Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.165., 13.11.2002.,

Nr.166., 14.11.2002., Nr.169., 20.11.2002.

Izvilkums no Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurora vietas izpildītāja justīcijas pulkveža Buņejeva slēdziena

Slepeni

“Apstiprinu”

Galvenā kara prokurora vietnieks

justīcijas pulkvedis B. Viktorovs

1955. gada 28. oktobrī

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas slēdziens

(KPFSR KPK 373.–378. panta kārtībā)

J.J. Groda lietā

1955. gada 25. oktobrī

Maskavā

(..) Ar pārbaudes materiāliem ir arī noskaidrots, ka izmeklēšanu šajā lietā ir veikušas personas, kuras vēlāk atmaskotas sociālistiskās likumības pārkāpšanā, fiziskas iedarbības mēru pielietošanā pret izmeklēšanā esošajiem, par ko viņas sauktas pie kriminālatbildības.

Tā, piemēram, izmeklētāju Avdejevu, kurš galvenokārt lietā veica izmeklēšanu, 1939. gada 13. – 16.septembrī Ļeņingradas kara apgabala Valsts drošības ministrijas (tā tekstā – J.R.) karaspēka Kara tribunāls notiesāja ar augstāko soda mēru, spriedums izpildīts.

Pie tam raksturīgi ir tas, ka bijušais IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieks Zakovskis attiecībā par latviešu tautības personām deva norādījumu par viņu saukšanu pie kriminālatbildības tikai pēc vienas nacionālās pazīmes un rādīja personīgu piemēru, lietojot pret arestētajiem fiziskas iedarbības mērus (pasvītrojums mans — J.R.).

Kā redzams no pārskata izziņas Postela lietā, Zakovskis deva saviem pakļautajiem izmeklēšanas darbiniekiem kontroles uzdevumus par latviešu tautības personu arestu, kuri pārsniedza 1000 cilvēkus. (pasvītrojums mans — J.R.)

Tādējādi ar lietas materiāliem un papildu pārbaudi, pastāvot notiesātā Groda kategoriskam savas vainas noliegumam, apsūdzība par viņa piederību jebkādas ārvalsts izlūkdienestam un kontrrevolucionārajai latviešu organizācijai nav pierādīta.

Ņemot vērā, ka lietā ir atklāti jauni apstākļi, kuri tiesai nebija zināmi, izskatot lietu, vadoties no KPFSR KPK 378. panta,—

ieteiktu

Jūlija Josifa dēla Groda lietu sakarā ar apstākļiem, kas atklājušies no jauna, iesniegt izskatīšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā, lai atceltu Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāla spriedumu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1939. gada 17. oktobra lēmumu un lietu pārtrauktu nozieguma sastāva nepierādīšanas dēļ. (..) Grodi no izsūtījuma nometinājuma atbrīvot. (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurora vietas izpildītājs

justīcijas pulkvedis Buņejevs

“Piekrītu”

Galvenā kara prokurora vecākais palīgs

justīcijas pulkvedis A.Fefelovs

1955. gada 28. oktobrī*

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863 l., 3.sēj., 108., 112., 113.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

* 1955. gada 5. novembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija pieņēma lēmumu – atcelt Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāla 1939. gada 15. augusta spriedumu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1939. gada 17. oktobra lēmumu, nozieguma sastāva trūkuma dēļ lietu pārtraukt un J.Grodi no izsūtījuma atbrīvot.

No izsūtījuma viņš tika atbrīvots 1955. gada 9. novembrī.

Bijušā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 3. daļas priekšnieka V.Bolotina liecības par arestiem, arestēto, spīdzināšanu un izmeklēšanas lietu viltošanu

Kopija

Pilnīgi slepeni

Apskates protokols

(arhīva izmeklēšanas lietā)

1954. gada 25. martā

Ļeņingradā

Es, Ļeņingradas apgabala Valsts drošības komitejas pārvaldes 6. nodaļas vecākais izmeklētājs vecākais leitnants Jeļsins, vadoties pēc KPFSR Kriminālprocesa kodeksa 78. un 192. panta, veicu arhīva – izmeklēšanas lietas Nr.807501 apskati, kurā apsūdzēts

Vladimirs Grigorija dēls Bolotins, dz. 1904. gadā Kijevā, ebrejs, PSRS pilsonis, bijušais VK(b)P biedrs, izslēgts sakarā ar arestu, līdz arestam Ļeņingradas apgabala Valsts drošības pārvaldes 3. nodaļas priekšnieks par noziegumiem, kuri paredzēti KPFSR KK 58.10. panta 1. daļā un 193.—17. pantā.

Apskatē ir konstatēts:

Bolotinu ir arestējusi IeTK (Iekšlietu tautas komisariāta – J.R.) pārvalde 1938. gada 13. augustā par sakariem ar tautas ienaidniekiem.

