Par vajadzību apliecināt Latviju

Fotomeistars (Exelence FIAP, AFIAP, EFIAP) Vilhelms Mihailovskis:

Dzīve ir ļoti īsa, un katru dienu kaut kas notiek un mainās. Negribētos, lai man atvēlētajā laikā kaut kas paliktu neapjausts, neaptverts, neizpētīts. “Lauku Avīzes” valdes priekšsēdētājam Viesturam Serdānam bija interese par manu darbu, es piedāvāju šādu ideju – Latvija no putna lidojuma. Vai esmu apmierināts ar “Lauku Avīzes” kalendāru? Es ceru, ka lasītājiem patiks. Bet pats zinu, ka varu vēl labāk. Es vienmēr uzturu sevī sajūtu – nekad nebūt apmierinātam ar padarīto.

Kā radās ideja fotografēt Latviju no gaisa?

Es visu laiku esmu sapņojis par augstumu, debesjumu pāri mums, kosmosu, Visumu. Padomju laikos no gaisa nedrīkstēja fotografēt, un visu laiku bija rūgtums, ka šī telpa nav aizsniedzama, ka tā man ir aizslēgta. Tagad, kad ir iespējams brīvi lidot, man radās jauns kārdinājums – no turienes paskatīties uz leju, uz vietu, no kurienes esi nācis, kur tu esi kaut ko paveicis. Un tā man ir Latvija. Citas valstis man ir svešas.

Fotogrāfijās ir jūtama tāda pacilājoša, visaptveroša mīlestība pret Latviju…

Kad, būdams debesīs, caur fotoaparāta objektīvu varēju lūkoties uz šo brīnišķo zemi, es izjutu svētlaimi, Latvijā katrs kaktiņš, katrs stūrītis ir emociju apdvests.

No sākuma es gribēju fiksēt tās vietas, pār kurām lidoju. Bet tad sapratu, ka tā negribot var “apvainot” citas Latvijas vietas, kuras varbūt netiks nofotografētas. Latvija taču ir nedalāma. Tad apzināti beidzu konkrētu objektu fotografēšanu, pat negribēju zināt, kur mēs lidojam. Man fotografējot bija svarīgi Latviju parādīt kā nepazīstamu, neaizsniedzamu, noslēpumainu un burvīgu zemi. Liekas, kas tad tur – Latvija tāda maziņa, viņa ir dižena, nav samērojama ar kādu citu vietu. Es ticu, šī sajūta, mīlestība pret Latviju ir daudzos no mums, bet nezinām, kā to izteikt.

Publika vienmēr ar interesi seko jūsu radošajām iecerēm. Ar ko iepriecināsiet savus cienītājus?

Nupat esmu izdevis fotoalbumu “Ielūgums uz nāvessodu”. Jā, skan briesmīgi. Tās ir fotogrāfijas, kas radās Herca Franka filmas “Augstākā tiesa” uzņemšanas laikā. Gatavoju izstādi, kas būs skatāma 2003. gada martā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Fotogrāfijās būs Rīga, rīdzinieki, dokumenti, grāmatas, kas iemūžina laiku, kurā man ir laime darboties. Izstādi es uzdāvināšu muzejam, lai tas būtu visu cilvēku īpašums.

Šā gada augustā uzsāku lielu projektu Latvijas laukos. Latviju fotografēju kā pirmatnēju, dabisku zemi, ko vēl nav atklājusi ne pasaule, ne latvieši paši. Man gribas savākt pa gabaliņam vien Latvijas vizuālo tēlu, visos Latvijas stūros un cik ātri vien var.

Mani iepriekšējie darbi mani ir morāli sagatavojuši šai lielajai iecerei. Starptautiskajā projektā “Viena diena Latvijā” man izdevās izjust laika vērtību. Katram fotogrāfam bija jāfotografē sava pilsēta. Man “trāpījās” Daugavpils. 24 stundu laikā bija jāsavāc viss būtiskais, kas tajā vietā ir. Pirmo reizi es biju aci pret aci ar laiku. Ikdienā jau parasti tā neapjauš laika vērtību, bet tādā brīdī saproti: ja tu tagad neieraudzīsi un nenofotografēsi, neatstāsi savu ieraudzīto citiem, tad tas pazudīs vispār. Tas mani tā pārsteidza, to sajūtu es vienmēr paturu sevī. Nākamais projekts, kas man deva spēku, bija “Manas 365 dienas” (šīs sērijas meistardarbu pirmpublicējumi skatāmi “Latvijas Vēstneša” 1999. g. numuros – “LV”) – tā arī bija mācība apjaust laiku. Pēc šīm pārbaudēm man tagad ir garīgais spēks, es saprotu, ka varu veikt liela apjoma darbu.

Staigājot pa Latviju, esmu laimīgs, cik daudz cilvēku pret mani izturas nevis kā pret fotogrāfu, bet tuvu cilvēku. Daudziem iet grūti, bet viņi ir tik skaisti savā dabiskajā esībā. Viņi nedzīvo, likumu, pavēļu, ieteikumu vadīti, bet gan ieklausoties savā sirdsbalsī, dzīvo to dzīvi, kas no tēvutēviem dota. Es skatos cilvēkiem acīs un redzu tur augstuma atblāzmu. Tas Latvijas iedzīvotājiem ir iedzimts. Tā ir vislielākā Latvijas bagātība – cilvēku garīgā tīrība.

Fotogrāfijas būtība nav māns, tas ir sabiedrības psiholoģiskais portrets.

“MĀJAS VIESIS”; pēc I. Vītolas intervijas “Nepazīstamā, noslēpumainā, burvīgā zeme – Latvija”