Par NATO iestājas procesa sākumu

Latvijas institūta direktors, bij. LR vēstnieks Vašingtonā Ojārs Kalniņš:

Savienotajās Valstīs par NATO paplašināšanu sāka runāt 1993.gadā. Kā šā procesa sākums izskatījās no Latvijas viedokļa?

Mums tas sākās, manuprāt, 1994.gadā, kad Valsts departaments Čikāgas universitātē noorganizēja konferenci par Baltijas valstīm. Atnāca Rons Asmuss un Roberts Nuriks no “RAND Corporation”, kur nupat bija publicēts raksts par to, ka, sākot paplašināt NATO, jārēķinās ar Baltijas valstīm. Pirms tam Amerikā neviens par to nedomāja, bija sākušās tikai vispārīgas debates par paplašināšanu un to, kā Krievija reaģētu, bet, ja kāds pieminēja Baltijas valstis, cilvēki vienkārši pasmējās. Viņu raksts apstiprināja mūsu teikto: ja jūs sākat to procesu, jums tas ir jāpabeidz, un nevarat atstāt mūs otrā pusē. Tā bija tā lielā cīņa – iet uz Kongresu, runāt ar pētniekiem no “Brookings”, “Carnegie” un stāstīt, kāpēc ar mums ir jārēķinās.

Viens bija, ja sāktu paplašināšanu un apstātos pie Lietuvas robežas, tas varētu mūs vairāk apdraudēt nekā ja vispār nesāktu. Teicām: tad jūs atkal sadalītu Eiropu, radītu pelēkās zonas, tas nebūtu pareizi, ja tikai Krievijas dēļ mūs nelaistu iekšā. Ar laiku par vienu no mūsu dedzīgākajiem atbalstītājiem kļuva Strobs Talbots, kad kļuva par Valsts sekretāra vietnieku, kaut gan pirms tam mums par viņu bija liela skepse. Viņš to zināja un ļoti centās mūs pārliecināt.

Jā, šajā otrajā paplašināšanas posmā vairs nav tādas pretestības, kāda bija toreiz, kad Sjūzena Eizenhauere, Džordžs Kenans, Džeks Metloks, Maikls Mandelbaums, citi bija pret. Atceros, kādā seminārā Vašingtonā Mandelbaums teica, ka pat baltieši negribot NATO paplašināšanu, jo tas viņus apdraudēšot. Eizenhauere arī mēģināja mūs iekļaut tajā argumentā un teikt – mēs zinām, ka Baltijas valstis nekad neaicinās NATO un, ja tā, tad kā jūs varat tās atstāt ārpusē, labāk to procesu nemaz nesākt. Daļēji tas mums palīdzēja, jo spieda paplašināšanas atbalstītājus rēķināties ar šo jautājumu. Kad veidoja ASV NATO komiteju Brūsa Džeksona vadībā, es biju pirmais no Baltijas valstīm, kas ar viņu runāja, lai pateiktu, ka mēs arī šeit esam. Tad mūs sāka arvien vairāk iekļaut visādos pasākumos, kurus rīkoja Polijai, Čehijai, Ungārijai. Parasti nebijām galvenā sarunu tēma, taču tur bijām, ar mums bija jārēķinās. Un NATO sammitā Vašingtonā 1999.gadā jau jutāmies labi, jo gala dokumentā tika pieminēts Baltijas reģions.

Pašā sammitā vairs ne, parasti viss ir sakārtots iepriekš. Mūsu loma bija galvenokārt lobēšana pirms tam – runāt ar kongresmeņiem un ar pētniekiem, uzturēt sakarus ar Balto namu, Valsts departamentu. Viens no mūsu atbalstītājiem no paša sākuma bija jūsu draugs “New York Times” komentētājs Viljams Sefairs. Viņš vienmēr bija pret mums labi noskaņots, turklāt ir no tiem, kuriem patīk iegriezt administrācijai un aizstāvēt vājākos. Bijām pazīstami, sarakstījāmies, tad ārlietu ministrs Valdis Birkavs atbrauca uz Vašingtonu, mums bija brokastis ar Sefairu un tikšanās ar Talbotu. Visu laiku bijām meklējuši iespēju runāt par šo jautājumu. Mērķis bija uzturēt šīs debates.

Vai Klintona attieksme pret Baltijas valstīm bija labvēlīga no paša sākuma, vai kļuva tāda pakāpeniski?