Izmeklēšanā šajā lietā ir konstatēts, ka Bolotins, būdams IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes 3. daļas priekšnieka vietnieks, bija tuvos sakaros ar atmaskotajiem tautas ienaidniekiem Zakovski, Šapiro un citiem un pēc viņu norādījumiem IeTK orgānu operatīvajā darbā veica noziedzīgu praksi. Zinot par pilsoņu nepamatotajiem arestiem, dokumentu falsifikāciju un arestēto piekaušanu, Bolotins neveica nekādus pasākumus, lai darbā novērstu šīs noziedzīgās metodes, bet, tieši otrādi, vairākos gadījumos bija to iniciators.

Izmeklēšanā Bolotins sevi par vainīgu neatzina. (..) 1939. gada 5. marta nopratināšanā Bolotins liecināja:

“1. Vairāki aresti notika bez pietiekama pamata, pēc vienas divām liecībām, kuras nebija pienācīgā veidā pārbaudītas. Visā pārvaldē ieviestā pēc būtības standartveida izziņa arestam bez konkrētu kompromitējošu materiālu uzrādīšanas deva iespēju pamatot faktiski nepamatojamus arestus.

2. Pašas izmeklēšanas gaitā bija gadījumi, kad liecības no arestētajiem ieguva nevis izmeklēšanas rezultātā, bet gan motivējuma, ka “tā vajag” rezultātā.

3. Bija vesela rinda gadījumu, kad pret arestētajiem lietoja fizisku spēku. It īpaši pēdējās operācijas laikā. T.s. sankcijas par fiziska spēka lietošanu deva IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieks Ļitvins ļoti plaši. Tā, piemēram, es atceros gadījumu, kad nodaļas priekšnieks Altmans vienā dienā saņēma līdz 15 sankcijām. Ņemot vērā, ka šīs sankcijas tika dotas mutiski, praktiski izveidojās tāds stāvoklis, ka izkontrolēt, uz kuru ir sankcijas, uz kuru nav, nebija iespējams, un vairākās nodaļās fiziska vardarbība tika lietota bez sankcijām un noveda pie patiesībai neatbilstošām arestēto liecībām (..). Kā jau es liecināju, bija aresti ar skaidri redzamiem nepietiekamiem vai ar nepārbaudītiem kompromitējošiem materiāliem. (..)

Liecinieks V.Popovs 1938. gada 26. decembra nopratināšanā liecināja:

“(..) e) nacionālistiskās kontrrevolūcijas operācijas laikā Bolotins deva norādījumu, lai arestētu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Ja nodaļa, izskatījusi materiālus, atrada pamatu, lai arestētu 30 cilvēkus, tad Bolotins deva norādījumu iesēdināt nevis 30, bet 60 vai 80 cilvēkus. (..)

f) Bolotins deva norādījumu lietot fizisku spēku pret tiem arestētajiem, kuri nesniedza liecības, pie kam norādīja, ka tad, ja arestētie liecības nedod, tad viņi ar jebkādiem līdzekļiem ir jāpiespiež liecības dot (..)”

Bez tam Popovs tajā pašā pratināšanas reizē liecināja, ka arestētā rūpnīcas “Dvigaķeļ” meistara Petraša lietā, kurš atzinies savos sakaros ar vācu izlūkdienestu, Bolotins deva norādījumu pārtaisīt viņa liecības par sakariem ar Latvijas izlūkdienestu (..) , kas arī tika izdarīts (..)

2. 1937. gadā, sākoties t.s. nacionāļu operācijai, Bolotins “uzsēdās” 12. nodaļai, pieprasot izpildīt kontrolskaitļus. Daudzkārt bija gadījumi, kad Bolotins, būdams 3. daļas priekšnieka palīgs, bet pēc tam priekšnieka vietnieks, ieradās nodaļā uz operatīvajām apspriedēm un operatīvajam sastāvam izdalīja kontrolskaitļus, pieprasot tos nekavējoties izpildīt (..)

Analoģiskas liecības deva liecinieks S. Horsuns 1938. gada 12. decembra nopratināšanā (..) un I. Popovs 1938. gada 27. decembra nopratināšanā (..). Tā, piemēram, I. Popovs liecināja:

“(..) Ja jārunā par nepareizībām darbā, uz kādām visus mūs, 3. daļas nodaļu priekšniekus, Bolotins orientēja masveida operāciju laikā, tad tās tika virzītas uz to, ka viss 3. daļas aparāts ir jāmobilizē tam, lai bez ierunām izpildītu tos limitus par nacionāļiem, kuri pēc norādījuma attiecās uz 3. daļu. Par kompromitējošo materiālu esamību faktiski neviens neinteresējās, galvenais bija limita cipars, nevis kompromats.

