Ar ticību un cerību mūsu drošībai un labklājībai

Sandra Kalniete, Latvijas ārlietu ministre, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Mūsu saruna notiek Latvijas nākotnei, mūsu drošībai un labklājībai izšķirīgā brīdī, kad Prāgā notiek NATO dalībvalstu vadītāju apspriede, un pavisam tuvu ir arī Eiropas Savienības (ES) galotņu apspriede Kopenhāgenā. Abos augstajos forumos mēs gaidām Latvijai labvēlīgu iznākumu — ielūgumu iestāties šajās ietekmīgajās starptautiskajās organizācijās. Vai jūs šajā attīstībā saskatāt Atmodas ideālu iemiesojumu un turpinājumu?

— Jā, noteikti! Ja atceraties, kad Tallinā pirmo reizi satikās trīs Baltijas tautas kustību vadītāji, viens no Igaunijas Tautas frontes vadītājiem teica uzrunu par “Baltijas ceļu”, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Eiropu. Tagad mēs esam tā brīža, kad Eiropa būs atkal apvienota, priekšvakarā.

— Vai tolaik, kad bijāt viena no Latvijas Tautas frontes vadītājām, jūs varējāt iedomāties tik strauju un sekmīgu notikumu attīstību? Varbūt tā nemaz nav bijusi strauja?

— Neviens no mums tobrīd nedomāja, ka tie ir tūlīt veicami, neatliekami darbi. To neredzēja nedz mūsu domāšanā, nedz mūsu darbībā. Pagājis reizē ilgs un īss laiks. Viss atkarīgs no tā, kā uz šo laiku skatāmies. Desmit gadi valstij būtībā nav nekas. Bet progress, ko Latvija guvusi šajos desmit gados, ir pārsteidzošs cilvēkiem, kas uz mūsu valsti noraugās no malas. Šo nedaudz vairāk kā desmit gadu laikā, bet īpaši kopš 1995. gada, kad mēs skaidri izvēlējāmies integrācijas ceļu, savā likumdošanā esam iekļāvuši 80 tūkstoš lapas Eiropas likumdošanas regulāciju. Iedomājieties, cik gigantisks darbs tas bijis mūsu tautai, jo ikviens šāds lēmums taču ietekmē mūsu reālo dzīvi! Tādā ziņā šis ir bijis ārkārtīgi īss periods. Bet psiholoģiski tieši tāpēc šis darbs bijis tik intensīvs. Šķiet, ka pagājuši divdesmit, trīsdesmit gadi. Lai gan pati es joprojām jūtos ļoti jauna.

— Jūs arī izskatāties jauna. Un šķiet, ka tieši ārpolitikā mūsu valsts virzība kopš neatkarības atjaunošanas bijusi viskonsekventākā un mērķtiecīgākā.

— Jā, te nu jāteic, ka ārpolitika nav tikai Ārlietu ministrijas izdoma vai monopols. Tā ir visas valsts, tā ir arī parlamenta, Valsts prezidentes pozīcijas vienota virzība. Ārlietu ministrija ir tikai instruments, kas īsteno valdības deklarācijā pieņemtos lēmumus. Bet es saprotu, ko jūs gribējāt teikt, runājot par konsekvenci. Jā, es domāju, ka Ārlietu ministrijai bijis reizē gan grūtāk, gan vieglāk. Jo brīdī, kad mūsu valsts atguva neatkarību, Ārlietu ministrijas praktiski nebija. Tāpat kā Aizsardzības ministrija tā bija jāveido no nulles. Mums nebija kvalificētu diplomātu, kas varētu tūdaļ darboties, tāpat kā nebija kvalificēta militārā personāla. Tai pašā laikā, mācoties paši no savām kļūdām un ar lielu entuziasmu apgūstot pasaules labāko pieredzi, arī ar mūsu draugu palīdzību, dažādās pasaules augstskolās, es domāju, mēs esam izvairījušies no lielajām grūtībām, ko rada iestāvējušās ierēdniecības nasta, kas varbūt arī vēlētos strādāt pa jaunam, bet ieradumu dēļ to nespēj. Šī problēma Ārlietu ministrijā nekad nav pastāvējusi.

— Jūs pati taču bijāt viena no pirmajām Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniecēm vēl 1990.gadā.