Klintons bija pozitīvi noskaņots no paša sākuma. To var redzēt, vai politiķis tikai pirms desmit minūtēm uzzinājis, kas ir Baltijas valstis. Bija skaidrs, ka Klintons zināja kaut ko no vēstures, nevis tikai to, kur mēs vispār atrodamies. Kad 1993.gadā iesniedzu akreditācijas dokumentus, mēs par to runājām. Viena lieta, kurā Klintons bija ļoti cieši iesaistīts, bija Skrunda un karaspēka izvešana. Krievi gribēja lokatoru Skrundā atstāt sešus gadus, mēs bijām ar mieru atļaut tikai trīs. Tad Klintons satikās ar Jeļcinu un piedāvāja kompromisu. Man tūlīt piezvanīja no Baltā nama un pateica – Klintons ir piedāvājis, Jeļcins ir piekritis. Zvanīju Virsim un Andrejevam. Taču bija skaidrs, ka Saeima to nevarētu pieņemt. Tad nu sanāca tā slavenā vizīte 1994.gada janvārī, kad uz Vašingtonu aizbrauca Andrejevs, visu frakciju vadītāji, lai viņus tur pārliecinātu, ka šis piedāvājums atbilst Latvijas interesēm. Visi aizgāja uz Valsts departamentu, Pentagonu, tad mums bija tikšanās ar Nacionālās Drošības padomes vadītāju Toniju Leiku Baltajā namā. Pirms tam ar Nika Bērnsa palīdzību mums lika noprast, ka varbūt Klintons ienāks, bet lai nevienam to nesaka, jo tas ir tikai iespējams. Tā mēs tur sēžam ap galdu, pēkšņi atveras durvis un ienāk Klintons ar Goru. Vajadzēja redzēt, kādas bija sejas mūsu deputātiem. Ar visiem sasveicinājās, kopīgi nofotografējāmies, un viņš teica: tā lieta ar Skrundu ir jāizdara, Jeļcins man apsolīja. Es esmu pārliecināts, ka Klintons piekrita braukt uz Rīgu jūlijā tāpēc, ka Latvija piekrita šim izkārtojumam. Tā bija kā dāvana Latvijai.

Kurā brīdī tu saprati, ka Bušs ir pieņēmis lēmumu par Baltijas valstīm?

Kad drīz pēc Buša ievēlēšanas Niks Bērnss tika nosūtīts par vēstnieku uz NATO, bet Dans Frīds atsaukts no Polijas un ielikts atpakaļ Nacionālās Drošības padomē vadīt NATO paplašināšanas stratēģiju. Tas man bija vispatīkamākais pārsteigums, jo mēs nezinājām, ko no Buša administrācijas sagaidīt. Daži domāja, ka viņš vispār pagriezīs muguru Baltijas valstīm, ka uzskatīs to par Klintona lietu. Signāls bija arī Kolina Pauela uzstāšanās Senātā janvārī, kuras laikā viņš pieminēja Baltijas valstis un NATO paplašināšanu.

Kuri cilvēki Latvijā, tavuprāt, visvairāk darījuši mūsu valsts virzībai uz NATO?

Ļoti palīdzēja konsekvence Aizsardzbas ministrijā, kur pēdējos gados nav mainījušies ministri un visu laiku bijis Ģirts Kristovskis. No tā, ko esmu dzirdējis no amerikāņiem, var secināt, ka ministrija visu ir darījusi pareizi un ļoti labi. Bet viņi jau skatījās ne tikai uz militāriem jautājumiem. Atceros, kā pērn Džeksons šeit teica, ka Senātam būs trīs jautājumi Latvijai: par 16.martu, par nepilsoņiem un par korupciju. Ar 16.martu zināmā mērā Grigorijs Krupņikovs bija varonis. Nekad neaizmirsīšu, kādus aplausus viņš saņēma no leģionāriem, kad, viņus uzrunādams, teica: jūs esat patrioti, un es lūdzu jūs vēl reizi Latvijai palīdzēt, neļaut sevi izmantot. Es vienmēr esmu slavējis Georgu Andrejevu, to, kā viņš nokārtoja Skrundu. Arī Ulmanis savā laikā visu izdarīja pareizi, neizdarīja nekādas kļūdas. Tos septiņus gadus, kamēr biju Vašingtonā, man nekad nebija neērti par kādu no mūsu valstsvīriem. Vienīgā reize, kad bija smagāk, bija sarunas par Pilsonības likumu. Sarunas starp Krastu un Olbraitu bija ļoti saasinātas, gāja ļoti grūti. Bet Ārlietu ministrijā kopš Birkava laikiem, kad NATO tika iegruntēta kā prioritāte, vienmēr bijusi ļoti laba konsekvence. Indulis Bērziņš tikpat labi to turpinājis un, bez šaubām, prezidente vienmēr ļoti labi runā un ļoti labi visu aizstāv, viņa to ir izdarījusi. Kā vēstniekam man bija viegli, jo mūsu prioritātes nemainījās.

“DIENA”; pēc S. Ēlertes, Paula Raudsepa un Aivara Ozoliņa intervijas “Kas sākts, tas jāpabeidz”