Taču tādi paši norādījumi (..), vēl daudz neatlaidīgākā un ciniskākā formā, tika saņemti no bijušā 3. nodaļas priekšnieka Pereļmutra (..).”

Liecinieki G. Tuškins, I. Jermolins, A. Ciganovs un V. Ciruļs arī izmeklēšanā liecināja, ka Bolotins devis operatīvajam sastāvam kontrolskaitļus arestiem, pieprasījis tos izpildīt, kā arī ar jebkādiem līdzekļiem dabūt no arestētajiem liecības, pats labojis arestēto pratināšanas protokolus, nereti sagrozot to saturu.

(..) Tālāk Bolotins liecināja:

“Trīs liecinieki: I. Popovs (..), Ciganovs (..) un Rikins norāda, ka nacionālistiskās kontrrevolūcijas sagraušanas laikā es “esot spiedis uz arestiem” jeb, kā saka I. Popovs, — uz “limita” izpildi. Kā šī lieta notika faktiski? Kā zināms, tautas komisāra pavēle Nr. 00485*pieprasīja zināmā, iepriekš noteiktā laikā – trijos mēnešos, izdarīt visu pārbēdzēju politemigrantu, “latviešu strēlnieku sekciju” aktīva un visu uzskaitē esošo nacionālistu arestus. (..) Pirmajā laikā (1937. gada septembris – oktobris) operācija noritēja normāli, aresti notika pēc pietiekami pamatotiem materiāliem. Taču apmēram no 1937. gada oktobra bijušais IeTK pārvaldes priekšnieka vietnieks Šapiro vairākās sanāksmēs visām nodaļām norādīja uz operācijas “niecīgo mērogu” un kategoriski pieprasīja to paplašināt, atsaukdamies uz tautas komisāra norādījumu. Un šajā lietā vairāk nekā tikai “centīgu” izpildītāju viņš atrada Pereļmutra personā (..)

Saprotams, ka šajos apstākļos es biju spiests savukārt “uzspiest” uz operācijas paplašināšanu (..)” (Pasvītrojums mans – J.R.)

(..) Kā liecinieki nopratinātie A. Buņins—Krivorukovs, L. Koževņikovs, P. Nikolajevs, A. Istomins, E. Gordons, V. Ustinovs liecināja, ka Bolotins uzturējis ciešus sakarus ar atmaskotajiem tautas ienaidniekiem Šapiro, Volkovu, Migbertu, Altvargu un citiem.

Lietai pievienots izraksts no notiesātā Figu 1938. gada 8. jūnija liecības, kurā teikts:

“Vladimirs Bolotins bija Volkova, bet pēc tam – Šapiro tuvākais palīgs “viltus lietu” radīšanā (..).”

Lietai pievienotajā rezerves čekista S.Got-Garta 1938. gada 13. jūnija vēstules kopijā J. Staļinam teikts:

“(..) Kā rezerves čekistu mani IeTK Ļeņingradas apgabala pārvalde mobilizēja un nosūtīja strādāt izmeklēšanā. Tur es noskaidroju, ka Ļeņingradā lietotajām izmeklēšanas metodēm nav nekā kopēja ar padomju varu, bet ka tās ir noziedzīgas (..). Arestētajiem līdz spēku izsīkumam liek stāvēt pie sienas, lamā necenzētiem vārdiem. Visi šie pastāvīgie draudi pārvērst arestēto par “kotleti” kalpo kā metode, lai no arestētā iegūtu liecības par viņa vainu un norādījumus par viņa līdzdalībniekiem. Tāda izmeklēšanas “metode”, nemaz nerunājot par cietsirdību, ir noziedzīga un kaitīga. Tādēļ, ka cilvēkam, kurš ir zaudējis spēkus, nav citas izejas, kā dot liecības, t.i., nosaukt citus cilvēkus, varbūt nosaukt arī nevainīgus cilvēkus (..).”

Fakti:

No 13. līdz 17. jūnijam tika pratināts profesors A. Mincs (..). No 15. jūnija rīta līdz 17. jūnija rītam Mincam neļāva gulēt, bet 16. jūnija naktī lika stāvēt pie sienas tik ilgi, līdz viņš sāka dot liecības (..)

Ar tādām pašām “metodēm” tika pratināts rūpnīcas Nr. 211 galvenais inženieris S. Venšinskis. Viņš, būdams pārguris, bet vēl nezaudējis gribasspēku, paziņoja: “Man nav par kaitniecību ko rakstīt un neviena ko tajā vainot, taču es jūtu, ka gribasspēks man beidzas un, neredzot izeju, es acīmredzot jums rakstīšu, taču ņemiet vērā, ka tie būs meli.”

Kā no lietas materiāliem ir redzams, pēc Ļitvina norādījuma 3. daļas vadība Got-Gartu pēc tam arestēja, taču 1939. gada janvārī lieta pret viņu tika pārtraukta. (..)