— Protams, viens cilvēks jau nespēj neko. Bet tobrīd bija ārkārtīgi neparasta situācija. Tas bija 1990. gads. Latvijas Republikas Augstākā padome bija pieņēmusi 4. maija Neatkarības deklarāciju, Ārlietu ministrijai bija jāsāk strādāt, un mani, tā teikt, “politiski” nosūtīja no Tautas frontes uz Ārlietu ministriju. Bet īstais darbs Ārlietu ministrijā, protams, sākās tikai pēc Latvijas neatkarības starptautiskās atzīšanas. Šajā laikā, no 1990. līdz 1991. gadam, bija diezgan grūti kādu cilvēku “ievilināt” strādāt Ārlietu ministrijā. Manuprāt, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kuri tolaik piekrita strādāt Ārlietu ministrijā. Protams, īstā Ārlietu ministrijas attīstība sākās pēc 1991. gada līdz ar pakāpenisku budžeta pieaugumu, kas nekad nav pietiekams. Vēstniecību tīkla attīstība ārzemēs ir ļoti dārga. Valstij veidot savu diplomātisko dienestu — tas ir ļoti dārgs process, kas prasa ļoti lielas investīcijas gan cilvēku resursos, gan arī materiālajā bāzē. Tās nav investīcijas, kas nes tiešu atdevi, pēc principa — mēs jums iedodam trīs latus un gribam, lai šie trīs lati nestu 15 procentu peļņu gadā. Tā tas nenotiek. Bet, neapšaubāmi, diplomātiskā klātbūtne ārvalstīs ir ļoti nozīmīgs politiskā klimata veicināšanas faktors, kas pēc tam pārvēršas investīcijas veicinošā faktorā. Rādītāji, cik plaši Latvijā pēdējos gados ienāk ārvalstu investīcijas, ir ļoti pārliecinoši. Latvija šajā ziņā ir viena no sekmīgākajām ES kandidātvalstīm.

— Pārlūkojot jūsu profesionālo karjeru Ārlietu ministrijā, šķiet, ka tā bijusi visnotaļ mērķtiecīga profesionālās pieredzes skola. Jau visai drīz pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas jūs tikāt nosūtīta uz Ņujorku strādāt mūsu valsts misijā ANO.

— Jā, tā bija pirmā ANO Ģenerālā asambleja, kurā piedalījās Latvija, un man bija iespēja strādāt vēstnieka Aivara Baumaņa vadībā.

— Liekas, uz Ņujorku jūs aizbraucāt ar minimālu diplomātiskā darba pieredzi.

— Nu, nekādu! Kāda gan man toreiz varēja būt pieredze?! Es atceros stindzinošo sajūtu, ieejot ANO Ģenerālās asamblejas zālē un ieraugot šo cilvēku masu — zinot, ka šeit man būs jāatrod savs ceļš. Es esmu pateicīga vēstniekam Baumanim, kas man ļāva patstāvīgi strādāt, jo tieši tobrīd Krievija sāka pret Latviju vērsto kampaņu cilvēktiesību jautājumā. Tā bija ļoti brutāla kampaņa un faktiski ļoti piemērota manam kaujinieciskajam raksturam. Ja man savs darbs būtu bijis jāsāk ar diplomātisko rutīnu, kas nozīmē arī ļoti daudzu dokumentu lasīšanu, sarunas, diplomātiskās informācijas salīdzināšanu, anonsēšanu... — tur jau nekā aizraujoša nav. Tas prasa pacietību, prasa ļoti daudz laika, un tā ir joma, kurā Ārlietu ministrija ik dienas dzīvo. Bet tobrīd vēl bija kas tāds, pret ko man bija jācīnās. Vai — par ko. Tā bija Latvija, par ko mūsu diplomāti tobrīd cīnījās.

— Pret Latvijas apmelošanu.

— Tieši tā! Es esmu ļoti laimīga, ka tas pieder pagātnei. Jo klausīties, kā tavu valsti nemitīgi piemin negatīvā kontekstā, — diplomātam tas ir ļoti smagi. Mēs taču esam savas valsts patrioti, un šādi apmelojumi arī gluži personiski ir ļoti sāpīgi. Bet diplomātam tie ir jāuztver ar smaidu, un jāturpina dialogs.

— Jūs pati pieminējāt savu kaujiniecisko raksturu. Latvijā tas pazīstams jau kopš Atmodas laikiem. Šis raksturs raisījis gan jūsu draugu cieņu, gan nedraugu dzēlienus. Atmodas laikā kaujinieciskais raksturs īpaši iederējās. Bet vai vēlāk jums kaut daļēji nenācās šo raksturu lauzt par labu diplomātiskajai savaldībai?

— Un kā jums šķiet?

— Man šķiet, jūs esat ļoti mainījusies, un tagad esat daudz nosvērtāka.

— Neapšaubāmi. Arī daudzi mani kolēģi un draugi ir atzinuši, ka esmu ļoti mācējusi sevi apvaldīt.

