Par vislatviskākā rakstnieka trimdu

Vislatviskākais latviešu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš 1944. gadā, bēgļu straumei plūstot rietumu virzienā, kā 67 gadus vecs vīrs pameta māju Ropažos. Ir pamats domāt, ka, arī paliekot dzimtenē, kalpa dēlu, kas turklāt savus nabadzīga lauku zēna piedzīvojumus iemūžināja “Baltajā grāmatā” – literārā darbā bez mazākās politiskās tendences, komunistu vara nebūtu represējusi. Tātad nevis aiz bailēm un piespiedu situācijā, bet, iekšēji nepieņemot svešo varu, sirmais un visnotaļ apolitiskais, taču latviešu pasaules izjūtai tik tuvais rakstnieks izvēlējās dzīvi bez dzimtenes. Bet ar tik lielu dzimtenes mīlestību, ka radīja “Piemini Latviju” – himnu mūsu zemei.

1948. gadā bēgļu nometnes sāk izformēt, latvieši izceļo uz dažādām pasaules zemēm. Jaunsudrabiņš, baidoties, ka “varbūt tieku iedalīts kā nespējnieks kādā barakas kaktā starp guļavām un pļāpām”, pats sāk iekārtot privāto dzīvi – te, Vācijā, kopš pirmskara laika dzīvo meita ar ģimeni. Znotam piepalīdzot, tiek atrasta neliela mājiņa Kērbekā Rūras apgabala pierobežā Mēnes ezera krastā vienā no skaistākajām vietām Vestfālenē. Īrēto namiņu rakstnieks vēlāk nosauca par Mēnesnīcu. Vieta sniedza visu rakstnieka gara dzīvei nepieciešamo dabas jaukumu: zivīm bagātu ezeru, gleznu dabu ar mežu un pakalniem, netrūka iespējas iekopt dārziņu. Mājiņu rakstnieks ar dzīvesbiedri iekārtoja latviskā stilā, pie sienām netrūka gleznu ar Neretas skatiem, uz palodzēm – ģerāniju un fuksiju. Te rakstnieks jūtas omulīgi un nolemj palikt līdz brīdim, kad varēs atgriezties mājās.

20. gs. piecdesmito gadu vidū padomju iestādes rosina ne jau Jaunsudrabiņu vienīgo – tas bija režīmam vēlamais process, kas liecinātu, ka emigranti atzīst Padomju Latvijas pastāvēšanu. Komitejas “Par atgriešanos Dzimtenē” ierēdņi Rīgā un Berlīnē Ādolfs Talcis, Kurts Otersbergs un Žanis Zakenfelds uztur sakarus ar Jāni Jaunsudrabiņu, caur viņu rokām tiek nosūtītas rakstnieka vēstules uz Latviju un ceļo atbildes. Vienu reizi Jaunsudrabiņš pat ticies ar komitejas vīriem Austrumberlīnē.

Kad 1956. gadā Latvijā ar autora piekrišanu tiek izdota “Baltā grāmata” un “Aija”, rakstnieks apmainās vēstulēm ar Latvijas valsts apgāda direktoru, sarakstās ar E. Birznieku–Upīti, no Rīgas viņam tiek piesūtīti laikraksti un žurnāli un beidzot saņemts priekšlikums apciemot dzimteni, bet sākumā atbilde ir: “Uz Rīgu braukt negrasos”.

1957. gada beigās acīmredzot pēc pārrunām par atgriešanās apstākļiem un dzīvi dzimtenē rakstnieks pieļauj reālu iespēju doties uz Latviju.

Komiteja izdara aktīvu spiedienu un izrāda gādību, sola praktisku palīdzību, atbalstu, sagādājot dzīves apstākļiem nepieciešamo dzimtenē, analizē morālo situāciju. Rīgā tiek sagatavota piecu rakstnieku vēstule, sagādāta un aizsūtīta magnetofona lente ar kādas Rīgas skolas 4. klases skolnieces uzrunu rakstniekam braukt mājās.

Rakstnieka ilgas pēc mājām un dzimtenes, latviešiem grasās gūt pārsvaru, tomēr Vācijā rit droša, ierasta, iekārtota dzīve, veicas literārais darbs, turklāt te dzīvo viņa meita Lilija, arī gadi jau astotajā desmitā – tas viss liek šaubīties. “Pirms neesmu galīgi repartriēšanās jautājumu izlēmis, nevaru atklāti atvadīties no trimdas tautiešiem. Ir jau pa šo laika starpu daudz domāts – par un pret. Mani šeit nesien nekādas organizācijas, bet gan ģimenes apstākļi un personīgas likstas, resp., veselības trūkums – neņemiet ļaunā, “Komiteja” ir darījusi varbūt vairāk, nekā to prasa pienākums, lai nobīdītu man no māju ceļa grūtības, bet es nevaru vēl teikt pēdējo vārdu.(Vēstulē Zakenfeldam 1958. g. 3. martā)

Izšķirošai atbildei Jaunsudrabiņš ir gatavs 1958. gada 17. augustā: “Pēc ilgām pārdomām esmu nācis pie lēmuma, ka palikšu Vācijā. Te es jūtos brīvs, un brīva ir mana Latvija, ko nesu sirdī visur sev līdz. Tur es justos kā sapīts zirgs, kas piedevām vēl virvē piesiets. Kādēļ lai es mūža galā uzņemtos mocības, no kurām esmu dzīvodams vairījies, cik spēdams. Es negribu bagātības, es negribu akli paklausīt kādai partijai, nedz barvedībām. Man pietiek ar trimdas maizi un ar bagātīgo Vakareiropas garu. Tādēļ laipns lūgums izbeigt vervēšanu, ko Komitejas uzdevumā esat centīgi darījuši. Mans lēmums nebūs grozāms; pie tāda paša slēdziena ir nākusi arī mana sieva.”

Ar 1960. gadu datēta jaunākā Jaunsudrabiņa vēstule no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma, bet 1962. gadā rakstnieks šķīrās no dzīves. Ar Latviju sirdī, svešā zemē, solidārs ar visu cilvēci: “Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums, saule, gaiss, zeme un ūdeņi, kas mūžam atjaunojas un atjauno.” Ūdeņi, makšķernieks, Jaunsudrabiņš – tēli, kas nav šķirami. Arveds Švābe teicis: “Civilizācija var aiziet bojā, Jānis Jaunsudrabiņš tomēr stāvēs upes malā un makšķerēs”.

“MĀJAS VIESIS”; pēc L. Limanes raksta “Kāpēc neatgriezās Jānis Jaunsudrabiņš?”