No katra svecītes līdz visu salūtam

Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps:

Foto: A.F.I.

Latvijas Republikas proklamēšanas 84. gadskārtai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 2002. gada 18. novembrī

Vēl nesen 18. novembri tikai sevišķi patriotiski un drosmīgi cilvēki uzdrīkstējās atzīmēt ar iedegtu svecīti pie Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos. Šodien tie ir tautas svētki ar Latvijas karaspēka parādi, ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, ar dievkalpojumu Rīgas Domā un svētku uguņošanu Rīgas debesīs.

Kāda milzīga starpība starp svecīti, ko slepus iededzina kapos, un salūtu, ko izšauj debesīs! Kas ir tas, kas Latvijas patriotus no slapstīšanās pa kapiem ir izvedis svinēt ielās un laukumos, lai atklāti apliecinātu savu uzticību Latvijai? Šo pārmaiņu cēlonis ir sava valsts. Mēs varam neslēpties un nebaidīties 18. novembrī, mēs varam noņemt tumšos aizklājus no logiem Ziemsvētkos tāpēc, ka mums ir sava valsts. Savas brīvas un demokrātiskas valsts pastāvēšanas jēga ir dot cilvēkam iespēju noiet ceļu no svecītes līdz salūtam — ne tikai Latvijas brīvības svētku svinēšanā, bet vispār — visā viņa dzīvē, viņa cilvēka cieņā un godā, viņa dvēseles izaugsmē, viņa personības uzplaukumā, viņa ekonomiskajā brīvībā, viņa sirdsapziņas svabadībā. 18. novembris ir tā diena gadā, lai atcerētos, kam lietojama brīvība un kāda jēga savai valstij. Tā ir brīnišķīga iespēja, par kuru pateikties Dievam un pie kuras turēties visiem spēkiem. Vai esam to izmantojuši? Valsts funkcijām ir dotas gudras definīcijas, bet manas dzimtās pilsētas Liepājas mērs pateica trāpīgi un visiem saprotami. Svētku akcijā, kopā ar bērniem apgleznodams koka klučus, viņš teica: “Vislabākā valsts ir tā, kur visi ir priecīgi un glezno puķes.” Vai ne tādēļ mēs tā lauzāmies ārā no lielo impēriju ēnas, lai cilvēks priecātos, ka dzīvo, un vēlētos gleznot puķes?

Vai 12 neatkarības gados esam nogājuši ceļu no svecītes līdz salūtam? Svētku svinēšanā esam, bet citādā ziņā? Nenoliedzami, daudz kas labs ir padarīts. Makroekonomiskie rādītāji, labas izaugsmes prognozes, kredītreitingi, NATO un Eiropas Savienība, Eirovīzija un hokejs — tas tiek bieži un pamatoti uzsvērts. Mums ir par ko lepoties un atzīmēt paveikto darbu sarakstā. Taču daudziem, pārlieku daudziem šai 12. neatkarības gadā negribas gleznot puķes. Kaut tas varētu šķist pavisam nenozīmīgs apstāklis, tieši tā dēļ mums nupat ir bijis jāiet cauri lielām pārmaiņām, pēc kurām ne viens vien ir jautājis: “Kas notika? Kur slēpās mūsu kļūda? Kura stratēģija nebija pareiza? Kas nebija pietiekami izrēķināts?”

Jāņa atklāsmes grāmatā Tas, kura labajā rokā ir septiņas zvaigznes un kas staigā septiņu zelta lukturu vidū, saka: “Es zinu tavus darbus un pūles, bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas” (Jāņa atkl. 2:1-5).

Pirmā mīlestība... Tā, ar kuru gājām pirmajā demonstrācijā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, tā, ar kuru sadevāmies rokās Baltijas ceļā, tā, ar kuru stāvējām barikādēs. Tā bija skaista, šī pirmā mīlestība, ar savu dedzību un drosmi, bet visskaistākā tā bija ar to, ka tā bija nesavtīga, godīga. Tā vēlējās brīvību visiem, cerīgu nākotni visiem, labklājību visiem. Tā bija gatava uzupurēties, pacelt otru uz saviem pleciem, nevis pakāpties uz otra kauliem. Pirmā mīlestība, īstā mīlestība, kas nemeklē savu labumu, neskauž, nelielās, nav uzpūtīga, kas nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā meklē katra cilvēka cieņu, labprātību un laimi, turot viņu augtāku par sevi.

“Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību...” Mēs mīlam šo valsti. Jā, mēs katrs kaut kā mīlam šo valsti. Var to mīlēt kā medusmaizi vai speķarausi. Var to mīlēt, kā mīl jājamo zirgu. Bet var mīlēt ar pirmo mīlestību. Tikai pirmo mīlestību pelna mūsu Latvija un mūsu tauta. Es ticu, ka tauta aizvien skaidrāk pratīs saskatīt, ar kādu mīlestību kurš mīl šo valsti un arvien par jaunu celsies, lai nostumtu viņu lukturi no vietas tiem, kas atmetuši pirmo mīlestību. Tikai tā tauta var saglabāt savu cieņu un jēgu savai brīvībai un neatkarīgajai valstij. Un, pat ja tauta to nedarītu, Tas, kura rokā ir septiņas zvaigznes, saka: “Padomā, no kā tu esi atkrities, atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas.” Lai tas ir brīdinājums un uzmundrinājums visiem, kas stājas valsts priekšgalā, un arī mums katram savā vietā.

