizēšanā.

Šī meliorācijas nenovērtēšana mūsu lauksaimniecības un zemkopības attīstībā ir radījusi paradoksālu situāciju, ko varētu nosaukt pat par zināmām “raganu medībām”. Plašsaziņas līdzekļos valda negatīva noskaņa pret vārdu “meliorācija”, un līdz ar to liela daļa iedzīvotāju ar šo vārdu saprot kaut ko tādu, kas ir tieši pretējs meliorācijas jēdziena sākotnējam saturam. Meža nozares dokumentos pat kategoriski izvairās no vārdu kopas “meža meliorācija”.

Jāatgādina, ka vārds “meliorācija” (latīniski melioratio – uzlabošana) tradicionāli tika lietots zemes uzlabošanas pasākumu kompleksa apzīmēšanai. Taču tagad jo bieži sastopama šī vārda lietošana tieši pretējā – dabas bojāšanas nozīmē. Mēģināsim noskaidrot, kādi dziļāki iemesli varētu būt šādai uzskatu maiņai. Jēdziens “zemes meliorācija” latviešu valodā pārņemts apmēram pirms 100 gadiem no vācu valodas vārda “Bodenmelioration”. Arī krievu valodā vārdam “ģ??čīš?öčč” ir tieši tāds pats saturs. Turklāt vārda lietojums krievu valodā daudzskaitlī vēl labāk atsedz jēdziena būtību, jo pastāv vairāki meliorācijas veidi: hidrotehniskā meliorācija jeb hidromeliorācija, kultūrtehniskā meliorācija, agromeliorācija, meža hidrotehniskā meliorācija u.c. Nozīmīgākā loma ir hidromeliorācijai, kas ar hidrotehnikas paņēmieniem un līdzekļiem regulē meliorējamo zemju ūdens režīmu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē Latvijā paralēli vārdam “meliorācija” tika lietots arī otrs vārds “kultūrtehnika”, un profesionāļu melioratora apzīmēšanai lietoja tagad no aprites izgājušos vārdus “kultūrtehniķis” un “kultūrinženieris”. Tieši šie vidējo un augstāko izglītību ieguvušie speciālisti līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem bija Latvijas melioratoru vecākās paaudzes kodols. Šie nosaukumi simboliski atspoguļoja melioratora darba būtību: kultūras darbinieki rūpējās par cilvēka garīgo kultūru, bet kultūrtehniķi un kultūrinženieri – par zemes kultūru.

20. gadsimta otrajā pusē un jo īpaši 90. gados vārda “meliorācija” lietošana pamazām “deformējās”. Ir saskatāmi trīs šā jēdziena deformētās izpratnes cēloņi, pirmkārt, kļūdas, kas dažkārt tika pieļautas: otrkārt, tā ir vienkāršota domāšana pēc shēmas — ja tas veikts padomju laikā, tātad tas ir slikts; treškārt, tā ir nespēja, kas dažkārt robežojas ar apzinātu un savtīgu negribēšanu pēc būtības izprast Eiropas Savienības un citus starptautiskos dokumentus, kas sastādīti angļu valodā. Liekas, liela daļa cilvēku, kas pat labi pārvalda angļu valodu, nezina, ka šajā valodā nav termina (vārda), kas apzīmētu to, ko mēs Latvijā līdz šim sapratām ar vārdu “meliorācija”. Angļu valodā vārdu “meliorācija” izsaka trīs jēdzienu summa: drainage (nosusināšana), irrigation (apūdeņošana) un land reclamation (augsnes iekultivēšana, kas dažkārt tiek tulkots arī kā meliorācija). Arī vācu valodā pēdējās desmitgadēs arvien retāk lieto terminu “Melioration”, tā vietā izdalot atsevišķus ūdenssaimniecības pasākumus, kas agrāk ietilpa hidromeliorācijas sastāvā, t.sk. nosusināšana, apūdeņošana, augsnes ielabošana, ūdens objektu izbūve u.c.

Diemžēl arī ūdenssaimniecības jēdzienu sāk izskaust no latviešu valodas. Tā šā gada 12. septembrī Saeima pieņēmusi Ūdens apsaimniekošanas likumu (pēc satura spriežot, likums ir par ūdeņu apsaimniekošanu), kurā termins “ūdenssaimniecība” nav lietots. Tas liek domāt, ka Latvijā ir iecerēts aizmirst ne tikai meliorācijas jēdzienu, bet sāk aizmirst tādus jēdzienus kā ūdensapgāde, kanalizācija un notekūdeņu tīrīšana.

Nobeigumā vēl kāds būtisks aspekts par lauksaimniecības zemju un meža nosusināšanas globālo pozitīvo lomu. Nosusināšana veicina zemes produktivitāti, uzlabojot augsnes ūdens režīmu, nevis lietojot vairāk minerālo mēslojumu. Tātad būtiski netiek palielināts ūdens piesārņojums ar biogēniem elementiem. Tomēr nosusinātās lauksaimniecības un meža zemēs fotosintēzes procesi kļūst intensīvāki nekā nesusinātās zemēs. Līdz ar to zaļie lauki un meži ar spēcīgi attīstītu veģetāciju ir viens no nozīmīgākiem faktoriem, kas veicina ogļskābās gāzes koncentrācijas samazināšanos atmosfērā un globālās sasilšanas pavājināšanos.