Par gribu pēc vienotas Baltijas

“RKT–Publicitāte” prezidents Kristians Rozenvalds:

Latvija līdz šim nav apzinājusi savu īpašo lomu un atbildību Baltijas vienotības veicināšanā, un neaktīvās rīcības dēļ ir zaudētas vairākas neizmantotas iespējas.

Ģeogrāfiskais stāvoklis nosaka, ka Latvijai atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas ir svarīgi sevi identificēt tieši kā Baltijas valsti, un reizē Latvija ir atkarīga no šīs identitātes. Jau 1996. gadā gan Lietuvas, gan Igaunijas oficiāli pārstāvji vienlaikus savās publiskajās runās ierosināja pārskatīt Baltijas identitāti. Igauņi, lūk, esot vairāk piederīgi ziemeļvalstu saimei, nevis Baltijas valstīm, bet Lietuva vairāk esot ieinteresēta iekļauties Viduseiropas valstu saimē, akcentējot, ka Baltija esot tāds padomju laika izgudrojums. Jau toreiz šie kaimiņvalstu politiķu signāli bija pietiekams mudinājums, lai Latvijas diplomāti un politiķi sāktu aktīvāk darboties, bet tas nenotika.

Latvijai arī pašlaik nav skaidras Baltijas politikas, un pat LR Ārlietu ministrijā nav atsevišķas Baltijas nodaļas. Šajā jomā darbojas Baltijas un ziemeļvalstu nodaļa, kura vairāk risina divpusējo attiecību problēmas. Tātad par Baltijas jautājumu neviens nav īsti atbildīgs.

Arī Valsts prezidentes kanceleja un Ministru prezidenta birojs darbojas neaktīvi, lai gan trīspusējās tikšanās šajā līmenī notiek bieži, taču tās vairāk ir ierosinātas kāda ārēja faktora ietekmē, tai skaitā ES un NATO.

Iespējams, kaut kādos ārpolitikas dokumentos ir minēta Latvijas stratēģiskā nepieciešamība pēc Baltijas vienotības veicināšanas, bet īpaši jāuzsver, ka pietrūkst taktiska risinājuma, tai skaitā, kā veicināt Lietuvas un Igaunijas uzticību, kā arī, kā mazināt kaimiņu bailes no Rīgas centieniem atgriezties pie ģenerālgubernatora laikiem Rīgā, uzkundzējoties pārējiem. Rīgai un Latvijai vairāk vajadzētu akcentēt arī Lietuvas un Igaunijas izdevīgumu Baltijas sadarbībā, ar tādu rīcību, kas pārliecinātu kaimiņus par vienotības labumu.

Ar nožēlu jākonstatē, ka spēka samēri Baltijā ir mainījušies un Latvija jau sen vairs nav līderis, drīzāk otrādi. Tāpēc Latvijai kaimiņos nav nedz morālas, nedz ekonomiskas, nedz politiskas autoritātes.

Neaktivizējot Latviju kā Baltijas valstu centru, Latvija zaudē arī vairākas ekonomiskās iespējas. Jau tagad acīmredzami samazinās to ārvalstu uzņēmēju skaits, kuri sevi apzinās, darbojoties Baltijas valstīs. Vairākas kompānijas savu darbību Latvijā un Igaunijā pārrauga no Somijas, Lietuvas pārraudzīšanu atstājot Polijas kolēģu pārziņā, citkārt arī Latvija tiek aprūpēta kopā ar Lietuvu.

Aktivizējot jēdzienu “Baltijas valstis” un arī to priekšrocības, pieaugtu to uzņēmēju skaits, kuri izdalītu Baltijas valstis atsevišķi un, iespējams, tieši Rīgā, ņemot vērā tās ģeogrāfisko stāvokli, atvērtu savas pārstāvniecības, tādējādi investējot te naudu un arī radot jaunas darba vietas. Jāatzīst gan, ka no Rīgas pašlaik ir apgrūtinoši pārraudzīt kāda uzņēmuma darbību vienlaikus trijās valstīs gan dažādo formalitāšu dēļ, kā arī vienotas pieejas trūkuma dēļ.

Latvija, protams, nav vienīgā valsts, no kuras pieņemtajiem lēmumiem ir atkarīga iespējamā uzņēmēju ieinteresētība, bet atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvijai ir jābūt daudz ieinteresētākai, cenšoties ietekmēt arī Lietuvas un Igaunijas viedokli.

Mums Latvijā būtu jābūt daudz aktīvākiem gan politiski, gan arī sabiedriski, veicinot visdažādākos Baltijas līmeņa pasākumus, tādējādi pēc iespējas vairāk iesaistot arī kolēģus kaimiņvalstīs. Iespējams, ka Latvijai atsevišķos gadījumos vajadzētu būt arī nedaudz pielaidīgākai, tādējādi iegūstot kaimiņu uzticību, kuru pēcāk varētu izmantot daudz efektīvāk.

Mēs Latvijā nemācāmies nedz no kaimiņu veiksmēm (drīzāk mums skauž), nedz arī no kļūdām (priecājamies par tām), un, kamēr mēs neuztversim savus un kaimiņu priekus un bēdas kā kopīgas, ne uz kādu vienotību nav ko cerēt.

“DIENA”; pec K. Rozenvalda raksta“Latvijai jājūt atbildība par Baltijas vienotību”