Apkārt ir daudz negāciju un tumšu domu, bet valsts svētku dienā mums vajadzētu iedomāties kaut ko labu. Ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs, ko neviens mums nevar atņemt, no kā nekas mūs nespēj šķirt. Apustulis Pāvils raksta: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, kailums, briesmas vai zobens? Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne esošās, ne nākamās lietas, ne augstumi, ne dziļumi, ne kāda cita radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas mums atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom. 8:35, 38–39). Mēs visi ilgojamies būt mīlēti ar pirmo mīlestību, un mums ir dāvāta Kristus mīlestība. Tā ir upurējusies mūsu dēļ, neko neprasot pretī. Mums nav jāpārvar 5% svētuma barjera, lai Dievs mūs mīlētu. Kristus ir atdevis dzīvību par mums jau tad, kad mūsu sirds bija ļaunuma pilna.

Vai tas nav gaužām nepraktiski? Kam mums noder Dieva mīlestība un priekš kam mums Kristus upuris, kad mums vajag pārveidot pasauli un izlabot savu valsti? Droši vien esam dzirdējuši par ietekmīgo vīru, kas mūža galā teica: “Kad biju jauns, es gribēju izmainīt pasauli. Kad redzēju, ka to nespēju, es domāju, ka centīšos izmainīt vismaz savu valsti. Kad nespēju arī to, es domāju, ka izmainīšu vismaz savu tuvāko apkaimi. Bet, kad arī to nespēju, es sapratu, ka man vajadzēja mainīt sevi. Ja es būtu mainījis sevi, varbūt izmainītos mana apkārtne. Ja izmainītos mana apkārtne, varbūt mainītos mana valsts. Un, ja mainītos mana valsts, varbūt mainītos arī pasaule.” Lūk, ceļš no svecītes līdz salūtam, no pārmaiņām manā sirdī līdz pārmaiņām valstī un pasaulē. Pirmā mīlestība uz Dievu, Latviju un cilvēku sev līdzās nav kas tāds, ko var prasīt tikai no citiem. Tā jādod arī pašam. Katrs cilvēks ir nozīmīgs, un katra cilvēka sirds stāvoklis ir no svara. Vai mana sirds ir spējīga uz pirmo mīlestību, kas ir lēnprātīga un laipna, kas nemeklē pašlabumu, bet priecājas par patiesību?

Apustulis Pāvils saka: “Labo, ko es gribu, es nedaru. Ļauno, ko es ienīstu, es daru.” Vai tā nav arī mūsu pašu pieredze? Mūsu sirds, mūsu kārību un grēku pilnā sirds drīzāk līdzinās muklājam, kuru gan gribam izbrist, bet nespējam. Labu gribēt mums ir dots, bet labu darīt? Tieši tādēļ Kristus mīlestība ir ļoti praktiska un noderīga valsts uzplaukumam. Viņš nav nācis, lai mūs tiesātu, bet lai savu dzīvību upurētu par mums pie krusta. Viņš mira cīņā par mūsu dvēseles brīvību no grēka, velna un nāves varas. Katram, kas viņam tic, tas nozīmē — katram, kas izslāpušu sirdi pēc viņa ilgojas, viņš dāvina piedošanu, mieru un mūžīgo dzīvību. Cilvēks, kas ticībā un Kristības sakramentā ir savienots ar Kristu un viņam seko, kaut ko iemanto no Kristus dabas. Kristus pilnīgo pirmo mīlestību viņš sāk atspoguļot savā apkārtnē, savā ģimenē, savā darbavietā, vai tā būtu fabrika, skola, Saeima vai Ministru kabinets. Un tas ir ļoti praktiski, jo Latvijai visvairāk vajadzīga savu cilvēku svēta dzīve, viņu pirmās mīlestības darbi — lai Latvijas lukturis tur debesīs droši stāvētu Dieva priekšā, lai starp zvaigznēm Dieva Dēla labajā rokā būtu arī trīs Latvijas zvaigznes. Mēs zinām, ka katram roka un sirds ir jāpieliek, bet vai spējam? Mēs visu spējam ar tā palīdzību, kas dara mūs stiprus, un tas ir Jēzus Kristus. Mums visiem kopā jānoiet ceļš no svecītes kapos līdz salūtam debesīs. Lai šai ceļā mūsu gaisma ir Kristus mīlestība, kas mums pieder jau šodien un šeit un no kuras mūs nešķirs ne bēdas, ne kailums, ne bads, ne zobens.

Dievs, svētī Latviju!