Pēc izmeklēšanas pabeigšanas Bolotina apsūdzības lieta tika nosūtīta izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē, ar kuras 1940. gada 3. maija lēmumu par pretpadomju darbību viņš notiesāts uz 8 gadiem labošanas darbu nometnē.

1940. gada augustā Bolotins IeTK orgāniem iesniedza iesniegumu, kurā norādīja uz viņam zināmiem faktiem par IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes darbinieku noziedzīgā darba faktiem.

Pēc etapēšanas uz Maskavu, uz PSRS IeTK, Bolotins tika nopratināts par sava iesnieguma būtību. 1941. gada 14. aprīļa pašrocīgajās liecībās viņš atzina sevi par vainīgu faktā, ka 1937.—1938. gadā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes operatīvajā izmeklēšanas darbā viņš pieļāvis izkropļojumus.

Tālāk Bolotins liecināja:

“ (..) IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes operatīvā sastāva sanāksmē Nikolajevs deva norādījumu — no katra arestētā panākt liecības par teroru. Uz katra protokola projekta (tajā laikā pavēles kārtībā bija noteikta protokolu iepriekšējā koriģēšana) tika uzlikta rezolūcija, kuras jēga bija tāda, ka, lūk, “slikti pratināt — kur ir liecības par teroru?” (..) Sāka parādīties pēc būtības uzpūsti, falsificēti protokoli. (..)

1937.gada septembrī sākās operācija pēc bijušā tautas komisāra Ježova pavēles Nr.00485. Es uzreiz konstatēju, ka līniju, kuru ir izvēlējies Pereļmutrs, īsi var formulēt kā “lietas, vienalga, ar kādiem līdzekļiem un metodēm”. (..) Pereļmutrs katru atnākušo nodaļas vadītāju sagaidīja ar jautājumu: “Cik lēmumu par arestiem atnesāt? Un saņēmis atbildi, piemēram, ka 20, paziņoja: “Nekur neder. Jūsu minimālais limits ir 100”(..)

(..) “limitus” arestiem sāka praktizēt ne tikai Pereļmutrs, bet arī Zakovskis, pareizāk sakot, Šapiro vārdā. Pereļmutrs savukārt šos limitus palielināja nodaļai, izvirzot “pretplānus” utt. Sākās tā nepamatoto arestu noziedzīgā darba stadija, izmeklēšanas lietu falsifikācija utt., kura jau ir pietiekami labi zināma (..)

(..) Nodaļu priekšnieki (Bolotins uzskaitīja Jermoļinu, Kamorovu, Berlinu, Gladkovu un Koževņikovu) ar aizrautību sadarbojās ar Pereļmutru.

Tagad jautājums jau bija ne tikai par to, ka tika izdarīti nepamatoti aresti, bet arī par to, ka Pereļmutrs deva “pasūtījumus” par lietu virzību, iepriekš nosakot tā vai cita arestētā lomu, tās vai citas atklātās pretpadomju organizācijas lomu.”

(..) Lietai pievienota izziņa par bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes (..) daļas priekšnieku Mihailu Aleksandra dēlu Volkovu, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieku Leonīdu Mihaila dēlu Zakovski, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 4.daļas priekšnieku Lazaru Samuila dēlu Altmani, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 3.daļas priekšnieku Jakovu Jefima dēlu Pereļmutru,bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieku Natanu Ivana dēlu Šapiro-Daihovski par to, ka viņus PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par kontrrevolucionāru darbību notiesājusi ar augstāko soda mēru (..).

Pēc Magadanas labošanas darbu nometnes vadības lūguma par augstiem ražošanas rādītājiem un teicamu uzvedību ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1943.gada 24.februāra lēmumu Bolotinam soda termiņš samazināts par 2 gadiem.

Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944.gada lēmumu pēc Bolotina lūguma viņš nosūtīts uz fronti un sprieduma izpilde atlikta līdz kara darbības beigām. (..)

IeM Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas 6.nodaļas

vecākais izmeklētājs vecākais leitnants Jeļesins.

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863., 4.sēj., 75., 76., 77., 78., 79., 80., 81., 82., 83., 84., 85., 86., 87.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas.

* PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova 1937.gada 11.augusta pret poļiem vērstā pavēle, kuru tajā laikā izmantoja kā paraugu arī operācijās pret citām tautībām, t.sk., arī latviešu represēšanai.

Bet jāatceras, ka daudzi tūkstoši pilnīgi nevainīgu cilvēku, kuri pēc šo IeTK sadistu safabricētajām apsūdzības lietām tika notiesāti, ja palika dzīvi, daudzus gadus dabūja “izciest sodu” vēl dažāda režīma GULAGA nometnēs.