— Jūs minējāt bijušo Latvijas misijas ANO vadītāju Ņujorkā Aivaru Baumani. Vai arī viņš sekmēja šo jūsu rakstura laušanu?

— Viņš man uzticējās. Viņš tiešām man uzticējās, un tas tobrīd man bija ļoti nozīmīgi. Bet tā īstā “savaldīšana” nāca vēlāk, kad pati sāku vadīt mūsu valsts pārstāvniecību ANO Ženēvā. Tas bija sevišķi grūts darbs, taču ļoti piemērots manam raksturam. Lielākais sasniegums tajā posmā — mūsu nelielajai komandai ar Ārlietu ministrijas kolēģu atbalstu izdevās panākt, ka Krievija vairs neuzdrošinājās izplatīt dezinformāciju par mūsu valsti. Jo Krievijas delegācija zināja, ka Latvijas delegācija izmantos savas tiesības, ka Latvija vienmēr ir klāt.

— Turpinot izvērtēt jūsu ceļu līdz ārlietu ministres amatam — ko profesionāli deva vēstnieces darba gadi Francijā? Jūsu priekšgājējs ministra amatā Indulis Bērziņš uzsvēra jūsu nopelnus, mainot Francijas attieksmi pret Latviju kā ES un NATO kandidātvalsti. Jo nav noslēpums, ka sākotnēji Francija savu uzmanību vairāk veltīja Dienvideiropas reģiona kandidātvalstīm.

— Es ministram esam ļoti pateicīga par mana darba tik augstu novērtējumu, taču esmu dziļi pārliecināta, ka viens cilvēks tik lielu darbu nevar izdarīt. Tas nav tikai mans personīgais nopelns. Tas nav arī tikai Ārlietu ministrijas saskaņota darba nopelns. Tas ir vesels apstākļu komplekss, kas mainījis Francijas attieksmi. Redzot, cik veiksmīgi Latvija iet uz ES, kādi ir mūsu statistikas rādītāji un cik saskanīgi mūsu komanda strādā, lai īstenotu šo mērķi, — tas viss kopumā cēla Francijas interesi par šo reģionu kā par ticamiem un vajadzīgiem partneriem.

— Intervijas publicēšanas dienā Prāgā sākas NATO dalībvalstu vadītāju apspriede. Protams, teorētiski arī jūs vēl nezināt šīs apspriedes lēmumus par Latviju.

— Tas būs zināms 21. novembrī, dienas pirmajā pusē.

— Acīmredzot šobrīd varam teikt, ka mūs vada ticība, cerība un mīlestība. Protams, būtu banāli teikt, ka mēs mīlam NATO, — pietiek, ka mēs šo organizāciju cienām un atzīstam par Latvijai vajadzīgu. Mēs mīlam Latviju un vēlam tai drošību. Kādas ir jūsu izjūtas šo Latvijai tik izšķirošo lēmumu priekšvakarā? Ne vien ministres, bet arī Latvijas pilsones, Latvijas patriotes izjūtas?

— Katrā ziņā, tas būs viens no lielākajiem brīžiem manā dzīvē. Otrs lielākais būs tad, kad izdzirdēšu, ka Latvija iestājas NATO un pievienojas Eiropas Savienībai. Bet tagad es runāšu kā privātpersona: manuprāt, mūsu iestāšanās NATO ir kā nokļūšana beidzot drošā patvērumā. Pēc visiem sāpju ceļiem, ko mūsu tautai bijis jāiet vai nu Sibīrijas virzienā, vai rietumu virzienā. Beidzot jautājumam, ka kāda kaimiņvalsts varētu apdraudēt mūsu nākotni, būs pielikts punkts.

— Vai tā ir labvēlīga sakritība vai arī papildu psiholoģiska spriedze, ka jau pavisam drīz pēc Prāgas apspriedes notiks Kopenhāgenas galotņu apspriede, kurā sagaidām Latvijai tik aktuālo uzaicinājumu iestāties ES? Vēl viens pavērsiens Latvijas mērķtiecīgajā gaitā pretim drošībai un labklājībai. Bet vai, jūsuprāt, ir labi, ka abi šie izšķirošie notikumi laika dimensijā ir tik tuvu viens otram? Tā taču ir milzu spriedze mūsu nācijai.

— Jā, varbūt būtu bijis vieglāk strādāt, ja būtu bijis lielāks attālums starp abiem lēmumiem. Ja nevajadzētu strādāt tik intensīvi divos virzienos. No otras puses, ir ļoti labi, ka šis process noslēgsies ar 2002. gadu un 2003. gadā mēs sāksim jau pilnīgi citu procesu. Ja runājam par manu vēstnieces darbu Francijā, es tieši tā arī domāju: būs atrisinātas lielās politiskās prioritātes, un mūsu diplomātijai būs pavisam citāds darbs. Tas būs saistīts ar konkrētiem sadarbības jautājumiem — universitātes, uzņēmēji... Tas viss ir darīts arī līdz šim, bet tā nekad nav bijusi prioritāte. Es esmu priecīga, ka varēju aizbraukt no Parīzes tieši šajā brīdī. Protams, es tāpat būtu atgriezusies Latvijā šā gada beigās. Bet pārslēgšanās no šīm divām lielajām politiskajām līnijām uz īsto mūsdienu diplomātiju konkrētās sadarbības jomās — tas man nozīmētu lielu piepūli. Turpretim vēstnieks Rolands Lappuķe (jaunais Latvijas vēstnieks Francijā — J. Ū.) šo jomu saņēma tieši šajā brīdī, un viņš izstrādās savu modeli, kā strādās ar Franciju. Taču es gribu arī uzsvērt, ka Prāga — tās nav beigas. Tas ir tikai vēl lielāka darba sākums, kas prasīs mūsu visu — gan valdības, gan arī tautas — lielu piepūli. Lai saistības, ko esam uzņēmušies, šajā savienībā iestājoties, mēs pildītu pilnīgi visās jomās. Līdzīgi ir ar Kopenhāgenu. Protams, iestājoties ES, mums ir cerības saņemt ļoti iespaidīgus naudas maksājumus, jo, aprēķinot, cik Latvija iemaksās ES un cik saņems pretī, redzams, ka Latvija neapšaubāmi būs ieguvēja. Kaut vai mūsu lauksaimniecība, kas saņems vismaz četrreiz lielāku naudu nekā šobrīd. Bet mums būs jāparāda, ka ar šo naudu protam labi rīkoties. Un tā būs daudzās jomās. Mums būs jāprot strādāt tā, lai šajā divdesmit piecu valstu korī sekmīgi aizstāvētu savas nacionālās intereses. Vienlaikus arī jūtot, ka mēs esam daļa no šī kora.

— Ministres amatā jūs stājāties Latvijai ārkārtīgi atbildīgā brīdī, un, loģiski domājot, šis piedāvājums jums nāca negaidīti, jo jūs taču neesat nevienas politiskās partijas biedre.

— Protams, tā bija pilnīga sakritība. Es zinu, ka bez manis vēl vairāki Latvijas vēstnieki bija ministra amata kandidātu sarakstā. Kas bija tā motivācija, kāpēc “Jaunā laika” valde izraudzījās tieši mani, to droši vien zina tikai viņi. Bet es esmu viņiem par to pateicīga. Taču šī prakse gan nav nekas pārsteidzošs. Arī Francijā vismaz pēdējie divi ministri nav bijuši politisko partiju biedri. Tie ir bijuši valsts ierēdņi, kas gadiem strādājuši ārlietu un valsts administrācijas sistēmā. Kritērijs bija profesionalitāte. Es domāju, “Jaunā laika” valdes lēmums situācijā, kas izveidojās, kad Grigorijs Krupņikovs vīrišķīgi atteicās kandidēt uz šo Latvijai tik ļoti nozīmīgo amatu, apliecina atbildības izjūtu par Latvijas likteni.

— Kādas bija jūsu izjūtas, saņemot šo piedāvājumu? Jūs esat pazīstama kā mērķtiecīga, tātad — labā nozīmē — arī profesionāli godkārīga.

— Šeit ar godkārību nebija nekāda sakara. Kad Krupņikova kungs atteicās, daudzas kandidatūras, kas tika nosauktas gan presē, gan kuluāru sarunās, bija tik tālas no uzdevumiem, kas tūlīt, tūlīt būs jāveic. Protams, ja mums būtu laiks — trīs četri mēneši —, tad katrs politiķis, katrs cilvēks to var iemācīties un apgūt. Bet tāda laika nebija. Mēs, Latvijas vēstnieki, nemitīgi sazvanījāmies un arī runājām šeit, Ārlietu ministrijā, kas būs. Domāju, ne tikai es, bet ikviens no vēstniekiem, kas bija starp kandidātiem, uz Repšes kunga jautājumu “Vai jūs esat gatavs?” — būtu atbildējis: “Jā!” Jo pateikt nē būtu nozīmējis, ka mēs apdraudam Ārlietu ministrijas ilgi darīto darbu. Jo vēl jau stāv priekšā pabeigt sarunas Kopenhāgenā.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors